Bio, bio, ibio rio...
Izrādās man nav tāds kvalitātīvs un patreizējai situācijai atbilstošs bio uzrakstīts, tad lai iet vecāks un nedaudz uzlabots bio. Tuvākā laikā laikam būs jāuzrakstā arī kāds jaunāks bio...
Valks - bio... Kad būs laiks un nebūs slinkums bio tiks apdeitots un būs šī brīža situācijai atbilstoša informācija...
Pāris gadus sens bio, izlec atsauces uz senākiem datumiem un nav pieminēti jaunāki sasniegumi...
Dzimis Ventspilī, 1982. gada 23. februārī (Padomju armijas dienā)
Mācījies Tārgales pamatskolā, Skrundas arodvidusskolā (galdnieka diploms, kurš noslēpts plauktā un galdniecība pagaidām izpaužas tikai kā hobijs vai praktiska nepieciešamība).
Latvijas Kultūras koledžā (nepabeigts pasākumu režisors, šīs zināšanas diezgan intensīvi tika pielietotas, organizējot alternatīvās kultūras pasākumus paša dibinātajā biedrībā.) No 2003. gada oktobra līdz 2012.gada jūlijam strādāja Ventspils (tagad Kurzemes) televīzijā par video montāžas operatoru. No 2012. gada augusta atrodas tuvāk grāmatām – Ventspils Galvenās bibliotēkas bibliotekārs.
Hobiju un aizraušanos pārāk daudz lai uzskaitītu, bet vienmēr pirmajā vietā ir bijusi literatūra un tās lasīšana ar laiku ir pāraugusi prozas radīšanā. Zināšanas tika papildinātas Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcās un 2010. gada maijā stāsts par dzelzceļu caur ciematu Žeļeznodarožnaja tika publicēts laikrakstā Kultūras forums.
Par rakstnieku sevi vēl nesaucu, pat par jauno rakstnieku ne. Pēc tam kad 2010. gada maijā bija man pirmā publikācija laikrakstā Kultūras forums atļaujos reizēm sevi saukt par Ventspils jauno literātu. Tomēr manas attiecības ar prozas radīšanu nemaz tik jaunas nav. Kad parakņājos pa senu manuskriptu kaudzīti atklājas, ka pirmie darbi, kurus varētu dēvēt par darbiem ir sarakstīti 2001. gada janvārī. Un tas nozīmē, ka tūlīt būs apritējuši desmit gadi kopš rakstu. Kas mani uz to pamudināja? Laikam jau mūzika. Mūzika noteica to kādus pasākumus apmeklēju, to ar kādiem cilvēkiem tiekos, tas savukārt ievilka iekšā vidē. Vidē pavisam atšķirīgā no ierastās pelēkās ikdienas, vidē kur cilvēki paši par sevi jau bija literāri varoņi. Daudz labāki, daudz ļaunāki, daudz emocionālāki un daudz dīvaināki nekā tie, kas satikti līdz tam. Atlika tikai skatīties platām acīm, tvert mirkļus, baudīt tos un pierakstīt.
Tik vienkārši jau nu nebija, bet tomēr tieši tad tapa pirmie nelielie jaunās vides iespaidotie darbi. Vide uz mani atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka jau 2001. gada rudenī ķēros pie romāna „Ideālā pasaule” kurā atainots graustu rajons Rīgas centrā 2046. gadā pēc pilsoņu kara. Kā es to nosaucu – sociāli alkoholizēta subkulturāli pornogrāfiska fantastika. Šis darbs tāpat kā Rīga laikam nekad nebūs gatavs tas top jau deviņus gadus un turpina tapt. Pirmajai daļai seko otrā, tai noteikti sekos trešā. Paralēli tiek rakstīta sērija „Ideālās pasaules stāsti” un tas viss iegulst mana datora dzīlēs gaidot kad tiks atrādīts plašākai publikai, bet tiek atrādīts tikai tuvākajiem. Šādi pašapmierināti grafomāniski rakstot dažbrīd nomoka doma vai kādam vispār tas viss interesēs un vai ir vērts turpināt. Tomēr tad atkal atnāk romāna varoņi un lūdz lai es pierakstu viņu gaitas, domas, piedzīvojumus un pārdzīvojumus un Ideālā pasaule turpina savu dzīvi.
Ļoti palēnām rakstot „Ideālo pasauli” 2003. gadā radās idejas vairākiem citiem literāriem darbiem un tieši šī gada pavasaris/vasara kļuva par vienu no ražīgākajiem posmiem manā daiļradē ja to tā var nosaukt. Tapa daži stāsti un aizmetņi garākiem darbiem, kuri vēl jo projām nav pabeigti.
Tālāk pats nezinu ar ko (rakstniecības ziņā) nodarbojos līdz pat 2007.gadam kad sāku stingri statistiski uzskaitīt kad un pie kā es strādāju. Kopš 2007.gada ir vērojams progress ar katru nākamo gadu literārā darbība kļuva arvien ražīgāka, tomēr uz āru tas nekādā veidā neizpaudās. 2009.gadā beidzot uzrakstīju vairākus īsākus darbus no kuriem viens (Dzelzceļš caur ciematu Žeļeznodarožnaja) 2010.gada maijā tika publicēts laikrakstā kultūras forums. 2009.gads bija zīmīgs arī ar to ka paklausot savas labas draudzenes, dzejnieces Santas Skujiņas pamudinājumam nosūtīju savus darbus Literārās akadēmijas konkursam. Tiku pieņemts meistardarbnīcu bezmaksas grupā, kura diemžēl ļoti ātri pārtapa par maksas grupu jo VKKF nogrieza finansējumu tieši šim projektam. Sagrabināju prasītos gandrīz četrus simtus latu un sāku ik pārsestdienas braukāt uz Rīgu lai apgūtu nopietnāk to ar ko līdz šim nodarbojos tīri hobija līmenī. Arī 2010. gadā turpinu apgūt rakstniecības teoriju un praksi literārajā akadēmijā, 2010. gada vasarā tapa romāns fantasy/SciFi žanrā domāts kā Literārās akadēmijas mājas darbs. Tā bija lieliska pieredze darba organizēšanā, romāna plānošanā un sevis piespiešanā jo 150 A4 lapas garais romāns tapa aptuveni mēneša laikā. Kas no tā sanāks vēl nav zināms jo apspriešana, kritizēšana, sijāšana un vētīšana ilgs līdz pat decembrim, pēc tam noteikti nāksies pārstrādāt šo darbu, bet ceru, ka beigu beigās no tā sanāks kas labs.
Dzimis Ventspilī, 1982. gada 23. februārī (Padomju armijas dienā)
Mācījies Tārgales pamatskolā, Skrundas arodvidusskolā (galdnieka diploms, kurš noslēpts plauktā un galdniecība pagaidām izpaužas tikai kā hobijs vai praktiska nepieciešamība).
Latvijas Kultūras koledžā (nepabeigts pasākumu režisors, šīs zināšanas diezgan intensīvi tika pielietotas, organizējot alternatīvās kultūras pasākumus paša dibinātajā biedrībā.) No 2003. gada oktobra līdz 2012.gada jūlijam strādāja Ventspils (tagad Kurzemes) televīzijā par video montāžas operatoru. No 2012. gada augusta atrodas tuvāk grāmatām – Ventspils Galvenās bibliotēkas bibliotekārs.
Hobiju un aizraušanos pārāk daudz lai uzskaitītu, bet vienmēr pirmajā vietā ir bijusi literatūra un tās lasīšana ar laiku ir pāraugusi prozas radīšanā. Zināšanas tika papildinātas Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcās un 2010. gada maijā stāsts par dzelzceļu caur ciematu Žeļeznodarožnaja tika publicēts laikrakstā Kultūras forums.
Par rakstnieku sevi vēl nesaucu, pat par jauno rakstnieku ne. Pēc tam kad 2010. gada maijā bija man pirmā publikācija laikrakstā Kultūras forums atļaujos reizēm sevi saukt par Ventspils jauno literātu. Tomēr manas attiecības ar prozas radīšanu nemaz tik jaunas nav. Kad parakņājos pa senu manuskriptu kaudzīti atklājas, ka pirmie darbi, kurus varētu dēvēt par darbiem ir sarakstīti 2001. gada janvārī. Un tas nozīmē, ka tūlīt būs apritējuši desmit gadi kopš rakstu. Kas mani uz to pamudināja? Laikam jau mūzika. Mūzika noteica to kādus pasākumus apmeklēju, to ar kādiem cilvēkiem tiekos, tas savukārt ievilka iekšā vidē. Vidē pavisam atšķirīgā no ierastās pelēkās ikdienas, vidē kur cilvēki paši par sevi jau bija literāri varoņi. Daudz labāki, daudz ļaunāki, daudz emocionālāki un daudz dīvaināki nekā tie, kas satikti līdz tam. Atlika tikai skatīties platām acīm, tvert mirkļus, baudīt tos un pierakstīt.
Tik vienkārši jau nu nebija, bet tomēr tieši tad tapa pirmie nelielie jaunās vides iespaidotie darbi. Vide uz mani atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka jau 2001. gada rudenī ķēros pie romāna „Ideālā pasaule” kurā atainots graustu rajons Rīgas centrā 2046. gadā pēc pilsoņu kara. Kā es to nosaucu – sociāli alkoholizēta subkulturāli pornogrāfiska fantastika. Šis darbs tāpat kā Rīga laikam nekad nebūs gatavs tas top jau deviņus gadus un turpina tapt. Pirmajai daļai seko otrā, tai noteikti sekos trešā. Paralēli tiek rakstīta sērija „Ideālās pasaules stāsti” un tas viss iegulst mana datora dzīlēs gaidot kad tiks atrādīts plašākai publikai, bet tiek atrādīts tikai tuvākajiem. Šādi pašapmierināti grafomāniski rakstot dažbrīd nomoka doma vai kādam vispār tas viss interesēs un vai ir vērts turpināt. Tomēr tad atkal atnāk romāna varoņi un lūdz lai es pierakstu viņu gaitas, domas, piedzīvojumus un pārdzīvojumus un Ideālā pasaule turpina savu dzīvi.
Ļoti palēnām rakstot „Ideālo pasauli” 2003. gadā radās idejas vairākiem citiem literāriem darbiem un tieši šī gada pavasaris/vasara kļuva par vienu no ražīgākajiem posmiem manā daiļradē ja to tā var nosaukt. Tapa daži stāsti un aizmetņi garākiem darbiem, kuri vēl jo projām nav pabeigti.
Tālāk pats nezinu ar ko (rakstniecības ziņā) nodarbojos līdz pat 2007.gadam kad sāku stingri statistiski uzskaitīt kad un pie kā es strādāju. Kopš 2007.gada ir vērojams progress ar katru nākamo gadu literārā darbība kļuva arvien ražīgāka, tomēr uz āru tas nekādā veidā neizpaudās. 2009.gadā beidzot uzrakstīju vairākus īsākus darbus no kuriem viens (Dzelzceļš caur ciematu Žeļeznodarožnaja) 2010.gada maijā tika publicēts laikrakstā kultūras forums. 2009.gads bija zīmīgs arī ar to ka paklausot savas labas draudzenes, dzejnieces Santas Skujiņas pamudinājumam nosūtīju savus darbus Literārās akadēmijas konkursam. Tiku pieņemts meistardarbnīcu bezmaksas grupā, kura diemžēl ļoti ātri pārtapa par maksas grupu jo VKKF nogrieza finansējumu tieši šim projektam. Sagrabināju prasītos gandrīz četrus simtus latu un sāku ik pārsestdienas braukāt uz Rīgu lai apgūtu nopietnāk to ar ko līdz šim nodarbojos tīri hobija līmenī. Arī 2010. gadā turpinu apgūt rakstniecības teoriju un praksi literārajā akadēmijā, 2010. gada vasarā tapa romāns fantasy/SciFi žanrā domāts kā Literārās akadēmijas mājas darbs. Tā bija lieliska pieredze darba organizēšanā, romāna plānošanā un sevis piespiešanā jo 150 A4 lapas garais romāns tapa aptuveni mēneša laikā. Kas no tā sanāks vēl nav zināms jo apspriešana, kritizēšana, sijāšana un vētīšana ilgs līdz pat decembrim, pēc tam noteikti nāksies pārstrādāt šo darbu, bet ceru, ka beigu beigās no tā sanāks kas labs.
