Savam brālim sargs
Vladimirs Mihailovs kā zināms ir apmēram tādas pats latvietis kā vidēji statistiskais Aleksandrs Ivanovs, respektīvi krieviski runājošais ieceļotājs vai ieceļotāju pēctecis, kurš nomiris laicīgi lai līdz nepilsoņa statusam netiktu, patiesību sakot miris 2008.gadā Maskavā un nav ne jausmas vai kādu brīdi viņam bijis LV nepilsoņa statuss. Gana interesanta sajūta lasot romānu uzdurties tekstam par “dzimtās Gaujas upes krastiem”. Galvenais varonis noslīkst Gaujā, bet grāmata ar to nebūt nebeidzas, grāmata ar to tikai sākas. Kā tad tā? Tā tomēr ir fantastika un fantastikā iet visādi. Neizprotamā kārtā galveno varoni un dažus citus personāžus pārceļ laikā uz tālu nākotni, kad, protams, komunisms ir svinējis pilnīgu uzvaru un valda ideālā sabiedrība. Kāds jāsūta misijā, kura var izrādīties bīstama un no savējiem nevienu negribas sūtīt, jo jaunā laikmeta morāle neļauj. Tālab ekipāža ir nokomplektēta no dažādiem personāžiem. Ā tur vēl kaut kas par īpašībām un psiholoģiskajiem portretiem bija, paņemti tie, kuru psiholoģiskais portrets vislabāk atbilst uzticētajam uzdevumam. Tātad lido neandertālietis, indiānis, spartietis, viduslaiku mūks, WWII nacists, kurš maskējās aiz bruņinieka maskas un Gaujā noslīkušais, tēvijas karā karojušais, sociālists. Kā jau paredzams nacistam ar sociālistu sanāk šādas tādas domstarpības. Līdzi lido arī divi zinātnieki, jo bez tiem nevar. Ideja ir manipulēt ar zvaigznēm, izmēģināt aparatūru, pārbaudīt planētas. Izrādās, ka viena zvaigzne draud eksplodēt un ja tā notiks, tad cietais starojums sasniegs zemi un būs kaput visiem komunistiem, tas tā kā nebūtu nemaz tik slikti, bet šiem tomēr to negribas pieļaut. Nav arī laika konsultēties ar viedajiem jo attālums liels, sakari nevelk un laika lidot turp/atpakaļ nav... vajadzētu dzēst to zvaigzni nost, bet izrādās, ka ap to riņķo planēta un izrādās, ka tā ir apdzīvota. Izpētes braucienā atklājas, ka šī civilizācija ir kas līdzīgs uz zemes mītošajai tik iestigušai daudz agrākā attīstības līmenī. Jāglābj, bet šie negrib glābties, visādi kašķi, nepārtraukti pārpratumi un gana interesants atrisinājums. Un kā nu bez romantiskās līnijas, tāda ar pastāv un velkas nopakaļ. Es teiktu tā – ja šī grāmata nebūtu tāāāā piedzīta ar ideoloģiju un politfilozofiju, tad būtu ļoti baudāms SciFi, esošajā izklāstā nu tāds “so so”, bet nu gana interesants un lasāms. Esot arī otrā daļa, bet tā šķiet nav tulkota latviešu valodā. 13.08.2015
Putekļi
Noslēdzošā daļa par sāgu dēvētajam Elevatora romānu ciklam.
Grūti noticēt, ka cauri ir, bija gauži, gauži labi. Tur, elevatoru šaurībā,
taču bija tik daudz vietas, ka pietiktu vēl ne vienam vien, tikpat apjomīgam,
romānu ciklam. Palika šādi tādi neatbildēti jautājumi, bet iespējams uz tiem
atbildes nāks, kad pēc gadiem pārlasīšu šīs grāmatas atkal. Trešajā daļā par to,
kā tiek savienoti divi elevatori pa zemes apakšu, par to kālab katram elevatoram
aiz apakšējā līmeņa sienas ir noslēpts milzīgs zemes racējs. Par pašu galveno
elevatoru un pašiem galvenajiem prātiem, kuri to visu radīja un kādas beigas
bija ieplānotas. Saistoši un aizraujoši. Interesanti būtu arī izlasīt kādu
romānu par postapokaliptisko virszemi. Tagad ar nepacietību jāgaida “The
passage” sērijas trešā daļa, diemžēl līdz izdevumam latviešu valodā paies vēl
ilgs laiks jo, arī angliski, trešā daļa nav vēl iznākusi. Vēl interesants
varētu būt romāna “Labirinta skrējējs” turpinājums, tomēr izskatās, ka arī
šoreiz Latvijā filma nonāks ātrāk par tulkojumu. Jācer arī ka izdevniecība
“Prometejs” palutinās mūs ar kādu jaunu un interesantu SciFi/Post-Apo romānu
vai pat triloģiju.
14.07.2015
14.07.2015
Uguns cikls / Tuvu kritiskajam
Divi īsromāni vai garstāsti, manuprāt patiešām laba fantastika.
Uguns cikls – Perfekti no dažādajām pusēm aprakstīta kāda planēta un sistēma, kurā tā atrodas. Bioloģija, ģeoloģija, astronomija, diplomātija u.t.t. Vietējais, lidojot ar planieri un vedot grāmatas, nokrīt lavas laukā, kur viņu izglābj kosmonauts, kuru netīšām savējie pametuši. Abi kopīgi dodas uz ziemeļiem, jo vietējais stiepj savas grāmatas, bet kosmonautam vienkārši karsts un tāpat nekas jēdzīgāks nav, ko darīt. Lēnā garā sadraudzējas, iemācās valodu un iekuļas piedzīvojumos. Citi vietējie viņus sagūsta un izrādās, ka uz planētas ir vēl viena rase, kura zemes virspusē var iznākt tikai tad, kad klimats ir skarbi mainījies un valda nežēlīgs karstums. Notiek diskusijas vai mācīt vietējiem dažādas zinātnes, atklājas neticamas vietējās rases spējas. Visnotaļ interesants romāns.
Tuvu kritiskajam.
Uz planētas, kuras apstākļi cilvēkiem nav piemēroti, tiek nomests robots, kurš savāc vietējas rases olas un izperē savus indivīdus - kopskaitā desmit, tos apmāca un vada. Savukārt robotu vada no kosmosa kuģa. Pēc laika ir uzkonstruēts batiskafs, ar kuru varētu nolaisties uz planētas, bet netīšām ar batiskafu aizlido nepiederošas personas. Maza meitene un citplanētietis, kurš ir vēl mazāks (prātā ne izmērā). Sākas sarežģīta glābšanas operācija. Atkal jau interesanti planētas vides apraksti, fizika, ķīmija u.t.t. 25.06.2015
Uguns cikls – Perfekti no dažādajām pusēm aprakstīta kāda planēta un sistēma, kurā tā atrodas. Bioloģija, ģeoloģija, astronomija, diplomātija u.t.t. Vietējais, lidojot ar planieri un vedot grāmatas, nokrīt lavas laukā, kur viņu izglābj kosmonauts, kuru netīšām savējie pametuši. Abi kopīgi dodas uz ziemeļiem, jo vietējais stiepj savas grāmatas, bet kosmonautam vienkārši karsts un tāpat nekas jēdzīgāks nav, ko darīt. Lēnā garā sadraudzējas, iemācās valodu un iekuļas piedzīvojumos. Citi vietējie viņus sagūsta un izrādās, ka uz planētas ir vēl viena rase, kura zemes virspusē var iznākt tikai tad, kad klimats ir skarbi mainījies un valda nežēlīgs karstums. Notiek diskusijas vai mācīt vietējiem dažādas zinātnes, atklājas neticamas vietējās rases spējas. Visnotaļ interesants romāns.
Tuvu kritiskajam.
Uz planētas, kuras apstākļi cilvēkiem nav piemēroti, tiek nomests robots, kurš savāc vietējas rases olas un izperē savus indivīdus - kopskaitā desmit, tos apmāca un vada. Savukārt robotu vada no kosmosa kuģa. Pēc laika ir uzkonstruēts batiskafs, ar kuru varētu nolaisties uz planētas, bet netīšām ar batiskafu aizlido nepiederošas personas. Maza meitene un citplanētietis, kurš ir vēl mazāks (prātā ne izmērā). Sākas sarežģīta glābšanas operācija. Atkal jau interesanti planētas vides apraksti, fizika, ķīmija u.t.t. 25.06.2015
Naudas koks
Interesantu stāstu krājumiņš, dažos vairāk pacifistiska politfilozofija, citos vairāk fantastisko elementu, bet katrā ziņā interesants un visnotaļ lasāms krājums. “Mērķi sasniegusī paaudze” – lai kaut kur aizlidotu ir divi varianti – lidot ātri vai lidot ilgi. Tad nu 1000 gadus lidojis kuģis tuvojas mērķim, bet kuģī mītošie jau ir aizmirsuši, kāds bija mērķis un padarījuši piemiņu par reliģiju un mērķi par tabu. “Aiz upes, meža malā” – cauri laikam pie vecmāmiņas ierodas mazbērni un atved zāles pret vēzi. “Ciltstēvs” – lai vientuļš kosmonauts nesajutu prātā viņā mākslīgi tiek uzturēta ilūzija par biedru esamību, vienubrīd sistēma atslēdzas, bet vīram smadzenēs jau viss ir iegrozījies, tā ka viņš halucinācijas redz arī bez sistēmas. “Dienesta specifika” Lai kosmonauti spētu paciest lidojumu grūtības, viņiem tiek iedvests, ka katrs lidojums ir kā pēdējais uz ilgoto dzimteni. “Burvīgā” – Mākslīgais intelekts, kurš vada visus procesus uz kosmosa kuģa sagrābstās pārāk daudz zinību un izdomā iemīlēties kosmonautos. “Putekļu zebra” - Atklāts tiek punkts, uz kura novietotie priekšmeti pazūd, tie nonāk citā universā, bet no tā pretī tiek sūtīti viņu priekšmeti ar nenosakāmu funkcionalitāti. “Naudas žūksnis” – Uz svešas planētas tiek atrasta visa universa zinību krātuve, kāds grib to pārvērst par lētu atrakciju, cits saskata ko vairāk. “Bērnudārzs” – No kosmosa vai paralēlas pasaules uzradusies dīvaina iekārta, kas sākumā dod dāvanas, bet pēcāk sāk būvēties, top mežonīgu izmēru skola. “Uz zemi pēc iedvesmas” – Zemeslode jau sen ir pamesta, kā dzīvošanai nepiemērota vieta un cilvēce ir kolonizējusi šādas tādas mītnes vietas kosmosā. Kāds rakstnieks dodas pēc iedvesmas uz zemi, stāstā darbojas arī labi daudz robotu, kuri iedvesmojušies no rakstnieka darba, grib celt savu civilizāciju. “Naudas koks” – Atnācēji uzrāvās uz nepareizā cilvēka un tika piemuļķoti, tagad šiem nākas audzēt miljardierim naudas kokus, ar kuru palīdzību labklājība zemes virsū netiek veicināta. 05.06.2015
Meteora medības / Begumas pieci simti miljonu
Es tā kā būtu Žila Verna cienītājs, esmu izlasījis gandrīz visus no viņa, latviešu valodā tulkotajiem darbiem. Pārsvarā viss man ļoti patīk vai vienkārši patīk, bet ar šiem diviem romāniem bija savādāk. Nu kaut kāds savādāks likās tas Verna stils šajos darbos, tā nemitīgā lasītāja uzrunāšana, visādi šķietami lieki sīkumi, nu nevarētu teikt, ka man patika viss, bet šis tas interesants gan bija. Tātad pirmajā romānā divi konkurējoši astronomi amatieri atklāj meteoru, kurš riņķo ap zemi. Šeit paralēli stiepjas tāda treknum trekna romantiskā līnija, jo viena astronoma meita ar otra astronoma krustdēlu grib precēties, bet veči sakasās meteora dēļ. Kašķis liels, kāzas atceltas u.t.t. romantiskie pārdzīvojumi. Tad kāds pustraks zinātnieks ar spēka staru norauj meteoru, kurš ir no zelta zemē uz iepriekš iegādāta zemes gabala Grenlandē. Atperas armijas un briest liels kašķis, jo zelta klucis ir milzīgs un baisi dārgs, lai gan ja tādā apjomā zelts ieplūstu tirgū, tā vērtība samazinātos. Pustrakais zinātnieks redz, ka būs ziepes, un iesper zelta kluci okeāna, visi priecīgi, romantika pa pilnu programmu un piedevām zinātnieka čoms baņķieris spekulējot ar zelta raktuvju akcijām tapis makten bagāts. Otrajā romānā kāds lādzīgs franču zinātnieks saņem milzīgu mantojumu un taisās bliezt augšā ideālo pilsētu, bet viņa rads ļaunais vācu zinātnieks piesakās uz pusi mantojuma, ko arī savāc. Pēc laiciņa Amerikā 40km viena no otras slejas Franču pilsēta un Štālštate, vācu rūpnieciskais monstrs, kur tiek producēti ieroči milzu apjomos. Trakais vācietis vēlas iznīcināt Franču miestu. Viņš pat ir izgatavojis agrāk nebijušu dižgabalu, ar kuru var blietēt varen tālu, bet nu čalis pārrēķinājās un uzpēra savu ugunīgo lādiņu kosmosā. Arī romantika bišķi ir, bet ne tik pamatīgā daudzumā kā pirmajā romānā, bišķi pašās beigās. Otrajā romānā radās zināms apmulsuma moments, jo likās, ka Verns ar Hitleru ir laikabiedri, vācu zinātnieka sludinātās idejas bija ļoti līdzīgas tām, ko mums savulaik pauda tēvocis Ādolfs. Ģermāņu rases pārākums, citu rasu asimilēšana vai iznīcināšana, vispasaules kundzība u.t.t. Kā zināms Verns ir bijis samērā labs tehnoloģiskais pareģis, bet varbūt viņš arī ir pareģojis Hitleru? Kā arī šī te Štālštate likās ļoti līdzīga rūpnīcai, kura bija redzama filmā Sherlock Holmes: A Game of Shadows (2011). Pats Štālštates attēlojums un notikumi tajā, šķiet bija interesantākais šajā romānā.21.05.2015
Paši dievi
Turpinu lasīt cauri FP sēriju. Šis ir pazīstamā rakstnieka Aizeka Azimova romāns, kurš sadalīts trīs daļās Pret stulbumu... ...Paši dievi... ...Cīnās veltīgi. Pirmajā daļā raksturā nešpetns zinātnieks atklāj, ka kāds nospēris viņa volframu un, vietā atstājis elementu, kāds uz zemes nevar vispār eksistēt, tomēr tāds ir uzradies. Palēnām atklājas, ka no parauniversa var sūknēt iekšā šo elementu pretim, dodot mūsu volframu. Kālabad tā jādara? Jo jaunais elements dod enerģiju un tas ir tas, pēc kā visi dzenas. Vienīgā ziepe, blakne un nelaime tāda, ka līdz ar svešās vielas ienākšanu šeit paātrinās kodoldalīšanās procesi un to ietekmē mūsu saule vienā brīdī var eksplodēt. Vai tad kāds klausās brīdinājumos? Protams nē, bezmaksas enerģiju mums vajag šodien, ja rīt tādēļ mēs izkūpēsim... štrunts. Otrajā daļā skatupunkts cits, parauniversa būtnes viņu filozofija, ētika, fizika u.t.t. reāli interesanti aprakstīts, it īpaši savādā pārošanās un pēcnācēju radīšana. Trešajā daļā esam atpakaļ mūsu pusē tik šoreiz uz Mēness, kur tiek rasts risinājums problēmai par Saules eksplodēšanu. Ļoti interesants romāns, nav jau nekāds spriedzes detektīvs, bet tik saistoši uzrakstīts, ka lasās ļoti jau nu labi. 15.05.2015
22.11.1963.
Liels prieks bija beidzot sagaidīt kādu jaunu Stīvena Kinga tulkojumu latviešu valodā. Grāmata pamatīgi bieza, bet tā kā autors ir Kings tad pirmā grāmatas paņemšana rokā noslēdzās tik pēc stundām sešām, četros no rīta attopoties, ka jāceļas pēc dažām stundām, un vajadzētu, tā kā pagulēt. Reti aizraujošs romāns par ceļošanu laikā, interesants gan ar pašu laika ceļojuma metodi (šoreiz tā nav tehnoloģiska, drīzāk mistiska), gan ar ieskatu Amerikas Savienoto Valstu jauno laiku vēsturē (apskatīts gan tikai viens notikums, toties detalizēti un pats par sevi tas mainīja pasaules vēstures gaitu), gan ar ASV iedzīvotāju ikdienas sadzīvi, laikmeta iezīmēm un, protams, ar sižetu. Sižets tik spraigs un dinamisks, ka ne atrauties no lasīšanas, grāmatas vidusdaļā viss bija tik skaisti, ka gandrīz vai uznāca vēlme likt grāmatu nost jo bija skaidrs – ja jau autors ir Kings, tad viss drīzumā saies grīstē un protams tā arī ir, beigas ir visnotaļ Kinga garā. Un epizode beigās kur varonis nonāk atpakaļ savā īstajā laikā, kuru pats ir mainījis ar man ļoti patika. Šī nodaļa būtu, vai vesela romāna vērta, tādu es ļoti labprāt lasītu. 15.05.2015.
Pārbaudes akmens
Ērika Frenka Rasela stāstu krājums. Stāsti kā jau stāsti cits interesantāks, cits ne tik ļoti. Sociāli ideoloģiskais zemteksts par laimi šeit nav pārāk jūtams un krājums visnotaļ lasāms, lai gan dažbrīd šķita padaudz ciku cakainās lirikas. “Stīdziņa uz sirdi” – Kā panākt lai vientuļš bākas uzraugs vienatnē mitinādamies desmit gadu laikā nenojūdzas. “Debesis, debesis...” – Viens no liriski romantiskajiem stāstiņiem par maiznieka mācekli kurš kļuva par kosmosa kuģa kapteini. “Aizmiršanās krēsls” – Ierīce kura spēj cilvēku iemitināt citā ķermenī. “Els Simtons” – Par jūtīgiem un spējīgiem androīdiem. “Es liecinu” – atlidojis citplanētietis un kārtīgas sagaidīšanas vietā šo velk uz tiesas namu un tiesā par nosēšanās laikā sagrauto šķūni un izbradāto labību, un tā tālāk. “Ikdienas darbs” – Atlidojis citplanētietis kurš spēj jaukt apziņu visiem kā vien gribas. Apzog bankas un ielien visās malās, pēta un ošņā lai sagatavotos iebrukumam. Viņa klusās rosīšanās rezultāti ir gana aizdomīgi un palēnām viņš tiek izspiegots un galu galā... “Ilgās nakts beigas” – Kosmisko kuģu armāda dodas iekarot jaunas pasaules, nonākuši vienā tādā viņi visu dara pēc priekšrakstiem, bet diemžēl vietējie par priekšrakstiem neko nav dzirdējuši. Gaidītā kara, sagrāves un pakļaušanas vietā sanāk pavisam kas cits. “Mēs ar savu ēnu” – kādam gļēvam, bailīgam vīrelim nejaušs garāmgājējs iedod izdzert kaut ko, pēkšņi vīreļa ēna atdzīvojas un liek viņam rīkoties pavisam savādāk nekā līdz šim. “Pazudušais aparāts” – Viens lielisks gabals, stāsts, no kura nāk nosaukums K-suns. “Mazliet smēreļļas” – Kā panākt lai kosmonauti kuģī nenojūgtos? “Pārbaudes akmens” – Pēc ilgāka laika nonākot uz planētas kur kāds iezemietis jau ir viesojies, viņa paustais ir pārtapis par reliģiju. Ko gan kāds var pateikt par citiem cilvēkiem un cilvēci kopumā? Protams, neko labu. 15.05.2015
Zvaigžņu karuselis
Lai cik tas savādi nebūtu, šis ir stāstu krājums, kurā apkopoti tikai divu autoru darbi. Bet nu tā kā FP sērijā šāda grāmata ir, tad tā ir jāizlasa un galu galā jāsecina, ka visnotaļ labs krājumiņš. Par stāstiem – Frederiks Brauns. “Mazliet zaļuma” – Prātā jucis kosmonauts klīst pa neapdzīvotu planētu un ilgojas pēc zemes zaļuma. “Zvaigžņu karuselis” – Kāds superbagātnieks izdomājis veidu kā iekustināt zvaigznes, lai tiktu pie globāSlas ziepju reklāmas. “Etaoins Šrdlu” – nelaidiet svešiniekus pie saviem linotipiem, tie var iegūt saprātu un uzsūkt visas zinības, tad būs ziepes. “Leļļu teātris” – Pirmais kontakts. “Taisni smieklīgi” – tik īss stāsts ka nav pat ko īsti par to teikt.
Viljams Tenns “Sods avansā” – uz zemes atgriežas divi noziedznieki kuri izcietuši sodu avansā, t.i. neko vēl nav izdarījuši, bet viņiem ir atļauja nogalināt. “Ģimenes cilvēks” – Nopietna un drastiska ģimenes plānošanas sistēma, varbūt nedaudz pārspīlēta, bet uz ko tādu vajadzētu tiekties pārapdzīvotajām valstīm, arī pie mums šādas tādas izmaiņas galīgi neskādātu. “Bruklinas projekts” – atkal laika mašīna, pārbaude vai ceļojums laikā neko neietekmēs, neietekmē ar jo izmaiņas miljoniem gadu gaitā jau ir tik eksistējošas, ka neviens tās nemana. “Bernija ar iesauku Fausts” – Kāds vīrelis, alkatības pārņemts, pārdod svešiniekam zemeslodi, pretī dodot, apstiprinātas kvītis, tad sabīstas, ka tas varētu būt citplanētietis, un nu būs ziepes. “Rotaļa bērniem” – Kļūdas pēc cauri laikam tiek atsūtīts bērnu konstruktors cilvēka salikšanai, ar tādu labāk nekrāmēties. “Jokdaris” – Klauns pasūta robotu joku rakstīšanai, robots ir tāds stipri dīvains. “Morniela Metaveja atklāšana” – Godkārīgs mākslinieks un laika mašīna. 13.05.2015
Viljams Tenns “Sods avansā” – uz zemes atgriežas divi noziedznieki kuri izcietuši sodu avansā, t.i. neko vēl nav izdarījuši, bet viņiem ir atļauja nogalināt. “Ģimenes cilvēks” – Nopietna un drastiska ģimenes plānošanas sistēma, varbūt nedaudz pārspīlēta, bet uz ko tādu vajadzētu tiekties pārapdzīvotajām valstīm, arī pie mums šādas tādas izmaiņas galīgi neskādātu. “Bruklinas projekts” – atkal laika mašīna, pārbaude vai ceļojums laikā neko neietekmēs, neietekmē ar jo izmaiņas miljoniem gadu gaitā jau ir tik eksistējošas, ka neviens tās nemana. “Bernija ar iesauku Fausts” – Kāds vīrelis, alkatības pārņemts, pārdod svešiniekam zemeslodi, pretī dodot, apstiprinātas kvītis, tad sabīstas, ka tas varētu būt citplanētietis, un nu būs ziepes. “Rotaļa bērniem” – Kļūdas pēc cauri laikam tiek atsūtīts bērnu konstruktors cilvēka salikšanai, ar tādu labāk nekrāmēties. “Jokdaris” – Klauns pasūta robotu joku rakstīšanai, robots ir tāds stipri dīvains. “Morniela Metaveja atklāšana” – Godkārīgs mākslinieks un laika mašīna. 13.05.2015
Civilizācijas skatlogs
Zinātniskās fantastikas stāstu krājums ar FP sērijai raksturīgo pacifistiski antiimperiālistisko ievirzi, kapitālistu aprobežotības pārspīlējumu. Lai vai kāds būtu šāda sakopojuma vadmotīvs tomēr sakopoti ir ļoti labi autori – Azimovs, Saimaks Harisona pirmais stāsts (nez kāpēc šajā grāmatā uzvārds tiek rakstīts kā Herisons), un kā gadījies kā ne šajā krājumā ir arī viens Kurta Vonnegūta stāsts. Pārējie autori varbūt man personīgi ir mazāk zināmi, tomēr stāsti ir ļoti labi. Tātad Vonnegūts stāstā “Ko darīt ar Eifiju” stāsta par mašīnu, kura rada eiforiju, bīstams verķis. R.Skots – “Īssavienojums” – Saliekot kopā uz labu laimi dažnedažādas detaļas, netīšām ir sanācis izgatavot starpgalaktisko komunikatoru, kurš piepilda vēlēšanās. F.Pols – “Nolaupītais ķermenis” – Cilvēka saprāta pārvietošana no viena ķermeņa uz citu. K.Saimaks – Operācija skunkss – Dīvaina citplanētieša nedarbi ar zemes tehnoloģijām. J. Cucui – “Civilizācijas skatlogs” – Videofonu sērga, ļautiņu eksponēšanās citiem, kaut kā visnotaļ sasaucas ar mūsdienās notiekošo. H.Herisons (Harisons) – Klinšu nirējs – Bīstams amats, ar speciālas tehnoloģijas palīdzību nirt iekšā klintīs, lai meklētu derīgos izrakteņus, pirmais Harisona īsais stāsts. M.Leistners – “Ceturtā dimensija”. – Humorīgs gabaliņš par laika mašīnu un cilvēku alkatību. R.Rasels – “Profesora Feirbenka kļūda” – Atkal laika mašīna. A.Azimovs – “Spoguļspēle” – Azimova lauciņš, robopsiholoģija. F.Pols, S.Kornblats – Amerikas nēģeru nedienas un tas kas notiek kad kāds no viņiem sāk dzirdēt apkārtējo domas. T.šereds “Pasteidzies Džo” – Visgarākais darbs, aizņem vismaz ¼ no grāmatas, kārtējā laika mašīnas interpretācija, šoreiz kino lauciņā par iespējām nofilmēt pagātnes notikumus. 13.05.2015
Noljāras kristāli
Latviešu autora fantāzijas romāns, kurā iekšā ir tik daudz visa kā, ka ātri vien var nomaldīties līkločos un labirintos. Dažādu laiku un tautu mitoloģija, radījumi un neradījumi, šis tas apvienots un radīts kas jauns, maģija vispārākajā pakāpē, burvji, orki, pūķi, elfi un vēl, un vēl, un vēl... Tas viss savīts ap dinamisku sižetu, interesanti, aizraujoši, bet arī nedaudz sarežģīti un reizēm tā dinamika noslīkst apjomīgajā fonā. Varoņu ir tik daudz ka nereti nojūk kurš īsti bija kurš, galvenie protams ir tikai pieci, ne mazāk svarīgi vēl kādi pieci, bet ap visiem spieto desmitiem dažnedažādu tēlu. Sižets par tālu nākotni, paralēlām pasaulēm, maģiskiem zobeniem, varonīgām cīņām, piedzīvojumiem cīnoties labajam un ļaunajam. 13.05.2015
Sargasi kosmosā
Kārtējā FP sērijas grāmata, par kuru var teikt, ka tā ir viena no manām mīļākajām šīs sērijas grāmatām, jau no paša sākuma, kad to pirmo reizi izlasīju 90to gadu vidū. Kopš tā laika "Sargasi kosmosā" ir pārlasīti ne vienu reizi vien un, lai arī jāatzīst, ka divdesmit gadu laikā uzkrātā fantastisko tekstu pieredze nedaudz maina manu skatu uz šo darbu, tomēr vēl joprojām atzīstu to par interesantu un aizraujošu. Nedaudz par sižetu – kāda vientulīga planēta sevī slēpj senas civilizācijas mantojumu, ap kuru tad principā arī grozās sižets. Brīvo tirgoņu kuģis ir iegādājies tirdzniecības atļauju un dodas uz šo neizpētīto planētu, galvenais varonis ir jaunais kravas pārziņa palīgs, kuram šis ir pirmais lidojums. Planēta, nemaz tik neizpētīta un neapdzīvota, nav, ir gan vietējie, gan sliktie, gan jau minētais Priekšteču mantojums. Dinamiski jestrs darbs, ir gan blasteri, gan visurgājēji, citplanētieši, kosmosa kuģi, svešas tehnoloģijas u.t.t. Varoņu kopums, sociālā uzbūve lielā un mazā mērogā, kā arī vispārējā politiskā struktūra man šķita gana labi izstrādāta (lai arī ne pilnībā aprakstīta) ka šim darbam mierīgā garā varētu būt vairāki turpinājumi, vismaz man tas ļoti prasījās. Kas gan varētu būt vēl interesantāk par brīvo tirgoņu piedzīvojumiem lidinoties starp dažādām interesantām un savādām planētām. Vispār jau šo pašu darbu uz esošās bāzes varēja izvērst par pamatīgāku trilleri, bet kā ir, tā ir, arī šādā formā romāniņš ir tīri labs. 24.03.2015
Deja ar pūķiem
Sāga turpinās, notikumos un detaļās neieslīgšu. Ja pagājušajā daļā parādījās visādi jauni varoņi un notikumi, norises vietas, tad šajā ir atpakaļ arī vecie. Tāda apjoma darbam protams, ka hronoloģiju ievērot ir sarežģīti un sanāk, ka šīs daļas notikumi risinās visai paralēli iepriekšējās daļas notikumiem. Rosās Tīrions, Džons Sniegs, Dinerīsa, Smaķis un vēl daži, kaut kā nemanīju Āriju un Sansu, bet gan jau, vēl jau sāgai nav beigas. Kad pienāks beigas būs jākrauj visas grāmatas kaudzē un jālasa cauri no A-Z, varētu būt apjomīgs un laikietilpīgs darbs, bet kaut kā gribas lasīt visas daļas bez pusgadu ilgiem pārtraukumiem gaidot nākamās daļas izdošanu.
12.03.2015
12.03.2015
Rītdienas nolaupītāji
Šoreiz krājumiņš no uzlecošās saules zemes, japāņu autora stāsti un romāns. Nu gauži pacifistisks noskaņojums, alkas pēc miera pasaulē, atbruņošanās propaganda un tā tālāk. Tālab jau padomju zeme arī mīļuprāt akceptēja šādas literatūras tulkošanu un izdošanu. Nezinu kas tur pēc WWII Japānā darījās, bet šajā darbā ir visai nospiedoša amerikāņu armijas klātbūtne, ASV armijas bāzes Japānā, atbalsta punkti kariem Vjetnamā un Korejā, amerikāņi protams sliktie. Stāsti īsi un visnotaļ naivi, romāns tādā pašā garā, bet gana interesants. Citplanētietis kas visu to zupu maisa gan uztaisīts tāds ļoti dīvains un nedaudz pastulbs, toties varens, oi ku varens – apklusina visu skaņu, neitralizē visus šaujamieročus, liek degvielai zaudēt savas īpašības un ko tik vēl ne. Galu galā viss beidzas tā nekā... citplanētietis dodas prom un kā nojaušams atstāj visu tā kā bija līdz viņa ierašanās brīdim.
12.03.2015
12.03.2015
Zilie jūras vērši
Kas tad slēpjas aiz pēdējā laikā internetā visai daudz dzirdētā vārdu sakopojuma - “Zilie jūras vērši”. Ar šādu nosaukumu klājā ir nācis otrais latviešu fantāzijas un fantastikas autoru krājums, grāmatā rodams 18 autoru 21 stāsts. “Zilie jūras vērši” ir arī krājuma titulstāsts, kura autore ir Džeina Tamuļēviča. Pirms dažiem gadiem iznāca pirmais krājums “Purpura karaļa galmā”, un tā kā šis žanrs Latvijā kļūst arvien populārāks, pienāca laiks arī otrajam stāstu konkursam un otrajam krājumam. Iesūtīti tikuši ap 80 darbiem, žūrijas vērtējums atsijājis 21 darbu. Rezultātā daudzveidīgs un interesants krājums, kurš pilnībā attaisno vārdus fantastika un fantāzija – maģija un kosmosa kuģi, ceļošana laikā un apokalipse, mītiskas būtnes un roboti, Mēness kolonizācija un halucinogēnas ķirzakas, maģiskais reālisms un reālā maģija. No bērnišķīgi naivas fantāzijas caur paskarbu fantastisko realitāti līdz pat gandrīz nopietnai zinātniskajai fantastikai. Pievienošos dažiem citiem grāmatu blogeriem un teikšu, ka vairāki stāsti prasās pēc turpinājuma vismaz līdz romāna formātam, vienā gadījumā tas tā kā būtu atkarīgs no manis paša, bet neņemos neko solīt.
Mēģināju pavisam īsi izteikties par katru stāstu. Brīdinu laicīgi – tas viss ir ļoti subjektīvi un tīri pēc manas gaumes un pieredzes, nepretendēju uz objektīva kritiķa godu, tālab ceru, ka neviens no autoriem uz mani neapskaitīsies un neapvainosies, ja viņa stāsts man būs mazāk paticis, vienkārši ir man tuvās tēmas un ir tēmas, kuras galīgi nav man tuvas.
Zilie jūras vērši
Jauks stāsts par laiku tālā nākotnē, kurā tehnoloģijas būs pārņēmušas visu un visus. Apmēram tas jau notiek arī šobrīd, un, ja tā turpināsies, tad nonāksim līdz tam, ko savā stāstā aprakstījusi Džeina.
Domracis.
Lēni pārdomīgs stāsts par vīru, kurš slīcina ļaužu domas. Pati ideja ir interesanta, bet šajā stāstā man vairāk ieinteresēja veids, kādā tas tiek aprakstīts, tāds liriski rudenīgi domīgs vēstījums.
SIA “Harons”
Ironisks un nedaudz humorīgs stāstiņš par brīvprātīgu aiziešanu no dzīves, aiziešanu ar visām ekstrām un vēl par to samaksājot.
Skārda mūza Melānija.
Šis stāsts man visnotaļ patika, mūza gan likās tāda ne pārāk “mūzīga”, man vienmēr licies, ka mūzai jābūt tādai liriski gaisīgai, šī vairāk likās tāda krogus meiča, bet kamdēļ gan ne, varbūt tā nereti būtu labāk. Visā visumā man patika tas, kā aprakstīta vide, dzejnieks un viņa dzīve, pati stāsta ideja un mūza.
Filemons
Sarežģīts gabals, un es pat nezinu, vai tik ļoti uz fantāzijas lauciņu velkošs, pārāk jau nu reālistisks, drīzāk jau psiholoģiski mistiskā daiļliteratūra.
EMP
Neko daudz jau par šo nevaru izteikties, jo kā nekā šis ir manis paša darinājums. Piebildīšu gan tikai to, ka, kā jau daži blogeri un vairāki paziņas ir minējuši, šis ar laiku varētu arī pārtapt par romāna pirmo nodaļu. Kad? Teikšu godīgi, nav ne jausmas, bet viena epizode varētu arī tapt un parādīties publiski drīzumā, jo šinī stāstā neesmu iekļāvis vienu no oriģinālā sapņa epizodēm.
Jēzus ķirzaka.
Teikšu godīgi - man par augstu, nu tiešām par augstu, nemāku iebraukt un līdz ar to nevaru arī neko jēdzīgu pateikt.
Torņakalna dvēsele
Latviešu naivais pseidogotiskais neoromantisms, spoku pastāstiņš.
Smiekli.
Rakstot šo aprakstu, grāmatā skatos tikai stāstu nosaukumus saturā. Nosaukumi paši atsauc atmiņā pirms pusotras nedēļas izlasīto grāmatu. Nonākot pie šī nosaukuma, nedaudz uzkāros, jo saturu neatceros... Ahā... liriska hiperfantāzija, kur sižetu noklāj tik pamatīgi blīva teksta slāņi, ka nav brīnums par manu atmiņas iztrūkumu. Ja teksta blāķis ir par lielu, tad cauri izurbties nespēju un tamdēļ arī neko neatceros, visdrīzāk, iestidzis teksta dūkstī, pāršļūcu pāri visam pārējam.
Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi.
Interesanta pasaule, interesants varonis – šis ir viens no tiem darbiem, kas man prasījās plašākā izklāstā garstāstā vai īsromānā. Pagaidām stāsta formātā man patika viss, izņemot beigas, tas, protams, ir ļoti subjektīvi skatot.
Rakstāmgalds.
Spoku sekss ir kas jauns (vismaz man, var jau būt, ka pasaules literatūrā plaši apskatīta parādība), un katrā ziņā atzīstama padarīšana, diemžēl viss pārējais likās kā aptamborējums ap kodolu – spoku seksu.
Luna Mare
Ō Luna Mare, Ō ekselentā futūristika - gaidīt gaidu romānu. Manai gaumei varbūt filozofijas nedaudz par daudz un tīrās informācija nedaudz par maz, bet tas, latviski sakot, ir štrunts. Galvenais, ka ir lieliski uzburta nākotnes pasaule, lielisks fons un darbība, gribu zināt visu pirms un visu pēc, interesē vēsture – ceļš no mūsdienām līdz romānā aprakstītajam laikam. Es gan esmu no tiem tipiem, kuriem vairāk pie sirds iet ģeopolitiskie un sociālekonomiskie notikumi fantastiskajā literatūrā, nevis astronautu (vēlams dažādu dzimumu) mīlas pilnie čuksti un nopūtas zem diviem mēnešiem un zaļgansārtām debesīm. Gaidot romānu (protams, neesmu informēts vai tāds būs), piemiedzu ar aci un saku, ka mūslaiku labais tonis pieprasa vismaz triloģiju. Es teiktu, ka darbs gandrīz vai pasaules līmenī.
Atklātie
Sākums likās tāds, ka žanra klasikas cienīgs stāsts, kosmiskā odiseja u.t.t., bet pēc īsa brīža aizķēros aiz ķitvaimicīt, obanā un jedritvaikociņ un sapratu, ka šis nav no tā plaukta, lai arī klasikā novērojams virziens - humoristiskā fantastika, tomēr mani kaut kā diži neaizķēra.
Deja ar citādo
Šis darbs man, īsti nezinu kāpēc, atgādināja krievu klasiķa Aleksandra Gīna darbos rodamo noskaņu un pasaules ainu. Zinot, kā savulaik esmu mocījies ar krievu Grīna daiļradi, jāpiezīmē, ka atgādināja Grīna darbus labā nozīmē. Maģisks miers un sakārtotība, reālistiski brīnumi, tvaikpanka noskaņa un grūti noraksturojama smeldzīgas līdzāsbūšanas sajūta staroja no šī stāsta. Neesmu speciālists, bet es to nosauktu par latviski maģisko reālismu.
Zagļi
Īstena nacionālā fantastika ar plašu vērienu un pamatīgu dinamiku, vēl tikai izvērst darbu plašākā formā līdz ar to pievienojot dziļumu, skaidrāku pamatotību, izvērstākus tehnoloģiskos aprakstus un vēl kādu komponentu (tehnoloģiski etnisko identitātes analizatoru vai ko tamlīdzīgu).
Saucējs.
Arī interesanta pasaule un interesanti notikumi, labi apraksti un dinamika. Tā pati sajūta, ka šis varētu būt no kā garāka paņemts gabaliņš, jo prasījās vairāk... vairāk pirms, vairāk pēc.
Buļ.
Atkal latviskais neoromantisms, vairs ne gluži naivais, drīzāk tāds uz Ievas stāstu pusi velkošs. Apraksts, stāsts, darbs... pats par sevi labs, bet lasot ļoti skaidri sajutu, ka vismaz manā vērtību un stereotipu skalā šāda tipa teksts neklasificējās zem kategorijas F&F. Drīzāk jau pie pieminētajiem Ievas stāstiem varētu likt.
Ķivere.
Ideja interesanta, bet vispārējais noformējums un izklāsts kaut kā īsti mani neaizķēra.
D3
Šis ir viens no maniem mīļākajiem krājuma stāstiem, tieši tāds zinātniskās fantastikas atainojums, kāds man tīk. Grandioza un gandrīz komiska problēma radusies nejaušu apstākļu sakritības rezultātā un tās risināšana. Gana detalizēti aprakstīts, un es teiktu, ka šis stāsts mierīgi būtu liekams līdzās savulaik FP sērijā iznākušajiem stāstiem. Ja to iemaisītu kādā krājumā pa vidu, tad tas neko daudz neizlēktu no klasiski fantastiskā fōna.
Cilpa
Šis arī nedaudz atgādināja klasiskos žanra darbus, lidināšanās pa kosmosu un filozofēšana, gana interesanti, bet vairāk filozofisks, nekā dinamisks darbs.
Tātad pēc katra stāsta apskatīšanas var spriest, cik daudzveidīga un plaša ir latviešu F&F autoru fantāzijas amplitūda. Kā jau minēju vairākiem darbiem ir potenciāls ar laiku pāraugt par interesantiem romāniem, uz ko arī ļoti ceru un nojaušu, ka gan jau kaut kas šajā virzienā tiek darīts. Jācer arī, ka pēc pāris gadiem tiks izsludināts nākamais stāstu konkurss un izdevniecība Zvaigzne ABC atkal ievāks labāko no latviešu Fantāzijas un Fantastikas autora devuma, lai izdotu nākamo stāstu krājumu.
21.02.2015.
Mēģināju pavisam īsi izteikties par katru stāstu. Brīdinu laicīgi – tas viss ir ļoti subjektīvi un tīri pēc manas gaumes un pieredzes, nepretendēju uz objektīva kritiķa godu, tālab ceru, ka neviens no autoriem uz mani neapskaitīsies un neapvainosies, ja viņa stāsts man būs mazāk paticis, vienkārši ir man tuvās tēmas un ir tēmas, kuras galīgi nav man tuvas.
Zilie jūras vērši
Jauks stāsts par laiku tālā nākotnē, kurā tehnoloģijas būs pārņēmušas visu un visus. Apmēram tas jau notiek arī šobrīd, un, ja tā turpināsies, tad nonāksim līdz tam, ko savā stāstā aprakstījusi Džeina.
Domracis.
Lēni pārdomīgs stāsts par vīru, kurš slīcina ļaužu domas. Pati ideja ir interesanta, bet šajā stāstā man vairāk ieinteresēja veids, kādā tas tiek aprakstīts, tāds liriski rudenīgi domīgs vēstījums.
SIA “Harons”
Ironisks un nedaudz humorīgs stāstiņš par brīvprātīgu aiziešanu no dzīves, aiziešanu ar visām ekstrām un vēl par to samaksājot.
Skārda mūza Melānija.
Šis stāsts man visnotaļ patika, mūza gan likās tāda ne pārāk “mūzīga”, man vienmēr licies, ka mūzai jābūt tādai liriski gaisīgai, šī vairāk likās tāda krogus meiča, bet kamdēļ gan ne, varbūt tā nereti būtu labāk. Visā visumā man patika tas, kā aprakstīta vide, dzejnieks un viņa dzīve, pati stāsta ideja un mūza.
Filemons
Sarežģīts gabals, un es pat nezinu, vai tik ļoti uz fantāzijas lauciņu velkošs, pārāk jau nu reālistisks, drīzāk jau psiholoģiski mistiskā daiļliteratūra.
EMP
Neko daudz jau par šo nevaru izteikties, jo kā nekā šis ir manis paša darinājums. Piebildīšu gan tikai to, ka, kā jau daži blogeri un vairāki paziņas ir minējuši, šis ar laiku varētu arī pārtapt par romāna pirmo nodaļu. Kad? Teikšu godīgi, nav ne jausmas, bet viena epizode varētu arī tapt un parādīties publiski drīzumā, jo šinī stāstā neesmu iekļāvis vienu no oriģinālā sapņa epizodēm.
Jēzus ķirzaka.
Teikšu godīgi - man par augstu, nu tiešām par augstu, nemāku iebraukt un līdz ar to nevaru arī neko jēdzīgu pateikt.
Torņakalna dvēsele
Latviešu naivais pseidogotiskais neoromantisms, spoku pastāstiņš.
Smiekli.
Rakstot šo aprakstu, grāmatā skatos tikai stāstu nosaukumus saturā. Nosaukumi paši atsauc atmiņā pirms pusotras nedēļas izlasīto grāmatu. Nonākot pie šī nosaukuma, nedaudz uzkāros, jo saturu neatceros... Ahā... liriska hiperfantāzija, kur sižetu noklāj tik pamatīgi blīva teksta slāņi, ka nav brīnums par manu atmiņas iztrūkumu. Ja teksta blāķis ir par lielu, tad cauri izurbties nespēju un tamdēļ arī neko neatceros, visdrīzāk, iestidzis teksta dūkstī, pāršļūcu pāri visam pārējam.
Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi.
Interesanta pasaule, interesants varonis – šis ir viens no tiem darbiem, kas man prasījās plašākā izklāstā garstāstā vai īsromānā. Pagaidām stāsta formātā man patika viss, izņemot beigas, tas, protams, ir ļoti subjektīvi skatot.
Rakstāmgalds.
Spoku sekss ir kas jauns (vismaz man, var jau būt, ka pasaules literatūrā plaši apskatīta parādība), un katrā ziņā atzīstama padarīšana, diemžēl viss pārējais likās kā aptamborējums ap kodolu – spoku seksu.
Luna Mare
Ō Luna Mare, Ō ekselentā futūristika - gaidīt gaidu romānu. Manai gaumei varbūt filozofijas nedaudz par daudz un tīrās informācija nedaudz par maz, bet tas, latviski sakot, ir štrunts. Galvenais, ka ir lieliski uzburta nākotnes pasaule, lielisks fons un darbība, gribu zināt visu pirms un visu pēc, interesē vēsture – ceļš no mūsdienām līdz romānā aprakstītajam laikam. Es gan esmu no tiem tipiem, kuriem vairāk pie sirds iet ģeopolitiskie un sociālekonomiskie notikumi fantastiskajā literatūrā, nevis astronautu (vēlams dažādu dzimumu) mīlas pilnie čuksti un nopūtas zem diviem mēnešiem un zaļgansārtām debesīm. Gaidot romānu (protams, neesmu informēts vai tāds būs), piemiedzu ar aci un saku, ka mūslaiku labais tonis pieprasa vismaz triloģiju. Es teiktu, ka darbs gandrīz vai pasaules līmenī.
Atklātie
Sākums likās tāds, ka žanra klasikas cienīgs stāsts, kosmiskā odiseja u.t.t., bet pēc īsa brīža aizķēros aiz ķitvaimicīt, obanā un jedritvaikociņ un sapratu, ka šis nav no tā plaukta, lai arī klasikā novērojams virziens - humoristiskā fantastika, tomēr mani kaut kā diži neaizķēra.
Deja ar citādo
Šis darbs man, īsti nezinu kāpēc, atgādināja krievu klasiķa Aleksandra Gīna darbos rodamo noskaņu un pasaules ainu. Zinot, kā savulaik esmu mocījies ar krievu Grīna daiļradi, jāpiezīmē, ka atgādināja Grīna darbus labā nozīmē. Maģisks miers un sakārtotība, reālistiski brīnumi, tvaikpanka noskaņa un grūti noraksturojama smeldzīgas līdzāsbūšanas sajūta staroja no šī stāsta. Neesmu speciālists, bet es to nosauktu par latviski maģisko reālismu.
Zagļi
Īstena nacionālā fantastika ar plašu vērienu un pamatīgu dinamiku, vēl tikai izvērst darbu plašākā formā līdz ar to pievienojot dziļumu, skaidrāku pamatotību, izvērstākus tehnoloģiskos aprakstus un vēl kādu komponentu (tehnoloģiski etnisko identitātes analizatoru vai ko tamlīdzīgu).
Saucējs.
Arī interesanta pasaule un interesanti notikumi, labi apraksti un dinamika. Tā pati sajūta, ka šis varētu būt no kā garāka paņemts gabaliņš, jo prasījās vairāk... vairāk pirms, vairāk pēc.
Buļ.
Atkal latviskais neoromantisms, vairs ne gluži naivais, drīzāk tāds uz Ievas stāstu pusi velkošs. Apraksts, stāsts, darbs... pats par sevi labs, bet lasot ļoti skaidri sajutu, ka vismaz manā vērtību un stereotipu skalā šāda tipa teksts neklasificējās zem kategorijas F&F. Drīzāk jau pie pieminētajiem Ievas stāstiem varētu likt.
Ķivere.
Ideja interesanta, bet vispārējais noformējums un izklāsts kaut kā īsti mani neaizķēra.
D3
Šis ir viens no maniem mīļākajiem krājuma stāstiem, tieši tāds zinātniskās fantastikas atainojums, kāds man tīk. Grandioza un gandrīz komiska problēma radusies nejaušu apstākļu sakritības rezultātā un tās risināšana. Gana detalizēti aprakstīts, un es teiktu, ka šis stāsts mierīgi būtu liekams līdzās savulaik FP sērijā iznākušajiem stāstiem. Ja to iemaisītu kādā krājumā pa vidu, tad tas neko daudz neizlēktu no klasiski fantastiskā fōna.
Cilpa
Šis arī nedaudz atgādināja klasiskos žanra darbus, lidināšanās pa kosmosu un filozofēšana, gana interesanti, bet vairāk filozofisks, nekā dinamisks darbs.
Tātad pēc katra stāsta apskatīšanas var spriest, cik daudzveidīga un plaša ir latviešu F&F autoru fantāzijas amplitūda. Kā jau minēju vairākiem darbiem ir potenciāls ar laiku pāraugt par interesantiem romāniem, uz ko arī ļoti ceru un nojaušu, ka gan jau kaut kas šajā virzienā tiek darīts. Jācer arī, ka pēc pāris gadiem tiks izsludināts nākamais stāstu konkurss un izdevniecība Zvaigzne ABC atkal ievāks labāko no latviešu Fantāzijas un Fantastikas autora devuma, lai izdotu nākamo stāstu krājumu.
21.02.2015.
Nepieciešamais ļaunums
Asinszāles triloģijas noslēdzošā daļa. Turpinās cīņa starp britiem un vāciešiem. Kā atceramies no iepriekšējām daļām tad, vācieši izmanot pašu radītos pārcilvēkus. Savukārt britiem palīgā nāk pārpasaulīgi spēki, kuriem uzdevumus dod vietējie burvji un par šiem pakalpojumiem jāmaksā asins cena. Otrā daļa beidzās ar apokalipsi un galvenā varoņa nosūtīšanu pagātnē, lai tas mainītu laika līniju. Tad nu šajā daļā tas arī tiek aktīvi darīts, ceļojums laikā ir veikts, nekādos laika ceļojumu paradoksu apcerējumos autors neieslīgst, jo iepriekšējā laika līnija jau nepastāv. Reibolds Māršs satiek pats sevi kurš vēl nav likteņa triecienu sagrauts, satiek sievu, kura vēl ir normāla un satiek meitu, kura vēl ir dzīva. Ar dažnedažādiem paņēmieniem galvenais varonis cenšas neatļaut organizācijai Asinszāle pieļaut agrākās kļūdas. Klājas sūri un negaidītas problēmas ik pa brīdim gandrīz nojauc plānus, bet nu beigu, beigās... beigās kā jau beigās, lai zinātu, kas ir beigās pašiem jālasa.
21.02.2015.
21.02.2015.
Starp diviem laikmetiem
Īsumā sakot laika mašīna, vai drīzāk ceļošana laikā bez mašīnas. Tieši tā, cita koncepcija, nekādu supertehnoloģisku iekārtu un fizikāla, vairāk vai mazāk neticama, pamatojuma. Autors ņem un koncentrējas uz notikumiem vienā vai otrā laikā, nevis iztirzā, un loģiski, zinātniski cenšas pamatot veidu kā turp nokļūt. Šoreiz veids ir psiholoģiskai ģeogrāfiskais, tā varētu teikt. Pašiedvesma un hipnoze, vieta šajā laikā, kura nav mainījusies kopš tā laika un ziepes var sākties. Sižetā par Ņujorku 19.gs nogalē un piedzīvojumiem tur. Ir detektīvlīnija ar piedzīvojumiem, romantiskā līnija bez mūsdienu cilvēkam ierastajiem kritieniem intīmos sīkumos. Ir filozofiskā līnija par to kā mēs sagandējam visu ko vien varam un protams uz beigām iebāšanās Kubas krīzē, kodolbriesmās, imperiālisma sliktumā u.t.t., tas viss likās tā ka lieki. Kas man patika ir Ņujorkas apraksti, tā kā tā ir viena no vietām, uz kuru es laika gaitā gribētu, aizceļot tad aprakstus, lasīju ar interesi. Beigās gan nācās īgni saraukt pieri jo pēcvārdā skaidri un gaiši pateikts – Garos un padomju cilvēkus neinteresējošos Ņujorkas aprakstus tulkotājs nav tulkojis. Jopcik, sliņķis... varēja drīzāk visu to kodolšaizi netulkot. Bet visā visumā interesants, ne gluži sci fi romāns.
29.01.2015.
29.01.2015.
“Pirmie cilvēki uz mēness” Velss kā jau īstens fantasts aizlidina savus varoņus uz mēnesi, šis autors ar apmuļļātām un vienkāršām idejām nekrāmējas (bieži
vien tas tālab ka šis autors arī ir pirmais kurš šis idejas aizsāk). Ar gaisa balonu uz mēnesi var aizlidot katrs, izšaut raķeti no lielgabala ar nebūtu liela problēma. Velss savukārt ņem un izgudro, t.i. liek savam varonim izgudrot unikālu materiālu - Keivorītu, metālu kurš aiztur gravitāciju. Lode, pārklāta ar šī metāla aizvariem, kalpo par kosmosa kuģi. Protams, dajebkādai fizikai, kosmosa likumiem un elementārai loģikai pretī runā ¾ no aprakstītā, bet Velss tomēr pārsvarā ir nevis hard scifi rakstnieks, bet gan sociālās fantastikas autors. Nu tad arī sociālā vide ir atainota – mēness vietējo dzīve un sadzīve, neskaitāmi iedalījuma tipi un konkrētām funkcijām paredzētu indivīdu audzināšana. Jēdzīgi un racionāli es teiktu, lai gan Velss visdrīzāk šo gabalu un konkrēto sabiedrības modeli bija domājis kā antiutopiju. Ja nemeklējam dziļi sociālos fonus un uztveram kā piedzīvojumu scifi vai fantastisku pasaku, tad visnotaļ labs gabaliņš. Atgādina Žilu Vernu tikai mazāk tehnoloģisks un vairāk sociāls.
„Dievu ēdiens” – Velss savos sociālā fantasta augstumos. Fantastiskais fons – izgudrota pārtikas piedeva, kura veicina augšanu, tā ka jebkas sasniedz milzu izmērus. Zāles un nezāles, žurkas un lapsenes, cūkas un spīļastes... un, protams, cilvēki. Sociālajā fonā notiek jaunā cilvēka cīņa par jauno pasauli. Iesīkstējušie, uz burzguļošanu savā labklājībā un apmierinātībā orientētie mazļautiņi neieredz jaunos cilvēkus, milžus, kuri spēj paveikt lielas lietas, izmainīt pasauli, tā ka tā vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Kaut kas jau par šķiru vienlīdzību tajā visā iekšā ir, bet nu man tā šķiet, ka nedaudz... vai arī daudz pārspīlēti... Tomēr gabals labs, klasiskā fantastika kā nekā, pats vecmeistars Velss... 29.01.20145
„Dievu ēdiens” – Velss savos sociālā fantasta augstumos. Fantastiskais fons – izgudrota pārtikas piedeva, kura veicina augšanu, tā ka jebkas sasniedz milzu izmērus. Zāles un nezāles, žurkas un lapsenes, cūkas un spīļastes... un, protams, cilvēki. Sociālajā fonā notiek jaunā cilvēka cīņa par jauno pasauli. Iesīkstējušie, uz burzguļošanu savā labklājībā un apmierinātībā orientētie mazļautiņi neieredz jaunos cilvēkus, milžus, kuri spēj paveikt lielas lietas, izmainīt pasauli, tā ka tā vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Kaut kas jau par šķiru vienlīdzību tajā visā iekšā ir, bet nu man tā šķiet, ka nedaudz... vai arī daudz pārspīlēti... Tomēr gabals labs, klasiskā fantastika kā nekā, pats vecmeistars Velss... 29.01.20145
Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi / Balss no debesīm
Staņislavs Lems tā kā komentārus jau vairs neprasa, bet ko pakomentēt bišķi ir gan. Es nezinu vai tik atšķirīgi darbi ar nodomu ir ielikti vienā izdevumā, vai varbūt ir kāds slēpts un man neuztverams simbolisms kas tos vieno. Katrā ziņā kontrasts starp šiem abiem romāniem ir pamatīgs. "Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi" - savdabīgas literāri fantastiskās pasakas, savārstījums par to kā Ijons Klusais apceļo visumu viesodamies uz dažnedažādām planētām. Protams, lielākā daļa no apmeklētajām planētām ir apdzīvotas ar saprātīgām būtnēm. Būtņu izskats, paradumi u.t.t. u.t.t. ir atšķirīgs un brīnumains, kā tik Ijonam iet un neiet. Nekādi fizikas likumi netiek ņemti vērā, jelkāda piesaiste realitātei ir atmesta un fantastika kas vairāk nu jau līdzinās kosmiskajai fantāzijai plosās pilnā sparā. Zeķes tiek žāvētas izkarot tās kosmosa kuģim pa lūku un kabatas nazītis tiek meklēts ceļojot pa simtiem asteroīdu.
"Balss no debesīm." - Dziļi nopietns darbs kurš būtu visai reālistisks ja... nebūtu fantastisks, bet nu tāds pa īstam hard SciFi. Pilns ar fiziku, likumiem, eksistējošām un neeksistējošām teorijām, sarežģīti lasāms. Daļa vispār tāda psihoanalīze sociālpolitiskajā aspektā ka dažbrīd neiespējami lasīt uz priekšu un kur nu vēl saprast. Kādu brīdi vispār nav saprotams vai sižets būs vai nē, tomēr ar laiku parādās arī sižets. Nedaudz līdzīgs Hoila/Eliota "Andromēdai" ar signālu neitrīno plūsmas veidā no kosmosa dzīlēm. Tomēr risinās viss daudz savādāk un smagāk nekā "Andromēdā". Nu protams bruņošanās un atbruņošanās, aukstais karš, krievu komunisti un amerikāņu imperiālisti, atombumbas un jaunu ieroču meklējumi, filozofija par visu šo tēmu. Sarežģīts un interesants romāns. 06.01.2015
"Balss no debesīm." - Dziļi nopietns darbs kurš būtu visai reālistisks ja... nebūtu fantastisks, bet nu tāds pa īstam hard SciFi. Pilns ar fiziku, likumiem, eksistējošām un neeksistējošām teorijām, sarežģīti lasāms. Daļa vispār tāda psihoanalīze sociālpolitiskajā aspektā ka dažbrīd neiespējami lasīt uz priekšu un kur nu vēl saprast. Kādu brīdi vispār nav saprotams vai sižets būs vai nē, tomēr ar laiku parādās arī sižets. Nedaudz līdzīgs Hoila/Eliota "Andromēdai" ar signālu neitrīno plūsmas veidā no kosmosa dzīlēm. Tomēr risinās viss daudz savādāk un smagāk nekā "Andromēdā". Nu protams bruņošanās un atbruņošanās, aukstais karš, krievu komunisti un amerikāņu imperiālisti, atombumbas un jaunu ieroču meklējumi, filozofija par visu šo tēmu. Sarežģīts un interesants romāns. 06.01.2015
451 grāds pēc Fārenheita
Dziļi filozofisks un antiutopisks garstāsts par to kurp dodas (ir nonākusi) mūsdienu (to dienu) sabiedrība. Tajā laikā kad Bredberijs šo darbu rakstīja sabiedrība varbūt arī devās viņa aprakstītajā virzienā, bet šajā laikā man šķiet, ka daudzējādā ziņā sabiedrība ir nonākusi +/- tādā vietā, laikā un pozīcijā kādu Bredberijs tik pravietiski un uzskatāmi ir attēlojis. Ne visa sabiedrība, protams, un ne visās aprakstītajās jomās, tomēr lielos vilcienos un šādās tādās detaļās sabiedrība ir tur, kur Bredberijs to ir pasūtījis. Vēl tik pietrūkst grāmatu dedzināšanas un lielpilsētu bombardēšanas, bet nu pēc pēdējiem notikumiem tuvākā vai tālākā apkaimē, šķiet, arī līdz tam tiksim, un nemaz pāris desmitgades nevajadzēs. Es tik nesaprotu, par ko Bredberiju tik ļoti mīlēja padomji, ok bija viņam vēršanās pret kapitālismu, kodolbruņošanos, imperiālismu, bet bija jau arī vēršanās pret negodīgu sistēmu kā tādu, lai vai kāds tai ir sociālekonomiskais segums, pret darbaļaužu apspiešanu, pret brīvās izvēles ierobežošanu u.t.t. kas padomju impērijā bija tikpat lielā mērā ja ne vēl lielākā nekā kapitālistiskajās rietumzemēs. Sižetā par kādu grāmatu dedzinātāju depo darbinieku, kurš sāk apjaust savu kļūdu uzskatos un sabiedrības nepareizo virzību. Grūti viņam iet, vienīgā persona kas viņu saprastu iet bojā, viņš atrod kādu domubiedru, bet darbojas tik tizli un neslepeni, ka priekšniecība viņu atkož. 13.12.2014
Fantastiskā sāga
Viens no maniem favorītromāniem FP sērijā, cik nu esmu lasījis tulkoto Harisonu (cik nu viņš vispār ir tulkots) varu apgalvot, ka Harijs Harisons ir viens no maniem mīļākajiem autoriem. Fantasts ar lielo burtu, ar savu humoriņu, ar savu dziļo domu un ar savu nevaldāmo fantāziju. Žēl ka no Harisona tik maz ir tulkots, Wikipēdijā skatāms viņa darbu pilns saraksts un tur nu ir kur izvērsties ar lasīšanu, ja lasa angliski... vai lietuviski, nezinu stāstu, kas tur ir apakšā, bet daži darbi nav pat angliski, toties ir lietuviešu valodā, jo Harisons ir savulaik sadarbojies ar kādu lietuviešu autoru. Šajā FP sērijā iznākušajā izlasē ir daži stāsti, labi, protams, kā jau Harisonam, bet pats galvenais ir garstāsts vai īsromāns “Fantastiskā pasaule”. Viens no laika mašīnas tēmas turpinājumiem, ar ko ir, nodarbojušies dažādi autori ar atšķirīgiem panākumiem. Harisona darbā ir par to kā asprātīgi un ar vērā ņemamiem panākumiem laika mašīnu var izmantot kino industrijā, uzņemot vēsturiskas filmas uz vietas reālajos apstākļos. Šoreiz filma ir par vikingiem un to kā skandināvu karotāji savulaik atklājuši Amerikas kontinentu. Asprātīgs, interesants un aizraujošs darbs. Laika cilpas un paradoksi, kauju skati un viskija kastes, laika mašīna un vikingošanās.
13.12.2014.
13.12.2014.
Analfabēte, kas prata rēķināt
Skaidrs bija nešaubīgi, ka, parādoties jaunai Jūnasona grāmatai, tā noteikti jāizlasa. Simtgadnieks kurš izkāpa pa logu un pazuda bija visnotaļ labs, pat ļoti labs un tāda pati ir Analfabēte, kas prata rēķināt. Putra šķiet lielāka, bet tas netraucē Jūnasona humoriņam ne tikai izsaukt smaidu domās, bet pat pāris reizes tīri fiziski patirināt organismu aizturētos smieklos – tas līdz šim ar mani bija izdevies tikai šķiet Darelam un Vonnegūtam. Par ko tad romānā? Darbība sākumā notiek Dienvidāfrikā kur kāda meitenīte, kura nemāk lasīt toties māk rēķināt, sāk savu karjeru no ateju tīrītājkantora izpalīdzes pozīcijas un tiek līdz kodollaboratorijas nekā nejēdzoša galvenā fiziķa kalponei pret savu gribu. Tai pašā laikā zviedru zemē uzdarbojas dvīņubrāļi Holgeri. Galu galā dienvidafrikāņu analfabēte nonāk Zviedrijā kopā ar atombumbu, ar lielām grūtībām tiek pieslēgts arī karalis, premjerministrs un pat Ķīnas prezidents. Nu milzīga ņemšanās un tik nemierīgs sižets cik nu vien var būt.
Jestra sāga par zviedru atombumbu, par kuru paši zviedri nemaz nezināja.
13.12.2014
Jestra sāga par zviedru atombumbu, par kuru paši zviedri nemaz nezināja.
13.12.2014
Cilvēcīgais dzīvnieks
Principā pie zinātniskās fantastikas šo darbu pieskaitīt var jo ir gan zinātne – delfinoloģija, gan fantastika – puslīdz sekmīga runāt mācīšana delfīniem. Tomēr tāda tipa SciFi nav manā gaumē, ir jau gauži reālistisks un gandrīz dokumentāls, bet iespējams tas arī ir tas, kas liek šo grāmatu izņemt no fantastikas plaukta un pārlikt pie populārzinātniskajiem sociālpolitiskajiem nereālajiem reālisma garā ieturētajiem aukstā kara apcerējumiem. +/- sižets – zinātnieks ar saviem asistentiem valsts finansētā laboratorijā veic pētījumus, pētījumu sāls ir tajā, ka veiksmīga rezultāta gadījumā būs iespējams kontaktēties ar delfīniem. Respektīvi, delfīni runās angliski un cilvēks svilpos delfīniski, tas ir tas fantastiskais, pārējais viss visnotaļ reāls. Aukstais karš, spiegošana, izlūkdienestu jaukšanās zinātnē un traucēšana gan zinātniekiem, gan citiem, tās pašas valsts izlūkdienestiem, kodolbruņošanās/atbruņošanās u.t.t. Šķiet, ka autors R. Merls visnotaļ simpatizējis padomju režīmam vai vismaz sociālistiskajai iekārtai. Alternatīvā vēsture Merla skatījumā ar ir visnotaļ interesanta un reālistiski pasniegta. Ar kodolsprādzienu iznīcināts ASV flotes kuģis pie Ķīnas krastiem un radioaktīvie nokrišņi nolīst pār kādu Ķīnas pilsētu ar daudziem tūkstošiem cietušo. ASV saka, ka to ir izdarījuši ķīnieši, bet Ķīnieši saka, ka tā ir amerikāņu pašu diversija nolūkā rast iemeslu, lai iebruktu Ķīnā, galu galā tas kaut kā nolīdzinās. Trakāk nekā Kubas kodolraķešu krīzes laikā, puse pasaules stāv uz ausīm, un pat allaž neitrālie un mierīgie zviedri cieš. Mācību trauksme Stokholmā nolūkā pārbaudīt kā darbojas apziņošanas sistēmas un patvertnes, tas rezultējas ar panikā samīdītiem cilvēkiem (šis vispār izklausījās tīti reāli un man nav ne jausmas kā ir patiesībā). Īsti nav arī skaidrs kālabad šī grāmata ir iebāzta FP sērijā, ok zinātne un fantastika, bet nu izskatās, ka tiešām iespiesta ne no kā, ne uz grāmatas FP sērijas logo, ne pati grāmata ierastajā, mazajā FP formātā. Bet nu sociālisms, zinātne un fantastika pāri visam... lai dzīvo aukstais karš u.t.t. (Biju piecepis klāt jociņu par prezidentu Kenediju, bet nu politkorektuma vārdā nodzēsu.) 13.12.2014
Prom
Atliek tik man izrunāties par vienu pusaudžu slepkavgabalu (triloģijas pirmo daļu “Labirinta skrējējs”) kad parādās nākamais tulkotais šī virziena darbs. Grānta romāns “Prom” arī ir sākums kam lielākam, es gan nezinu vai triloģijai. Uz pēdējā vāka rakstīts, ka sāgai, bet sāgas kā zināms ir seno Ziemeļeiropas ģermāņu skaldu sacerēti mutvārdu varoņeposi, tā ka diez vai pusaudžu slepkavgabals uzrakstīts, 21. gadsimtā būtu saucams par sāgu.
Opā, nupat iemetu aci Wikiblāblāblā... šis ir sešu romānu cikls, un pirmais romāns ir tapis izdots 2008. gadā.
Šeit nu ir sapičkāts iekšā labi daudz no visa kā. Ir sava tiesa no Kinga, ir no Goldinga, šķiet no Rotas ar (tas nekas ka Rota savus gabalus uzrakstīja vēlāk, salīdzināt jau var) un man pat tāda nelaba aizdoma, ka no Harija Potera ar. Daži atsauksmju devēji uz grāmatas vāka ir nonākuši pie līdzīga secinājuma - Kings + Goldings.
Fons un stāsts ir varen pamatīgs, turklāt dinamika tāda, ka var vai pus nakti no vietas lasīt, gauži aizraujošs gabals. Īsumā par stāstu – ap vienu mazpilsētu (precīzāk sakot ap AES) Klusā okeāna krastā, Amerikas siltajā galā pēkšņi parādās enerģētiskais vairogs 10 jūdžu diametrā, centrā ir AES, bet pilsēta ir malā. Štrunts par vairogu, bet pazūd visi ļaudis, kuri vecāki par 15 gadiem, savukārt tie kuri pēcāk sasniedz 15 gadu vecumu ar izgaist, varētu jau palikt, bet tur ir savs āķis, kurš atklājas pašās beigās. Kad vecāki pazūd tad notiek kas? Vienai daļai sākumā pamatīga eiforija par visatļautību, citi jau laicīgi ir šokā un protams mazie bērni raud, visskarbāk, protams, iet zīdaiņiem, bet par to vēlāk. Piedevām vēl izrādās ka kādiem no jauniešiem ir spējas (nu visvisādas, tā kā datorspēlēs, cits svilina pa gabalu, cits levitē smagas mantas, cits skrien ātrāk par nigēriešiem, cits ārstē uzliekot rokas). Tad atklājas, ka kādā pustraku bagātnieku internātskolā netālu no pilsētas arī ir pilnīgi traki jaunieši (daži ar visām spējām), kas grib pārņemt varu un tad sākas... ja ne gluži karš, tad liels kašķis gan. Nu pilnīgākais pusaudžu un šoreiz pat bērnudārznieku slepkavgabals. Tieši tā - varen spilgta ir epizode, kur pusaudžu uzrīdīti, runājoši koijoti rij bērnudārzniekus kamēr sliktie bērni sagāž pār labo bērnu galvām baznīcu. Bērnudārznieki gan nav mazākie līķīši šai romānā, kad pazuda pieaugušie neviens nepārbaudīja, kas noticis ar zīdaiņiem, tāpēc ir arī aiz bada mirušu zīdaiņu mirstīgo atlieku meklēšanas, savākšanas iekš atkritumu maisiem un tālākas transportēšanas apraksts.
Rezumē... izrādās bērnu slepkavgabalu ēra pasaules literatūrā turpinās jau kādu brīdi. Lai arī pēc Goldinga un 50tajiem, šķiet, ir bijis klusums, tad iestājoties 21. gadsimtam, sākusies tāda kā šī virziena renesanse. Latvijā šī tendence savā krāšņumā sāka nākt klajā tikai kopš pirmo Bada spēļu iznākšanas, bet nu jau arvien izteiktāk un izteiktāk, pieprasījums ir, piedāvājums aug, ziepes briest. Varbūt ka drīzumā, bet varbūt ka arī tagad jau, vismaz Amerikā, par skolas biedru šāvēju psihes bojāšanu nevarēs vairs vainot tikai TV un datorus, bet arī literatūru.
Labs grāmatas bonuss ir karte, visa ar vairogu apjoztā reģiona karte un pilsētiņas plāns, tas man tīk.
P.S. Izlasot šeit sarakstīto šķiet varētu nodomāt, ka man grāmata nepatika, bet nē, tā nebūt nav, grāmata man ļoti patika un gaidīšu iznākam arī pārējās daļas. 19.11.2014
Opā, nupat iemetu aci Wikiblāblāblā... šis ir sešu romānu cikls, un pirmais romāns ir tapis izdots 2008. gadā.
Šeit nu ir sapičkāts iekšā labi daudz no visa kā. Ir sava tiesa no Kinga, ir no Goldinga, šķiet no Rotas ar (tas nekas ka Rota savus gabalus uzrakstīja vēlāk, salīdzināt jau var) un man pat tāda nelaba aizdoma, ka no Harija Potera ar. Daži atsauksmju devēji uz grāmatas vāka ir nonākuši pie līdzīga secinājuma - Kings + Goldings.
Fons un stāsts ir varen pamatīgs, turklāt dinamika tāda, ka var vai pus nakti no vietas lasīt, gauži aizraujošs gabals. Īsumā par stāstu – ap vienu mazpilsētu (precīzāk sakot ap AES) Klusā okeāna krastā, Amerikas siltajā galā pēkšņi parādās enerģētiskais vairogs 10 jūdžu diametrā, centrā ir AES, bet pilsēta ir malā. Štrunts par vairogu, bet pazūd visi ļaudis, kuri vecāki par 15 gadiem, savukārt tie kuri pēcāk sasniedz 15 gadu vecumu ar izgaist, varētu jau palikt, bet tur ir savs āķis, kurš atklājas pašās beigās. Kad vecāki pazūd tad notiek kas? Vienai daļai sākumā pamatīga eiforija par visatļautību, citi jau laicīgi ir šokā un protams mazie bērni raud, visskarbāk, protams, iet zīdaiņiem, bet par to vēlāk. Piedevām vēl izrādās ka kādiem no jauniešiem ir spējas (nu visvisādas, tā kā datorspēlēs, cits svilina pa gabalu, cits levitē smagas mantas, cits skrien ātrāk par nigēriešiem, cits ārstē uzliekot rokas). Tad atklājas, ka kādā pustraku bagātnieku internātskolā netālu no pilsētas arī ir pilnīgi traki jaunieši (daži ar visām spējām), kas grib pārņemt varu un tad sākas... ja ne gluži karš, tad liels kašķis gan. Nu pilnīgākais pusaudžu un šoreiz pat bērnudārznieku slepkavgabals. Tieši tā - varen spilgta ir epizode, kur pusaudžu uzrīdīti, runājoši koijoti rij bērnudārzniekus kamēr sliktie bērni sagāž pār labo bērnu galvām baznīcu. Bērnudārznieki gan nav mazākie līķīši šai romānā, kad pazuda pieaugušie neviens nepārbaudīja, kas noticis ar zīdaiņiem, tāpēc ir arī aiz bada mirušu zīdaiņu mirstīgo atlieku meklēšanas, savākšanas iekš atkritumu maisiem un tālākas transportēšanas apraksts.
Rezumē... izrādās bērnu slepkavgabalu ēra pasaules literatūrā turpinās jau kādu brīdi. Lai arī pēc Goldinga un 50tajiem, šķiet, ir bijis klusums, tad iestājoties 21. gadsimtam, sākusies tāda kā šī virziena renesanse. Latvijā šī tendence savā krāšņumā sāka nākt klajā tikai kopš pirmo Bada spēļu iznākšanas, bet nu jau arvien izteiktāk un izteiktāk, pieprasījums ir, piedāvājums aug, ziepes briest. Varbūt ka drīzumā, bet varbūt ka arī tagad jau, vismaz Amerikā, par skolas biedru šāvēju psihes bojāšanu nevarēs vairs vainot tikai TV un datorus, bet arī literatūru.
Labs grāmatas bonuss ir karte, visa ar vairogu apjoztā reģiona karte un pilsētiņas plāns, tas man tīk.
P.S. Izlasot šeit sarakstīto šķiet varētu nodomāt, ka man grāmata nepatika, bet nē, tā nebūt nav, grāmata man ļoti patika un gaidīšu iznākam arī pārējās daļas. 19.11.2014
Pieneņu vīns
Bredberijs, klasiķis, daudzi šo min kā kulta grāmatu un es
pat saprotu kāpēc, bet nu pie fantastikas es to nepieskaitītu ne pašu “Pieneņu
vīnu” ne arī sekojošos stāstus.
Nopietnā fantāzija vai maģiskais reālisms, bet ne fantastika un kur nu vēl zinātniskā fantastika, bet nu tāds ir mans viedoklis un tas nav nevienam saistošs, varat oponēt ja ir laiks, bet varat arī neoponēt ja nevelk lieki izšķiest klaviatūras resursus.
Romāns ir par kāda mazpilsētiņas iemītnieka, zēna atmiņām par vasaru, lieliski apraksti un teksts pilns ar tik perfekti atveidotām sajūtām, ka skaidrs kālab šī grāmata daudziem ļoti patīk.
Kā jau minēju es vairāk to pieskaitītu pie maģiskā reālisma žanra vai nopietni romantiskās fantāzijas.
20.11.2014
Nopietnā fantāzija vai maģiskais reālisms, bet ne fantastika un kur nu vēl zinātniskā fantastika, bet nu tāds ir mans viedoklis un tas nav nevienam saistošs, varat oponēt ja ir laiks, bet varat arī neoponēt ja nevelk lieki izšķiest klaviatūras resursus.
Romāns ir par kāda mazpilsētiņas iemītnieka, zēna atmiņām par vasaru, lieliski apraksti un teksts pilns ar tik perfekti atveidotām sajūtām, ka skaidrs kālab šī grāmata daudziem ļoti patīk.
Kā jau minēju es vairāk to pieskaitītu pie maģiskā reālisma žanra vai nopietni romantiskās fantāzijas.
20.11.2014
Maiņa
Elevatora sāgas otrā grāmata “Maiņa” ir tikpat lieliska kā pirmā daļa. Šoreiz tiek parādīta problēmas sakne, no kurienes un kā tas viss ir sācies, kā attīstījies un turpinājies. Otrajā daļā tiek atbildēts uz daudziem jautājumiem, kuri radušies, lasot pirmo daļu un palikuši bez atbildes. Protams, arī pēc šīs daļas paliek pāri daudz jautājumu un varenas intrigas. Pati galvenā intriga - kā tas viss beigsies. Beigsies diemžēl pavisam drīz, atlikusi tikai viena daļa – Putekļi. Šī nu bija tā grāmata, kuru lasot nācās sevi ar varu piespiest to likt nost lai pietiktu nedaudz ilgākam laikam un ar nožēlu noskatījos, ka ar visu lēno lasīšanu neizlasītā daļa, dilst pārāk ātri. Manuprāt, autors ir radījis tik lielu pasauli (ģeogrāfiski salīdzinoši mazu, bet kā zināms romānu var arī uzrakstīt par notiekošo vienā telpā) ka šeit varētu izvērsties uz triloģiju, triloģijām. Neko daudz vairāk par to ko uzrakstīju pēc pirmās daļas “Vilna” izlasīšanas pateikt nevaru. Patika ļoti, episka postapokalipse slēgtās telpās. Ar nepacietību jāgaida pēdējā daļa un tad ar nožēlu nāksies atzīt ka elevatora sāga izlasīta, bet var jau būt ka autors uzrakstīs vēl kādu daļu. Visu cieņu izdevniecībai Prometejs, tā tik turēt.
08.11.2014
08.11.2014
Šis tas par velti
Šeklijs pēc Aleksandra Grīna (krievu Grīna nevis mūsējā) ir kā gards saldais ēdiens pēc piedegušiem kāpostiem, tik tiešām, lasi un baudi, lai gan šis nav nekāds tehnoloģiskais Sci Fi tomēr baudāms un tīkams. Stāsti šajā krājumā ir vairāk no sociālās fantastikas žanra, kurš arīdzan ir visnotaļ mana tēma. Vienā teikumā par katra stāsta sižetu vai morāli. Biļete uz Tranaju - Došanās pāri pus glaktikai lai dzīvotu utopijā, kura kā izrādās ir parodija par utopiju. Bet nu kā vienmēr esmu teicis - kas vienam utopija tas citam antiutopija un otrādāk, cik sapņotāju tik utopiju. Zaķis - Marsa bāzē ierodas bezbiļetnieks kurš kā liekas ir atbraucis kravas kuģī, tomēr izrādās ka tā nav, ir kāds cits noslēpumains atklājums. Bruņinieks pelēkā flanelī - romantika ir deficīts (tam es par visiem 150% piekrītu) un ja ir pieprasījums tad rodas piedāvājums, stāsts par romantiku kā preci. Četri temperamenti - Cilvēka psihes labošanas nolūkos viņa personību sašķeļ, pēc 35 gadu vecuma sasniegšanas ir ļauts savienoties atpakaļ, bet tas nav vienkārši, it īpaši ja šizoīdi dzīvo katrs uz savas planētas. Starp citu man tik mīļais vārds šizoīds kurš maz kur parādās, šeit tiek lietots. Absolūtais ierocis - labāk nevērt vaļā visas kastes kas glabājas citplanētu ieroču noliktavās, it sevišķi tādas uz kurām rakstīsts - Absolūtais ierocis. Mani nabaga slepenie - izspiegots tiek jebkurš, bet arī spiegi ir tikai cilvēki, tā nu izspiegojamais ar spiegiem omulīgi apmetas uz kādas neviena netraucētas planētas. Cilvēka minimums - varoņus izpētes ekspedīcijās vairs neviens nesūta, to vietā tiek sūtīti ņergas un neveiksminieki, kaut kas švakāks par ierindas kolonizatoru lai būtu skaidrs - ja šis izdzīvos tad izdzīvos jebkurš... laba pieeja un atbalstāma prakse... Atbrīvošanas dienests - Iespēja tikt vaļā no sievas ar atbrīvošanas dienesta palīdzību... morāle - ja tu netiksi vaļā no sievas tad sieva tiks vaļā no tevis caur šo pašu dienestu. Šis tas par velti - vēlmju piepildāmā mašīna ir feina padarīšana, ja tikai pēc tam par to visu nav smagi jāsamaksā. Akadēmija - psihiski nestabili cilvēki un tādi kuriem ir risks destabilizēties ir jāizolē. Atkritumu vācējs no Lorejas - Nav ko svešu planētu ciltīm ņemt nost brīnumzāles, var sanākt ziepes. Svētceļojums uz zemi - Ja nāc no mierīga reģiona un tava domāšana nav samaitāta tad labāk uz zemes nerādies. Rituāls - ne vienmēr ir labi pieturēties pie mistiskiem priekšrakstiem un ievērot tradīcijas ar neapšaubāmu prcizitāti, var sanākt ziepes, nedejo muitas deklarācijas deju kad ceļotājs lūdz ūdeni. Pilnvara slepkavot - uz mierīgas, gadsimtiem netraucētas planētas mīt perfekta sabiedrība, savā ziņā uztopija, bet tad tos pabaksta un sākas problēmas.
P.S. starp citu Šeklijs ir tas autors un šis ir tas stāstu krājums no kura esmu paņēmis vienu citātu savai utopiskajai antiutopijai "Ideālā pasaule", nebiju piefiksējis no kura darba tas nāk, tagad zinu un varu atsaukties uz Šekliju... Kas tas par citātu? Lasiet Ideālo pasauli... kad iznāks, ja iznāks...
28.10.2014
P.S. starp citu Šeklijs ir tas autors un šis ir tas stāstu krājums no kura esmu paņēmis vienu citātu savai utopiskajai antiutopijai "Ideālā pasaule", nebiju piefiksējis no kura darba tas nāk, tagad zinu un varu atsaukties uz Šekliju... Kas tas par citātu? Lasiet Ideālo pasauli... kad iznāks, ja iznāks...
28.10.2014
Labirinta gūstā
Sākšu ar to, ka es izdarīju
citādāk, nekā parasti, nevis pa priekšu izlasīju grāmatu, bet gan noskatījos
filmu. Tam ir savi mīnusi un savi plusi. Galu galā tomēr uzskatu, ka sākumā ir
jāiepazīst oriģināls – t.i., grāmata un tikai tad ekranizācija. Protams, tas ka
aprakstītais labirints un darba varoņi ir redzēti filmā, ļauj vieglāk
vizualizēt lasāmvielu, tomēr tas arī savā ziņā iegrožo iztēli un varbūt ka es
labirintu iedomātos savādāku ja nebūtu redzējis filmu. Arī tas ka visu laiku
liekas, ka filma ir tā pareizā jo, redzēta vispirms, traucē jo rodas sajūta, ka
grāmata neiet pēc sižeta. Filma atšķiras, protams, visus tos sīkumus, detaļas
un notikumus jau nevar parādīt, tad sanāktu tāpat kā Hobitā, vienu grāmatu
izstiept uz trīs daļām, lai gan fantāzijas un fantastikas gadījumā tas pat
nebūtu slikti, patīk man tas labirints.
Nu par pašu grāmatu, bet tā uzmanīgi, lai nepateiktu priekšā pārāk daudz tiem kam vēl lasīšanas prieks priekšā. Žanrs – spriedzes psihošizo trilleris, es to tā nosauktu, lai gan no šizo tur diez ko daudz nav, masu produkts kā nekā. To ka tas ir masu produkts viegli pateikt pēc tā ka atkal tiek muļļāta vecā, vai varbūt jaunā, bet jau nedaudz apnikusī tēma – pusaudžu slepkavības, bērnu mocīšana, jauniešu cīņa par izdzīvošanu galējot nost vienam otru un mirstot ārēju apstākļu ietekmē, šeit gan, par laimi, mocīšanās ir vairāk par miršanu, bet ej nu sazin kas ir labāk.
Viens no tēmas aizsācējiem ir Viljams Goldings ar savu alegorisko romānu “Mušu valdnieks” kurš iznāca jau tālajā 1957. gadā (latviski izdots 1987. gadā). Vieni no pēdējā laika populārākajiem pusaudžu slepkavgabaliem bija Bada spēļu triloģija un triloģija “Citādie”. Ja jau ir piedāvājums un tas nemazinās, turklāt grāmatas gozējas pa topu augšām un dižpārdokļu plauktiem, tad laikam jau pieprasījums arī ir un jauniešu nogalināmgrāmatas šo to liecina par to, kas pārņēmis lasošā pūļa prātus. Nu ja - jau populāra bērnu ballīšu un izrāžu tēma ir pirāti (interesanti kāpēc ne tēvocis Hitlers un jautrie esesieši) tad viss var gadīties. Interesanti kas sekos tālāk? Par izdzīvošanu savā starpā cīnīsies bērnudārznieki?! Laikam pats tālākais, kurp iet un kur notiek pirmā cīņa, ir spermatozoīdu sprints, mirstība 99,99%, spriedze, dinamika un pat šāda tāda erotika ar.
Atmetot morālo dilemmu – vai lasīt pusaudžu slepkavošanas aprakstus un šāda veida literatūru izbaudīt ir labi, paliek pāri pats darbs. Es teiktu, ka aizraujošs un interesants romāns. Vide izstrādāta perfekti, intriga tiek uzturēta visu laiku un nebūt nebeidzas ar pēdējām lapām, darbība ļoti dinamiska, tēli savdabīgi un katrs ar savām raksturīgajām iezīmēm un vienu kopējo – izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Ir arī varoņu pelēkā masa, fons, par kuru neuzzinām neko, bet nu pelēkā masa ir pelēkā masa, nav nekādas vajadzības par fona tēliem, ko vairāk uzzināt.
Virspusēji par sižetu – labirinta vidū ir laukums, kurā jau kādus divus gadus saimnieko un cenšas izdzīvot +/- 60 zēni. Reizi mēnesī pa vienam zēnam tiek piemests klāt. Visiem ir izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Ja ir labirints tad loģiski, ka jāmeklē izeja no tā, tālab ir skrējēju komanda, kura katru dienu, skrien labirintā un to kartē. Ko tur tik daudz kartēt? Labirints ir paliels un ar savu knifu, tas katru nakti mainās, turklāt tajā mitinās biomehāniski monstri. Kāpēc tas viss?! Nu tas jautājums rodas katram, lasot grāmatu, vai skatoties filmu, uz šo jautājumu beigās arī tiek daļēji atbildēts. Tomēr atbilde ir tik daļēja, ka paliek neatbildēta liela gūzma jautājumu.
Un viena lieta kāpēc man šī grāmata iepatikās vairāk nekā, ja šīs lietas nebūtu. Neliela priekšā teikšana jau sanāks. Ārpusē, aiz labirinta valda postapokalipse, visai jestra saules uzliesmojuma un vīrusa kombinācija. Tā kā postapokalipse un dzīve pēc tās ir mana tēma un svētais grāls, arī es pats šai žanrā šad tad cenšos ko uzrakstīt tad skaidrs, ka šis darbs man gāja pie sirds, un ierindosies noteikti kādreiz iegādājamo un pārlasāmo grāmatu sarakstā.
Man tik nav skaidrs - ja angliski grāmata saucas Maze runner, filma saucas Maze runner un filma latviski saucas Labirinta skrējējs, tad kālabad grāmata latviski saucas Labirinta gūstā?!?
Filmas turpinājums iznāks 2015. gadā, jācer, ka izdevniecība White book otro daļu izdos, pirms vēl filma būs skatāma Latvijā un ar otro daļu varēšu iepazīties pareizajā secībā. Atliek tikai gaidīt. 28.10.2014
Nu par pašu grāmatu, bet tā uzmanīgi, lai nepateiktu priekšā pārāk daudz tiem kam vēl lasīšanas prieks priekšā. Žanrs – spriedzes psihošizo trilleris, es to tā nosauktu, lai gan no šizo tur diez ko daudz nav, masu produkts kā nekā. To ka tas ir masu produkts viegli pateikt pēc tā ka atkal tiek muļļāta vecā, vai varbūt jaunā, bet jau nedaudz apnikusī tēma – pusaudžu slepkavības, bērnu mocīšana, jauniešu cīņa par izdzīvošanu galējot nost vienam otru un mirstot ārēju apstākļu ietekmē, šeit gan, par laimi, mocīšanās ir vairāk par miršanu, bet ej nu sazin kas ir labāk.
Viens no tēmas aizsācējiem ir Viljams Goldings ar savu alegorisko romānu “Mušu valdnieks” kurš iznāca jau tālajā 1957. gadā (latviski izdots 1987. gadā). Vieni no pēdējā laika populārākajiem pusaudžu slepkavgabaliem bija Bada spēļu triloģija un triloģija “Citādie”. Ja jau ir piedāvājums un tas nemazinās, turklāt grāmatas gozējas pa topu augšām un dižpārdokļu plauktiem, tad laikam jau pieprasījums arī ir un jauniešu nogalināmgrāmatas šo to liecina par to, kas pārņēmis lasošā pūļa prātus. Nu ja - jau populāra bērnu ballīšu un izrāžu tēma ir pirāti (interesanti kāpēc ne tēvocis Hitlers un jautrie esesieši) tad viss var gadīties. Interesanti kas sekos tālāk? Par izdzīvošanu savā starpā cīnīsies bērnudārznieki?! Laikam pats tālākais, kurp iet un kur notiek pirmā cīņa, ir spermatozoīdu sprints, mirstība 99,99%, spriedze, dinamika un pat šāda tāda erotika ar.
Atmetot morālo dilemmu – vai lasīt pusaudžu slepkavošanas aprakstus un šāda veida literatūru izbaudīt ir labi, paliek pāri pats darbs. Es teiktu, ka aizraujošs un interesants romāns. Vide izstrādāta perfekti, intriga tiek uzturēta visu laiku un nebūt nebeidzas ar pēdējām lapām, darbība ļoti dinamiska, tēli savdabīgi un katrs ar savām raksturīgajām iezīmēm un vienu kopējo – izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Ir arī varoņu pelēkā masa, fons, par kuru neuzzinām neko, bet nu pelēkā masa ir pelēkā masa, nav nekādas vajadzības par fona tēliem, ko vairāk uzzināt.
Virspusēji par sižetu – labirinta vidū ir laukums, kurā jau kādus divus gadus saimnieko un cenšas izdzīvot +/- 60 zēni. Reizi mēnesī pa vienam zēnam tiek piemests klāt. Visiem ir izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Ja ir labirints tad loģiski, ka jāmeklē izeja no tā, tālab ir skrējēju komanda, kura katru dienu, skrien labirintā un to kartē. Ko tur tik daudz kartēt? Labirints ir paliels un ar savu knifu, tas katru nakti mainās, turklāt tajā mitinās biomehāniski monstri. Kāpēc tas viss?! Nu tas jautājums rodas katram, lasot grāmatu, vai skatoties filmu, uz šo jautājumu beigās arī tiek daļēji atbildēts. Tomēr atbilde ir tik daļēja, ka paliek neatbildēta liela gūzma jautājumu.
Un viena lieta kāpēc man šī grāmata iepatikās vairāk nekā, ja šīs lietas nebūtu. Neliela priekšā teikšana jau sanāks. Ārpusē, aiz labirinta valda postapokalipse, visai jestra saules uzliesmojuma un vīrusa kombinācija. Tā kā postapokalipse un dzīve pēc tās ir mana tēma un svētais grāls, arī es pats šai žanrā šad tad cenšos ko uzrakstīt tad skaidrs, ka šis darbs man gāja pie sirds, un ierindosies noteikti kādreiz iegādājamo un pārlasāmo grāmatu sarakstā.
Man tik nav skaidrs - ja angliski grāmata saucas Maze runner, filma saucas Maze runner un filma latviski saucas Labirinta skrējējs, tad kālabad grāmata latviski saucas Labirinta gūstā?!?
Filmas turpinājums iznāks 2015. gadā, jācer, ka izdevniecība White book otro daļu izdos, pirms vēl filma būs skatāma Latvijā un ar otro daļu varēšu iepazīties pareizajā secībā. Atliek tikai gaidīt. 28.10.2014
Zaigojošā pasaule
Latviešiem ir savs Aleksandrs Grīns kurš ir radījis vairākus ļoti baudāmus vēsturiskos romānus, cienīts un mīlēts, bet šoreiz ne par viņu, tas tikai tā, zināšanai lai gadījumā kāds nesajauc. JO - savukārt krieviem ir savs Aleksandrs Grīns kurš tiek pieskaitīts pie vidējās paaudzes klasiķiem un kura rakstības stils ir bijis visai novatorisks viņa laikam. FP sērijā, vienā no grāmatām ir romāns "Zaigojošā pasaule" un daži A.Grīna stāsti. Kāpēc?!?! Teikšu godīgi - ta vells viņ zin... Lai piedod man visi dižo krievu klasiķu daiļrades pielūdzēji, bet Aleksandrs Grīns nav mans autors, galīgi nav mans. Kaut kādi psiho šizo tēlaini apraksti kur pa pus lapu ir aprakstīts vakara dvesmas ziedlapiņu maigā pieskāriena zīdainums pār saltajām trīsām kuras uzvēdī no dzestrā vēja notraukto rasas lāšu zvaniņu dzidrās meldijas brīdī kad sirds svelmes versmē kūst rožu smaržas piesātinātā dvēsele... nu kaut kā tā, šī bija mana interpretācija. Sižets jau ar ir, bet nu tas ir tikpat savādi aprakstīts, bet visam pa vidu apraksti, tēlojumi... Nu nav šī nekāda fantastika, fantāzija varbūt... romantiska ciku caku fantāzija, bet ne fantastika un kur nu vēl Sci Fi. Daži stāsti ir par mata tiesu labāki, bet jebkurā gadījumā tā nav fantastika un es ar mokām tiku cauri šai A.Grīna daiļrades daļai un svinīgi apsolos vairāk pie kā tāda nekad neķerties... nu vienīgi ja kāds man par to maksā, bet kālab lai kāds ko tādu darītu... 28.10.2014
Dēmonu dzīres
Pie visa cita jau ierastā šajā grāmatā ir piebilde, ka tā ir zinātnieku fantastika un ar to arī šī te kārtējā sērijas “Fantastikas pasaulē” grāmata ir zīmīga. Krājumā iekļauto stāstu autori ir nevis rakstnieki fantasti, bet zinātnieki/rakstnieki/fantasti. Manuprāt, tieši tādēļ liela daļa no stāstiem ir interesantāka savas jomas speciālista izpildījumā nevis tālu stāvoša izdomātāja fantazējums. Nu tad pēc kārtas par stāstiem. Kas būtu ja... autors Aizeks Azimovs, protams, ir plaši pazīstams kā rakstnieks, bet pamatā viņš tomēr ir zinātnieks – bioķīmiķis. Stāstā par nejaušību ietekmi uz notikumu virzību, cēloņsakarību ķēdes u.t.m.l. Vispārējs neprāts – autors itāliešu matemātiķis. Grupiņu dažādu zemiešu nolaupa citplanētieši, lai tos pētītu, secinājums viens – zemes iemītnieki sirgst ar neprātu, tas tā kā loģiski, atliek tik paskatīties apkārt vai spogulī. Galva – autors matemātiķis un kibernētikas pamatlicējs. Fantāzija par smadzeņu mikroķirurģiju, kuras ietekmē var mainīt cilvēka koncentrēšanās spēju un padarīt viņu izklaidīgāku. Klaiņošana augstākajā līmenī – autors matemātikas zinātņu doktors. Iesmiešana par reklāmas jomu, vismaz man tā likās, neveiksmīgi mēģināju iesmērēt kādam kaut ko u.t.t. Jupiters pieci – autors Arturs Klarks, zināms vārds literatūrā un kā izrādās arī zinātnē – Britu astronautu biedrības priekšsēdētājs un astronomu biedrības loceklis. Atklājums, ka viens no nelielajiem Jupitera pavadoņiem, izrādās ir nevis neliels mēnesis, bet gan milzīgs kosmosa kuģis, sabotāžas no cilvēkiem un atklājumi kuģī. Mācīšanās teorija – autors psihologs un eksperimentālās psiholoģijas celmlauzis. Tā vietā, lai labirintā ielaistu žurku un to spīdzinātu ar mācīšanās teorijas metodēm, tur tiek ielaists cilvēks. Nu diez ko patīkami nav, tas jāatzīst, turklāt tie kas to dara ir... hmm neteikšu gan... Dēmonu dzīres – autors bioķīmijas profesors. Stāstā uzdarbojas dēmoni kas varētu būt kas tikpat sīks kā atomi... nu un protams tāpat kā atomi, arī dēmoni, taisa ziepes, ja viņus tramda. Džona Sze nākotne – autors fiziķis. Teleportācija un atbruņošanās. Mazais Andersoniņš – autors astronoms. Boksa treneris – robots, kas no tā var sanākt? Nekas labs, lasiet paši. Iesācējs bezizejas stāvoklī. – Autors radioelektroniķis. Teleportāciju uz Venēru un atpakaļ ar pamatīgu sarežģījumu daltoniska venērieša veidolā. Galvenā stacija – autors biofiziķis. No tālas nākotnes kosmisku arheologu skatupunkta tiek apmeklēta planēta zeme, kura ir neapdzīvota, kālabad? Par to stāstā. Iebrukums – autors raķešbūves speciālists. Karš ar enerģijas pumpjiem no citas planētas. Es – Milikiloss – autors fiziķis, kibernētiķis. Stāstā par to kā netīšām tiek samazināta teleportējamo tūristu grupa un, kā tas aiziet tautās, visi laimīgi samazinās. Par iespēju radīt ar akmeņoglēm darbināmas spēkstacijas. Autors fiziķis, atomfizikas pamatlicējs. Feins nosaukums vai ne? Stāsts uzrakstīts neliela zinātniskā pētījuma garā nu tāda skatupunkta kad pirmās ir radušās kodolspēkstacijas, un tagad tiek iztirzāta tēma vai var uzbūvēt spēkstacijas, kuras darbinātu akmeņogles. Nu izrādās, ka nē, tās ir pārāk bīstamas salīdzinājumā ar atomelektrostacijām. Andromēdas izlaušanās – autors, astronoms, astrofiziķis, matemātiķis.... u.t.t. Šis ir fragments no turpinājuma romānam Andromēda, par to kā no signālā ietverta koda tiek uzbūvēta cilvēkam līdzīga citplanētu būtne. Diemžēl šis ir tikai fragments no turpinājuma, lai arī garš fragments, tomēr man gribas izlasīt visu turpinājumu. Cilvēks prožektoru staros – garš pēcvārds, kurš aptver darbu autorus, ar viņiem saistītus notikumus un pafilozofē par tēmu – kapitālisms slikts – atbruņošanās laba. Ja atmetam melīgos un liekulīgos sarkanās ideoloģijas centienus tad paliek pāri labi darbi, lasāmi un prātā paturami. 17.10.2014
Ciemos fantāzijas zemē
Stāstu krājums kā jau stāstu krājums, no dažnedažādiem autoriem kaut kas ironiski humorīgs, kaut kas sociālistiski psiholoģisks. Galu galā nekas tāds īsti zinātniskās fantastikas garā. Laikam jau jāuzraksta pa teikumam par katru stāstu. Mašīnas apstājas – civilizācija mīt pazemē un pakļaujas mašīnai, kas regulē visu, kad mašīna kaput tad ļaudis arī kaput. Dejas patneris – leļļu meistars uztaisa lelli, kas dejo kā vells, aiziet greizi, protams. Stāsts par korķa kāju – īss humorgabaliņš par autonomi funkcionējošu, uzvelkamu kājas protēzi. Domu lasāmā mašīna – viss pateikts nosaukumā. Vai nenoriskēt par miljonu – pirmais cilvēks, kurš aizlidojis un atlidojis no mēness, piesaka savas tiesības uz balvu konkursā, kurš izsludināts pirms desmitgadēm. Ļaunais gars – sapņu uzpirkšana un psihošizoromantika. Dzejdaris – dzejas ražojamā automāta nedienas. Sudraba krūze – par bērneli ar paranormālām spējām. Vēstules uz kosmosu – atlido citplanētiešu sūtnis, bet viņu neņem galvā un šis vēl iekuļas parādos, ieķīlā kuģi un sāk uzstāties teātrī. Viņa puse – šizopsihoromantika, hipnoze. Benžamina Batona neparastais dzīves stāsts – par bērnu, kurš piedzimst vecs un laikam ritot, atjaunojas, līdz paliek par slapju pleķi uz palaga. Es tik nesapratu kā viņš, būdams vecs un attiecīgi liels, tika ārā?!?
Pasauļu karš. Kad gulošais mostas
Herberts Velss – šis vārds neprasa paskaidrojumus pat tiem, kuri visai virspusēji orientējas fantastikas žanrā, bet tiem kuri neorientējas paskaidrošu, ka Velss, bija viens no žanra aizsācējiem un attīstītājiem. Laika mašīna, Neredzamais cilvēks, Ārsta Moro sala, Pasauļu karš un vēl daudz fantastikas romānu pieder viņa prātam un spalvai. Pasauļu karš vēl ir zīmīgs ar kādu stāstu – 1938. gadā Amerikā šī darba radio lasījums tika pasniegts kā reālas citplanētiešu invāzijas apraksts tiešraidē un daudzi cilvēki noticēja. Par to vairāk Wikipēdijā - http://en.wikipedia.org/wiki/The_War_of_the_Worlds_%28radio_drama%29
Arī samērā nesen (2005) šis romāns tika ekranizēts Stīvena Spīlberga režijā ar Tomu Krūzu galvenajā lomā. Protams no oriģināla šai filmā daudz kas nav atlicis, bet nu pati ideja jau ir saglabājusies. Laika gaitā šis romāns ir piedzīvojis dažādas ekranizācijas par tām vairāk imdb.com
Īsumā – No Marsa tiek izšauti lādiņi un tie nokrīt Anglijā, lādiņos iekšā ir marsieši un viņu kaujas tehnika. Īsā laikā viss tiek nonests un galu galā atrisinās visai vienkārši.
Otrais romāns šajā grāmatā ir “Kad guļošais mostas”, nez kāpēc e-grāmatu veidā šie darbi ir atdalīti, bet tā kā sērija ir iekš fiziskajām grāmatām tad jāskata, tā kā ir tajās. Šis ir sociālās fantastikas romāns, varētu teikt, ka par veco tēmu – cilvēks pamostas pēc vairākiem gadsimtiem, šeit gan nevar minēt vārdus “vecā tēma”, jo šajā gadījumā tēma ir jauna, Velss ir viens no pirmajiem kurš ko tādu raksta ja ne pats pirmais. Tātad cilvēks aizmieg 19.gadsimta Anglijā un pamostas pēc 200 gadiem. Šeit jau pirmais klupšanas akmens – 200 gados nevar notikt tādas sociāltehnoloģiskas pārmaiņas kādas ir aprakstītas romānā. Vide ir savdabīga, tāds kā elektropanks. Tehnoloģiskā evolūcija ir bijusi visai dīvaina, mūslaiku skatījumā viss ir šausmīgi antīks un diezgan naivs, bet, skatoties no Velsa laika, protams, tā bija fantastika. Piemēram, aeiroplāni, kuri vismaz daļēji ir ar vaļēju virsbūvi un pasažieriem jābūt silti saģērbtiem, jaunākā informācija vai dezinformācija plūst no skaļruņiem, kuri izvietoti speciālās zālēs. Bet nu tehnoloģiskā attīstība šeit ir tāds kā blakus faktors, jo galvenā līnija ir par šķiru cīņu, revolūciju, strādnieku grūto dzīvi u.t.t. teikšu tā – domāts šis romāns ir kā antiutopija, bet es atrodu arī tajā pašā antiutopiskajā dažus utopiskus elementus, sīkāk gan neminēšu, negribu dabūt uz galvas sabiedrības pārspīlēto morāli. Nu un tas arī ir iemesls kāpēc, droši vien ar labpatiku, šo darbu publicēja iekš LPSR – sociālisms kā nekā un proletariāta cīņa.
23.09.2014
Arī samērā nesen (2005) šis romāns tika ekranizēts Stīvena Spīlberga režijā ar Tomu Krūzu galvenajā lomā. Protams no oriģināla šai filmā daudz kas nav atlicis, bet nu pati ideja jau ir saglabājusies. Laika gaitā šis romāns ir piedzīvojis dažādas ekranizācijas par tām vairāk imdb.com
Īsumā – No Marsa tiek izšauti lādiņi un tie nokrīt Anglijā, lādiņos iekšā ir marsieši un viņu kaujas tehnika. Īsā laikā viss tiek nonests un galu galā atrisinās visai vienkārši.
Otrais romāns šajā grāmatā ir “Kad guļošais mostas”, nez kāpēc e-grāmatu veidā šie darbi ir atdalīti, bet tā kā sērija ir iekš fiziskajām grāmatām tad jāskata, tā kā ir tajās. Šis ir sociālās fantastikas romāns, varētu teikt, ka par veco tēmu – cilvēks pamostas pēc vairākiem gadsimtiem, šeit gan nevar minēt vārdus “vecā tēma”, jo šajā gadījumā tēma ir jauna, Velss ir viens no pirmajiem kurš ko tādu raksta ja ne pats pirmais. Tātad cilvēks aizmieg 19.gadsimta Anglijā un pamostas pēc 200 gadiem. Šeit jau pirmais klupšanas akmens – 200 gados nevar notikt tādas sociāltehnoloģiskas pārmaiņas kādas ir aprakstītas romānā. Vide ir savdabīga, tāds kā elektropanks. Tehnoloģiskā evolūcija ir bijusi visai dīvaina, mūslaiku skatījumā viss ir šausmīgi antīks un diezgan naivs, bet, skatoties no Velsa laika, protams, tā bija fantastika. Piemēram, aeiroplāni, kuri vismaz daļēji ir ar vaļēju virsbūvi un pasažieriem jābūt silti saģērbtiem, jaunākā informācija vai dezinformācija plūst no skaļruņiem, kuri izvietoti speciālās zālēs. Bet nu tehnoloģiskā attīstība šeit ir tāds kā blakus faktors, jo galvenā līnija ir par šķiru cīņu, revolūciju, strādnieku grūto dzīvi u.t.t. teikšu tā – domāts šis romāns ir kā antiutopija, bet es atrodu arī tajā pašā antiutopiskajā dažus utopiskus elementus, sīkāk gan neminēšu, negribu dabūt uz galvas sabiedrības pārspīlēto morāli. Nu un tas arī ir iemesls kāpēc, droši vien ar labpatiku, šo darbu publicēja iekš LPSR – sociālisms kā nekā un proletariāta cīņa.
23.09.2014
Tālā varavīksne
Nu brāļi Strugatski jau skaitās kas pārāks par vidējo statistisko padomju fantastu, bet zināmā mērā šī te viņu loma ir nedaudz pārspīlēta, pateicoties “Piknikam ceļa malā”. Tālā varavīksne ir tāds kā padomju zinātniskās varenības un birokrātiskās pārsātinātības apvienojuma atainojums. Bet nu nav īsti tās fantastiskās garšas šim darbam, viss notiek uz tālas planētas, kuru kolonizējuši krievi, lai gan drīzāk nevis krievi, bet gan komunisti jo šķiet, ka komunisms ir svinējis uzvaru pasaulē. Bet nu ir tur šādas tādas ziepes uz vietas, gan arī pašos komunistos, nevar viņi sadalīt zinātnisko aprīkojumu un izrādās, lai evakuētos ir tikai viens kuģis, kurā knapi var, bērnus sabāzt... izklausās pēc Padomju Savienības, Krievijas, Zimbabves vai Titānika.
23.09.2014
23.09.2014
Neuzvaramais
Ō nu tas ir fantastiskais romāns, ōōō tā ir daiļjūsma un inspirācija. Tas ir tas, kas man patīk, neesmu eksperts, bet no tā ko esmu lasījis lieku šo sev priekšā, kā vienu no žanra paraugiem un FP top 51 šis darbs atradīsies pirmajā desmitniekā vai tuvu tam. Svešas planētas apraksti, kosmosa kuģis ar visām tehniskajām niansēm kas man tā tīk, spēka lauki, pašgājēj boti un galu galā tik savdabīga civilizācija, ka to pat par civilizāciju grūti nosaukt, bet nu šeit ne vārda nevar teikt par sižetu, lai nespoilerētu un nebojātu prieku tiem kas sadūšosies šo no skata necilo grāmateli ņemt rokā. Teikšu tik to, ka tas ir žanra meistardarbs, pērle starp daudziem FP sērijas padomju rakstnieku radītajiem pelniem, S.Lems jau tāds austrumu bloka rakstnieks gan ir, bet tik tuvu rietumu pusei, ka tas vismaz šajā darbā ir jūtams visnotaļ.
23.09.2014
23.09.2014
Marakota bezdibenis
Šī romāna autors lielākoties ir pazīstams kā slavenā detektīva Šerloka Holmsa radītājs. Holmsu zina gandrīz visi, kuri lasa grāmatas, bet domājams, ka viena daļa nezina to, ka Konans Doils bez Holmsa radīšanas ir bijis gan nopietnu vēsturisku romānu, gan tikpat nopietnu fantastikas romānu autors. Marakota bezdibenis vēsta par izklaidīgu un nedaudz traku zinātnieku (vēlāk bieži izmantots motīvs) un viņa biedriem žurnālistu un mehāniķi. Principā šī te trijotne tādā vai līdzīgā sastāvā parādās arī agrāk un vēlāk dažādu autoru darbos, kaut vai Žila Verna 20 000 ljē pa jūras dzelmi kur ir zinātnieks, žurnālists un vaļu mednieks. Starp citu, Konana Doila fantastisko romānu stils un vēstījuma veids vismaz man visai atgādina Žila Verna darbus. Tātad šie te trīs vīri drosmīga eksperimenta rezultātā nonāk Atlantijas okeāna dzelmē kur uziet (drīzāk jau viņus uziet) atlantīdiešu civilizācija. Sabiedrība, kura dzīvo visai laimīgi, bet ir tāda nedaudz atrofējusies un apstājusies savā attīstībā, nezinu uz ko bija tēmējuši izdevēji – vai tur bij doma parādīt pārtikušo sabiedrību vai ko citu, bet nu Atlantīdas piemērs nav tas labākais sociālās struktūras veids, kuru demonstrēt utopiskās padomijas ļautiņiem. Darbs interesants, bet bez īpaša saviļņojuma, tāds mierīgs stāstījums par piedzīvojumiem zem ūdens un tikšanu laukā.
23.09.2014
23.09.2014
Iedomīgais robots
Kapitālisma tumšo nostūru atainojums ar humora un ironijas devu, skaidra bilde kāpēc tāds izdevums tapis - lai padomju proletariāts neiedomātos, ka pilnos veikalu plauktos un biezos naudas makos slēpjas, kāda nebūt pievilcība. Es to par zinātnisko fantastiku nedēvētu... drīzāk tāda ironiskā propagandas fantāzija. Kā arī ļaužu ieciklēšanās uz paštaisnumu un sīkām problēmām, nespēja paskatīties plašāk. Šis ir stāstu krājums - Ir vairāki stāsti par savādu ģimenīti, kuras locekļi ir nemirstīgi un apveltīti ar dažādām superspējām, radies tas viss ir no radiācijas. Šīs ģimenes locekļi ir, uztaisīti par tādiem pamatīgiem lauķiem, kuri taisa daļiņu paātrinātājus ne no kā un nezinot ko īsti paveikuši. Tad ir stāsts par noziedznieku mēģinājumu nolaupīt kosmosa kuģi, kuru vada mākslīgais intelekts. Pašās beigās viens pastāstiņš jau no fantāzijas lauciņa par tādiem kā mājas gariem vai veiksmes rūķiem. Jā un protams titulstāsts “Iedomīgais robots” par... par iedomīgu robotu, bet dziļākā slānī par kapitālisma ēnas pusēm un visādām nebūšanām, no kurām par laimi sociālistiskais proletārietis, ir pasargāts.
23.09.2014
23.09.2014
Profesora Dovela galva
Psiholoģisks detektīvtrilleris ar zinātniski fantastisku piesitienu un tādu optimālu naivuma piegaršu. Ideja interesanta, bet pasniegta tādā pabālā krimilubenes garā. Mūsdienās ja kāds no zināmajiem dinamisko trilleru rakstniekiem ķertos pie šādas idejas, tad sanāktu viens pamatīgs spriedzes gabals, bet padomju laikā, kad padomju rakstnieks raksta par notikumiem, kuri risinās Francijā sanāk kaut kāds sajūsmināts pastāstiņš. Ideja pati par sevi interesanta un, protams, fantastiska – cilvēka galvas atdzīvināšana pēc tam kad cilvēks ir nomiris. Nu un autors jau dodas arī tālāk, atdzīvina arī ķermeni, kuram piešuj cita cilvēka galvu, lai arī ar dažādām grūtībām tomēr arī ar atzīstamiem panākumiem, tā ka galu galā piestrādājot šajā lauciņā nebūtu nekādu problēmu sašķaidītu galvu rumpjus šūt pie sašķaidītu rumpju galvām. Jauki... mirstība par kādiem 50% samazinātos un pārapdzīvotība spertu lielu soli uz priekšu, par laimi, nekas tāds nav iespējams.
23.09.2014
23.09.2014
Mutants - 59 Plastmasu ēdājs
Viena no manām favorītēm iekš Fantastikas pasaulē sērijas, ļoti interesants un saistošs romāns, tehnoloģisks detektīvs ar nejaušības teoriju izvilkumu. Par to kā sakrītot nejaušiem, nesaistītiem notikumiem rodas kas tāds ar ko cilvēce gandrīz vai nespēj tikt galā. Gan jau, ka kas tāds arī radīsies, piemēram, visas tās putnu, cūku u.c. gripas. Šoreiz tas ir mikroorganisms, kurš rij plastmasu un atstāj krietnu strēķīti Londonas centrā bez izolācijas materiāliem un daudz kā cita kas tiek darināts no plastmasas, turklāt rijot plastmasu, tiek izdalīta sprādzienbīstama gāze. Elektrības vadi pliki, īssavienojums, dzirksteles, gāze... kabooom skaistos mērogos. Man gauži patika apraksts par kulšanos caur metro tuneļiem, pārejām u.t.t. pamestas stacijas atrašana un došanās tālāk, tāda pazemes pasaule, ka prieks. Filozofija laba, beidzot nevis kodolatbruņošanās vai miers pasaulē, bet zinātnes atbildība visas cilvēces priekšā par saviem radījumiem. Arī pēcvārds visai labs... Domāju, ka Šī grāmata manā FP51 topā, kuru taisīšu, kad būšu, izlasījis visas, grāmatas atradīsies tuvu pie 1.pozīcijas.
05.08.2014
05.08.2014
Visaukstākais karš
Asinszāles triptiha otrā daļa, mežonīgā epika turpinās un
kļūst vēl milzīgāka iegūstot tādus apmērus, ka alternatīvās vēstures romāns sāk
jau izlekt no ticamības rāmjiem. Es gan nesaku, ka pirmā daļa bija gauži ticama,
bet laba gan. Otrās daļas sākums, vai varbūt puse liekas tāds nedaudz
garlaicīgs un izstiepts. Mārša iekšpasaule un mājieni uz to kas noticis starp
pirmo un otro daļu vēl dažu varoņu psihopārdzīvojumi. Pa vidam protams arī
pārcilvēku piedzīvojumi. Tad romāns palēnām uzņem apgriezienus un ieiet tāāāādā
epikas fāzē, ka vai turies, visvisādi pārsteigumi un atklājumi. Man gan
traucēja tas ka tik ilgs laiks ir palicis ārpus grāmatām, ja pirmā daļa beidzās
ne vēlāk par 45. gadu, tad šī sākas pēc 1960. gada un kādu brīdi grūti
piešauties šim te padsmitgades iztrūkumam, bet pierod. Mani gan māc aizdomas,
ka pēdējā daļa varētu norisināties, kad varoņiem būs ap gadiem 80 – 90... tas
gan būs dīvaini, ja vēl tagad viņi spēj cīnīties tad, ko šie darīs ar
reimatisma mocītām gūžām un artrīta savilktiem pirkstiem, velkot elpu caur
pusizoperētām, plaušām veroties pasaulē ar kataraktas aizmiglotiem skatieniem. Bet
nu nav, ko fantazēt par grāmatu, kura vēl nav iznākusi latviski, jāgaida... vai
ja nevar sagaidīt tad jālasa angliski. 05.08.2014
Visa dzīvība zaļo
Sākotnējais uzstādījums un tā apraksts ir visnotaļ labs un intriģējošs. Pēkšņi kādā jaukā rītā ap mazpilsētiņu ASV laukos ir parādījusies siena. Neredzams spēka lauks kurš nelaiž cauri neko dzīvu. Pilsētiņa šokā, briesmu lietas, naviens neko nesaprot u.t.t. Izrādās pie visa vainīgi ir citplanētieši... lai gan ne gluži citplanētieši. Domājoši augi no paralēlās pasaules. Kaut kādā brīdī visnotaļ interesantā stāsta atmosfētra noplīst. Kaut kā pārāk daudz liekas ir kodolatbruņošanās centienu un mīcīšanās pa iekšpasauli, lirikas pārāk daudz un attiecīgi dinamikas šķiet pārāk maz. Kā jau mēdzu teikt ar tādu drēbi varēja arī labāku uzvalku pašūt, bet nu laiks un izdevējs prasa savus meslus un iespējams bez kodolatbruņošanās un tautu draudzīgas lirikas nebūtu šis darbs tulkots un iznācis PSRS teritorijā.
05.08.2014
05.08.2014
Divpadsmit krēsli
Šis nu ir viens no tiem darbiem kuram neko piebilst nevar un nevajag, viss jau ir piebilsts un šajā izdevumā piebilsts vēl jo vairāk. Man plānā tā kā nebija kārtējo reizi pārlasīt "Divpadsmit krēslus", bet tad pamanīju bibliotēkas krātuvē šo izdevumu, par kuru biju zinājis un kādreiz plānojis lasīt, bet bija piemirsies par tādu. Ar ko tad šis izdevums tik īpašs, ar to ka tajā ir iekļautas vairākas nodaļas un dažnedažādi fragmenti kuri nav iepriekšējos izdevumos. Vietas kuras bija savulaik uzrakstītas un pie publicēšanas izņemtas ārā. Otrkārt paskaidrojumi, gari un izsmeļoši paskaidrojumi kas sniedz daudz plašāku priekšstatu par šī darba tapšanas vēsturisko fonu, par sbiedriskajām norisēm Kriavijā, drīzāk jau pavisam jaunajā Padomju Savienībā tajā laikā. Autori ir iekļāvuši izmeklētu pasmīnēšanu par saviem kolēģiem, kā arī dažnedažādas alūzijas par krievu literatūru kuru, protams, es nepārzinu un domāju ka nekad arī nepārzināšu. Man krievu literatūras klasika ir šis te darbs un tā arī droši vien paliks, nu protams Brāļus Strugatskus es ar pie klasikas pieskaitu. Gribētos lai tādā pašā veidā - ar paskaidrojumiem un iekļautiem fragmentiem, iznāktu arī romāns "Zelta teļš" kurā turpina darboties Ostaps Benders. Nojaušu ka nenocietīšos un vēl šogad pārlasīšu arī "Zelta teļu" tajā pašā vecajā versijā. Nevaru precīzi pateikt, bet šos divus romānus par Ostapu Benderu šķiet esmu lasījis ne mazāk par piecām reizēm, lai gan man šķiet ka pat krietni vairāk. 08.07.2014
Delfīnu sala
Šo nu es gluži par zinātnisko fantastiku nesauktu, lai gan iespējams ka tāa arī ir zinātniskā fantastika, tikai vairāk zinātniska un visai pieticīga. Nu labi, nav iespējama vismaz patlaban un kur nu vēl grāmatas laikā tik laba komunikācija ar delfīniem, bet nu viss ir aprakstīts tāda pieticīgā naivisma garā. Stāsts par to kā kāds puika mūk no mājām, piedzīvo katastrofu Klusajā okeāna un nokļūst uz salas kur zinātnieki pēta delfīnus, izstrādā komunikācijas metodes un fantazē par iespējām ko sniegs komunikācija ar šiem jūras zīdītājiem. Principā tas arī viss... 03.07.2014
Vārnu dzīres II
Viss pa vecam un ļoti interesanti. Veco varoņu (tie kuri palikuši dzīvi) aizraujošie piedzīvojumi turpinās un parādās arī pa kādam jaunam varonim, kas visu jau tā putraino, neskaitāmo varoņu kopainu padara vēl neizprotamāku. Iztrūkst šajā grāmatā gan sekošana pūķu mātes un pūķēnu ceļam, gan arī Džona Sniega darbošanās pie mūra, bet tas gan jau būs nākamajās daļās. Lasot ar pārtraukumiem starp grāmatām, gaidot iznākam nākamo, kā jau minēju viss sajucis putrā, galvenos varoņus vēl atcerēties nav problēma, bet otrais plāns ir vienkārši vārdu masa, kura jauc galvu. Šī pasaule ir tik milzīga un tik detalizēti aprakstīta ka man ir grūti to nejaucoties un neputrojoties uztvert, bet kā jau esmu minējis agrāk - tā droši vien ir tikai mana un varbūt vēl kāda līdzīga tipiņa problēma. Pats darbs ir vienkārši episks un ģeniāls, izstrādāt tāāādu pasauli, tēlus, notikumus vietas, detaļas u.t.t. u.t.t. milzu darbs un, protams, apsakužami interesanti ar tādu materiālu strādāt. Ar nepacietību gaidu nākamo daļu un lēnām briestu tam ka nākamgad Ķīpsalas grāmatu svētkos vajadzētu iegādāties visu iznākušo grāmatu kaudzi, protams, ja tur akcija būs labāka nekā pērkot mazlietotas grāmatas netā. Nu ko... ziema nāk...
14.06.2014
14.06.2014
Brīnišķīgā jaunā pasaule
Perfekts darbs, esmu sajūsmā vai gandrīz sajūsmā, šī te, tāpat kā postapokalipse, ir mana tēma - sociālā fantastika un utopijas/antiutopijas. Zināmā mērā šo darbu var pielīdzināt Orvela 1984 (starp citu, sen nav pārlasīts). Es gan nepiekritīšu ka šī ir antutopija, man drīzāk šķiet ka tā varētu būt utopija, bet nu šis ir strīdīgs temats. Ko autors pozicionē ar utopiju to kāds no lasītājiem vienā mierā var pasludināt par antiutopiju, protams, pats sev un otrādāk - autora rakstītā antiutopija var kādam kļūt par utopiju. Šajā gadījumā es ļoti labi saprotu antiutopiskos aspektus, bet ne jau viss ir tāds, daudzas lietas šo darbu padara visai pievilcīgi utopisku. Noteikti, neapšaubāmi šajā darbā palika daudz kas tāds ko es neuztvēru jo te to slāņu ir ka biezs un bez slāņiem vēl atasauces, norādes, mājieni ul ietām par kurām man nekad nav bijusi ne mazākā nojausma un visdrīzāk arī nekad nebūs. Tomēr tas ko nepalaidu garām radīja tādu kopumu ka atšķīris šo grāmatu 22:00 es to aizvēru pēc četrām stundām, izrāvu cauri vienā piegājienā. Šī ir viena no retajām grāmatām kuras priekšvārds un pēcvārds tiks ieskanēts un saglabāts pārlasīšanai/izmantošanai nākotnē. Arī kādu citātu piefiksēju, tas gan pieder Šekspīram (vai tam kurš rakstīja Šekspīra darbus) un es ļoti labprāt uzzinātu no kura darba šis citāts nāk. Diemžēl es neesmu Šekspīra pazinējs un tik drīz par tādu netapšu. Par ko darbs? Par nākotni, par sabiedrību, programmējamu iedzimtību un perfekti strukturētu kastu sabiedrību, daudzu problēmu atrisināšanu... Šo darbu mierīgi varēja arī nosaukt (ļoti labi ka nenosauca) par Ideālo pasauli. Perfekti.
04.06.2014
04.06.2014
Kad būs uzvarēts laiks
Šeit nu man galīgi nav ko teikt, lasīju šo grāmatu tīri kā nodevu FP sērijai un pēdējo reizi, vairs savas dzīves laikā pie šī krājuma neatgriezīšos. Protams, ja vien neparādīsiems milzīga vajadzība ko tādu izlasīt atkal, bet ļoti šaubos ka tā būs. Tātad kas tad tur tāds bija... nekas... nekas nebija... Padomju laika "fantastu" stāstiņi ar slāņiem uztveramiem tik dziļajām komunistu dvēselēm... Nez kāpēc ir tik skaidri sajūtama atšķirība starp Padomju un Kapitālistisko fantastu darbiem. Pat tie Kapitālistisko valstu fantastu darbi kas ir publicēti šajā ideoloģiski pareizi ieturētajā sērijā ir daudz labāki par PSRS autoru darbiem. Tas nozīmē ka tajā laikā Padomju Savienībā nepublicējamie darbi no Kapitālistiskā bloka valstīm ir vēl interesantāki. Pastāstīt par katru stāstiņu? Hmmm, nē paldies... pietika jau izlasot, atcerēties nevelk...
04.06.2014
04.06.2014
Viņš ir atkal klāt
Hitlers pamostas Berlīnes nomalē 2011. gadā. Tas vien jau ir intriģējoši. Grāmatā "Viņš ir atkal klāt" par to kā onkulim Ādolfam iet un neiet jaunajā pasaulē ar vecajiem uzskatiem. eSS teiktu ka viņam iet visai labi. Lai gan visi viņu uzskata par ķertu komiķi tomēr viņš pats ir pati nopietnība un palēnām savu panāk. Iekaro vietu televīzijā, tātad propogandas mašinērija darbojas viņa labā, tiek galā ar žurnālu "Bild" kurš viņu grib nolikt pie vietas, izmēž parodiju par nacionālsociālistiem - mūsdienu nacionālsociālistu partijas kantori. Diemžēl īstie nacisti, vismaz tā likās ka tie varētu būt īstie nacisti nenotic ka tas ir īstais Hitlers un lādzīgo onkuli smagi piekauj. Grāmata beidzas brīdī kad viņš ārstējas un saņem ļoti labu piedāvājumu jaunai grāmatai. Beigas šķeit tādas pārāk plakanas, tādas kā nebūt ne beigas, vai tas būtu mājiens uz turpinājumu? Cerams, ļoti cerams jo sekot Ādolfa Hitlera gaitām mūsdienu Vācijā ir ļoti interesanti. Onkulis Ādolfs ir izveidots ļoti lādzīgs un sakarīgs, pamatīgs vēsturiskais fōns un daudzas atsauces uz notikumiem, personām, vietām, protams, arī citāti no "Mein kampf" un Hitlera runām. Nezinu vai ir šai grāmatai būs/ir turpinājums, bet ceru ka ir/būs un priecāšos ja man izrādīsies taisnība.
28.05.2014
28.05.2014
Divpadsmit
Nākamais postapokalipses gabals, prieks ka letiņi beidzot ir saņēmušies un pieslējušies vispasaules suicidālajai tendencei, visnotaļ patiesi pravietiskajam sapnim par civilizācijas bojāeju lielākā vai mazākā mērā. Tātad Divpadsmit ir Pārejas turpinājums, triloģijas otrā daļa. Noteikti vajadzēja izlasīt vēlreiz Pāreju lai ērti justos lasot otro daļu, jo pēc tik ilga laika liela daļa notikumu un faktu ir pagaisuši no prāta un varoņus es vispār neatceros, tāpēc lasīt bija visai grūti un dažbrīd neiespējami. Secinājums viens, kad iznāks trešā daļa izlasīšu to, tad pāris gadus nogaidīšu un lasīšu visas pēc kārtas. Ļoti iespējams ka te tādam cilvēkam kā man nāksies veidot pierakstus jo varoņu ir tik daudz ka viss sajucis putrā, notikumi, cilvēki, laika nelineārums u.t.t. jauc galvu pamatīgi. par ko tad stāsts? Vīrusainie nīcina ārā ļautiņus, kāds kontrolē vīrusainos, ļautiņi vīrusainos grib apvākt, varētu jau vēl ko teikt bet nu baiss spoileris sanāk jo beigas ir episkas, tik episkas beigas sen nebiju baudījis. Pati pasaule, postapokaliptiskā Amerika ir uzburta perfekti un tieši šie pasaules apraksti man patīk, it īpaši mirušās pilsētas, uhhh skaisti ...
21.05.2014
21.05.2014
Vilna
Īsteni postapokaliptisks SciFi psihotrilleris. Perfekti nostrādāts detalizētībā, teksta radītajās sajūtās, fona bagātībā un dinamiskajā darbībā. Ideāls sabalansējums – tēlu iekšējie psiholoģiskie aspekti savīti ar darbības dinamiku un tehniskajām detaļām. Daudz no man mīļajiem tehniskajiem sīkumiem atklājas caur varoņu darbību, nevis tehniskos aprakstos (lai gan tie arī man ļoti patīk). Lasi un baudi. Es gan mēdzu būt visnotaļ nekritisks pret savu mīļāko žanru, par kuru pēdējos gados ir kļuvis tieši postapokaliptiskais romāns.
Cenšoties “nespoilerēt”, nedaudz par sižetu vai vismaz lokāciju un fonu. Pēc tam, kad pasaule ir padarīta neapdzīvojama, ir ļaudis, kuri mīt elevatorā, milzīgā pazemes struktūrā ar 150 līmeņiem. Tur ir viss, lai nodrošinātu atlikušās cilvēces eksistenci gadsimtiem ilgi, tāda kā zeme miniatūrā. Dzīvojamie stāvi, slimnīcas un dzemdību nami, administrācijas telpas un kafetērijas, rūpniecība, fermas un augļu dārzi, IT, naftas atradnes, raktuves un daudz kas cits, viss, lai, apmierinot pamatprasības, varētu eksistēt dažus gadsimtus un pārlaist nelāgo padarīšanu ārpasaulē. Vesela rūpīgi būvēta un interesanta pasaule. Tad nu te arī attīstās sižets, kurš balstās uz to, ka viss ir būvēts uz noslēpumiem un patiesību zina tikai daži izredzētie elevatorā un vēl kāds. Interesanta ideja ir tā, ka elevatoram ir acis – sensori, kameras, kas uz ekrāniem rāda drūmo ainu ārpusē, šīs acis reizēm ir jātīra, un liela daļa sižetiskās jezgas grozās arī ap to, bet nu es ”nespoilerēšu”. Un vispār, lai pateiktu priekšā pēc iespējas mazāk, labāk neko daudz vairs neteikšu, bet ko teikt būtu daudz, daudz, jo TUR IR!!!
Viss ir uzbūvēts ļoti interesanti un aizraujoši. Vienīgais, kas prasījās, ir karte (hā, hā, zinu – smieklīgi, ka es to saku, jo man par “Rakstu vācēja ceļu” pārmet to pašu). Karte gan virszemei, bet tā ne tik ļoti, kā elevatora shematisks šķērsgriezums un stāvu plānojums, kas man personīgi palīdzētu stāstu uztvert labāk.
Šur tur prāts nedaudz aizmetās aiz tādiem kā neloģismiem, bet tas tomēr vēlāk atrisinājās. Ilgu laiku mocīja jautājums – Nu kāpēc, kāpēc tādā milzu struktūrā nav vismaz viens lifts?!? Uz beigām sekoja atbilde, kas daudz ko izskaidroja, tomēr tieši šim es tomēr nedaudz nenoticēju, ja pastāv cilvēku apdzīvota simtiem līmeņu augsta struktūra, tad liftam jābūt, un, ja tā nav, tad revolūcijas notiktu daudz biežāk. Kaut vai kravas celtnis, kaut kas tāds, bet nē – ir nesēji, kas deso augšup lejup pa cik? 150 līmeņiem? Laikam 150. Šeit nu ir tā vieta, kur prasās karte. Varbūt visi citi sev galvā visu smuki uzzīmē, bet man prasās shēma, zīmējums ir, bet vajag rasējumu vai sliktākajā gadījumā tehnisko specifikāciju, jo šīs te nianses, kuras mani ļoti interesē, es no teksta neuztvēru. Tie gan ir sīkumi, jo viss pārējais ir lielisks un tik interesants, ka lasot ik pa brīdim bažīgi aplūkoju atlikušo lapu daudzumu, tās kūst pārāk ātri un izlasot gribas vēl, ai kā gribas vēl.
Liels prieks par šo jauno izdevniecību “Prometejs”, kura ir izdevusi tik saistošus darbus kā “Vilna” un “Rūgtās sēklas”. Novēlu tā turpināt un noslēgt gan Elevatora sāgas izdošanu, gan Asinszāles triptihu un doties uz priekšu jo vēl netulkoti ir ļoti, ļoti daudz interesantu zinātniskās fantastikas darbu. Kā jau teicu, Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības rīkotajā ikgadējā konferencē LatCon2014 – “Tur Prometejā pie vadības grožiem ir kāds savējais, ja jau izdoti ir tieši šādi darbi.”
P.S. Šo grāmatu iespējams es izlasītu daudz vēlāk jo par to neko nezināju, mani uzrunāja vāks, ieraugot to pa gabalu es sapratu ka tā ir mana tēma.
10.05.2014
Cenšoties “nespoilerēt”, nedaudz par sižetu vai vismaz lokāciju un fonu. Pēc tam, kad pasaule ir padarīta neapdzīvojama, ir ļaudis, kuri mīt elevatorā, milzīgā pazemes struktūrā ar 150 līmeņiem. Tur ir viss, lai nodrošinātu atlikušās cilvēces eksistenci gadsimtiem ilgi, tāda kā zeme miniatūrā. Dzīvojamie stāvi, slimnīcas un dzemdību nami, administrācijas telpas un kafetērijas, rūpniecība, fermas un augļu dārzi, IT, naftas atradnes, raktuves un daudz kas cits, viss, lai, apmierinot pamatprasības, varētu eksistēt dažus gadsimtus un pārlaist nelāgo padarīšanu ārpasaulē. Vesela rūpīgi būvēta un interesanta pasaule. Tad nu te arī attīstās sižets, kurš balstās uz to, ka viss ir būvēts uz noslēpumiem un patiesību zina tikai daži izredzētie elevatorā un vēl kāds. Interesanta ideja ir tā, ka elevatoram ir acis – sensori, kameras, kas uz ekrāniem rāda drūmo ainu ārpusē, šīs acis reizēm ir jātīra, un liela daļa sižetiskās jezgas grozās arī ap to, bet nu es ”nespoilerēšu”. Un vispār, lai pateiktu priekšā pēc iespējas mazāk, labāk neko daudz vairs neteikšu, bet ko teikt būtu daudz, daudz, jo TUR IR!!!
Viss ir uzbūvēts ļoti interesanti un aizraujoši. Vienīgais, kas prasījās, ir karte (hā, hā, zinu – smieklīgi, ka es to saku, jo man par “Rakstu vācēja ceļu” pārmet to pašu). Karte gan virszemei, bet tā ne tik ļoti, kā elevatora shematisks šķērsgriezums un stāvu plānojums, kas man personīgi palīdzētu stāstu uztvert labāk.
Šur tur prāts nedaudz aizmetās aiz tādiem kā neloģismiem, bet tas tomēr vēlāk atrisinājās. Ilgu laiku mocīja jautājums – Nu kāpēc, kāpēc tādā milzu struktūrā nav vismaz viens lifts?!? Uz beigām sekoja atbilde, kas daudz ko izskaidroja, tomēr tieši šim es tomēr nedaudz nenoticēju, ja pastāv cilvēku apdzīvota simtiem līmeņu augsta struktūra, tad liftam jābūt, un, ja tā nav, tad revolūcijas notiktu daudz biežāk. Kaut vai kravas celtnis, kaut kas tāds, bet nē – ir nesēji, kas deso augšup lejup pa cik? 150 līmeņiem? Laikam 150. Šeit nu ir tā vieta, kur prasās karte. Varbūt visi citi sev galvā visu smuki uzzīmē, bet man prasās shēma, zīmējums ir, bet vajag rasējumu vai sliktākajā gadījumā tehnisko specifikāciju, jo šīs te nianses, kuras mani ļoti interesē, es no teksta neuztvēru. Tie gan ir sīkumi, jo viss pārējais ir lielisks un tik interesants, ka lasot ik pa brīdim bažīgi aplūkoju atlikušo lapu daudzumu, tās kūst pārāk ātri un izlasot gribas vēl, ai kā gribas vēl.
Liels prieks par šo jauno izdevniecību “Prometejs”, kura ir izdevusi tik saistošus darbus kā “Vilna” un “Rūgtās sēklas”. Novēlu tā turpināt un noslēgt gan Elevatora sāgas izdošanu, gan Asinszāles triptihu un doties uz priekšu jo vēl netulkoti ir ļoti, ļoti daudz interesantu zinātniskās fantastikas darbu. Kā jau teicu, Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības rīkotajā ikgadējā konferencē LatCon2014 – “Tur Prometejā pie vadības grožiem ir kāds savējais, ja jau izdoti ir tieši šādi darbi.”
P.S. Šo grāmatu iespējams es izlasītu daudz vēlāk jo par to neko nezināju, mani uzrunāja vāks, ieraugot to pa gabalu es sapratu ka tā ir mana tēma.
10.05.2014
Atnācēji no nekurienes
Viens kārtīgs citplanētiešu gabals, kosmiskā sāga par atnācējiem un apdzīvotām pasaulēm ar visu kosmisko kariņu, lidojumiem šurpu turpu pa hipertelpu, kuru te sauc par Ahūnu. Dažbrīd gan tas viss likās tā stipri panaivi un bērnišķīgi, vairāk tā kā SciFi fantasy nevis Hard SciFi. Nu un protams apslēptais idioloģijas simbolisms – jāuzvar mieram un ja miers nevar uzvarēt mierīgi tad tas tiks ieviests ar varu, loģiski, kā gan savādāk. Zemes cilvēku dažādu apstākļu sakritības rezultātā savāc atnācēji un aizved pie sevis, tur izrādās mitinās būtnes no vēl vairākām pasaulēm, bet ir baisais drauds – metāla nezvēri, kuri apdzēš zvaigznes, tad nu gandrīz viss sižets ap tiem vien grozās, bet interesanti. Vēl viens interesants aspekts – darbs publicēts padomju laikā, bet visur figurē vārds “ahūns”, vai tad tajos laikos vārds ahūni nozīmēja ko citu nekā šobrīd? Vai drīzāk šis apzīmējums ir radies vēlāk jo galu galā lai arī neizklausās tomēr tas taču ir sliktais fui, pē vārds “po matom”
10.05.2014
10.05.2014
Sestā atslēga
Savdabīgs mistrojums. Tā it kā būtu saticies Dens Brauns ar Umberto Eko un strebjot absintu kausiem vien, uzdrukājuši gabalu. Te ir viss - SS, Hitlers, Gēbelss un mistiskā Tules biedrība, pārcilvēka noslēpuma meklējumi, Templieši, Kataru dārgumi, Renēlešato baznīcas, Beranžē Sonjērs, grāla meklējumi, šifri un atšifrēšana, mukšana un slepkavošana, Venēcijas mirušo sala, stāstījums vairākos slāņos, mistika pie mistikas. Uhhh, kā tik tur nav, šķiet kāds ir ar nonācis līdz līdzīgāi domai kā es - savākt no visām Templiešu/kataru/ Grāla grāmatām info un uzdragāt savu, fakti nemainās, mainās tikai sižets un varoņi. Turklāt galvenais varonis ir reāli dzīvojusi persona un daudzi no faktiem ir patiesi gan par viņu, gan par fonu, vēsturi, apkaimi. Te nu es laikam sapratu wtf momentu kurš rodas pārāk samistrojot dokumentālo un daiļo literatūru, pats nesen ko tādu izdarīju un saņēmu visai pamatīgas atsauksmes par to kālab labāk tā nedarīt. Izrādās cilvēkiem galvā rodas putra, arī man, jau tur esošā putra vēl vairāk apmaisījās, bet es nesūdzos, man patīk, ko tad es, piebāžu savu tepiķa pīpī un izfantazēju kādu pazemes zemūdeņu bāzi Himalaju virsotnē. 25.04.2014
"Tuskaroras" noslēpums
Padomju dziļūdens, okeānu dzelmju pētīšanas stacija pie vienas no okupētajām Kuriļu salām. It kā aukstā kara laiks, tomēr kaut kā pārāk draudzīgi PSRS un ASV zinātnieki ciemojas viens pie otra, PSRS zinātnieki braukā pa pasauli u.t.t. Nekur nav pieminēta čeka, VDK un citi kantori, kuri kontrolēja šādus braucienus. To gan varētu norakstīt uz žanra specifiku, fantastika tomēr un fantastiskā darbā PSRS taču varētu arī būt bez VDK un čekistiem. Kā par brīnumu, tādas baisās komunisma propagandas šeit nav, vismaz nav tiešā veidā. Ir tādi kā padomju trillera elementi un caur tiem parādīts cik tomēr kapitālismā iet slikti.
Okeāna dzīļu apgrūtinātā izpēte, mistiski notikumi apakšā, milzīgi liela vispasaules noziedznieku banda, kuru galvenais mērķis ir radīt zemūdens civilizāciju un galu galā pārņemt varu pasaulē. Beigas bez tāda kā kārtīga atrisinājuma, nezinu vai padomju laikos šāda tehnika tika piekopta, bet šķiet autors atstājis vietu turpinājumam. Var jau būt, ka tāds ir tapis, neesmu pētījis krieviski sarakstītos un izdotos darbus.
15.04.2014
Okeāna dzīļu apgrūtinātā izpēte, mistiski notikumi apakšā, milzīgi liela vispasaules noziedznieku banda, kuru galvenais mērķis ir radīt zemūdens civilizāciju un galu galā pārņemt varu pasaulē. Beigas bez tāda kā kārtīga atrisinājuma, nezinu vai padomju laikos šāda tehnika tika piekopta, bet šķiet autors atstājis vietu turpinājumam. Var jau būt, ka tāds ir tapis, neesmu pētījis krieviski sarakstītos un izdotos darbus.
15.04.2014
Andromēda
Aukstā kara zinātniskā fantastika, militāristi un zinātnieki, radiolokatori un raķetes. Svaigi uzbūvētā milzu radiolokatorā tiek uztverts raidījums no kosmosa, no Andromēdas. Kods universālais, binārais un tas visu atvieglo. Atšifrējot izrādās, ka raidījumā ir norādījumi kā uzbūvēt superjaudīgu skaitļotāju, skaitļotāja programma un dati ko uzbūvētajam un saprogrammētajam aparātam dot apstrādāt. Rezultātā top humanoīds un tikai viens vīrs no visa zinātnieku un militāristu bara ir gana vieds, lai apjēgtu, ka ziepes būs. Visai interesanta variācija par tēmu kāda būs atnācēju atnākšana - datu plūsma? Kādēļ gan ne?! Tomēr ticamāk nekā fizisku šķīvju un zaļu cilvēciņu ierašanās. Lai gan iespējamība, ka kāds vispār mūs šajā galaktikas nostūrī pamanīs, ir ļōōōti niecīga.
15.04.2014
15.04.2014
Laimes monitorings
Tas ka es pats rakstu fantasy nenozīmē, ka esmu iepazinies ar latviešu fantāzijas un fantastikas literatūru. Nolēmu to labot un ķēros pie Ķīpsalā iegādātā Lauras Dreižes „Laimes monitoringa”. Nu burvīgs gabals teikšu, tā kā ar šo žanru tautiešu izpildījumā nebiju pazīstamas tad nekādas dižās ilūzijas neloloju, bet kad sāku lasīt... Šādam darbam manuprāt visai svarīgi ir tas ka lasot nevar nojaust autora nacionalitāti un šeit tā arī bija. Laimes monitorings ir vairāk fantastikas darbs tikai vietām un nedaudz ar fantasy piesitienu. Sižets dinamisks un lasījās labi. Protams, jaunās meitenes muguras trīsas un zosāda uz astes kaula man bija par daudz un šoreiz likās tiešām par daudz, pārāk bieži viņa aiz apmulsuma nespēja parunāt, aizrāvās elpa, pārskrēja drebuļi u.t.t. savukārt pietrūka vairāk sociālekonomiskās situācijas aprakstu, ārējās un iekšējās politikas, vispārējā pasaules fona aprakstu, vēl vairāk tehnoloģiju un zinātnes. Bija mājieni, bet nebija apraksti, tomēr lasot fantastiku prasās (vismaz man) tehnoloģija un sociālais fons vairāk par skuķa neizprotamajiem saprāta līkločiem filozofējot vai gāzt šito čali gar zemi romantiskos nolūkos vai tomēr kraut viņam pa ģīmi tikai teorētiski iespējams, ka kādos citos nolūkos. Ja mēģinātu definēt šo žanru es teiktu SciFantasy love story... jeb zinātniskās fantāzijas mīlas stāsts, vai varbūt tāpat kā ir dāmu romāni varētu būt arī žanrs - Dāmu fantastika kur kosmosa kuģi tiek aprakstīti no romantiskās rozā puses nevis no fotonu hipertelpas dzinējiem līdz vadības kloķiem. Lai tas paliek jomas profesionāļu ziņā. Laimes monitorings kā latvju fantasy ir ļoti labs žanra paraugs un kad paies laiks un šai žanrā būs iznākusi krietna darbu kaudze tad jau šis darbs skaitīsies klasika. Man patika, es laikam māku savā galvā ieslēgt rozā krāsas un mīlas zosādu aprakstu neitralizatoru un spēt izsūkt no darba to, ko meklēju. 01.04.2014
Nākotnes piezīmes
Pilnīgs padomju populārzinātniskās fantastikas romāns. Turklāt ar mājienu uz turpinājumu, dies` pasarg. Pamata tēma ir anabioze un to ņem priekšā pamatīgi, izsmeļoši un visai zinātniski, pārāk zinātniski priekš fantastikas darba. Šāda veida apcerējums vairāk iederētos zinātniskā žurnālā, nevis daiļliteratūras darbu sērijā. Tāds smagi profesionāls un vispusīgs anabiozes procesa un problēmu apraksts, kurš savilkts kopā ar sižetu. Sižetā darbojas ar leikozi slims zinātnieks, kura prātu nodarbina tuvā nāve, anabioze un, vēl precēta, mīļākā pa vidu kuļās. Filozofiski morālās dilemmas un zinātniskās problēmas, padomju ideālisms un akadēmiskā vide. Rakstības stils ar tāds visai dīvains, kaut kas līdzīgs mūsdienu latviešu „augstajai” literatūrai. Asociāciju un domu ķēde, svaidīšanās pa sajūtām un emocijām, aprauti, dažviet vienu vai divus vārdus gari teikumi. Teikšu tā, ja sižetu izmestu un pieliktu klāt pāris diagrammas, tabulas, līknes un aprēķinus tad zinātniskais darbs gatavs. Sižets bez zinātniskās daļas gan nedarbotos. Nekad nesaki nekad, bet man ir lielas aizdomas, ka es šo darbu savā dzīvē vēlreiz nelasīšu, pārāk murgains...
01.04.2014
01.04.2014
Melnais ordenis
Spriedzes trillerfantastika - kaut kas tamlīdzīgs. Tāpat kā romānā "Rūgtās sēklas" šeit ir vēstīts par nacistu slepenajām supertehnoloģijām. Slepena ASV aģentūra risina dažādas ziepes visā pasaulē un viss noslēdzas ap kādu senu holandiešu dzimtu Dienvidāfrikā. Sākumā vēl Dānija, Nepāla, Vācija, protams, ASV. Kvantu enerģijas izmantošana lai radītu pārcilvēkus, superzvērus un arī iznīcinātu tos kuri kaitē. Tīri labi lasāms gabals. Es gan gaidīju ka romāna sākumā izdzīvojušais eksperimentu upuris - zīdainis, parādīsies un spēlēs kādu nebūt nozīmīgu lomu vismaz darba otrajā pusē, be nē... nospoilerošu - viņš parādās pašās beigās un nespēlē vispār nekādu lomu, vienīgias kas šim ir, Jēzus spējas piecelt mirušos, vai arī Jēzum tādu spēju nebija, sajuka... Nu katrā ziņā vienīgais ko šis dara ir zvirbuļu augšāmcelšana un būšana veselam... Pārējais viss zolīdi un interesanti, pamatīgs action gabals, viss sprāgst, sliktie mirst, labie cieš, bet atveseļojas, bonusā vēl pāris love storiji.
13.03.2014
13.03.2014
Ekspedīcija uz zemi
Dažādu autoru stāstu krājums. Šoreiz man šie stāsti likās ļoti interesanti un aizraujoši, nav tik briesmīgas komunisma potēšanas un kapitālisma noliegšanas, lai gan ja jau publicēts PSRS laikos un teritorijā tad atbilst ideoloģiskajam virzienam, šoreiz ideoloģija viegli panesamā daudzumā un interesanti lasāmā formā. Ļoti īsi un ne pārāk sakarīgi par katru no stāstiem. A.Klarks - Ekspedīcija uz zemi. No ledājiem bēgoši pirmatnējās kopienas cilvēki ar akmeņiem apkrauj savus svētos artefaktus kuru nozīmi viņi nezina, vēlāk Venēras zinātnieki pēta zemiešu civilizācijas pārpalikumus un brīnās. A.Azimovs - Žēlsirdīgie maitasputni. Uz mēness citplanētieši gaida kad cilvēki uzraus sevi gaisā ar atombumbu, lai tad dotos palīgā, bet kā nebumbo tā nebumbo. H.Harisons - Atbraucēja ciešanas. Paralēles ar kristiešu misionāriem mežonīgajās zemēs pirms dažiem gadsimtiem. Šeit kas līdzīgs tikai pēc dažiem gadsimtiem, svešo planētu misionāri, vienu tādu vietējie pārlasījušies bībeli piebungā pie krustām liktiem kokiem kā mums visiem zināmo, bēdīgi slaveno Hesusu Kristoferu. Stāsts ļoti labs, kā jau Harisonam. T.Stērdžens - Īpaša spēja. šoreiz uz Venēras rodami kristāli kas ļauj pārraidīt nerģiju pa gaisu, bet tos sargā bulduri, šķietami briesmīgi nezvēri. A.Azimovs - visas pasaules raizes. Pār zemi valda, vai pareizāk sakot to vada, milzīgs mākslīgais intelekts, respektīvi to ko tagad iebāž microSD kartē agrāk lika angārā. Tā nu šis pirmsdigitālās ēras saprāts ir nobesījies vadīt tautu un grib izdarīt pašnāvību. Dž. Kipekss - Piektdienis. Uz kādas planētas nolaižās kuģis ar diviem vīriem un netiek prom jo radio čupā, par laimi te izrādās avarējis cits kuģis ar kura robota palīdzību vīriem izdodas izsaukt savu bāzi. S.Barks - Kellahens un ripeļi. Nu šis ir viens labs gabaliņš, lai gan arī pārējie visnotaļ labi, bet šis man šķiet ir īpašs. Tāda kā sākotnējā versija, vai viena no versijām par mašīnu sacelšanos, šeit gan tie Terminatoriņi atgādina skrituļslidas, bet tiešām labs un interesants stāsts par izudrotāju kura izgudrojums strauji evolucionē un sataisa ziepes. H.Katners - Strupceļā. Par cilvēku mēģinājumiem radīt neiznīcināmu robotu kurš spēj visu, bet vai neiznīcināms robots kurš spēj visu, spēj arī iznīcināt neiznīcināmu robotu? P.Andersons - Cilvēks kas atnāca par agru. Kaut kas līdzīgs H.Harisona - Fantastiskās sāgas motīvam, bet ne tik labs. Caur caurumu laikā vikingu laikmetā iekritis ASV karavīrs, stāstā par to kā viņam neiet un ko par to saka vikingi. L.Hardinos - Meklējot. Kad zeme ir apbūvēta pēc pilnas programmas kāds vīrs sadomā meklēt ko dabīgu, ilgi meklē atrod parku, bet... Dž. Kristofers - Sasprindzinājuma maksimums. Grib viens vīrs uzlaist gaisā zemeslodi ar atombumbu, bet viņu apmuļķo, ekkkk neveicas cilvēkiem...
Ļoti labs paveca SciFi stāstu krājums. 10.03.2014
Ļoti labs paveca SciFi stāstu krājums. 10.03.2014
Pans Satiruss
šimpanzes izrādās ir cilvēku nākamā attīstības pakāpe evolūcijas ceļā. ja šimpanzi ieliek kosmosa kuģī un uzlaiž gaisā tad viņš var saķimerēt vadību tā ka kuģis lido ātrāka par gaismu. Lidojot ne tajā virzienā nelielu laika sprīdi ar šādu ātrumu šimpanze deģenērējas, regresē un kļūst līdzīgāks cilvēkiem, šak runāt un paust uzskatus. Satīriski ironisks darbs par ASV imperālistiem, kodolbruņošanos, plitiku, militāristiem un nejēdzībām kuras kā šķiet cilvēkiem viņus paceļ pāri mūsu nerunīgajiem mazajiem brāļiem, bet patiesībā iespējams tieši tāpēc ka mazie brāļi netaisa tādas ziepes viņi ir gudrāki. Nu tāds aptuveni ir šī darba uzstādījums, zinātniskā fantastika šeit ir tā bišķi aiz ausīm pievilkta tīri tāpēc ka pieminēts kosmiskais kuģis un gaisamas ātrums, pārsvarā tā ir politiska satīra. Un kad šimpazei apnīk runāt viņš panāk lai atkal šo iesēdina kosmosa kuģī un atkal ķimerēšanās ar vadību, īss lidojums uz pretējo pusi ātrāk par gaismu, šimpanze progresē un atkal kļūst nerunīgs, bet pārāks, nolaižas Āfrikas krastos un pazūd mūžamežos, bet amerikāņu imperiālistiskie militāristi un komunistu raķešu izstrādāt'ji paliek ar garu degunu, bet gaismas ātruma noslēpuma. 03.03.2014
Kosmosa tirgoņi
Šis beidzot bij tāds fantastikas gabals kāds man patīk pat bez reālas kosmiskās lidināšanās. Zeme tuvākā vai tālākā nākotnē, resursu ierobežotība un milzīgo reklāmas korporāciju pilnīga uzvara. Uzsēdināt patērētājus uz atkarību izraisošiem produktiem ir normāli un pieņemami. Pārtikas produktu kvalitāte un garšīgums variē atkarībā no maksātspējas, kam naudiņas vairāk tas dabū dzīvos ziedus un dabīgos dārzeņus, kam mazāk tas pārtiek no atjaunotās gaļas bifštekiem un dzer atkarību izraisošo kafitu. Lai iegūtu arvien jaunas iespējas pārdot un iekarot kāda reklāmas kompānija tisās kolonizēt Venēru. Viens no vadošajiem darbiniekiem tiek iecelts par Venēras nodaļas vadītāju un dažādu apstākļu sakritības rezultātā nonāk tur kur neviens negribētu nonākt tomēr arī tur strādā zemākās kategorijas patērētāji, vergo lielo kompāniju labā. Iesaistās pretošanās kustība un galvenais varonis kļūst par tās dalībnieku, viņam šķiet ka viņš spiegos reklāmistu labā tomēr nonākot atpakaļ civilizācijā daudz kas ir mainījies. Galu galā galvenais varonis kopā ar mīļoto sievieti bēg lai laimīgi apmestos uz Venēras. Jā arī tāda romantiska noskaņa šia darbā ir - par pagaidu laulībām, nesadzīvošanu, apjēgšanu un atrisinājumu. Nu jauks fantastikas trillerītis ar tādu sociālo fonu kāds man tīk, nepievilcīgie tuvās nākotnes skati, komercijas uzvara u.t.t.
03.03.2014
03.03.2014
Einšteina smadzenes
Čehu autora Jozefa Nesvadbas stāstu krājums. Dažādi stāsti, pārsvarā atbruņošanos un komunismu sludinoši, dažādus morāli ētiskus aspektus aplūkojoši. Morāle, morāle un nedaudz fantastikas, par daudz morāles un par maz fantastikas... Stāsts "Einšteina smadzenes" vēsta par kopā saliktu trīs mirušu cilvēku smadzenēm ar mērķi radīt supersmadzenes, šīs smadzenes paliek pārāk cilvēcīgas. "Tarzana nāve" pārstāsta veco stāstu par pērtiķu vidū augušo cilvēku, Tarzānu, kāda jēga pārstāstīt saviem vārdiem leģendu kura pirmo reizi publicāta 1912. gadā? Var jau būt ka te ir kāda jauna morāles doma un čehu saprašanai pielāgots fons, bet īsti objektīvu attaisnojumu tādai rīcībai es neatradu. "Tabu" vēsta par kodolizmēģinājumu ietekmi uz Āfrikas iedzimtajiem, rezultātā mutācijas un kropli embriji, kas to būtu domājis. "Kapteiņa Nemo pēdējais piedzīvojums" - beidzot kas kosmisks, par leģendāro kosmosa kuģu kapteini Nemo un viņa piedzīvojumiem. Šeit atkal parādās vecais uzstādījums par nokļūšanu nākotnē, šoreiz ne aizmiegot uz gadsimtiem, bet gan atgriežoties no kosmiskā lidojuma un nonākot nākotnes sabiedrībā - kosmiskie ātrumi u.t.t. kas stipri līdzīgs bija nesen lasītajā grāmatā "Viesis no bezgalības". "Izgudrojums, kas iznīcināja savu izgudrotāju" - kāds varen godkārīgs inženieris atklājis pilnīgās automatizācijas noslēpumu un nu cer kļūt bagāts. Tāds viņš arī kļūst, bet pēc kāda laika bagāti kļūst visi un inženierim zūd viss prieciņš. Antiutopija "Nezinīša uz mēness" garā. "Stella" - citplanētieši pievāc meiteni labiem pakalpojumiem, bet viņa bļaustās ka grib mājās, tad nu šo noliek uz abu Vāciju robežas. Stāstā ir par to ko viņa stāsta ārstam jo, protams, tiek uzskatīta par traku. Beigās citplanetieši viņu tomēr savāc jo labāk taču sniegt labus pakalpojumus citplanētiešiem nekā tupēt psihenē pie cilvēkiem. "Ksenemindes idiots" ir stāsts par garīgi atpalikušu zēnu kurā iekšā sēž ģēnijs un zēns pa kluso ir uzbūvējis ieroci kuru nesekmīgi cenšas uztaisīt viņa tēvs, militārais inženieris. Puika ar šo superlielgabalu slaktē tos kas viņam nepatīk līdz pašu beigās nošauj militāristi. "Pa sniega cilvēka pēdām" - modernā un senā cilvēka apziņu konflikts. "Kā nomira kapteinis Nemo" - par to pašu Nemo kurš bij minēts dažus stāstus iepriekš. "Pastarās dienas eņģelis" - par kāda kosmiskās flotes jauniesauktā čakarēšanu inscinējot svešas planētas potenciālo bojāeju kura tātad izrādās ir izdomāta, bet beigās tomēr izrādās patiesa, vai arī nē... "Uzvara Romā" - ar psihisko spēku palīdzību jebkurš var kļūt par izcilu sportistu, tik nepieciešami vēl lielāki psihiskie spoēki lai pēc tam savāktos. "Vēstures iznīcināāsanas trests" - stāsts par laika mašīnas pielietošanu lai nepieļautu komunistu ienākšanu Prāgā, tā vietā par pirmajiem izvirzot amerikāņus. "Absolūta mašīna" - kāds zinātnieks nozog ideju par mākslīgās dzīvības radīšanu un rada robotu. Visi kas izsaka aizdomas iet bojā un šķiet ka zinātnieks ir nevis radījis robotu, bet gan saslimis ar personības dubultošanos un visas ziepes taisa pats. 03.03.2014
Rūgtās sēklas
Izveidojot Ventspils Galvenās bibliotēkas janvāra lasītāko grāmatu Top10, ieraudzīju kaut ko neraksturīgu – pirmajā vietā fantastikas romāns. Tas bija vēl viens iemesls, lai šo grāmatu izlasītu, pirmais iemesls – latviski iznākusi tulkota fantastika. Izlasīju un nevaru vien beigt sajūsmināties. Šī nu vienreiz ir grāmata kas man ir ļoti pa prātam. Visas sastāvdaļas gandrīz ideālās proporcijās – pārdabiskais objektīvs un ticams, nevis mūžīgā pamatskolnieku maģija vai vidusskolnieku vampīrisms, fantastiskais bez acīs krītošiem un traucējošiem pārspīlējumiem ieturot vienotu toni, psiholoģiskās dziļgremdes manai gaumei adekvāti maz, izteiksmes veids gana tiešs un arī viss pārējais tieši tā kā man patīk.
Par ko tad stāsts? Alternatīvā vēsture par Otro pasaules karu, kurš ir, saīsinājies par dažiem gadiem. Vācu zinātnieks maskējoties aiz bāreņu nama nosaukuma un eksperimentējot ar Pirmā pasaules kara bāreņiem ir izveidojis dažus pārcilvēkus, kurus sūtīt karā. Bāreņi procesā tika, patērēti labi daudz, kamēr izdevās radīt reāli funkcionējošu pārcilvēku saujiņu. Tur ir cilvēks salamandra, neredzamā sieviete, dvīnes ar telepātiskās saziņas spējām, cilvēks, kurš staigā caur sienām, trakais telekinētiķis kurš šķiež pa gaisu visu pēc kārtas un sieviete ar pareģes spējām. Angļiem klātos ļoti bēdīgi ja vien viņi palīgā nesauktu burvjus, šajā gadījumā burvji, par laimi, nav Poterveidīgie un bļaudami abrakadabra ar nūjām pa gaisu nevicinās. Šie burvji ir starpnieki starp cilvēkiem un eidoloniem, pārdabiskām būtnēm, kurām ļautiņi ir vien mikrobi, bet ja labi sarunā tad palīdzēt var. Palīdzēšana gan nav bez maksas un sekām.
Nav izteikti labo un slikto, šeit tā kā labie būtu angļi, jo vācieši saistībā ar Otro pasaules karu jau vienmēr, pēc noklusējuma, ir sliktie. Šajā gadījumā angļi maksā Eidoloniem asiņu cenu un tās ir viņu tautiešu asinis, paši spridzina savus vilcienus, gremdē kuģus, dedzina slimnīcas, lai samaksātu eidoloniem par pakalpojumiem, nu tas tā kā asociācijas ar labajiem, identificēšanos un līdzi jušanu neveicina un tādējādi notur līdzsvarā lasītāja piesliešanos vienai vai otrai pusei.
Šķiet, šī te nacistu pārcilvēku būšana daļēji ir simbolisks atainojums tam ar ko friču zinātnieki, iespējams, savulaik nodarbojās koncentrācijas nometnēs, runā jau visu ko, ej nu sazini ko viņi patiesībā tur darīja, pilnīgi iespējams, ka eksperimentēja ar pārcilvēku radīšanas iespējām. Par paralēlēm ar koncentrācijas nometnēm liek domāt grāmatā pieminētā kaļķu bedru un dedzināmo krāšņu ierīkošana brīdī, kad sākās aktivitātes otrās pārcilvēku paaudzes radīšanai.
Otrā paaudze gan nerodas jo eidoloni teleportē bariņu ar angļu karavīriem uz Vāciju, pārcilvēku bāzi un, lai arī gandrīz visi angļi iet bojā, tiek nogalināts arī pārcilvēkus radījušais profesors. Pēcāk, uz grāmatas beigu galu jau ierodas krievi un sāk bāzes ieņemšanu, bet tad atlido angļi un visu sabombardē pilnīgās drumstalās, pie reizes dažus krievus ar. Tomēr pārējie krievi ir sagrābuši divus no pārcilvēkiem – caur sienām staigājošo Klausu un nākotni pareģojošo Grētu un ved viņus uz savu galu, Padomju Savienības dziļumos. Angļiem tiek visi dokumenti saistīti ar pārcilvēku radīšanu.
Grāmatas beigas dod skaidru mājienu uz turpinājumu un tā arī ir, pameklējot internetā atrodama informācija ka ir vēl divas daļas no šīs te triloģijas kas tiek saukta par triptihu. Angliski parādās nosaukums „Milkweed” kas tā kā būtu „piena zāle” tiešā tulkojumā. Milkweed latīniskais nosaukums ir Asclepias un īsti nerodas skaidrība jo latviski tā ir asklēpija nevis asinszāle (latīniski Hypericum, angliski St John’s-wort). Bet nu nav ko botāniskos smalkumos iedziļināties, ja tā ir iztulkots, tad gan jau kāds pamatojums ir.
Ir iespējams pasteigties iegādājoties otro un trešo daļu angļu valodā, bet tiem kuri tāpat kā es angļu valodā nelasa ir jāgaida nākamās asinszāles triptiha daļas iznākam latviski. Internetā manīju izteikumus ka otrā daļa (The coldest war) ir jau visai aktīvā fāzē, darbs pie šī izdevuma ritot pilnā sparā un nav jāšaubās ka arī otrā daļa iznāks latviski, tad jau ir arī cerība sagaidīt trešo daļu (Necessary evil).
Nu tad izlasām šo lielisko grāmatu un ar nepacietību gaidām nākamo daļu, kurā man tā domāt saskarsimies ar krievu mēģinājumiem radīt pārcilvēkus, angļu jaunajiem burvjiem un parapasaulisko radību eidolonu palīdzību. Karš starp Angļu burvju pierunātajiem eidoloniem un PSRS pārcilvēkiem, varbūt arī angļu pārcilvēki? Var būt, viss var būt – alternatīvās vēstures plašumi un autora fantāzijas dzīles ļauj notikt jebkam, lai gan otrās daļas nosaukums vairāk liek domāt par spiegošanu dzelzs priekškara abās pusēs nevis par karu kāds tas bija pirmajā daļā.
Par ko tad stāsts? Alternatīvā vēsture par Otro pasaules karu, kurš ir, saīsinājies par dažiem gadiem. Vācu zinātnieks maskējoties aiz bāreņu nama nosaukuma un eksperimentējot ar Pirmā pasaules kara bāreņiem ir izveidojis dažus pārcilvēkus, kurus sūtīt karā. Bāreņi procesā tika, patērēti labi daudz, kamēr izdevās radīt reāli funkcionējošu pārcilvēku saujiņu. Tur ir cilvēks salamandra, neredzamā sieviete, dvīnes ar telepātiskās saziņas spējām, cilvēks, kurš staigā caur sienām, trakais telekinētiķis kurš šķiež pa gaisu visu pēc kārtas un sieviete ar pareģes spējām. Angļiem klātos ļoti bēdīgi ja vien viņi palīgā nesauktu burvjus, šajā gadījumā burvji, par laimi, nav Poterveidīgie un bļaudami abrakadabra ar nūjām pa gaisu nevicinās. Šie burvji ir starpnieki starp cilvēkiem un eidoloniem, pārdabiskām būtnēm, kurām ļautiņi ir vien mikrobi, bet ja labi sarunā tad palīdzēt var. Palīdzēšana gan nav bez maksas un sekām.
Nav izteikti labo un slikto, šeit tā kā labie būtu angļi, jo vācieši saistībā ar Otro pasaules karu jau vienmēr, pēc noklusējuma, ir sliktie. Šajā gadījumā angļi maksā Eidoloniem asiņu cenu un tās ir viņu tautiešu asinis, paši spridzina savus vilcienus, gremdē kuģus, dedzina slimnīcas, lai samaksātu eidoloniem par pakalpojumiem, nu tas tā kā asociācijas ar labajiem, identificēšanos un līdzi jušanu neveicina un tādējādi notur līdzsvarā lasītāja piesliešanos vienai vai otrai pusei.
Šķiet, šī te nacistu pārcilvēku būšana daļēji ir simbolisks atainojums tam ar ko friču zinātnieki, iespējams, savulaik nodarbojās koncentrācijas nometnēs, runā jau visu ko, ej nu sazini ko viņi patiesībā tur darīja, pilnīgi iespējams, ka eksperimentēja ar pārcilvēku radīšanas iespējām. Par paralēlēm ar koncentrācijas nometnēm liek domāt grāmatā pieminētā kaļķu bedru un dedzināmo krāšņu ierīkošana brīdī, kad sākās aktivitātes otrās pārcilvēku paaudzes radīšanai.
Otrā paaudze gan nerodas jo eidoloni teleportē bariņu ar angļu karavīriem uz Vāciju, pārcilvēku bāzi un, lai arī gandrīz visi angļi iet bojā, tiek nogalināts arī pārcilvēkus radījušais profesors. Pēcāk, uz grāmatas beigu galu jau ierodas krievi un sāk bāzes ieņemšanu, bet tad atlido angļi un visu sabombardē pilnīgās drumstalās, pie reizes dažus krievus ar. Tomēr pārējie krievi ir sagrābuši divus no pārcilvēkiem – caur sienām staigājošo Klausu un nākotni pareģojošo Grētu un ved viņus uz savu galu, Padomju Savienības dziļumos. Angļiem tiek visi dokumenti saistīti ar pārcilvēku radīšanu.
Grāmatas beigas dod skaidru mājienu uz turpinājumu un tā arī ir, pameklējot internetā atrodama informācija ka ir vēl divas daļas no šīs te triloģijas kas tiek saukta par triptihu. Angliski parādās nosaukums „Milkweed” kas tā kā būtu „piena zāle” tiešā tulkojumā. Milkweed latīniskais nosaukums ir Asclepias un īsti nerodas skaidrība jo latviski tā ir asklēpija nevis asinszāle (latīniski Hypericum, angliski St John’s-wort). Bet nu nav ko botāniskos smalkumos iedziļināties, ja tā ir iztulkots, tad gan jau kāds pamatojums ir.
Ir iespējams pasteigties iegādājoties otro un trešo daļu angļu valodā, bet tiem kuri tāpat kā es angļu valodā nelasa ir jāgaida nākamās asinszāles triptiha daļas iznākam latviski. Internetā manīju izteikumus ka otrā daļa (The coldest war) ir jau visai aktīvā fāzē, darbs pie šī izdevuma ritot pilnā sparā un nav jāšaubās ka arī otrā daļa iznāks latviski, tad jau ir arī cerība sagaidīt trešo daļu (Necessary evil).
Nu tad izlasām šo lielisko grāmatu un ar nepacietību gaidām nākamo daļu, kurā man tā domāt saskarsimies ar krievu mēģinājumiem radīt pārcilvēkus, angļu jaunajiem burvjiem un parapasaulisko radību eidolonu palīdzību. Karš starp Angļu burvju pierunātajiem eidoloniem un PSRS pārcilvēkiem, varbūt arī angļu pārcilvēki? Var būt, viss var būt – alternatīvās vēstures plašumi un autora fantāzijas dzīles ļauj notikt jebkam, lai gan otrās daļas nosaukums vairāk liek domāt par spiegošanu dzelzs priekškara abās pusēs nevis par karu kāds tas bija pirmajā daļā.
|
Internetā rodami dažādi anglisko versiju vāku attēli un tā kā visdrīzāk izdevniecība ieturēs vienotu stilu tad otrās daļas vāks būs šāds.
|
“Milkweed” triptiha otrās daļas “The coldest war” viena no angļu valodas vāku versijām
|
Man personīgi visnotaļ patīk šāds vāks, bet tas jau ir no cita dizaina sērijas.
18.02.2014 |
“Milkweed” triptiha otrās daļas “The coldest war” viena no angļu valodas vāku versijām
|
Viesis no bezgalības
Normāla izmēra fantastikas romāns, kurš pagājušā gadsimta 60tajos gados noteikti, bija visnotaļ labs. Tālas nākotnes pasaules attēlojums, tehnoloģijas un, protams, komunisma uzvara saules sistēmā un apzinātajā kosmosā. Ideoloģijas potēšana pēc pilnas programmas, komunisma slavas dziesmas u.t.m.l. Ideja jau zināmā – cilvēks pamostas/atdzīvojas pēc daudziem gadsimtiem, šoreiz pēc 18. Pēc Otrā pasaules kara mirušo padomju vīru atdzīvina Komunisma ēras ļaudis. Dažviet grāmatu bija interesanti lasīt, bet tās bija atsevišķākas vietas par kosmosu, detalizētāki tehnoloģiju apraksti, kosmiskie lidojumi, pārējā laikā filozofija un komunisms, savstarpējās attiecības un dziļgremdes apziņā. Tur kur sākās tiešām interesanti apraksti, vai pieminētas kādas tehnoloģiju lietas autors no tā veiksmīgi izvairās pasakot, ka tas viss galvenajam varonim ir par sarežģītu un atkal pievēršas komunismam un psiholoģijai.
12.02.2014
12.02.2014
"Altamares" noslēpums
Interesants piedzīvojumu romāns par trim puikām kuri atjaunojuši vecu laivu un dzenājas pa Antverpenes ostu. Pusaudžu piedzīvojumi, šādi tādi detektīva elementi un Antverpenes ostas tēlojumi. Man gan nav skaidrs kā privātpersonas ar laiveli var vandīties starp tankkuģiem, pa visiem dokiem u.t.t. Man šķiet ja es parādītos ar laivu Ventspils ostā tad ātri vien dabūtu pa kaklu, bet lai jau paliek, ej nu sazin kas darījās Antverpenē pagājušajā gadsimtā. Vēl viens izbrīns tas, ka tāda, principā bērnu grāmata, ir iekļauta sērijā Piedzīvojumi, Fantastika, Ceļojumi. Arī saturā nekādas ideoloģijas potēšanas, minimāla morāle par to ka noziedzība ir slikti. Toties tamdēļ ir pēcvārds, kur tiek iedota pamatīga daļa ideoloģijas, grāmatā aprakstītā noziedzība Beļģijā pastāv jo tur nav komunisma... nu ka tā ta tā, lasot to laiku literatūru jāpierod ka visur pie vainas ir kapitālisms. Tomēr tas ir tikai pēcvārds, pati grāmata ir ļoti interesants pamatskolnieku piedzīvojumu/detektīv stāsts bez sarkanās ideoloģijas potēšanas centieniem.
07.02.2014
07.02.2014
Mareka Vasarraibumiņa neticamās dēkas
Nākamā grāmata no bērnības plaukta, lai gan ne gluži. Bērnībā biju šo stāstu lasījis fragmentāri, jo noplēstajam pirmizdevumam nebija vāku un viena tiesa lapu, nezināju nosaukumu, zināju tikai ka man ļoti patīk. Pirms pāris gadiem uzzināju ka šī grāmata no jauna izdota un to iegādājos, pat nezinot nosaukumu vārds Mareks Vasarraibumiņš atsauca atmiņā sen, sen lasīto, lai beidzot izlasītu no sākuma līdz beigām un ierindotu bērnu grāmatu izlases plauktā. Feina piedzīvojumu grāmata par poļu puišeli kuram nekā neveicas, viņš cenšas lai būtu labāk, bet sanāk tikai ziepes. Divi īsāki stāsti par neveiksmēm un tad viens garāks stāsts ar detektīva elementiem, foršs pamatskolas piedzīvojumu romāns. Nekādas milzīgas morāles vai ideoloģijas borēšanas nav, vienkārši viegls un interesants piedzīvojumu gabals. Tagad mēģinu atcerēties vai bija pieminēti brašie poļu pionieri, bet šķiet nebija gan, varbūt šis darbs rakstīts ir pirms Polijā ieviesās pionieru kustība, vai arī es pionieru pieminēšanu palaidu garām...
07.02.2014
07.02.2014
Nezinītis uz mēness
Slimošana un bērnu dienu grāmatu atkaliepazīšana turpinās. Nezinītis uz mēness - iesākumā pasaka ar elementārās bērnudārza fizikas elementiem, tad jau bērnudārza SciFi kurš turpinās iegūstot ideoloģisku nokrāsu. Ideoloģijas tur ir... nu pāri galvai noteikti - perfekta kapitālistiskās iekārtas izsmiešana, nabadzības, korupcijas, valdošos šķiru pārestību un vispārējās netaisnības atainojums pēc pilnas programmas. Mazajiem padomju bērniem saistošā veidā tiek iepotēts cik kapitālisms ir slikts, kādi briesmoņi ir naudasmaisi un cik slikti tur klājas strādnieku šķirai. Tad ierodas zemes knēveļi un uztaisa bardaku, ievieš komunismu ar bezsvara aparāta palīdzību. Kā komunistiskās propagandas un antikapitālistiskās sludināšanas materiāls šis darbs savu mērķi sen ir zaudējis, bet kā interesants pastāstiņš bērniem, bērnudārza vai drīzāk agrīnās pamatskolas Fantasy/SciFi es domāju tas ir visnotaļ labs. Un arī vēsturisko, propagandas materiāla vērtību nedrīkst atmest. 04.02.2014
Tedis un Ģenerālis
Slimojot, kad smadzenes no drudža un zālēm jau tā ir sagājušas putrā, zinātnisko fantastiku tās vairs pretī neņem, nākas vien pāriet uz ko vieglāku un atcerēties pamatskolas laikus. Šis nu ir viens visai viegls gabals par dažādajiem bet visnotaļ krietnajiem Austrumvācijas pionieriem kuri nedaudz huligānē un nodarbojas ar radioamatierismu. Mūslaikos, protams, darbi kuros bērni viens otru nenogalina nav topā (varu pateikt priekšā - nekā līdzīga Bada spēlēm šeit nav) arī narkomānija, alkoholisms, mazgadīgo prostitūcija un citas mūsdienīgās izklaides šeit neatrast. Ja nu ko tiešām vardarbīgu gribas tad vienīgais ko var izspiest ir epizode kur bērni salauž karavīram roku un pāris kautiņi, viss... mūsdienu aktuālās, bērnu slepkavu, literatūras cienītāji - šis darbs nav jums. Toties tiem kam gribās palasīt ko vieglu par brašo pionieru saulaino bērnību Austrumvācijā, laipni lūgti...
04.02.2014
04.02.2014
Signāls no kosmosa
Romāns par kādu fiziķi kurš ietupināts trakonamā jo uztvēris un zināmā mērā iztulkojis ārpuszemes civilizācijas sūtītos radiosignālus. Psihiatriskajā slimnīcā viņš atceras un pieraksta piedzīvoto. Mērķis tā kā šim darbam puslīdz skaidrs - kodolatbruņošanās, sliktie kapitālisti u.t.m.l. Liekas tāds tīri tehnoloģisks darbs, bet nu viduvēji. Netapa īsti skaidrs kā nabadzīgs asistents savos bēniņos ar ierobežotiem līdzekļiem var sakasīt tādu aparatūru lai spētu kaut kā savādāk uztvert radiosignālus. Kāpēc kaut kā savādāk? Jo ja viss notiktu pēc parastas metodes tad nopietnāki zinātnieki ar labāku tehniku to jau sen būtu uztvēruši, tātad metode cita, atklājums unikāls, bet tieši tas nebija paskaidrots. Protams trakajiem pieder pasaule un viss ir underground zinātnieku rokās, bet nu tieši tas manuprāt bija jāizskaidro vairāk, tieši metode un atklājums. SciFi tomēr, visu ko var izfantazēt - izskaidrot kaut vai ar jauna veida lampu izmantošanu vai netipiska tinuma spoļu pielietojumu, bet... bet tāds jau nav mērķis šim dabam... Kā jau minēju mērķis ir vērsts pret kodolbruņojumu un pareģo tā nestās nelaimes, kā arī uzbraucieni kapitāliestiem un ASV armijai, vārda brīvības ierobežojumiem kapitālismā (tā kā komunismā būtu bijis kas labāks). 04.02.2014
Cilvēks kas izlīda no Daugavas
Vai kāds izlien no Daugavas vai izkāpj pa logu, vai tas ir Zelta zirgs vai simtgadnieks ir skaidrs ka lasāmais būs humorīgs. Šajā gadījumā jau arī autora uzvārds izsaka visu - kur Skailis tur humors. Latviešu humora garā ieturēts darbs par spiegošanu padomju laikos, visnotaļ jautrs un enerģisks romāns. Vietām gan humora slānis šķiet par biezu uzklāts, vietām prasījās mazāk humora, bet varbūt vairāk vēsturiskā fona un arī beigās notika tāds kā aprāvums. Var jau būt ka tas bij domāts kā iespēja lasītājam piedomāt kas gan notiek ar varoņiem tālāk. Prieks ka arī no sociālistikās ikdienas šis tas ir iesprucis un tieši tas jau man patīk, ir pat pieminētas patvertnes un militārie noslēpumi, deficīti, armijas bāzes, kolhozu dienas un nedienas. Viena vieta gan mani izbrīnīja - uzskaitījums kādi gan spirtotie dzērieni ir nopērkami kolhoza veikalā... Pilnīgs šoks, Lietuvas pierobeža, panīcis kolhozs, prasta bode, bet plauktā desmitiem dažādu nosaukumu dziras starp kurām tādas mantas kā - kalvadoss un Kubas rums. Labi, piekrītu, Kuba bij visnotaļ brālīga sala, bet nu ne jau tik brālīga lai rums būtu nopērkams pat mazās kolhozu bodelēs pie leišu robežas, to gan var norakstīt uz literāru pārspīlējumu kādos nebūt sižetiskos nolūkos, lai gan tas nebūt neprasījās. Ja gribās ko latvisku un humorīgu palasīt tad šis derēs. 04.02.2014
Marsiešu hronikas
Vārdu salikums "Marsiešu hronikas" man vienmēr ir šķitis tāds kā sērijas Fantastikas pasaulē simbols. Šie gan nav tehnoloģiskā hard SciFi stāsti. Reja Bredberija pacifistiskās un antinukleārās domas lidojumi ietverti nākotnes tēlojumos - nākotnes kas laika ziņā nu jau mums ir daļējā pagātnē, gadsimtu mija jau sen pagājusi, arī 2005.gads garām un palikuši tikai 3 stāsti par 2026.gadu. Tomēr tehnoloģiskās atīstības ziņā šī nākotne vēl ir ļoti tāla - cilvēku lidojums uz Marsu varbūt notiks vēl tuvākajās desmitgadēs, bet mērķtiecīga Marsa kolonizācija un apdzīvošana... diez vai. Bredeberija māku uzburt Marsa atmosfēru un to lasītājam tik sajūtami atainot varētu salīdzināt ar Markesa Dievidamerikas saules izdedzināto pilsētu sajūtu. Bredberija radītā sarkanās planētas atmosfēra, protams, ir ļoti fantastiska, romantizēta un naiva - zeltainā marsiešu rase, daļēji saglabājusies infrastruktūra un visai vienkārša kolonizācija. Daudz mājienu un ne tikai mājienu par kodolkaru, kā arī šis tas par vietējās rases iznīcināšanu - tas stipri sasaucās ar indiāņu likteni - ierastais FP sērijas uzstādījums.
04.02.2014
04.02.2014
Ceturtais ledus laikmets
Vēl viens dīvains gabals. Tāds kā detektīvs, tāds kā piesardzīgs psihotrilleris un mežonīga fantāzija. Politfilozofija, sociālās apceres un nākotnes vīzijas par zemūdens civilizācijas nākotni, tās tapšanu un esošās civilizācijas neatlaidīgo norietu. Ideoloģiju tā kā potē, bet nedaudz savādāk kā citi, tas komunisms ir tā kā no otras puses, dažviet noliegts un apcelts, bet tā kā arī te (Japānā) diez ko labi neiet, tad laikam jau tomēr komunisms ir labāks (kas arī bija jāiepotē). Nu nevar īsti saprast tos mājienus ar ideoloģiski sarkano sētas mietu. Savukārt tīrā fantastika tā īsti negrib iet kopā ar piesardzīgo skaitļojamās (pareģošanas) mašīnas tēlojumiem. Kaut kas ir tāds pārāk piesardzīgi izdomāts, gauži pelēki aprakstīts un liekas ļoti blāvs uz tā nevaldāmās fantāzijas fona kas paveras nonākot zemūdens radību fabrikā vai pašās beigās skatoties pareģojumu par to kāda tad būs nākotne. ledāji izkusīs, sauzemes būs maz, bet augsti attīstīta civilizācija neizmirs, tā mitīs zem ūdens. Nu citas izejas jau mums nav, pretējā gadījumā būs kā filmā "Ūdenspasaule".
27.01.2014
27.01.2014
Lilita
Stipri dīvains gabals, stāsts par paleokontaktu, kā teikts Wikipēdijā. Pirmatnējās kopienas meitenes tikšanās ar augsti attīstītu civilizāciju, kosmosa ceļotājiem kuri meklē jaunas apdzīvojamas pasaules. Šāds sižets tā kā varētu būt ļoti interesants, bet uzrakstīts tomēr ne gluži... Šad tad paliek visnotaļ interesanti, bet tikai brīžam, tas uzreiz pazūd kaut kādos alu cilvēku iekšpasaules aprakstos. Kas izbrīnīja - fakts ka padomju cenzūra izlaidusi cauri vienu vai pat pusotru rindkopu ar gandrīz erotiska raksturta tēlojumu par pirmatnējo ļautiņu precību rituāliem. No kosmiskās puses skatoties, bija interesanti teorētiskie tehnoloģiju apraksti, bet tie pazuda starp filozofiju un psiholoģiju, turklāt vēl visam pa virsu šīzīgs love storijs. Varbūt padomju ļaužiem tas gāja cauri, bet man kā piedzīvojumu un hard SciFi cienītājam pa daudz tas kas man neinteresē un pa maz tas kas man interesē.
27.01.2014
27.01.2014
Simtgadnieks kas izkāpa pa logu un pazuda
Šī nu vienreiz ir grāmata par kuru es uzreiz saku ka super, patika, ļoti. izlasīju šo grāmatu otro reizi jo bija jātestē e-lasītājs un šis bija lasāmakais gabals iekš lasītāja (Uz dzīvojamo māju pārvaldīšanas normatīvo dokumentu apkopojumu man galīgi nevilka). Tātad "Simtgadnieks kurš izkāpa pa logu un pazuda" ir kaut kas līdzīgs Otto Ozola "Latvieši ir visur", bet par zviedru tēmu un izdomāts. Turklāt kā izdomāts... Allana piedzīvojumi mūža garumā cauri valstīm un režīmiem, tiekoties ar lieliem vīriem un dzīvojot tā ka beigu beigās 100 gadi ar astīti krājumā gan. Arī mūsu dienās notiekošais ir saistošs un tik jestri sarakstīts ka dazbrīd balsī jāsmejas. Koferis ar naudu, bandīti un Jāzus, zilonis autobusā, Bali sala, Mao, Staļins, Rūzvelts u.t.t., u.t.t. šajā grāmatā ir daudz no visa kā... Arī Latvija, Rīga un Ziepniekkalns pieminēti. Arī lasīšana e-lasītājā man iepatikās, vēl jāpatestē divi un tad jāuztapina apskats par 3 lasītājiem.
22.01.2014
22.01.2014
Es robots
Nākamā grāmata no vecās labās Fantastikas pasaulē sērijas. Visu robotu tēva un literārās robopsiholoģijas pamatlicēja Aizeka Azimova (Izāks Ozimovs) stāstu kopums kurā pirmo reizi definēti visai SciFi pasaulei nozīmīgie robotikas manatlikumi, jeb trīs noteikumi kuriem pakļaujas roboti. Parādās arī robotu psiholoģija un tās spēles ap šiem likumiem, dilemmas, problēmas un viltīgi risinājumi. Darbs ļoti saistošs un lai arī reizēm iezogas smaids par tā laika fantāziju, kāda izskatīsies nākotnes pasaule, tomēr tā ir klasika un tās nozīme SciFi attīstībā ir nenovērtējama. Balstoties uz šīs grāmatas motīviem un robotikas likumiem ir uzņemta Holivudas grāvējfilma "Es robots" ar Vilu Smitu galvenajā lomā. Filma, protams, kā jau 2004.gada ražojums ir daudz futūristiskāka nekā 40/50to gadu grāmata. Azimovam ir vēl šis tas visnotaļ interesants ko gribētos kādreiz izlasīt, piemēram "1942. gadā viņš sāka rakstīt Foundation sēriju — stāstu par visgalaktikas impērijas sabrukšanu un atdzimšanu, kas beigās izvērtās 7 romānu garumā."
16.01.2014.
16.01.2014.
Cilvēku zoodārzs
Pamatīgs valdības lamāšanas gabals. Sākumā vēl tīri ko interesantu var atrast kad lamāšana ietverta tādās kā pasakās par zvēriem, bet pēcāk jau sākās tīri publicistiska valdības lamāšana, ķidāšana u.t.m.l. Man jau pašama patīk dažkārt palamāt valdību savos darbos, bet nu izlasot šito es tagad piecreiz pārdomāšu vai atkal lamāt valdību, neliekas pārāk forši. Turklāt šeit arī tāds dīvains skatupunkts, vairākās vietās visai labi bija nomanāms ka tiek vilkts uz sociālisma un padomijas pusi. Var jau būt ka tad šis tas bija labāk nekā tagad, bet tam pretī stāv gana daudz kas tāds kas bija slikts. Nav ko sevi pārāk nodarbināt ar šī te garadarba izpratnes centieniem, nav jau brīnums ka šī te lamu kompilācija izdota tādā self publish kantorī kā "Drukātava", tas vien jau ir gana izteiksmīgs rādītājs. protams 100% neapgalvoju ka pats nekad neizmantošu self publish (esmu jau izmantojis), bet šaubos vai to darīšu Latvijā un katrā ziņā maz ticams ka Drukātavā - nosaukums man nepatīk...
15.01.2014
15.01.2014
Labie draugi
Nu kaut kas savdabīgs, tā kā savārstījums, tā kā lielisks gabals, galīgi nespēju nodefinēt savu attieksmi pret šo darbu. Struktūra visai dīvaina un lasītāju šurpu turpu mētājoša, sākumā tas tā kā traucēja un neļāva pieslēgties darbam, bet beigās grāmata kļuva tik aizraujoša, ka saraustījums un vēstītāja maiņas vairs netraucēja. Izlasījās zibensātri un radās pāris domas. Vai šī tiešām būtu bērnu grāmata? Ja nebūtu visu to bērnišķīgo muļķību un pusaudžiem domātā asfalta tad attiecīgi, kārtīgi papildinot sanāktu tāds sociālais hard SciFi ka tik turies, dažbrīd piedomājot pie tāda veida hard SciFi pilnīgi vai nosmaržoja pēc Hugo un Nebula. Pašlaik gan šī grāmata ir pozicionēta kā bērnu literatūra un agrīno pusaudžu gadu fantastikas faniem (ja tādi vispār mūslaikos vēl ir) varētu gauži patikt.
10.01.2010
10.01.2010
Dumpinieki
Otrā daļa no kārtējā pusaudžu slepkavgabala, nav jau tik izteikta pusaudžu slepkavošana kā Bada spēlēs, bet vienalga līķi ir normālā slānī. Tā kā pirmā daļa bija lasīta pirms kāda laiciņa tad nekādi nevarēju iebraukt kurš ir kurš, kas ir kas, kuri labi, kuri sliktie, kopienas juka vienā putrā u.t.t. laikam jālasa secīgi nevis ar pārtraukumiem. Varoņi arī krietni daudz un tas ar palīdz putrai rasties. Par spīti visam tam un vēl padsmitnieces saldsērajām muguras trīsām man grāmata visnotaļ patika. Labi un ātri lasās, ir aizraujoša un interesanta. Tās pašanalīzes un iekšējās pārkāpšanas visvisādas cīņas ar sevi un garas prātošanas ir daudz, bet tā ir visai, meistarīgi pasniegta, lai netraucētu manu uz tādām lietām nekādi nenoskaņoto apziņu. Man visnotaļ patika postapokaliptikā pilsēta, es nez vai tas tika kur minēts vai esmu nosapņojis, bet man liekas ka tā ir Čikāga . Arī savdabīgā sabiedrības struktūra un iekārtojums ir kas visnotaļ interesants. Intriga uzkurinās un tiek pasviesti visādi diegu gali kas beigsies trešajā daļā. Nekas jau neatliek jāgaida trešā daļa latviski.
P.S. Antiutopija, šur tur sakarā ar šo grāmatu parādās tas ka tā ir antiutopija. Ar vārdiem utopija un antiutopija svaidīties apkārt nevajadzētu, pat ja pati autore būtu šo darbu nodēvējusi par antiutopiju tas tomēr var kļūt par utopiju kādam lasītājam. 10.01.2014
P.S. Antiutopija, šur tur sakarā ar šo grāmatu parādās tas ka tā ir antiutopija. Ar vārdiem utopija un antiutopija svaidīties apkārt nevajadzētu, pat ja pati autore būtu šo darbu nodēvējusi par antiutopiju tas tomēr var kļūt par utopiju kādam lasītājam. 10.01.2014
Vārnu dzīres
Nākamā daļa no episkās sāgas par ledu un uguni. Sākumā neliels apjukums jo parādās atsevišķas nodaļas par tēliem kuri agrāk bija tikai vairāk vai mazāk pieminēti. Nu tie darbojas paši savās nodaļās un vāra ziepes tiem vai citiem varoņiem. Pietrūka nodaļu kurās būtu aprakstīts kā aug trīs pūķi siltajās zemēs un šķiet nebija arī nodaļas par to kā iet diviem puišēļiem, puišelim invalīdam, trakam onkulim un mežoņu meitietim aiz mūra, bet visā visumā kā turpinājumam visai šai milzīgajai padarīšanai šī daļa ir visnotaļ laba. Tomēr kļūst arvien skaidrāks ka kaut kad nākotnē būs jāizlasa visas daļas, bez pusgadu lieliem pārtraukumiem starp tām un fiksējot kas ir kas, ir arī ķecerīga doma ka jānopērk visas daļas latviski savai bibliotēkai. Jālasa viss secīgi būs jo nekādi neavaru atcerēties visus tos namus un varoņus, ģērboņus, karus, vēsturi un pūķus, bet varbūt tas tā speciāli domāts lai radītu plašuma dimensiju. Vairāk arī īsti nav ko pateikt, šī nebīja no tām aizraujošākajām daļām, arī salīdzinoši plāna... salīdzinoši ar pirmo daļu, visas varētu būt tādas. Jāgaida nākamā daļa latviski un jāgaida nākamā sezona seriālam, lai gan neesmu pasekojis, var jau būt ka tagad ir sezona.
07.01.2014.
07.01.2014.
Inferno
Izreklamēts gabals, dižpārdoklis. Diženā Dena Brauna jaunākais varoņdarbs un visu lasītāju modes kliedziens, kautiņi bibliotēkās, zādzības grāmatnīcās u.t.t. Nu tā apmēram par šo darbu bija dzirdēts... Izlasīju... nu... man personīgi kaut kā ne gluži, neteikšu, ka nepatika, teikšu - ne gluži... Varbūt jezga pa lielu, putra pa baigu, pa vidu vēl ceļvedis pa Florenci un Dantes dzīves apskats, viss sagrābts, sastūķēts, krustu šķērsu, ņigu ņegu. Mežonīgā skrējienā caur muzejiem un vēsturiskām vietām - skrien, skrien, pafilozofē par viduslaikiem, skrien tālāk, pafilozofē par Danti, skrien tālāk, nosper Dantes pēcnāves masku, skrien atkal, kaut ko nošauj, atceras, ka maska nosperta jau vakar, skrien, mūk, kaut kur aizmūk, labais izrādās slikts, slikto karaspēks ir nopirkts, viss kājām gaisā un maisā iekšā... nezinu, kaut kas man tajā visā īsti nepatika, nešķita tā īstā Brauna garša un Lengdona prātīgums. Da Vinči kods un citi Brauna darbi man daudz vairāk gāja pie sirds, jāpiedomā par visa latviskā Brauna kārtējo pārlasīšanu.
Zinu - daudzi teiks, ka Brauns vispār ir fuj un pē, nav ko laiku tērēt un smadzenes smērēt, bet es sevi pie augstās literatūras cienītājiem un skābā vīna dzērājiem nepieskaitu, lasu, kas patīk, dzeru kas garšo. Nemēģinu akurāt lasīt to, ko citi atzinuši par kultūrvēsturiski unikālu, daiļjūsmu rosinošu un sirdssmeldzes dziļjūtas kustinošu, bet normālam lasītājam un arī pašiem slavinātājiem droši vien tik murgaini samežģītu un nesaprotamu, ka tikai jāmāj ar galvu un jāsaka, ka viss ir brrrīīīnišķīgi un dziļi izjusti, nevis atzīt, ka nekas nav saprasts, to tik ne, karalis taču nekādā gadījumā nav pliks. Ko es te nupat pateicu? A kas to lai zina, mēģināju trāpīt augstajā stilā, nez sanāca ar?
Atpakaļ pie Inferno - viena ideja šinī grāmatā gan man patika, tā arī laikam grāmatas centrālā ideja – vīruss dzimstības kontrolēšanai, tādu padarīšanu jau sen vajadzēja ieviest -ja ne vīrusa veidā (jo tas tā kā vēl fantastikas līmenī), tad kaut kā savādāk. Jo pretējā, nekontrolētā, šā brīža gadījumā - Āzija jau ir pārapdzīvota, Āfrika mirst badu, savukārt mēs te ziemeļpusē mirstam laukā aiz dzimstības iztrūkuma. Pārapdzīvotība un šķībās/dzeltenās rases dominēšana draud zemeslodei arvien skaudrāk, tad nu kā reizi noderētu kāds miermīlīgs Inferno, kas nevienu nenogalinātu, bet vairoties vairs neļautu, nemiermīlīgo ceļu jau iet neļaus cilvēktiesību fanātiķi, genocīds vairs neesot modē. Es īsti nesapratu, kālab jātaisa tāda ažiotāža par šo tēmu, nevar būt, ka PVO nav apsvēruši faktu, ka cilvēces lielākais drauds ir pārapdzīvotība. Tieši tāpēc medicīnas attīstība ar saviem jaunajiem sasniegumiem mūža pagarināšanā, slimību ārstēšanā un tam visam sekojošā dzīvo ļaužu skaita palielināšanā ir tikai uzvara īstermiņā, bet, paskatoties globāli, ja netiks piebremzēta dzimstība, tad būs... ziepes... Par šo varētu filozofēt ilgi un dikti, bet galu galā mani tas vēl neapdraud, mana mūža atlikušajos (optimistiski ceru vēl uz vismaz 30) gados līdz maniem laukiem pārapdzīvotība vēl nenonāks, arī manam dēlam domāju izdosies mierīgi un nesaspiesti dzīvot, bet tālāk, tālāk jau varētu sākties nejaukāki laiki, resursu trūkums un piesārņojums jau pirmajā vietā. Bet līdz tam vēl jānodzīvo, es apņemos nenodzīvot, ja vien medicīna neatrisinās jautājumu ar mirstību un nekontrolējami nepagarinās cilvēka mūžu, tas būtu liels solis tuvāk bezdibenim un cilvēces bojāejai. Paradoksāli, bet fakts, jo mazāk un retāk mirs cilvēki jo ātrāk, beigas pienāks cilvēcei.
Bet stāsts jau nebija par sirdsapziņām, bet gan par krekliem - Galu galā Inferno varētu patikt tiem, kuriem nepieciešams „fiksais” ceļvedis daudzu simtu lappušu biezumā pa Florenci, Venēciju un Stambulu, patīk trilleris ar vēsturiskām atkāpēm, patīk vīrusu fantāzijas un galu galā nekritiski patīk Brauns.
20.12.2013
Zinu - daudzi teiks, ka Brauns vispār ir fuj un pē, nav ko laiku tērēt un smadzenes smērēt, bet es sevi pie augstās literatūras cienītājiem un skābā vīna dzērājiem nepieskaitu, lasu, kas patīk, dzeru kas garšo. Nemēģinu akurāt lasīt to, ko citi atzinuši par kultūrvēsturiski unikālu, daiļjūsmu rosinošu un sirdssmeldzes dziļjūtas kustinošu, bet normālam lasītājam un arī pašiem slavinātājiem droši vien tik murgaini samežģītu un nesaprotamu, ka tikai jāmāj ar galvu un jāsaka, ka viss ir brrrīīīnišķīgi un dziļi izjusti, nevis atzīt, ka nekas nav saprasts, to tik ne, karalis taču nekādā gadījumā nav pliks. Ko es te nupat pateicu? A kas to lai zina, mēģināju trāpīt augstajā stilā, nez sanāca ar?
Atpakaļ pie Inferno - viena ideja šinī grāmatā gan man patika, tā arī laikam grāmatas centrālā ideja – vīruss dzimstības kontrolēšanai, tādu padarīšanu jau sen vajadzēja ieviest -ja ne vīrusa veidā (jo tas tā kā vēl fantastikas līmenī), tad kaut kā savādāk. Jo pretējā, nekontrolētā, šā brīža gadījumā - Āzija jau ir pārapdzīvota, Āfrika mirst badu, savukārt mēs te ziemeļpusē mirstam laukā aiz dzimstības iztrūkuma. Pārapdzīvotība un šķībās/dzeltenās rases dominēšana draud zemeslodei arvien skaudrāk, tad nu kā reizi noderētu kāds miermīlīgs Inferno, kas nevienu nenogalinātu, bet vairoties vairs neļautu, nemiermīlīgo ceļu jau iet neļaus cilvēktiesību fanātiķi, genocīds vairs neesot modē. Es īsti nesapratu, kālab jātaisa tāda ažiotāža par šo tēmu, nevar būt, ka PVO nav apsvēruši faktu, ka cilvēces lielākais drauds ir pārapdzīvotība. Tieši tāpēc medicīnas attīstība ar saviem jaunajiem sasniegumiem mūža pagarināšanā, slimību ārstēšanā un tam visam sekojošā dzīvo ļaužu skaita palielināšanā ir tikai uzvara īstermiņā, bet, paskatoties globāli, ja netiks piebremzēta dzimstība, tad būs... ziepes... Par šo varētu filozofēt ilgi un dikti, bet galu galā mani tas vēl neapdraud, mana mūža atlikušajos (optimistiski ceru vēl uz vismaz 30) gados līdz maniem laukiem pārapdzīvotība vēl nenonāks, arī manam dēlam domāju izdosies mierīgi un nesaspiesti dzīvot, bet tālāk, tālāk jau varētu sākties nejaukāki laiki, resursu trūkums un piesārņojums jau pirmajā vietā. Bet līdz tam vēl jānodzīvo, es apņemos nenodzīvot, ja vien medicīna neatrisinās jautājumu ar mirstību un nekontrolējami nepagarinās cilvēka mūžu, tas būtu liels solis tuvāk bezdibenim un cilvēces bojāejai. Paradoksāli, bet fakts, jo mazāk un retāk mirs cilvēki jo ātrāk, beigas pienāks cilvēcei.
Bet stāsts jau nebija par sirdsapziņām, bet gan par krekliem - Galu galā Inferno varētu patikt tiem, kuriem nepieciešams „fiksais” ceļvedis daudzu simtu lappušu biezumā pa Florenci, Venēciju un Stambulu, patīk trilleris ar vēsturiskām atkāpēm, patīk vīrusu fantāzijas un galu galā nekritiski patīk Brauns.
20.12.2013
Strēlnieks
Stīvens Kinga „Strēlnieks” ir sākums vienam varenam romānu ciklam, kuru vieno nosaukums „Tumšais tornis”. Šī te pirmā daļa ir tāds mazs, mazs, bet nu ļoti gards kumosiņš no lielā 3000 lpp garā pīrāga. Kumosiņš, kurš pasviests latviešu lasītājam un norijot šo nieciņu ir radusies nojausma par to kāda episka pasaule slēpjas pārējās „Tumšā torņa” cikla grāmatās un viss, diemžēl latviski no „Tumšā torņa” nekas vairāk vēl nav iztulkots. Tas ir šausmīgi, personīgi man gandrīz vai jāsāk mācīties angļu valoda vai jāmeklē krieviski, tomēr krieviskā lasīšana vilksies ilgi, gribētos latviski.
Strēlnieka apdzīvotā postapokaliptiskā pasaule ir visnotaļ interesanta, tikai man kā parasti prasās vēl vairāk tieši par šo pasauli - par to kā no mums zināmās radās Kinga aprakstītā. Vismaz man ir pārliecība, ka viņš raksta nevis par izdomātu fantāzijas zemi, bet gan par Ameriku pēc daudziem gadsimtiem. Kodolkarš, epidēmijas, masu psihozes, kolektīvās pārpīpēšanās vai sazin kas, tieši to būtu interesanti uzzināt. Ļoti iespējams, ka nākamajās grāmatās par to ir stāstīts un tas kārdina. Par daudz man likās visvisādas mistikas, manai postapokalipsei jābūt praktiskai un loģiskai, nevis mistiskai. Tomēr ar visu to grāmata ir interesanta un pārāk plāna, gauži liela ir vēlme izlasīt nākamās „Tumšā torņa” cikla grāmatas. Bez lielām cerībām jāgaida šī cikla turpinājums latviski... nu vai arī tiešām jāķeras pie- „Тёмная Башня”
11.12.2013
Strēlnieka apdzīvotā postapokaliptiskā pasaule ir visnotaļ interesanta, tikai man kā parasti prasās vēl vairāk tieši par šo pasauli - par to kā no mums zināmās radās Kinga aprakstītā. Vismaz man ir pārliecība, ka viņš raksta nevis par izdomātu fantāzijas zemi, bet gan par Ameriku pēc daudziem gadsimtiem. Kodolkarš, epidēmijas, masu psihozes, kolektīvās pārpīpēšanās vai sazin kas, tieši to būtu interesanti uzzināt. Ļoti iespējams, ka nākamajās grāmatās par to ir stāstīts un tas kārdina. Par daudz man likās visvisādas mistikas, manai postapokalipsei jābūt praktiskai un loģiskai, nevis mistiskai. Tomēr ar visu to grāmata ir interesanta un pārāk plāna, gauži liela ir vēlme izlasīt nākamās „Tumšā torņa” cikla grāmatas. Bez lielām cerībām jāgaida šī cikla turpinājums latviski... nu vai arī tiešām jāķeras pie- „Тёмная Башня”
11.12.2013
Zaļā jūdze
Lai gan šī ir ļoti drūma, bēdīga un liktenīgas nolemtības pilna grāmata, tomēr tā ir viena no manām mīļākajām Kinga grāmatām, un šķiet arī viena no pirmajām kuru izlasīju.
Precīzi vairs neatceros kura bija pirmā - vai nu Zaļā jūdze vai arī Strēlnieks. Arī ekranizācija Zaļajai jūdzei ir visnotaļ laba kā atceros. Grāmatai ir interesanta uzbūve, sadalījums, struktūra vai kā viņu tur sauc. Tā ir, sadalīta vairākās daļās, tā kā tika izdota pašā sākumā - pirmais izdevums bija burtnīcās. Nelineārais laika dalījums un šāda tāda smagā ironija dažbrīd atgādina Vonnegūtu. Varētu jau izplūst sižeta aprakstā, bet kamdēļ? Tie kuri ir Zaļo jūdzi lasījuši sižetu zina, tie kuri lasījuši nav - tie vai nu izlasīs un uzzinās vai nu nelasīs un kamdēļ gan viņiem ko zināt. Tā ka lasiet - manuprāt viena no labākajām Kinga grāmatām.
09.12. 2013
Precīzi vairs neatceros kura bija pirmā - vai nu Zaļā jūdze vai arī Strēlnieks. Arī ekranizācija Zaļajai jūdzei ir visnotaļ laba kā atceros. Grāmatai ir interesanta uzbūve, sadalījums, struktūra vai kā viņu tur sauc. Tā ir, sadalīta vairākās daļās, tā kā tika izdota pašā sākumā - pirmais izdevums bija burtnīcās. Nelineārais laika dalījums un šāda tāda smagā ironija dažbrīd atgādina Vonnegūtu. Varētu jau izplūst sižeta aprakstā, bet kamdēļ? Tie kuri ir Zaļo jūdzi lasījuši sižetu zina, tie kuri lasījuši nav - tie vai nu izlasīs un uzzinās vai nu nelasīs un kamdēļ gan viņiem ko zināt. Tā ka lasiet - manuprāt viena no labākajām Kinga grāmatām.
09.12. 2013
Nakts murgi
Stāstu krājums kā jau stāstu krājums, daudzveidīgs, ko tur daudz vairāk piebilst, tiešām daudzveidīgs. Bija šis tas ļoti interesants, labs un aizraujošs, bija arī šis tas ne pārāk. Var arī uzrauties uz tulkotājas „pērlēm” un sapīties mēģinājumos atšifrēt.
Par „Nakts murgu „ tulkojuma nakts murgiem ļoti labi un plaši ir izteicies Guntis Berelis - http://berelis.wordpress.com/1996/10/16/stivens-kings-nakts-murgi/#more-1844
Tomēr tā kā es esmu cilvēks kurš reti kad sit ar galvu pret sienu pavirša tulkojuma dēļ, tad šo grāmatu neierindoju galīgi nelasāmo kategorijā. Lasīt var, iespaids par daiļradi rodas, un dzīve iet uz priekšu, vēl divas grāmatas ir atlikušas manā Kinga kaudzītē, bet tās jau esmu lasījis arī iepriekš.
04.12.2013
Par „Nakts murgu „ tulkojuma nakts murgiem ļoti labi un plaši ir izteicies Guntis Berelis - http://berelis.wordpress.com/1996/10/16/stivens-kings-nakts-murgi/#more-1844
Tomēr tā kā es esmu cilvēks kurš reti kad sit ar galvu pret sienu pavirša tulkojuma dēļ, tad šo grāmatu neierindoju galīgi nelasāmo kategorijā. Lasīt var, iespaids par daiļradi rodas, un dzīve iet uz priekšu, vēl divas grāmatas ir atlikušas manā Kinga kaudzītē, bet tās jau esmu lasījis arī iepriekš.
04.12.2013
Mizerija
Negaidīti pavērsieni lasīšanas gaitā, pēc anotācijas un Gunta Bereļa recenzijas izlasīšanas domāju, ka nekā diža jau nebūs. Ar šādu domu sākot lasīt arī nekā diža nebija, vismaz sākumā. Tad palēnām, palēnām un arvien ātrāk ievilka, pavilka, parāva un ārā nelaida, tāpat kā Annija nelaida Šeldonu ārā no savas mājas, tikai kājas par laimi neviens man nost necirta. Protams, Bereļa recenzijā - http://berelis.wordpress.com/2007/07/01/stivens-kings-mizerija/
ir uzrakstītas ļoti prātīgas lietas un noteikti pie adekvātākā tulkojumā šis romāns būtu vēl baudāmāks, sižets interesants un man kā tulkojumu lažu nemanītājam viss likās kārtībā. Pirmo reizi man bija tā ka lasot grāmatu sirdsdarbība paātrinās tā ka liekas tūlīt izsitiīsies cauri ribām, lasu arvien fiksāk jo nav miera kamēr neuzzināšu kas tālāk. Turklāt tas viss pēc tāda it kā necerīga sākuma. Par ko romāns? Rakstnieku pēc autokatastrofas nolaupījusi viņa fane un tur gūstā, psiha sieviešromānus pārlasījusies tante liek nelaimīgajam sieviešromānu rakstniekam uzrakstīt vēl vienu sieviešromānu, spīdzina nabagu, piepumpē ar narkotikām un psiholoģiski sagrauj visvisādās vīzēs. Pārāk šķīsta tā Mizerijas fane pataisīta, iespējams, pietrūka kāda neķītra ainiņa ar invalidizētā rakstnieka izvarošanu, bet arī bez tā asumiņu šim darbam pietiek. 02.12.2013
ir uzrakstītas ļoti prātīgas lietas un noteikti pie adekvātākā tulkojumā šis romāns būtu vēl baudāmāks, sižets interesants un man kā tulkojumu lažu nemanītājam viss likās kārtībā. Pirmo reizi man bija tā ka lasot grāmatu sirdsdarbība paātrinās tā ka liekas tūlīt izsitiīsies cauri ribām, lasu arvien fiksāk jo nav miera kamēr neuzzināšu kas tālāk. Turklāt tas viss pēc tāda it kā necerīga sākuma. Par ko romāns? Rakstnieku pēc autokatastrofas nolaupījusi viņa fane un tur gūstā, psiha sieviešromānus pārlasījusies tante liek nelaimīgajam sieviešromānu rakstniekam uzrakstīt vēl vienu sieviešromānu, spīdzina nabagu, piepumpē ar narkotikām un psiholoģiski sagrauj visvisādās vīzēs. Pārāk šķīsta tā Mizerijas fane pataisīta, iespējams, pietrūka kāda neķītra ainiņa ar invalidizētā rakstnieka izvarošanu, bet arī bez tā asumiņu šim darbam pietiek. 02.12.2013
Mirdzums
Izteikti psiholoģisks šausmu trilleris ar ļoti interesantu un aizraujošu sižetu. ja jau man „Bibliotēkas policistā” nepatika viena epizode, kur cieš mazs puisītis tad ko lai saka par „Mirdzumu” kur mazs puika mana dēla vecumā tiek mocīts ik pa brīdim. Bērnu mocīšana protams briesmīga, bet ja neņem visu aprakstīto cieši pie sirds, jo tā tomēr ir daiļliteratūra, tad lasīt var un vajag jo grāmata tiešām laba. Sīkās detaļas, atkāpes, apraksti - tas viss nodrošina pamatīgu fonu kas uzbur lielisku klātbūtnes efektu. Atkal jau notiek pozicionēšanās ar galvenajiem varoņiem, un tādēļ līdzi jušana vēl jo skaudrāka. Nedaudz par sižetu – jaunu rakstnieku izbijušu alkoholiķi kopā ar sievu un ar mirdzumu apveltīto dēlu nometina uz ziemošanu augstu kalnos esošā viesnīcā. Ziemas pārraugs - jāpieskata apkures katls u.c. darbi, sasnieg sniegs, un viņi tur paliek līdz pavasarim... paredzēts, ka paliek līdz pavasarim, bet viesnīca ar nav ar pliku roku ņemama tā iemiesojas rakstniekā, trenkā puisīti un notiek šausmu lietas... nu trakas lietas... šausmīgs gabals... iesaku...
23.11.2013
P.S. atcerējos vēl vienu lietu par "Kerijas" jauno ekranizāciju - pārāk smuku viņi to Keriju paņēmuši, grāmatā tā meitene bija daudz nesmukāka.
23.11.2013
P.S. atcerējos vēl vienu lietu par "Kerijas" jauno ekranizāciju - pārāk smuku viņi to Keriju paņēmuši, grāmatā tā meitene bija daudz nesmukāka.
Četri pēc pusnakts
Četri Stīvena Kinga romāni vienā izdevumā, viens labāks par otru, lai gan ne gluži labāks. Visi ir labi, katrs savādāks un visi gana aizraujoši.
Langoljeri. – Nebojāiet iespaidu skatoties filmu, labāk paņemiet sākumā romānu un tikai pēc tam padomājiet vai vajag skatīties filmu, skatīties var, bet tā nav tik laba kā romāns, šādu tādu vizuālu iespaidu tā dod, bet tieši šis iespaids traucēja lasīt romānu, jo filmu biju, noskatījies vairākas reizes jau kopš 90to gadu vidus. Tagad pēc romāna izlasīšanas noskatījos vēlreiz un izdzēsu, pēc romāna tā man vairs nepatika.
Piebildīšu, ka jaunā „Kerijas” ekranizācija gan šķita visai laba lai gan tur ir atdota sava nodeva laikam un skatītājiem, parādījušies smārtfoni, youtube un beigas radikāli izmainītas...
Tātad par Langoljeriem – Izlidojot caur laika plīsumu, varoņi nonāk citā realitātē, kuru grauž nost langoljeri. Cilvēku raksturi, savstarpējās attiecības, dažādi pagriezieni u.t.t. No visiem četriem grāmatas romāniem es šo liktu pēdējā vietā, un visdrīzāk tas ir filmas vainas dēļ.
Slepenais logs, slepenais dārzs. – Šis romāns mani tiešām aizķēra, un to es liktu otrajā vietā no šiem četriem. Gribētos ko vairāk pastāstīt par sižetu un to kas rada dīvainas sajūtas lasītājā, bet negribas atklāt visu intrigu, nebūs interesanti lasīt. Galvenais varonis ir rakstnieks un iespējams tādēļ ka arī es mēdzu šo to rakstīt manī radās zināma iejušanās šajā tēlā. Kad pienāca tas kas pienāca tad tieši tādēļ manas sajūtas bija vēl jo dīvainākas.
Bibliotēkas policists. – Darbs visiem tiem kuri mēdz kavēt grāmatu nodošanas termiņus, to es kā bibliotekārs iesaku. Pēc šī romāna, ja to lasīsiet atbilstošā atmosfērā un ņemsiet pietiekoši dziļi pie sirds, jūs grāmatas nesīsiet atpakaļ pirms termiņa. Šeit es beidzot noķēru šo to no izslavētās Kinga šausmu sajūtas, citi romāni likās tādi psiho trilleri, bet šis pa starpām bija arī tīri pašausmīgs. Protams, daudz kas likās pārāk šausmīgs, lai būtu patiešām šausmīgs, bet ar visu to iekšā ievelk un ārā nelaiž. Turklāt dažas epizodes bija tik reāli aprakstītas, ka iesēdās prātā uz ilgu laiku. Man gauži nepatīk, ka tiek mocīti bērni, bet par spīti vienai tādai ļoti spilgtai epizodei es tieši „Bibliotēkas policistu” no šiem četriem romāniem lieku pirmajā vietā.
Saules suns – Arī viens makten labs romāniņš ar interesantu un aizraujošu sižetu. Par apsēstu polaroid fotoaparātu un to kas no tā nāk ārā, kur tas paliek un kādas ciešanas sagādā apkārtējiem. Nekad nebiju domājis, ka ap kaut kādu fotoaparātu var savērpt tādu sižetu, ka vai spalvas uz muguras saslienas un kur nu vēl varoņi, to raksturi, vietas attēlojums, darbības - mmm gardi jo gardi gan un tas attiecas uz visiem Kinga romāniem. Psihotrilleru un šausmu romānu meistars ar lielo burtu turklāt jāņem vērā ka latviski nav tulkota ne puse no Kinga darbiem. Kas vēl palicis netulkots, kādi raksturi, sižeti, varoņi un šausmas... bail pat iedomāties. 17.11.2013
Langoljeri. – Nebojāiet iespaidu skatoties filmu, labāk paņemiet sākumā romānu un tikai pēc tam padomājiet vai vajag skatīties filmu, skatīties var, bet tā nav tik laba kā romāns, šādu tādu vizuālu iespaidu tā dod, bet tieši šis iespaids traucēja lasīt romānu, jo filmu biju, noskatījies vairākas reizes jau kopš 90to gadu vidus. Tagad pēc romāna izlasīšanas noskatījos vēlreiz un izdzēsu, pēc romāna tā man vairs nepatika.
Piebildīšu, ka jaunā „Kerijas” ekranizācija gan šķita visai laba lai gan tur ir atdota sava nodeva laikam un skatītājiem, parādījušies smārtfoni, youtube un beigas radikāli izmainītas...
Tātad par Langoljeriem – Izlidojot caur laika plīsumu, varoņi nonāk citā realitātē, kuru grauž nost langoljeri. Cilvēku raksturi, savstarpējās attiecības, dažādi pagriezieni u.t.t. No visiem četriem grāmatas romāniem es šo liktu pēdējā vietā, un visdrīzāk tas ir filmas vainas dēļ.
Slepenais logs, slepenais dārzs. – Šis romāns mani tiešām aizķēra, un to es liktu otrajā vietā no šiem četriem. Gribētos ko vairāk pastāstīt par sižetu un to kas rada dīvainas sajūtas lasītājā, bet negribas atklāt visu intrigu, nebūs interesanti lasīt. Galvenais varonis ir rakstnieks un iespējams tādēļ ka arī es mēdzu šo to rakstīt manī radās zināma iejušanās šajā tēlā. Kad pienāca tas kas pienāca tad tieši tādēļ manas sajūtas bija vēl jo dīvainākas.
Bibliotēkas policists. – Darbs visiem tiem kuri mēdz kavēt grāmatu nodošanas termiņus, to es kā bibliotekārs iesaku. Pēc šī romāna, ja to lasīsiet atbilstošā atmosfērā un ņemsiet pietiekoši dziļi pie sirds, jūs grāmatas nesīsiet atpakaļ pirms termiņa. Šeit es beidzot noķēru šo to no izslavētās Kinga šausmu sajūtas, citi romāni likās tādi psiho trilleri, bet šis pa starpām bija arī tīri pašausmīgs. Protams, daudz kas likās pārāk šausmīgs, lai būtu patiešām šausmīgs, bet ar visu to iekšā ievelk un ārā nelaiž. Turklāt dažas epizodes bija tik reāli aprakstītas, ka iesēdās prātā uz ilgu laiku. Man gauži nepatīk, ka tiek mocīti bērni, bet par spīti vienai tādai ļoti spilgtai epizodei es tieši „Bibliotēkas policistu” no šiem četriem romāniem lieku pirmajā vietā.
Saules suns – Arī viens makten labs romāniņš ar interesantu un aizraujošu sižetu. Par apsēstu polaroid fotoaparātu un to kas no tā nāk ārā, kur tas paliek un kādas ciešanas sagādā apkārtējiem. Nekad nebiju domājis, ka ap kaut kādu fotoaparātu var savērpt tādu sižetu, ka vai spalvas uz muguras saslienas un kur nu vēl varoņi, to raksturi, vietas attēlojums, darbības - mmm gardi jo gardi gan un tas attiecas uz visiem Kinga romāniem. Psihotrilleru un šausmu romānu meistars ar lielo burtu turklāt jāņem vērā ka latviski nav tulkota ne puse no Kinga darbiem. Kas vēl palicis netulkots, kādi raksturi, sižeti, varoņi un šausmas... bail pat iedomāties. 17.11.2013
Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums
Mazs krājumiņš ar divu padomju sociālistiskās fantastikas autoru Jemceva un Parnova diviem garstāstiem un trijiem īsajiem. Ievadošajā rindkopā minēts, ka šiem autoriem ir publicēti daudz stāsti krājumi u.t.t. Var jau būt, ka tajos laikos tā bija aktuāla padomju fantastika, bet šobrīd diez ko nelasās. Šķiet, tā pabāli, samudžināti un nesakarīgi. Tā kā ar esošo materiālu varētu ko labāku uzradīt, tā kā kam tādam vispār ķerties klāt nevajag ja jau sanāk tik bāli. Var jau būt, ka tur ir filozofiskās domas dziļumi un cilvēces pamatvērtību kodējums apakšā, es neko tādu neatradu un šinī gadījumā pieņemu, ka to tur nebija. Par vīru uz vientuļās salas bija tīri labi, bet tas delfīns maisīja gaisu. Vandīšanās pa Amazones džungļiem ir lasīta dažādos traktējumos, un šis mani nepiedūra. Tā kā bija kaut kāda vīrusu meklēšana sākumā un tas jau bija interesanti, bet tad kaut kas nojuka un palika ne pārāk interesanti. Īsie stāsti ar visai murgaini, vienā no tiem bija mēģinājums pieķerties laika mašīnas tēmai, ir cilvēki kas šai tēmai māk pieķerties interesanti piemēram, Harijs Harisons „Fantastiskajā sāgā”, bet šis sociālistiskās laika mašīnas gadījums diez ko ievērības cienīgs gan nebija. Var jau būt, ka tajā laikā, kvalitatīvas zinātniskās fantastikas trūkuma laikmetā padomju cilvēkiem šis aizgāja pa pirmo, bet nu šobrīd ar ko tādu cauri vairs izbraukt nevar un šī grāmata paliek vien kā viena no sērijas „Fantastikas pasaulē”, turklāt tā, kuru es diez vai vēl kādreiz savā dzīvē lasīšu. Kolekcijas eksponāts kā daudzsējumu medicīnas enciklopēdija krievu valodā manā medicīnas grāmatu kolekcijā. 17.11.2013
Roze, ērkšķu puķe.
Šis man likās visai dīvains un varētu pat teikt nesakarīgs gabals. Sākumā tā kā sieviešromāns, tāds visai sadistisks sieviešromāns, bet nu ok, lai jau būtu, sievietes jau Greju ar lasa un šis katrā ziņā par to ir daudz labāks. Tad tas no sadistiska sieviešromāna pārvēršas salkani romantiskā sieviešromānā kam paralēli risinās kas līdzīgs detektīvtrillerim. Nākamajā brīdī paverās šizoīdi mistiska aina kad nevar saprast vai tas ir sapnis vai gļuks. Tad jau aiziet kārtīgs trilleris ar minimālu sieviešromāna piešprici. Kulminācija atkal gauži mistiska un epilogs sviestains. Kā mistisks vai šausmu žanra darbs šis šķiet nederētu, pārāk daudz nemistikas, kā detektīvtrilleris ar neder, pārāk daudz sieviešromānam piederīgā. Jāpaliek pie tā ka šis ir Stīvena Kinga sarakstīts sieviešromāns ar mistikas un spriedzes elementiem un viss... Lezbietes visu laiku tiek pieminētas, bet tā arī neviena lezbiete tā īsti neparādās. Iespējams ka romāns ir pieslānīts ar alūzijām un simbolismu tikai ar tādu ko es neatpazīstu un tādēļ nesaprotu izmantotā jēgu, ko kas simbolizē uz ko kas norāda. Vai sievietes bakstīšana ar zīmuli ir norāde uz krustā sišanu vai arī tas ir šašliku cepšanas simbolisks atainojums? Parasti es pie tulkojuma nepiesienos, bet šeit pat es jutu vietas kurās kaut kas nav riktīgi, sīkumi, bet tie lika paklupt un atgriezties lai pārlasītu šaubīgo vietu vēl pāris reizes. Ja jau es vismaz reizes piecas paklupu tad cilvēks ar vērīgāku aci un izjūtu droši vien saķetu klupšanas akmeņus dučiem vien, "Kerijā" man tādu klupšanas akmeņu nebija.
22.10.2013
22.10.2013
Petaura Medības
Nākamā grāmata no FP sērijas, Nr.2 - Staņislava Lema "Petaura" medības. Tāda pamatīga old school hard SciFi noskaņa. nav nekādas mežonīgas tehniskas pārmērības, viss šķiet tik ticams un šis tas noteikti jau bijis un novecojis, šias tas cits visdrīzāk netika izgudrots jo nāca digitālā ēra. Šeit gan ar ir pieminētas skaitļojamās mašīnas, bet tās visdrīzāk ir vecās mājas lieluma mašīnas nevis kas mūsdienīgāks. nezinu kā to noskaņu precīzi sauc, bet tas varētu atgādināt tādu kā pirmskiberpanka laikmetu, nu starp tvaikpanku un kiberpanku, lampupanks varbūt. Tur kur vairāk pasaimniekoja pa iekšējiem pārdzīvojumiem tur varbūt nedaudz mazāk interesanti, bet visā visumā labi apraksti. It sevišķi tas kā purinās veca raķete, tas stipri atgādināja bērnības atmiņas par braucieniem bobikā, šeit tieši tāds moments kur nevar saprast cik rāda pārslodžu mērītājs jo bultiņa ciparnīcā nešpetni lēkā, bobikā jau tāpat bija spidometrs rādīja 20km uz katru pusi un citi mērinstrumenti arī. Nu jā un vēl jau Petaurs, kalnrūpniecības bots kurš dabūjis ar ķieģeli pa galvu un nojucis prātā ņemas šaudīties ar lāzeri.
19.10.2013
19.10.2013
Galdniecības pamatpaņēmieni
Ievads galdniecībā tiem kuri vēlas ar to sākt nodarboties un ir bez priekšzināšanām vai arī zināšanas ir piemirsušās un tās gribas atsvaidzināt atmiņā - kā tas ir man. Protams nedaudz lirikas par kokapstrādes tēmu vijās cauri, bet lai jau būtu, tas ir piedodams jo netraucē noderīgajai informācijai. Pirmajā daļā par instrumentiem, darbagaldiem, modelēšanu, piederumiem, pamatiemaņām, darbagaldu lietošanu, materiāla sagatavošanu, īpašībām. Otrajā daļā stāstīts par dažādu vienkāršāku darbu veikšanu - plaukti, savienojumi, kastītes, karkasi, vienkāršas durvis, atvilktnes un galdi. Jārēķinās ka šeit ir paši, paši pamati turklāt nelielām darbnīcām kur nopietnākais instruments ir virsfrēze. vairāk par darbu ar rokas instrumentiem un rokas elektriskajiem, mazāk par nopietnaķiem darbagaldiem, bet nu roku darbs jau ir tas pats pamats. Par dažām lietām ir ļoti labi un izsmeļoši pastāstīts, šis tas ir pieminēts garāmejot tā ka par dažām lietām jautājumu paliek vairāk nekā atbilžu. Lai vai kā šī grāmata ir laba, kā jau sākumā teicu,tiem kas grib sākt vai atsākt - iedos pamatiņu un tālāk jau paši vai ar nopietnākas literatūras palīdzību. Man kā nākamais rindā stav lielais, ilustrētais klucis angļu valodā "The Practical Woodworker" un Padomju laika industriālā mēbeļgaldniecība - "Mēbeļu ražošana" kurā ar šo to interesantu pamanīju. 18.10.2013
Zvēru kapiņi
Uhhh kur drūmi un nešpetni, ļauna grāmata. Uzrakstīts ļoti labi, bet aprakstītās lietas gan visai nejaukas. Ar šausmu literatūru man nekādas dižās pieredzes, tāpat kā ar filmām, nav tāpēc nevaru spriest vai labs vai slikts šausmu romāns. Tomēr ir viens aspekts kas liek teikt ka labs - Stīvens Kings taču. Tāds ļoti Happy sākums, nedaudz mistikas, bet visnotaļ priecīgs turpinājums, tad bāc un viss saiet pilnīgākajā nelaimju čupā, bēdas un šausmas, staigājoši miroņi, nestaigājoši līķi, sabraukts kaķis kuru vēlreiz jānoindē ar morfiju jo tapis ierakts ne tur, kapu atrakšana, līķu pārvietošana un atkārtota nogalināšana. Lasot šo atcerējos ka viss ko es zinu par Indiāņu kapulaukiem (Indian burial ground) un zvēru kapiņiem nāk no tām Dienvidparka sērijām kuras ietekmējušās no šī romāna. Un kur tad vēl Ramones dziesma - Pet sematary. I don't want to be buried in a Pet Sematary, I don't want to live my life again. Tā ka no šī romāna daudz kas ir ietekmējies, savukārt man tas ļāva apjaust ka šausmu literatūras žanrs nav mans lauciņš, bet par to vēl drošs neesmu jāpalasa vēl Kings.
16.10.2013
16.10.2013
Kaleidoskops
Ķēros atkal pie Fantastikas pasaulē sērijas lasīšanas, hronoloģiski sākot ar pirmo lasīšu cauri šīs grāmatas piefiksējot to kas man vajadzīgs un, protams, pasakot par katru grāmatu dažus teikumus. Tātad Bredberija stāstu izlase. Šeit ir iekļauti stāsti no diviem Bredberija krājumiem „Tetovētais” un „Zāles pret melanholiju”. Bredberijs nav gluži tādas fantastikas autors, kāda man ir vistuvākā, šī ir drīzāk tāda smagi sociālā fantastika, kurā ir šis tas no zinātniskās fantastikas (ko līdzīgu es gan rakstu, bet lasu labprātāk hard SciFi). Stāstos protams valda Bredberijam raksturīgā depresīvā noskaņa un tāds smagnējs lēnīgums, Marsa putekļi un interesantas idejas. Katru stāstu neķidāšu, bet piebildīšu, ka stāstā „Kaleidoskops” aprakstītais šķiet nedaudz līdzīgs nesen iznākušajai filmai „Gravitāte” („Gravity”) ar Buloku un Klūniju. Tur tāpat kosmosā planē daži kosmonauti, kuri aiziet bojā, filmā gan šķiet Buloku izglāba, bet šāda tāda līdzība ir nojaušama. Tā kā šī grāmata ir publicēta 1966. gadā tad ievadā Bredberija darbi ir pievilkti ideoloģijai (kā jau visi FP sērijas darbi), cerams gan ka tulkojumā bargo padomju cenzoru roka nav pārāk gauži plosījusies. Nu jā ievadā gan ir teikts ka Bredberijs ir optimists u.t.t., - kāpēc gan nē, arī optimists var rakstīt depresīvus darbus, galvenais lai viņš ir kapitālistiskās kārtības noliedzējs un nejēdzību atmaskotājs. 15.10.2013
Kerija
Jau sen biju nosolījies šo grāmatu izlasīt jo kā nekā to
tulkojusi mana jaunības dienu draudzene Santa. Tikai nebiju pamanījis to kā šī
grāmatu parādās bibliotēkā, bērnu nodaļas jaunumiem līdzi nesekoju un šis
romāns rodams ir Ventspils bibliotēkas bērnu un jauniešu nodaļas plauktos. Sen
nebija tā bijis, ka izlasu grāmatu vienā piegājienā, parasti ir divi vai trīs
piesēdieni, citreiz vairāk, bet tagad kā 22:30 paņēmu rokā tā 2:00 noliku. Ļoti
aizraujoša, ieraujoša un ciet turoša grāmata. No tulkošanas smalkumiem neko daudz
nesaprotu, bet šķiet, ka tulkojums ir ļoti labs. Samērā vienkāršā valoda ļāva
lasīt bez aizķeršanās un atgriešanās pie jau lasītā kā tas šad tad gadās citās
grāmatās. Teorētiski jau tur izņemot telekinēzi, trako kristieti Kerijas māti
un izmocīto Keriju vairāk nekā pārāk interesanta nav. Viss pārējais ir Amerikas
mazpilsētas vidusskolnieku standarts, populārie un nepopulārie, kniebšanās pa
mašīnām, grūtniecība agros gados un šausmīgi daudz mēnešreižu aprakstu. Nekur
nebiju saskāries ar tik daudziem, gariem un detalizētiem mēnešreižu aprakstiem.
Tomēr kad tam piemet klāt radikāli fanātisku kristieti, ar telekinēzes spējām
apveltītu, vienaudžu mocītu meiteni un pilsētu, kuru meitene iznīcina tad pat,
mēnešreižu aprakstus var lasīt. Arī attieksmi pret kristiešiem šī grāmata
neuzlabo jau nu nemaz, drīzāk jau otrādāk, reliģiskais fanātisms un ticība
pasaku tēliem šķiet vēl ļaunāka padarīšana nekā līdz šim. Daļēji, vai pat
lielākoties grāmata ir par mobingu, tikai nevar īsti saprast vai izlasot šo
grāmatu mobingotāji, to pārtrauks vai turpinās vēl aktīvāk. No vienas puses
kļūst skaidrs, ka mocītajiem arī ir jūtas un ka ir gauži slikti viņus mocīt,
bet no otras puses gribas tak uzzināt vai upuriem piemīt telekinēzes spējas,
protams, nedaudz bail ka nenones pilsētu, bet visdrīzāk šāda iespēja liksies
pārāk neticama. Nu lai praktiskais mobings paliek uz sirdsapziņas tiem kuri ar
to nodarbojas. Neliela neizpratne radās par pilsētas apmēriem, nelikās, ka tā
būtu baigi liela, bet vidusskolas skolēnu skaits likās pārāk milzīgs tādai
mazpilsētai, bet ej nu sazini ar āmurikāņu mazpilsētu demogrāfiju un izglītības
sistēmu. Interesants ir arī teksta izkārtojums, darbība lineārajā laikā mijās
ar dažādu cilvēku atskatu uz to, tādiem kā fragmentiem no grāmatām un
intervijām. Gauži labs un aizraujošs romāns. 11.10.2013
Endera spēle
Visnotaļ interesants fantastikas gabals par zemi nākotnē un cīņu ar insektoīdu rasi. Darbs ir ļoti godalgots - saņēmis Hugo un Nebula balvas, kā arī vēl šo to. Ierindots vairākos visu laiku labāko grāmatu sarakstos u.t.t. Es saku ka labs, aizraujošs, labi lasāms un malā nenoliekams darbs. Šķeit skaidrs kur rod saknes daudzie fantastiskie pusaudžu romāni par bērnu armijām, skolām cietumiem u.t.t. Šis varētu būt izejmateriāls tam visam jo pirmsākumā. 1977. gadā, tas bijis stāsts, 1985.gadā pārtapis par romānu, bet 1991. iznācis uzlabotā versijā. Es pats būtu vairāk gribējis kārtīgus kosmiskus kariņus un vēl vairāk kolonizācijas, bet tur jau tā sāls ka tie tur nav, neteikšu kāpēc lai nezustu intriga. Par iekšpuses aprakstiem un nebeidzamajiem psiho pārdzīvojumiem nesūdzēšos jo tik daudz sūdzēties nav labi, šet tie ir dominējošā lomā. Intriga ir laba un beidzot es pamanījos arī kādu dziļāku slāni atrast. ja jau man tas izdevās tad visdrīzāk tas ko es atradu ir pārāk acīmredzams vai arī tāda tur nav, bet ir cits ko es neredzēju. Tātad šķiet ir pamatīgas atsauces uz pirmo un otro pasaules karu, auksto karu, komunistiem u.t.m.l. un nav jau brīnums astoņdesmitie gadi tak arī bija aukstā kara laiks. 10.10.2013.
Mirušo bibliotēka
Gluži negaidīti un pašam par lielu pārsteigumu man trāpījās viens makten interesants trillergabals, lai gan sākumā domāju ka tik tāds trillerēns vien būs. Tik interesanti savītas leģendas, intriga, spriedze, mājieni kuri ļauj aptuveni nojaust kas būs tālāk un priecāties ka nojauta bijusi pareiza. Agro viduslaiku mūku noslēpumi, atradums īsi pēc otrā pasaules kara, iemesls kālab radās zona 51, sērijslepkava kurš nemaz nav sērijslepkava. protams, arī nedaudz salkanas romantikas, bet tiešām nedaudz tā ka garlaicīgi un slikti nepaliek. Gribējās jau vairāk to mūku padarīšanu, varbūt arī sērijslepkavas ķeršana un bibliotēkas atrašana prasījās lai būtu aprakstīta vairāk, kaut kas varbūt likās par garu, bet nu tie ir sīkumi. Kopumā saku ka manuprāt interesanta un aizraujoša grāmata. Gribētu jau ko vairāk pastāstīt, bet tā jau būtu izpļāpāšanās par intrigām un noslēpumiem, lasiet paši...
Beigās atklājas kurā dienā būs pasaules gals un kālab vesels bars mūku izdūra ar spalvaskātu sev aci tādējādi izdarot pašnāvību...
07.10.2013
Beigās atklājas kurā dienā būs pasaules gals un kālab vesels bars mūku izdūra ar spalvaskātu sev aci tādējādi izdarot pašnāvību...
07.10.2013
Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš
Nonāca manās rokās šāda te grāmata, par to jāpateicas Dzelzim Dzelzgriezējam Andersonam kura famīlijai šī esot kulta grāmata un to es nopratu pēc grāmatas stāvokļa. Šis ir 1991. gadā pārizdots eksemplārs, oriģināls ticis izdots 1943. gadā. Paņemot rokās šo grāmatu man likās ka šis ir viens no oriģināliem, tik gauži nolasīts ir šis izdevums, bet nē, kanpi divdesmit gadi grāmatai, bet izskatās ka visi 70. Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš ir Šveika un Minhauzena krustojums un tas šķiet izsaka visu, Šveika naivā muļķība un pārcentība, spēja pārprast un salaist visu grīstē apvienojumā ar Minhauzena lielību un neticamajiem dēku stāstiem. Humors kā jau no pirmās republikas laikiem, joki ar bārdu (tad tie varbūt bij svaigi), reizēm šis tas izsauc pa skaļākam smieklam. Latviešu naivā romantisma apdvesti karalauka stāstiņi lai izklaidētu aizmugures civilistus un frontes karotājus. Šo lasot šķiet ka otrais pasaules karš mūspusē tik tāds paramilitārs pikniks vien bijis, protams, visi jau nevar rakstīt kā Remarks un kāda nebūt humora dzirksts jau drūmajos kara laikos ar vajadzīga. Savā laikā - kara laikā Vilibalds Drosmiņš esot bijis visai populārs tēls. Pēc pāris norādēm šķiet ka ir arī otrā grāmata, bet tikpat labi tas tā arī varētu nebūt. 02.10.2013
Zobenu Vētra II
Sāga par ledu un uguni turpinās. Ilgi gaidītā un beidzot sagaidītā trešās daļas otrā grāmata izlasījās pāris piegājienos un atkal jāgaida gauži ilgi līdz nākamās daļas iznākšanai latviešu valodā. Šajā grāmatā atkal aizraujioši piedzīvojumi un kauju apraksti, negaidīti pavērsieni un nepacietība lasīt tālāk. Iekšpolitikas un ārpolitikas spēlītes, stratēģiski gājieni un liktenīgas nejaušības, viltības, kaislības, drosme un gļēvums, kādas nedaudz pajestras perversijiņas, tas viss un vēl daudz kas ir gan šīs grāmatas gan visas sāgas lappusēs rodams. Prieks par to ka kaut kāda maģija un mistika ir lietota tik mēreni ka gandrīz vai šo darbu varētu uzskatīt par Eiropas viduslaiku vēstures atainojumu, gandrīz - jo ir jau arī šis tas ne no mums pazīstamās vēstures. Trīs mazi, bet dzīvi pūķi, daži milzīgi, bet beigti pūķu skeleti, ledus ļaudis, slepkavojoši miroņi, nenormāli augsts ledus mūsis kas neļauj mamutiem izbradāt mazdārziņus un vēl šis tas, bet tas viss ir pietiekoši samērīgās devās kuras nerada tīras fantāzijas darba iespaidu, drīzāk jau dokumentālais History channel dokumentālisms ar nelielu fantasy piešprici...
02.10.2013
02.10.2013
Mirušie nepiedod
Tad nu es ar beidzot esmu izlasījis šī brīža Latvijas TOP fantāzijas darbu. Lieliska fantāzijas pasaule, ļoti smalki izstrādāti tēli un tik pamatīgi un dziļi raksturi ka vai apmaldīties var. Uz tēlu dziļuma un iekšējo pārdzīvojumu detalizētības rēķina gan gribējās vairāk par pašu pasauli un notikumiem. Man jau kā parasti prakstiskās lietas patīk. Izlasot tā arī viss paliek pie pāris pilsētām un kalnu ceļu starp tām. Es gan gribētu zināt ko plašāk par to kas notiek aiz robežām, to pašu jau ko minēju pie iepriekšējās grāmatas - sociālo, tehnoloģisko, politiski ekonomisko, vēsturisko u.c. fonus. Tomēr tādā gadījumā grāmatai vajadzētu būt divreiz biezākai, bet tas jau arī nemaz nebūtu slikti. Es gan nespēju kvalitatīvi aprakstīt un kur nu vēl recenzēt šo grāmatu jo esmu nevis psiho trilleru, bet gan tehno trilleru un kvestu fantāzijas piekritējs, turklāt neesmu nekāds recenzēnts, mēdzu nepamanīt lietas ko redz visi citi un ja gadās kāds dziļāks slānis tad pārkāpju tam pāri pat nepiefiksējot.
Lasot šo grāmatu jau no pirmajām lapām sagrābj tāds drūmas nolemtības un pamatīguma slogs kurš tikai pa retam atlaižas, bet pārsvarā pavada cauri visam romānam un tas ir labi, panākt šādu noskaņu, šādu vienmērīgu lasītāja ietekmēšanu un nomākšanu tā man šķiet ir māksla, liela māksla, jo māksla pati par sevi jau ir dabūt Latvijā kādu gabalu līdz izdošanai.
Tātad ja gribas detalizēti izstrādātus psiholoģiskos portetus, varoņu iekšējās pasaules cīņas, drūmu nolemtību un detektīvtrillera spriedzīti tad tik ņemiet ciet un lasiet cauri, ir labs. Šķiet ir atstāta vieta arī turpinājumam, vismaz grāmatas beigas ir tādas kas to pieļauj.
Piebildīšu vēl to ka savulaik Ieva Melgalve bija mana skolotāja Literārajā Akadēmijā un par to kā viņai veicies skološanas darbs varēsiet spriest kad, pagaidām nezināmā nākotnē, šajā pašā izdevniecībā iznāks mans "Rakstu vācēja ceļš".
20.09.2013
Lasot šo grāmatu jau no pirmajām lapām sagrābj tāds drūmas nolemtības un pamatīguma slogs kurš tikai pa retam atlaižas, bet pārsvarā pavada cauri visam romānam un tas ir labi, panākt šādu noskaņu, šādu vienmērīgu lasītāja ietekmēšanu un nomākšanu tā man šķiet ir māksla, liela māksla, jo māksla pati par sevi jau ir dabūt Latvijā kādu gabalu līdz izdošanai.
Tātad ja gribas detalizēti izstrādātus psiholoģiskos portetus, varoņu iekšējās pasaules cīņas, drūmu nolemtību un detektīvtrillera spriedzīti tad tik ņemiet ciet un lasiet cauri, ir labs. Šķiet ir atstāta vieta arī turpinājumam, vismaz grāmatas beigas ir tādas kas to pieļauj.
Piebildīšu vēl to ka savulaik Ieva Melgalve bija mana skolotāja Literārajā Akadēmijā un par to kā viņai veicies skološanas darbs varēsiet spriest kad, pagaidām nezināmā nākotnē, šajā pašā izdevniecībā iznāks mans "Rakstu vācēja ceļš".
20.09.2013
Citādie
Izlasījās mežonīgi ātri lai gan es neteiktu ka ļoti patika. Fantāzijas romāns tā kā būtu ok, pasaule radīta un tieši pasaules aprakstus gribējās vairāk. Prasījās vēl vairāk sociālo, tehnoloģisko, politiski ekonomisko, vēsturisko u.c. fonu, tā vietā mums ir sešpadsmitgadīgas meitenes iekšējās pasaules neizbrienamie līkloči, uhhh un ahhh un bučošanās ar vecāku puisi, velk uz Krēslu tik bez vampīriem (Krēslu vēl neesmu lasījis, bet viedoklis ir :) ). Rakstības stils, nepilnīgi izklāstītā situācija un dažādu elementu apkopojums liek raisīties asociācijām ar triloģiju "Bada spēles", spēlēs gan bija plašāk ieskicēta apkārtējā vide.
Tāda sajūta ka aiz robežām pasaule vairs nepastāv, centrs ir Čikāgas drupas, kāds strēķītis zemes ap to ir apdzīvots, tad žogs un viss, bet kaut kam taču jābūt arī ārpusē, diemžēl par to ne vārda. Spriedze tā kā uzturēta labi un ir gana aizraujoši pat ar visām tām mugurkaula trīsām, baiļu kamoliem kaklā, aizrautajām elpām un zosādu uz astes kaula. Protams, neliekas īpaši reāli ka cilvēku dauza un dauza, traumē un traumē, bet viņš pieceļas un iet tālāk, arī pārvietošanās veids - lēkšana iekšā un ārā no braucošiem vilcieniem nešķiet gana ticams. Varētu jau aizbildināties ka tā tomēr ir fantāzija, bet tieši fantāzijai arī jābūt ticamai. Beigas ir tādas kuras ļauj rakstīt turpinājumu, nezinu vai tas ir iecerēts varbūt pat jau iznācis iekš štatiem, par šo jautājumu neesmu interesējies, bet domāju ka tāds būs/ir jo fantāziju rakstošās daiļavas jau nekad vienu darbu neraksta - parasti ir iecerēta triloģija piecās grāmatās kā minimus.
Ā nu protams taisnība man ir - Wikipēdija raksta "Divergent is the debut novel of American author Veronica Roth and is the first installment in the Divergent trilogy. " Latviski otrā daļa iznākšot šoruden, es gan daudz, daudz vairāk gaidu Džastina Kronina triloģijas otro daļu "Divpadsmit", atgādinu - pirmo daļu sauca "Pāreja" neliels apraksts par to rodams kaut kur zemāk. Protams, vēl vairāk es gaidu pats savu fantasy gabalu iznākam iekš ZvaigzneABC izdevniecības, bet uz to vēl kāds brīdis jāpagaida, visādi šķēršļi un problēmas rodas.
13.09.2013
Tāda sajūta ka aiz robežām pasaule vairs nepastāv, centrs ir Čikāgas drupas, kāds strēķītis zemes ap to ir apdzīvots, tad žogs un viss, bet kaut kam taču jābūt arī ārpusē, diemžēl par to ne vārda. Spriedze tā kā uzturēta labi un ir gana aizraujoši pat ar visām tām mugurkaula trīsām, baiļu kamoliem kaklā, aizrautajām elpām un zosādu uz astes kaula. Protams, neliekas īpaši reāli ka cilvēku dauza un dauza, traumē un traumē, bet viņš pieceļas un iet tālāk, arī pārvietošanās veids - lēkšana iekšā un ārā no braucošiem vilcieniem nešķiet gana ticams. Varētu jau aizbildināties ka tā tomēr ir fantāzija, bet tieši fantāzijai arī jābūt ticamai. Beigas ir tādas kuras ļauj rakstīt turpinājumu, nezinu vai tas ir iecerēts varbūt pat jau iznācis iekš štatiem, par šo jautājumu neesmu interesējies, bet domāju ka tāds būs/ir jo fantāziju rakstošās daiļavas jau nekad vienu darbu neraksta - parasti ir iecerēta triloģija piecās grāmatās kā minimus.
Ā nu protams taisnība man ir - Wikipēdija raksta "Divergent is the debut novel of American author Veronica Roth and is the first installment in the Divergent trilogy. " Latviski otrā daļa iznākšot šoruden, es gan daudz, daudz vairāk gaidu Džastina Kronina triloģijas otro daļu "Divpadsmit", atgādinu - pirmo daļu sauca "Pāreja" neliels apraksts par to rodams kaut kur zemāk. Protams, vēl vairāk es gaidu pats savu fantasy gabalu iznākam iekš ZvaigzneABC izdevniecības, bet uz to vēl kāds brīdis jāpagaida, visādi šķēršļi un problēmas rodas.
13.09.2013
Metāns
Jāsaka godīgi šo grāmatu paņēmu lasīt tikai dēļ vāka. Gāzmaska un pupi (lai arī ne tie smukākie) uz vienas bildes ir tas kas uzmanību pievērš uzreiz. Gribētu ko līdzīgu uz savu "Bradātāju" vāka, bet diez vai izdosies. Pats darbs ir stipri dīvains, ne īsti daiļliteratūra, ne īsti izfantazēta dokumentālā literatūra. Ir šādi tādi interesanti fakti par kuru patiesumu nav ne jausmas. Ir pamatīga deva alternatīvās vēstures kuru lasot atliek vien nopriecāties par autoru fantāziju. Pāri visam metāns kurš vēlas ieņemt zemeslodi lai iegūtu neierobežotu varu pār pasauli. Grāmata uzrakstīta tā ka tajā lasītajam gandrīz vai var noticēt, ja tēma būtu nedaudz pieticīgāka tad ticamības moments būtu lielāks. Grāmata sastāv no tādiem maziem fragmentiņiem kuri ietilpst nelielās nodaļās - tas stipri atgādina Kurta Vonnegūta rakstības stilu daudzos viņa darbos, arī ironiskais vēstījums "atsit" Vonnegūtu. Lasīt var, bet vai vajag... nezinu...
12.09.2013
12.09.2013
Piedzīvojumi Francijā
Kārtējais Stradiņgabals izlasīts. Palieku arvien skeptiskāks un kritiskāks. Šis skaitījās tā kā Dēmonu villas turpinājums, bet kvalitātes ziņā šķiet iepalika Villai. Francijas policija un Interpols netiek galā tālabad jāaicina no Latvijas visuvarenie detektīvi Kronbergs un Štāls lai izlīdz. Detektīviem abiem galvā ir ūberspēcīga valodu karte un viņi īsā brīdī iemācā franču valodu tā ka tikai retais ko prasa par akcentu. Krievu mafija, teroristi, bišķi islāms, daudz kristietības, masonu loža, franciskāņi, politiķi u.t.t. viss sajukts, samežģīts un sarežģīts tādā mistrojumā ka dažbrīd neredz ne galu ne malu. Daudzās grāmatās Stradiņš filozofē par dievu un baznīcu un tamlīdzīgām lietām, bet šajā šķiet visvairāk, par cilvēku ļaunumu un dieva visuvarenumu, par baznīcas grēcību. Sākumā, pašā sākumā kad tikko sāku iet cauri Stradiņa darbiem tad tīri vai iefanoju, bet tagad esmu palicis, kā jau minēju gauži skeptisks. Interesanti kas būs tālāk, jo vēl jau ir palikuši četri Stradiņa romāni nelasīti, tos noteikti sameklēšu un izlasīšu. Tomēr nav jau daudz ko kritizēties jo Latvijā to detektīvrakstnieku nav nemaz tik daudz.
10.09.2013
10.09.2013
Zvēri manā gultā
Daudz esmu lasījis Džeralda Darela darbus - par zvēru ķeršanas ekspedīcijām, par sadzīvi Āfrikā, par bērnību un zoodārzu. Šoreiz Darela sievas sarakstītais par pašu Darelu un ātra pārskriešana vairākiem braucieniem. Ļoti interesants bija pats sākums - par to kā viņi iepazinās, par to kāds bija Džeralds Darels jaunībā un kā veidojās viņu mūžs. Tieši tas arī prasījās vēl vairāk, tā pārskriešana pār vairākām ekspedīcijām nav īpaši nepieciešama tiem kuri ir lasījuši Darela grāmatas kur katrai ekspedīcijai re veltīts pa romānam. Šoreiz vairāk interesētu tieši tas Darels kuru nepazīstam no viņa grāmatām. Gana interesanti paskatīties no otras puses un uzzināt kā tapa grāmatas, kāda bija sadzīve u.t.t. Tomēr prasījās lai šī grāmata būtu nopietnāk biogrāfiska nevis tāds pārskrējiens ar humora piešprici mani vēl interesētu uzzināt cik ļoti koda pirkstos tie kuri sākumā Darelu nenovērtēja, nepalīdzēja viņam, nepieņēma manuskriptus u.t.t. kāds gan viņiem bija aplauziens pēc gadiem saprotot ka cilvēks kuram viņi nepalīdzēja bija PATS Džeralds Darels.
02.09.2013
02.09.2013
Andromēdas celms
Biju sev nosolījies no FP sērijas plaukta neko neņemt un nelasīt kamēr man nebūs laiks kārtīgi ķerties pie pētījuma kuru esmu ieplānojis kaut kad nākotnē rakstīt. Ilgu laiku arī šo apņemšanos turēju, bet tagad sanāca pākāpt. Kārtējo reizi noskatījos filmu "Andromēdas celms (The Andromeda strain)" un nolēmu pie reizes izlasīt vēlreiz grāmatu lai salīdzinātu kas, kur, kā...
Atšķirības ir pamatīgas un šoreiz pat negribas teikt ka filma ir sliktāka par grāmatu. Grāmatā akmens laikmeta tehnoloģijas ir aprakstītas kā tāla nākotene (kā nekā sešdesmitie gadi), toties 2008.gada filmā esošās tehnoloģijas izskatās jau pieņemami. Arī sižets un varoņi pamatīgi atšķiras, grāmata ir tāda kā samērā dokumentāla, filma vairāk izklaidējoša. Grāmatā biezā slānī ir visādi ķīmijas, bioloģijas u.t.t. termini un procesi kas ierindas lasītājam neko neizsaka. Galu galā jāsaka ka filmā tas sižets ir saistošāk uztaisīts, grāmatu lasīju, lasīju un beigās tāds tukšums palika. ļoti iespējams ka pie vainas bija filma kuras spraigais sižets iesēdies labi dziļi.
02.09.2013
Atšķirības ir pamatīgas un šoreiz pat negribas teikt ka filma ir sliktāka par grāmatu. Grāmatā akmens laikmeta tehnoloģijas ir aprakstītas kā tāla nākotene (kā nekā sešdesmitie gadi), toties 2008.gada filmā esošās tehnoloģijas izskatās jau pieņemami. Arī sižets un varoņi pamatīgi atšķiras, grāmata ir tāda kā samērā dokumentāla, filma vairāk izklaidējoša. Grāmatā biezā slānī ir visādi ķīmijas, bioloģijas u.t.t. termini un procesi kas ierindas lasītājam neko neizsaka. Galu galā jāsaka ka filmā tas sižets ir saistošāk uztaisīts, grāmatu lasīju, lasīju un beigās tāds tukšums palika. ļoti iespējams ka pie vainas bija filma kuras spraigais sižets iesēdies labi dziļi.
02.09.2013
Austrumu bankas miljoni
Tā kā es neticu ka uz grāmatu aizmugurēm rakstītie citu Jāņa Ivara Stradiņa grāmatu nosaukumi ir secībā tad es tai nesekoju, lasu randomā un reizēm sanāk procesā mainīt grāmatas jo esmu paņēmis otro daļu tā vietā lai sāktu ar pirmo. Tā tas bija gadījumā ar "Burbonu nama bagātībām" un "Viltus lietu", bet ne šoreiz. Šis izrādās ir turpinājums "Baumaņu lietai". Grāmatas nosaukums daudz ko pasaka priekšā un jau labu laiku pirms beigām ir skaidrs tas ko nezina detektīvi, ko viņi meklē un ko meklē visi, kālab slepkavo mantiniekus u.t.t. Pa vidam vēl prostitūtu vervēšana, braukāšana uz St.Pēterburgu, izsekošana, maskēšanās u.t.t. kā jau parasti. Šīs grāmatas beigās jūtams ka autoram nav skaidrs vai turpināt stāstus par brašajiem detektīviem. Kronbergu ļoti smagi sašauj un viņš ir pie miršanas, grāmatas beigas arī ir tādas ka nav skaidrs vai izdzīvo vai nomirst. Tā ka vai nu tas ir triks intrigas uzturēšanai, vai arī autora paša apjukums par to ko darīt ar detektīvu štellēm. Arī ierastā moralizēšana un galvano varoņu, īpaši Štāla, iekšējā morālā stingrība izpaužas kā jau parasti. Autors izpauž savu viedokli un apsvērumus par visapkārt notiekošo, šausmīga jau tā mūsdienu pasaule ir, it īpaši deviņdesmito gadu pirmajā pusē, bet vai nu vajag to atkārtoti pasvītrot jo 2013.gadā šis tas ir vēl draņķīgāk, šis tas gan ir uzlabojies. Lai gan ja jau sāp tad ir jābļauj lai visi dzird. 10.o8.s013.
Burbonu nama bagātības
Tiešs turpinājums grāmatai "Viltus lieta". Izbēgušais bandīts meklē rokā dārgumus. Radu rakstu līkloči visai pamatīgi un izrādās ka vēstules kuras norāda uz Burbonu nama dārgumiem ir rodamas Rīgā. Lielākā darbības daļa gan nenotiek Rīgā, bet gan Francijā, Fuā pilsētā un tās apkaimē. Turp dodas gan detektīvi gan maniakāls bandīts kurš agrāk bijis VDK aģents, baiss tips un neģēlīgs razbainieks. Francijā protams detektīviem ir labs draugs komisārs Lanū, arī citi ir ļoti jauki ļaudis, tā nu viņi jautrā garā kāpj kalnos, lien alās, iekuļas ziepēs, bet pateicoties Kronberga viedajam prātam tiek fiksi ārā. Dažviet šķiet jūtams nedaudz no Indiana Džonsa estētikas - kalni, alas, dārgumi, nogruvumi, ziepes un līķi. Galu galā dārgumus atrod, sliktajam sadod un happy end kā vienmēr vai gandrīz vienmēr
09.08.2013
09.08.2013
Viltus lieta
Kārtējā slepkavošanu un sazvērestību grāmata, visam pa vidu protams brašie, acīgie un ļoti apķērīgie detektīvi, Kronbergs un Štāls. Noslepkavots leģionārs, sacaurumots ar kalšņikovu. Izrādās padomju armijai aizejot izzagta ieroču noliktava pazuduši kalašņikovi kastēm vien un kā vēlāk izrādās arī kaujas gāzes. Detektīvi ņemās, pieļauj kļūdas, izdara pārsteidzošus atklājumus, un piedzīvo atklāsmes. Galvenais bandīts pasprūk lai turpinātu darboties pa nākāmās grāmatas lappusēm, bet visi citi tiek saķerti un iespundēti, ieroči atrasti, happy end... Grāmatā pavīd mājiens uz Burbonu nama bagātībām veci papīri u.t.m.l.
09.08.2013
09.08.2013
Rozija ir mana radiniece
Lai gan esmu liels Džeralda Darela daiļrades cienītājs tomēr biju pamanījies palaist garām šo te grāmatu. Tajā neliels nedokumentāls romāns un daži stāsti no Darela un viņa ģimenes pagātnes. Romāns likās tāds bērnišķīgi jautrs un panaivs. Lai gan aprakstītais laiks ir daudz vēlāks tomēr šķita kas nedaudz Dikensam līdzīgs, Anglijas lauki, piedzīvojumi, protams ar neatkārtojamo Darela humoru un brīnišķīgo valodu (cik nu no tulkojuma var nojaust). Lasot šo romānu ne veinu reizi vien nācās pasmaidīt un iesmieties. Ap pusdiviem naktī nonācu pie stāstiem un tur jau sākās nepatikšanas, jāsmejas tā ka logi rīb, bet nedrīkstu, nakts, visi guļ. Ciešos un aizturētos smieklos konvulsīvi raustos kā agonijā izdvešot neartikulētas skaņas, īsts epileptiķa un traķenes iemītnieka krustojums. Pamodās sieva un dabūju pa ausīm. Nācās vien likt nost grāmatu pašā smieklīgākajā vietā jo sievu kaitināt ir riskants pasākums. Laikam vislielāko smieklu lēkmi manī izraisīja stāsts "Pirmais jūrasbrauciens". Kategoriski iesaku šo grāmatu izlasīt un, protams, nesmādējiet arī citus Darela darbus, lielisks rakstnieks. Kaut kad būs jāsāk par jaunu pārlasīt latviski tulkotās Darela grāmatas kas manā bibliotēkā ir krietnā skaitā.
Ja jau esmu parunājis par Darelu tad šeit es gribētu izteikt vienu FUJ izdevniecībai "Nordik" kura pārpublicēja jau padomju laikā iznākušus Darela darbus ar citiem nosaukumiem tādējādi nojaukdama galvu. Varbūt ka šie jaunie nosaukumi ir precīzāk iztulkoti, tomēr korekti būtu ja vecie nosaukumi būtu ar mazākiem burtiem kur minēti. Skatos ka iznākusi agrāk latviski netulkota Darela grāmata, par normālu naudu nopērku, sāku lasīt un iestājas WTF - tas ir tas pats kas jau stāv plauktā ar citu nosaukumu sērijā "Stāsti par dabu". Komerciāls triks un publisks FUJ no Darela daiļrades cienītāja!!! Es gan nezinu vai šī izdevniecība vēl pastāv un zem kāda nosaukuma.
31.07.2013
Ja jau esmu parunājis par Darelu tad šeit es gribētu izteikt vienu FUJ izdevniecībai "Nordik" kura pārpublicēja jau padomju laikā iznākušus Darela darbus ar citiem nosaukumiem tādējādi nojaukdama galvu. Varbūt ka šie jaunie nosaukumi ir precīzāk iztulkoti, tomēr korekti būtu ja vecie nosaukumi būtu ar mazākiem burtiem kur minēti. Skatos ka iznākusi agrāk latviski netulkota Darela grāmata, par normālu naudu nopērku, sāku lasīt un iestājas WTF - tas ir tas pats kas jau stāv plauktā ar citu nosaukumu sērijā "Stāsti par dabu". Komerciāls triks un publisks FUJ no Darela daiļrades cienītāja!!! Es gan nezinu vai šī izdevniecība vēl pastāv un zem kāda nosaukuma.
31.07.2013
Mežvidu velns
Gana labs un interesants gabals, šoreiz pa laukiem jo redz Štrombergam un Kālam... tfu... Kronbergam un Štālam vajag/gribas atpūsties. Noīrē viņi namiņu (māju) kaut kur Kurzemes jūrmalā, līča pusē dažus kilometrus no jūras. Atpūsties jau būtu forši, bet miera ta naf, izrādas namiņā novākts mežsargs, apkārt vandās velns un vēl vācietis. Es teiktu ka šis likās tāds kā nedaudz savādāks gabals un pat labāks, vietas un apstākļu maiņa, cits profils, citi bandīti, savādāka visa situācija. daudz teikt priekšā, bet bez priekšā teikšanas īsti neko daudz pateikt nevar. Daži tagi - WWII vācieša līķis ar dokumentiem parakts mežā, nošauts mežsargs, pērtiķveidīgs velnu pasugas radījums biedē bērnus un detektīvus, dubļaini meža ceļi, veči alus dzērāji, nedaudz makšķerēšana, sēņošana, karšu šifrēšana, mīksto spēļmanitņu kalns (nopietni) un šova veidā pasniegts pompozs atrisinājums.
31.07.2013
31.07.2013
Dēmonu villa
Manis glorificētais un slavētais Stradiņa romāns. Ilgu laiku šis bija pirmis un vienīgais autora romāns ko lasīju un pārlasīju. Tagad pēc vairākiem gadiem pārlasot atkal, nesaprotu kas ar mani ir noticis. Vecums, literārā gaume vai kas cits ir noticis un mainījies, nešķiet viņš tik ūber ūberīgs kā agrāk, laikam kādreiz mana attieksme pret lietām bija daudz nekritiskāka un pats nebiju tāds snobs. Protams, labs viņš ir, aprijams vienā piegājienā, spraigs un lielisks. Arī gribētu teikt ka daudz labāks par dažiem citiem autora romāniem, piemēram par romānu "Konrāta Laubes noslēpums". Šis no visa Kronberga/Štāla romānu cikla ir otrais darbs un šeit jau konkrēti parādās Holmsa/Vatsona pazīmes. Kaut kā diezgan līdzīgi - divi veči mīt vienā dzīvoklī, izmeklē noziegumus, viens ir gudrs un ģeniālāks, otrs nedaudz pastulbs u.t.t. daudz to paralēļu var vilkt. Lai gan autors jau pašā sākumā dod mājienu ka šis nav Holms pārfrāzējums vai kas tāds... nē, nē, nē... Arī tas ka par sieviešiem šie divi veči nemaz neinteresējas ir aizdomīgi, lai gan nevajag mērīt visus pēc savas mērauklas, ja man sievieši patīk tas nenozīmē ka visiem večiem tāds dumības galvā. Labi to bezsieviešu padarīšanu varēja atļauties Doils savā puritāniskajā laikā un galu galā Vatsons tak apprecējās. Toties mūsu dienās ja divi veči dzīvo dzīvoklī kopā un par dāmām neinteresējas tad... neminēšu ko par viņiem padomās gandrīz ikviens (redzmā gaismas spektra tālā gala nokrāsas). Nu labi ir tur mājieni par bezdāmu problēmu - Štāls šķīries, vai sieva mirusi (jau piemirsu) un jaunā brūte kurā viņš samīlējās ar nomira (razbainieks rakaris tāds nošāva, ai, ai, ai vairāk man sievieši nepatīk), savukārt Kronbergam sieva un meita gājusi bojā acu priekšā un šim vairs ne... neinteresē sievieši, morālā impotence, emocionālā kastrācija vai kas tāds. Nu labi, izskaidrojums +/- ok, pieņemu. Īstenībā autors ļoti pareizi dara - negribi detektīvā rakstīt par sieviešiem, nu tad nahrenizē viņas un būs miers. Ā nu par pašu darbu ar kas jāpasaka laikam - kādā daudzstāvu namu pagalmā ir maza mājiņa kurā notiek baisi notikumi, spokojas, ar krāsns kruķi šķeļas galvas, nozog suni tantei, baiļu viļņi kā man uz pohām u.t.m.l., izrādās tur cauri iet narkotiku ceļš no austrumiem. Viss ir sapīts dziļi vēsturē ar Itāliju un Brazīliju, WWII un PSRS okupāciju, vēl tur zem Rīgas ir smuks tunelis, aviācijas bumbas, visādas slepenas ejas māju sienās u.t.t. Ļoti aizraujošs gabals un man vēl jo projām patīk vislabāk no līdz šim izlasītajiem Stradiņa darbiem. Nekādā gadījumā netaisos šo izlikt ārā no sava top grāmatu plaukta. 31.07.2013
Atvērtā seifa noslēpums
Paša autora pilno bibliogrāfiju vēl neesmu sameklējis, bet skaidrs ir tas ka garajā grāmatu sērijā par detektīvu Kronbergu un viņa pavāru Štālu šī ir pirmā grāmata, pats pirmssākums, sakne. Savā neprofesionālismā pirmās pārdemit lapas es tā kā mēģināju pielīdzināt Kolberga rakstības stilam, bet tas kaut kā neizturēja kritiku. Tātad Štāla dzīvoklī novāc vecu riebēkli un atrod seifu, dzīvoklī ivācas Kronbergs un kopā ar Štālu sāk šķetināt lietu. Grāmatā ir divi stāsti un pirmā stāsta beigās novāc trīsdesmitgadīgu kaimiņieni kurā Štāls bija samīlējies, te arī beidzas visas grāmatu sērijas romantiskā nots attiecībā uz galvenajiem varoņiem un tas arī ir apsveicami, es gribu lasīt detektīvu nevis uķi puķi romānu. Pietiek jau ka vienai daļai izmeklējamo lietu pamatā ir greizsirdība, kaislība, sex, drugs, bet diemžēl ne rock`n`roll...
31.07.2013
31.07.2013
Konrāta Laubes noslēpums
Šis nu ir 100% tiešs turpinājums romānam "Zelta orda". Detektīvi seko zelta mafijai uz Cīrihi un dzīvojas pa turieni. Apbrīnojama ir viņu franču valodas prasme, savukārt krievu pulkvedis Medveds lieliski māk vācu valodu. Lieliska ir arī maskēšanās un unikāls grims, kad nopervē ģīmi tad neviens nevar pazīt slaveno detektīvu Kronbergu vairākas dienas. Vēriens ar visai plašs un Deus Ex Machina uzdarbojas pilnā apjomā. Latvju bāleliņi detektīvi un krievu pulkvedis nopērk māju tieši blakus novērojamajam objektam, māja protams tieši tajā brīdī ir pārdošanā un viss tiek nokārtots dažu stundu laikā... šādi un daži līdzīgi momenti iedvesa vienu lielu WTF sajūtu, bet nu var jau arī pieciest, piedodu šim autoram visu jo viņš ir uzrakstījis "Dēmonu villu". Starp citu māja kuru viņi novēroja, zem tās esošie gestapo gaiteņi, kameras un otra māja, tas viss gauži jau nu atsita to pašu, veco labo"Dēmonu villu" kaut kad būs atkārtoti (reize piektā būs jau noteikti) jāizlasa arī tā... Izklausās ka es šo grāmatu nolieku un izsmeju... tā nebūt nav, lielisks latviešu naivā detektīvžanra piemērs, visu cieņu autoram! 12.07.2013
Zelta orda
Turpinu lasīt agrāk neiepazītus Jāņa Ivara Stradiņa darbus. Detektīvi lasās ātri, aprakstu rakstīšanai laiks parasti nav un tā nu sanācis ka esmu izlasījis vēl vienu pēc šī un nu kaut kas galvā ir sajucis putriņā. Mēģināšu atcerēties. Sākumā liekas ka šis ir kārtējais turpinājums kaut kam un prasās izlasīt to kam jābūt pirms šī romāna, iespējams līdz tam nonākšu un varbūt pat kādreiz sameklēšu/uztaisīšu Stradiņa romānu lasāmo secību. Kas notiek? Detektīvi dzenājas pa rīgu pēc zelta (jā atkal zelts) kontrobandistiem, milzīgu mafiju kas ieved no Krievijas zeltu, te tas tiek glabāts un tad sūta kur tālāk. ir visādi intriģējoši momenti, aizraujoši pavērsieni u.t.t. , bet nu tam visam pa vidu jaucas tāds latvisks naivums un uzpēlēts kristietisms vai kas tamlīdzīgs. Man jau pašam patīk Deus Ex Machina momenti, bet cik atceros Literārajā akadēmijā teica ka tie ir fuj... Grāmatas beigu daļā darbība notiek taigā, kalnos, mežos un nelegālās zelta raktuvēs kurās strādā nolaupīti ļautiņi. Beigās paši sliktākie pamūk... lai varētu rakstīt vēl...
12.07.2013
12.07.2013
Baumaņu lieta
Tā vietā lai ķertos pie kā nopietna kas tā kā būtu jāizlasa es izgrābu no bibliotēkas plaukta visus tos Stradiņa darbus kurus neesmu lasījis. Teikšu tā, rokraksts pazīstams un mīļš, bet sajūta kaut kāda ne tāda. Mans Stradiņa etalons ir "Dēmonu villa" un visu ko no viņa lasu salīdzinu ar to, varbūt ka "Dēmonu villa" ir JIS augstākais sasniegums un citi darbi nesalīdzinās? Bet varbūt es vairs nemāku novērtēt labu detektīvu. Tomēr kaut kā pārāk naivi man šķiet viss tur notiek. Par ko šajā darbā? Greizsirdīgs vīrs liek izsekot sievu kura nemaz nav neuzticīga, bet gan ietrinusies jo pa kluso caur viņas antikvariātu realizētas viltotas zelta monētas. Milzum daudz izsekošanas, maskēšanās, sliktu slikto, labu labo u.t.t. Nedaudz tiek pieminēta arī politiskā situācija - fiziski Latvija brīvību atguvusi, bet brīva nekļūst jo cilvēku saprāti aizdirsti ar naudu un visādām herņām, - nu tāda apmēram filozofija pieminot situāciju sabiedrībā. Kā detektīvu lasīt var un jo īpaši ja patīk vai interesē Jāņa Ivara Stradiņa daiļrade.
06.07.2012.
06.07.2012.
Ceļš.
Īsteni skaudri postapokaliptisks gabals. Šis būtu jāizlasa visiem tiem rožainās postapokalipses faniem kuri šo vēl nezina, varētu būt ka daļai domas par dzīvi pēc globālas iznīcības mainītos. Ilgi nevarēju saņemties izlasīt šo grāmatu otro reizi jo pirmā reize deva tik spēcīgu emociju lādiņu ka bija bail. Arī filmu "The road" vēl neesmu otro reizi skatījies, bet ja jau grāmata izlasīta tad filma, kura ar ir ļoti laba, būs jānoskatās. Sižets - tēvs ar dēlu velkas cauri izdegušajai Amerikai ēsdami to ko atrod, saldami, mocīdamies, mukdami no cilvēkēdāju bandām u.t.t. Šis vairs nav tas gadījums kur labie apšauj sliktos atrod kravas auto ar pārtiku u.t.t. nē šeit labie mocās un mocās, protams, šo to jau viņi atrod, piemēram patvertni ar pārtiku, bet tā ir tikai viena epizode ilgstošu mocību sērijā. Pietrūka tehnoloģiskā fōna, pamatojuma kapēc tā Amerika ir tik izdegusi, kas notika, kad notika. Divu indivīdu izdzīvošanas mēģinājumi ir lasīšanas vērti, pat ļoti, bet bez tiem man gribas zināt arī to kā gāja bojā valsts un tās iedzīvotāju miljoni. Jāpiebilst ka "Ceļš" ir saņēmis Pulicera balvu.
02.07.2013.
02.07.2013.
Labs cilvēks Āfrikā
Grāmatu kuru nekādā žanrā ielikt nemāku, sociālais reālisms varbūt. Toties kas tur darās uhh un ahh, lielisks gabals. Sākumā tā nelikās, bet kad ielasījos tad nespēju vien nopriecāties ka bibliotēkas plauktā mans skats aizķērās pie šī nosaukuma. Zem tāda pat nosaukuma esot rodama arī filma, to gauži gribētos kādreiz noskatīties. Grāmata ir par kādā Āfrikas valstī esoša Anglijas komisariāta darbinieku un viņa politiskajām un sadzīviskajām nedienām. Pilnīgi dīvaina sajūta lasot par šo vīru - dažbrīd tā kā viņu žēl, dažbrīd viņš šķiet tīkams, bet nedaudz vēlāk jau neciešams un nožēlojams. Daudzviet šķita ka ja Džeralds Darels savulaik būtu rakstījis daiļliteratūru par Āfriku tad šis būtu viņa romāns - humors tikpat lielisks kā Darela dokumentālajos darbos. Visu laiku likās ka no kāda stūra izlīdīs komiskais tēls no Dž.Darela darbiem - Bafutas fons. Tas kas nebija Darela darbos, bet ir šeit - sekss, aprakstīts nevis salkanīgajās sieviešromānu ainās, bet tāds smieklīgi, nožēlojami, uzbudinoši atklāts... kā kulaks zem acs nevis taurenis vēderā. Tas protams nenozīmē ka tas ir pornogrāfisks gabals... nē... nē... tā nav...
28.06.2013
28.06.2013
Maitasputns
Ja jau pirmā grāmata- "Ložņas" izlasīta tad jāķeras klāt otrajai, lai gan tā jau iepriekš bij lasīta. Saistība starp grāmatām ir tikai tik cik galvenie varoņi un šādas tādas atsauces uz pirmo daļu kuras mani kaitināja kad lasīju sākumā otro grāmatu. Tātad par ko šeit? Asiņains geocachings tā varētu teikt... Nolaupīti daži ļautiņi ar paaugstinātu izdzīvošanas spēju un iemesti spēlē kur viņiem ar GPS palīdzību jāatrod vairāki kontrolpunkti un jādodas uz priekšu lai atrastu... nu lai kaut ko atrastu, nebojāšu lasītprieku šoreiz. Trilleris un psihobojeviks labs, aizraujošs gabals vienam dažstundu piesēdienam. Līdz beigām, protams, izdzīvo tikai abi galvenie varoņi - aptuveni klasisks hepīends. Bet pa vidam sprāgstoša tante, viltus vēsturnieku klubs, laika kapsulas, ezers ar čūskām, kulšanās pa dubļiem, izsalkuši un nikni suņi, slepkavība bumbieru burkas dēļ, pēc ķiplokiem smaržojošs arsēns, šāda tāda pazeme, pilns mežs ar videkamerām, elementāri nopērkami ieroči, spēles pavēlnieks un spēļu termini vispār... tas tā - tagi intereses uzturēšanai.
P.S. Nupat atklāju ka šis autors esot Rembo radītājs... tuvāk šo info gan neesmu pārbaudījis.
28.06.2013
P.S. Nupat atklāju ka šis autors esot Rembo radītājs... tuvāk šo info gan neesmu pārbaudījis.
28.06.2013
Ložņas
Ļoti priecājos ka man šo grāmatu izdevās izraut no makulatūras konteinera pirms tā tiek aizvesta uz pārstrādi. Anotācija ļāva nojaust ka tas būs spriedzes romāns ar pilsētvides pētniecības elementiem. Kaut kas attāli pazīstams vai ne ;) ... Nu tā apmēram arī bija tikai spriedzes vairāk nekā pilsētpētniecības. Tomēr apraksti par pamesto viesnīcu, tuneļiem, slepenajām ejām un šādām tādām bradātāju... t.i. ložņu aktivitātēm bija visai labi. Arī spriedze tāda ka grāmatai tika ziedotas pāris stundas no nakts un izlasījās ļoti ātri. Man gan, protams, gribējās vairāk tieši pilsētvides pētniecību nevis prātā jukuša, pensionēta pedofīlijas upura lamatas un cīņu par izdzīvošanu applūdušā viesnīcā kura deg. Tomēr, tā kā UE (Urban exploration) literatūras klāsts latviešu valodā nav tik liels lai būtu iespējas būt izvēlīgam tad atzīstu šo grāmtu par ļoti lasāmu. Ir arī otrā grāmata kurā darbojas tie paši izdzīvojušie varoņi, divi kuri palika beigās no desmit pavisam kopā - aritmētika vienkārša, rezultāts līķi un asinis. Arī otrā grāmata cik atceros bija aizraujoša un sākumā nedaudz nesaprotama jo nebiju lasījis pirmo daļu. Otrās grāmatas nosaukums "Maitasputns". Sižetā šausminoša spēle ar čekpointiem kuros nokļūdoties var noraut galvu vai nodarīt ko tamlīdzīgu, tika izmantoti GPS laikam un viss kopā bija kas līdzīgs asiņainam geocachingam, jestri gan...
P.S. Pastāv cerība ka pēc kāda laika man nedaudz izdosies uzlabot LV UE literatūras situāciju, bet to jau manīs pēcāk.
17.06.2013
P.S. Pastāv cerība ka pēc kāda laika man nedaudz izdosies uzlabot LV UE literatūras situāciju, bet to jau manīs pēcāk.
17.06.2013
Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts.
Pastāsts vienam vakaram pirms gulētiešanas lai labāks miegs vai tieši pretēji visādi šausmoņi sapņos rādītos ja psihe nestabilāka. Vecais labais stāsts par Džekilu un Haidu kurš manāms filmu filmās un vēl visur kur, šoreiz beidzot tas ir īstais, pirmais. Līdzīgi kā izlasot Frankenšteina sāgas izejas avotu arī šeit ir neliela vilšanās, bet neliela, Frankenšteina gadījumā vilšanās bija pamatīga. Gabals labs, postDikensa laika un Oskara Vailda laika rakstības stils un stāstījuma veids, cik nu to no tulkojuma var nojaust. 19.gs. Londonas atmosfēra kurai gan šoreiz uzmanība veltīta nedaudz mazāk, šeit pārsvarā iekšpuse tika ķidāta. Mūslaikos tāds darbs diezvai ietu cauri, bet ņemot vērā ka tā ir klasika tad tiešām labs, lasāms un vērā ņemams. Tikai mani māc šaubas vai šāda darba tulkojumā iederīgs ir vārds "kulaks" ar to apzīmējot dūri, tas tomēr ir ienācis no krievu valodas un skaitās tāds kā žargons. Arī pats izdevums visai savāds, maza izdevniecība izdevusi šo klasisko gabalu, iesējums tāds kas vedinā domāt par sēriju, savukārt nekādas norādes par sēriju neparādās. Štrunts ar sīkumiem, galvenais ka gabals labs. 12.06.2013
BZRK
Ōōōō tā tik ir grāmata... tā ir filma, tas ir spēriens pa smadzenēm no iekšpuses nano līmenī, tas ir viens piesēdiens neatraujot acis un neatslābstot, totāls trilleris, pilnīgi jauna pasaule, tehnoloģijas un piedzīvojumi un... beigas šķiet norautas ... kā Disfigurators saka – paliek nepabeigta seksa sajūta.
Par ko ir šī aizraujošā grāmata? Par nanotehnoloģijām ar kuru palīdzību var kontrolēt cilvēku prātus ar nanobotiem un biotiem - tehnoloģija izstrādāta labi, bet man kā jau parasti tieši tehnoloģisko aprakstu prasījās vairāk, to vietā daudz par kārtējiem psiho pārdzīvojumiem. Šoreiz to par iekšpusi nevar saukt jo šeit iekšpuse ir cita – gaļa, pasaule pa kuru pārvietojas nanoboti/bioti... ģeniāli apraksti par putekļu ērcītēm, acs ābolu, smadzenēm u.t.t.
Šur tur varbūt par daudz asiņu un šķīstošas gaļas ar detalizētiem aprakstiem par vaļējiem lūzumiem - tā likās pašā sākumā kur lidmašīna ietriecas pārpildītā futbola stadionā, bet pie tā drīz vien pierod un vēlāk jau lasās mierīgi. Savdabīgi arī tas ka šeit nav klasiskais uzstādījums kad labajiem iet pārsvarā labi un tikai kādi sīkumi aiziet greizi. Šeit arī labajiem mēdz neveikties, ļoti neveikties un pavisam neveikties, tad pavērsieni, pagriezieni, apvērsieni un viss aiziet jaunā gultnē.
Ļoti labs gabals ar mazuma piegaršu, es labprāt palasīt vēl kādu šī autora darbu, bet diemžēl angļu valoda nav mana stiprā puse, pat ne puse... Gūglējot šīs grāmatas vāku pamanīju arī ka ir grāmata BZRK reloaded.
Noteikti sanāktu arī visai grandioza filma par nanobotiem ļautiņu galvās.
Vēl viena lieta kas saistās ar šīs grāmatas nosaukumu ir šāda – atkal man Sēters zvanīja no grāmatnīcas un teica, ka redzējis grāmatu, kura saucas BZRK. Es ik pa brīdim sarunās pieminēju BZRK, pareizāk sakot BŽRK un īstenībā jau БЖРК. Beigās tomēr nonācām pie kopsaucēja ka grāmata ir pa nanotehnoloģijām nevis raķešvilcieniem par kuriem pašlaik ļoti interesējos jo tie tiks pieminēti topošajā romānā „Bradātāji”. БЖРК nozīmē - Боевой железнодорожный ракетный комплекс, bet ko nozīmē BZRK?
Apdeits - Pēc Intara teiktā BZRK ir saīsinājums no vecā labā Berserk. Berserki ar grāmatā ir pieminēti...
11.06.2013
Par ko ir šī aizraujošā grāmata? Par nanotehnoloģijām ar kuru palīdzību var kontrolēt cilvēku prātus ar nanobotiem un biotiem - tehnoloģija izstrādāta labi, bet man kā jau parasti tieši tehnoloģisko aprakstu prasījās vairāk, to vietā daudz par kārtējiem psiho pārdzīvojumiem. Šoreiz to par iekšpusi nevar saukt jo šeit iekšpuse ir cita – gaļa, pasaule pa kuru pārvietojas nanoboti/bioti... ģeniāli apraksti par putekļu ērcītēm, acs ābolu, smadzenēm u.t.t.
Šur tur varbūt par daudz asiņu un šķīstošas gaļas ar detalizētiem aprakstiem par vaļējiem lūzumiem - tā likās pašā sākumā kur lidmašīna ietriecas pārpildītā futbola stadionā, bet pie tā drīz vien pierod un vēlāk jau lasās mierīgi. Savdabīgi arī tas ka šeit nav klasiskais uzstādījums kad labajiem iet pārsvarā labi un tikai kādi sīkumi aiziet greizi. Šeit arī labajiem mēdz neveikties, ļoti neveikties un pavisam neveikties, tad pavērsieni, pagriezieni, apvērsieni un viss aiziet jaunā gultnē.
Ļoti labs gabals ar mazuma piegaršu, es labprāt palasīt vēl kādu šī autora darbu, bet diemžēl angļu valoda nav mana stiprā puse, pat ne puse... Gūglējot šīs grāmatas vāku pamanīju arī ka ir grāmata BZRK reloaded.
Noteikti sanāktu arī visai grandioza filma par nanobotiem ļautiņu galvās.
Vēl viena lieta kas saistās ar šīs grāmatas nosaukumu ir šāda – atkal man Sēters zvanīja no grāmatnīcas un teica, ka redzējis grāmatu, kura saucas BZRK. Es ik pa brīdim sarunās pieminēju BZRK, pareizāk sakot BŽRK un īstenībā jau БЖРК. Beigās tomēr nonācām pie kopsaucēja ka grāmata ir pa nanotehnoloģijām nevis raķešvilcieniem par kuriem pašlaik ļoti interesējos jo tie tiks pieminēti topošajā romānā „Bradātāji”. БЖРК nozīmē - Боевой железнодорожный ракетный комплекс, bet ko nozīmē BZRK?
Apdeits - Pēc Intara teiktā BZRK ir saīsinājums no vecā labā Berserk. Berserki ar grāmatā ir pieminēti...
11.06.2013
Miegamice
Visnotaļ labs krimiķis, ar nelieliem trillera elementiem un lielu devu medicīnas, iekšējo šīzu, prāta līkloču, jukušu ļautiņu un iekšpuses aprakstu (iekšpuse – iekšējā pasaule). Dažkārt pat likās, ka dēļ tās iekšpuses ir pamesta novārtā pati kriminālā lieta par slepkavībām, kuras pat nebija plānotas kā slepkavības. Ar visu to ka daudz to psiholoģisko padarīšanu grāmata bija lasāma un interesanta. Vienīgi man gluži neliekas, ka paralizēta meiča, kurai darbojas tikai smadzenes un acis domātu tik sarkastiski/ironiski/humorīgā veidā... bet ej nu sazin kā viņas domā. Intriga ir, atrisinājums samērā (puslīdz) negaidīts... četras acis... labi acis es nedodu, bet grāmatu var lasīt ja pie rokas nav BZRK (sk.augstāk).
P.S. Anglijas publiskās medicīnas apskatīšana un lielākoties arī apcelšana bija visai interesanti lasāma padarīšana.
11.06.2013
P.S. Anglijas publiskās medicīnas apskatīšana un lielākoties arī apcelšana bija visai interesanti lasāma padarīšana.
11.06.2013
Москва 2042
Šo grāmatu pirms kāda laika noklausījos audiogrāmatas veidā un nu nolēmu izlasīt arī drukātā formātā. Tā kā tulkota viņa nav tad lasīju oriģinālvalodā. Šis nu ir viens no tiem gadījumiem kad jālasa vai jāklausās ir oriģināls - es nezinu vai tos lieliskos autora izgudrojumus ir iespējams vispār pārtulkot. Man pašam ļoti gribētos iztulkot šo grāmatu, bet saprotu ka ne man pietiks prasmes, ne arī tas teksts pakļaujas tulkošanai. Par saturu - ironisks gabals par to kā kāds rakstnieks aizceļo laikā no 1982. uz 2042.gadu uz PSRS kurā ir izveidota Maskavas republika ar funkcionējošu komunismu. Kā komunisms (ne)funkcionē un kā tas sabrūk lai pie varas nāktu monarhija par to šai grāmatā. Ironiskie slāņi kuros autors izņirgājas par sociālismu un komunismu, lieliska valoda un ļoti interesanti apraksti par dzīvi 2042.gadā Maskavas republikā - tas viss un vēl šis tas te rodams. Laikam būs jānopērk savai bibliotēkai, vēl gan nekas Krievijas interneta veikalos nav pirkts, bet nu kaut kad tam jānotiek un it sevišķi jau nu gadījumā kad pirkums ir tik lielisks kā šī grāmata. - 04.06.2013
Černobiļa
Ir tā kā izklausās - radioaktīvi, dzīvībai un veselībai bīstami, ļauni. Divas grāmatas vienā izdevumā par Černobiļas avāriju un tās seku likvidēšanu. Mazāk mentālās jāšanās nekā baltkrievu grāmatā "Černobiļas lūgšana" tomēr gana daudz lai gribētos no teksta ko izmest ārā. Mani konkrēti interesē tehniskie aspekti gan avārijā, gan seku likvidācijā - tie te bija, bet diemžēl par maz. Bez liriskajām un vēsturiskajām atkāpēm tā kā varētu iztikt, bet avārijas hronoloģija tomēr prasījās. Grāmata iznākusi Padomju varas pēdējos gados (latviski 1990, krieviski 1988) un to var just - visai atklāti tiek runāts par valdošās varas nespēju pienācīgi rīkoties, par kļūdām, birokrātismu un nejēdzībām kas prasīja daudzu cilvēku dzīvību un veselību. Laba grāmata, tomēr arī pēc šīs grāmatas palika neatbildēti jautājumi par visu to radioaktīvo nebūšanu kas piesārņoja Pripetes apkaimi pamatīgi un vai pus pasaulei apskrēja riņķī. 08.05.2013
Hameleons
Nu ko lai saka... Vienkāršs trilleris, action romāns, kurā jēgas mazāk nekā gribētos, bet lasās ātri un ir gana aizraujošs, lai pāris vakarus atļautos ziedot šim gabalam. Patiesību sakot, jāatzīst, ka tamlīdzīgiem gabaliem šad un tad ziedoju pa dažām bezmiega naktīm. Konkrēti šis tā kā būtu no kāda lielāka cikla par konkrēto varoni, neesmu gan lasījis citas šī cikla grāmatas. Algota slepkava, sieviete un krievu mafija, bioloģiskie ieroči, terorisms, asinis šķīst, visi viens otru dauza un vairāk vai mazāk nogalina, nu kā jau "bojevikos". Šeit tāds traucējoši sviestains bija mēģinājums trilleri un bojeviku savienot ar sieviešromānu. Šur tur parādījās epizodes kuras rakstītas no varones skatupunkta, iedziļināšanās iekšējās ļipas trīcēšanā, taureņos vēderā, krievu bandīta mīļā vaiga dailē un tamlīdzīgā „herņā”. Man personīgi tas traucēja un es centos tām vietām pārskriet pāri. Sieviešromāns ir sieviešromāns un bojeviks ir bojeviks un nevajag.... NEVAJAG šīs lietas jaukt kopā...
Lasīt var, bet ja ir kas labāks tad var arī nelasīt...
08.05.2013
Lasīt var, bet ja ir kas labāks tad var arī nelasīt...
08.05.2013
No ūdeņraža līdz ...?
Manā gadījumā šī grāmata ir īstens habārs. Nohabārīju to no vietas kur tā bija nolemta drošai iznīcībai, kā logā ieliekamais materiāls, kurš neļauj, logam vērties ciet. Izcēlu to no ūdens peļķes apslaucīju un liku somā, lai mājās to ar lielu interesi lasītu un liktu goda vietā. Lasīju es viņu ilgi jo lai arī grāmata interesanta tomēr ķīmija, kaut arī populārzinātniskā, nav tā ātrākā lasāmviela un turklāt laukos es mazāk lasu vairāk rakstu. Tomēr grāmata tika izlasīta un savu pēdu atstāja. Grāmatā ir par visiem elementiem, kuri bija atklāti līdz aptuveni 1967/68. gadam. Pastāstīts kā elementi atklāti, kas tos atklājis, par nosaukumu rašanos, elementu atrašanos dabā un to ķīmisko ieguvi, izmantošanu un nākotnes perspektīvām. Minētas interesantas leģendas un vēstures fakti kas saistās ar dažādiem elementiem. Daļēji tā ir ļoti populārzinātniska grāmata kura lieliski palīdzēs ķīmijas nezinātājiem orientēties visos tajos tantalos, gadolīnijos, samārijos, niobijos un tā tālāk, bet daļēji arī nogurdinoša tehniskā lasāmviela jo ir aprakstīti procesi kuros izmantoti tikai sarežģīti fizikas/ķīmijas termini. 08.05.2013
Jelgava 94
Sen nebiju lasījis otro reizi kādu grāmatu un it īpaši lasījis otro reizi tikai kādu nedēļu pēc pirmās reizes. Šoreiz to darīju, jo plānots, ka mana recenzija par grāmatu „Jelgava 94” parādīsies periodikā, par to, protams, ziņošu atsevišķi jo pagaidām viss miglā tīts. Tad nu neko radikāli jaunu nekomponēšu, iemetīšu kādu fragmentu no recenzijas.
"Deviņdesmito gadu sākums bija ļoti interesants laiks daudzās jomās. Viena no tām – Latvijā nu jau legāli turpināja ienākt daudzas subkultūras, sākās pirmie vairāk vai mazāk legālie alternatīvās mūzikas koncerti. Auga un attīstījās arī smagā metāla mūzikas cienītāju kopiena."
"Kam būtu jālasa šī grāmata? Vecajiem matainajiem, lai atcerētos, kā bija, jaunajiem matainajiem, lai uzzinātu, kā bija, tiem, kas vēlas atklāt, kā sākās šīs subkultūras kustība Latvijā, un tiem, kas vēlas pamēģināt izprast metālistus."
"Kā teica mans matainais draugs Einārs - Šis nav kaut kāds Koelju, ko padsmitnieces stenēdamas lasīs un pusmūža dāmas draugos.lv citēs. Tā ir grāmata par mataiņiem un priekš mataiņiem."
Stay brutal. 08.05.2013
"Deviņdesmito gadu sākums bija ļoti interesants laiks daudzās jomās. Viena no tām – Latvijā nu jau legāli turpināja ienākt daudzas subkultūras, sākās pirmie vairāk vai mazāk legālie alternatīvās mūzikas koncerti. Auga un attīstījās arī smagā metāla mūzikas cienītāju kopiena."
"Kam būtu jālasa šī grāmata? Vecajiem matainajiem, lai atcerētos, kā bija, jaunajiem matainajiem, lai uzzinātu, kā bija, tiem, kas vēlas atklāt, kā sākās šīs subkultūras kustība Latvijā, un tiem, kas vēlas pamēģināt izprast metālistus."
"Kā teica mans matainais draugs Einārs - Šis nav kaut kāds Koelju, ko padsmitnieces stenēdamas lasīs un pusmūža dāmas draugos.lv citēs. Tā ir grāmata par mataiņiem un priekš mataiņiem."
Stay brutal. 08.05.2013
Nāvējošā enerģija
Sēters ieraugot šo grāmatu zvanīja man no grāmatnīcas - izlasot daļu anotācijas bij aizdomas, ka mans darbs publicēts zem cita vārda. Tā jau, protams, nav un "Zivju gripa Šmitostā" lai arī ir šur tur līdzīgs darbs tomēr ir arī pamatīgi atšķirīgs no "Nāvējošās enerģijas". Par ko tad ir šis gabals? Par Eiropas birokrātijas sapuvušo serdi šoreiz to ķidājot ar enerģētikas rīkiem. Par korupciju savienībā, par globalizāciju kas žņaudz nost pasauli, par pirkšanas un komfort trakuma ļauno ietekmi uz vidi un cilvēku. Lai arī krimiķis tomēr daudzas labas idejas un pārdomas sevī nesošs. Nu nav pareizi rīt ievestus produktus kurus tikpat labi varam izaudzēt vai saražot šeit uz vietas. Šoreiz tie ļaunie bija tādi salīdzinoši nelieli nevis vispasaules mēroga, prasījās jau žīdmasonu sazvērestība un templiešu leģendas, bet varbūt arī nē... ko es te murgoju? Nav ko rakstīt? Nu jā nav gan... Pārdomas ir tik dziļas ka es līdz galam neesmu izdomājis un laikam tik drīz neizdomāšu jo pārāk daudz kā cita šobrīd ir... Bet par enerģijas lietderīgākas izmantošanas tēmu ir doma kaut ko nākotnē uzrakstīt.
10.04.2013.
10.04.2013.
Zaļā vārna
Manam aprobežotajam prātam pa daudz to dziļo slāņu. Dažas epizodes bija visnotaļ aizraujošas un interesantas, bet kopumā šī literatūra ir no pārāk augsta plaukta priekš tāda zemcilvēka kā es. Ja man pasaka koks vai vārna tad arī es saprotu ka tas ir koks vai vārna nevis vēl kaut kas un vēl šis tas, kā arī vēl nedaudz kaut kas cits. Latvju sievietes mentālās ciešanas mežonīgajos Pierīgas pakalnos nav mans žanrs, bet pilnīgi noteikti ticu ka tur kaut kas ir jo Gerkena konkursam tak nopietna žūrija bija. Kāpēc es šo lasīju? - Pirmkārt jau interesanti jo Gerkena konkursā pirmā vieta, otrkārt aiz cieņas pret kaimiņieni Kristīni turklāt savulaik autores lasījumā dzirdēju fragmentus un tie likās saistoši. Pirms grāmatas lasīšanas šķiet vajadzētu izlasīt šo interviju - es interviju lasīju pēc tam, bet ja būtu lasījis pirms tad grāmatu uztvertu savādāk.
05.04.2013
05.04.2013
Jelgava 94
Palūdzu lai bibliotēkas apstrādes nodaļa iedod izlasīt man Jāņa Joņeva grāmatu "Jelgava 94" . Grāmata izlasīta ir un pats savai bibliotēkai ar to nopirku, jāgaida tik kad Mansards atsūtīs. Grāmatu izlasīju divos piesēdienos un pēc tam pusi nakts pa miegam purināju matus - aizraujoša un manu mataino sirdi aizkustinoša grāmata. Sex & Drugs & Rock`n`Roll - tikai ne vienādās proporcijās. Mazāk (maz) seksa, vidēji daudz drugs (šmiga) un dāāāudz rock`n`roll (metal). Intersanta vēsture par to kā veidojusies Jelgavas scēna un kā veidojies viens matains indivīds. Man gan tā vēsture bija savādāka, bet daudz kas arī līdzīgs un par daudz ko žēl ka pats to neesmu piedzīvojis, tomēr arī mani piedzīvojumi laikam jau nav pārāk peļami... matainie paliek matainie... Ko teikt par šo grāmatu būtu tā kā daudz, bet ne šeit un ne šobrīd jo drīzumā jāķeras pie lasīšanas otro reizi - līdz maija vidum jāuzraksta recenzija par šo grāmatu literārajam izdevumam "Vārds"
03.04.2012.
03.04.2012.
Nekrietnais Alfrēds
Mī un žē ku tas Alfrēds ir nekrietns. Dažviet šķiet ka tā galīgi nav bērnu grāmata kā no vāka un atrašanās bērnu literatūras plauktā varētu likties. Pārāk jau nu nekrietni tur viss notiek. Protams, labais jau beigu beigās uzvar un Alfrēds sajūk prātā jo puisītis Eidis pacentās, bet līdz tam... viena vienīga vardarbība pret dzīvniekiem un dzeršana. Kaķēnu slīcināšana, putnu ķeršana un izbarošana kaķim, kazas mocīšana, kukaiņu slaktēšana, gliemežu sabradāšana, eža cepšana - pārāk jau nu daudz to lietu, lai kādas pāris no tām bērns pēc iepazīstināšanas ar šo grāmatu negribētu pamēģināt. Vēl jau arī dažnedažāda kaitēšana apkārtējiem ļaudīm... Toties zīmējumi uz goda - nezinu kā bērniem, bet man patika. Kopumā? Vecuma cenzs - 16 gadi...
03.04.2013
03.04.2013
Kokaīna naktis.
Balards kā jau Balards arī šeit risina līdzīgu domu kā tūkstošgades ļaudīs. Pārāk bagātu un pārāk pašapmierinātu ļautiņu sapurināšana un atgriešana aktīvā dzīvē. Bez noziedzības un tamlīdzīgām padarīšanām nebūs īsti veselīgas sabiedrības - to var izlobīt no šī darba. Filozofija, protams, tur ir daudz vairāk un dziļāka, bet ja grāmata lasīta pirms pāris nedēļām un pēc tās ir trāpījusies "Jelgava 94" tad šis tas no galvas jau izskrējis. Žanra noformējums līdzīgs krimiķim, bet beigas galīgi nekrimiķainas - tas kurš meklē pats saprot ka vajadzētu pasēdēt. Tur noteikti ir vēl pāris tādi slāņi ko neesmu pamanījis, bet nu zināms jau ka es neesmu uz slāņiem tendēts un tos mēdzu nepamanīt.
03.04.2013
03.04.2013
Romantiskais egoists
Ja es par iepriekšējo grāmatu teicu ka forma ir sviestaina tad aizmirstiet! Šī ir īsteni sviestainā forma... tāda kā dienasgrāmata kura sastāv no citātiem, ļoti īsiem dalogiem, aprakstiem, bet nu viss ir tik īsi un ātri, ka iebraukt nav iespējams, vismaz vidussmēra lasošajam bauram. Daudz kas ir nesaprotams ļautiņam kurš nav labi pazīstams ar Francijas VIPiem un krējumu, politiķiem, aktieriem u.t.t. Grāmatas beigās ir tāds kā personu rādītājs, bet nu tas neko nepalīdz. Ir jau arī šis tas pozitīvi atzīmējams - filozofiskās jēlības par pārošanos, narkošanos, dzeršanu u.t.m.l. Trešdaļu vai pat bišķi vairāk var arī nelasīt jo tas ir saprotams tiem kam tuvs konteksts, kuri bijuši konkrētos Parīzes naktsklubos, gulējuši ar konkrētām franču modelēm un vāļājušies pie konkrētu viesnīcu baseiniem. Trešdaļa ir visai vērā ņemama filozofija un pārējais ir vērā neņemama filozofija, lietas kam nepiekrist, pārskrienamās vietas u.t.t. Lasīt? Varat nelasīt, vai lasīt ļoti fragmentāri jo šis tas jau tur ir. Augstā literatūra? Pilnīgi noteikti - neko daudz nevar saprast. Ir jau vēl pāris Beigbedera grāmatas bibliotēkā, bet laikam jāpaņem atslodze jau tā eju sviestā un vēl vairāk Beigbederu man naevajag. Tagad lai iet Balards.
13.03.2013
13.03.2013
Palīgā piedod.
Turpinu iepazīties ar latviski pieejamajiem Frederika Beigbedera darbiem un ziniet, pašam par brīnumu vēl neesmu to nožēlojis. Tiešām lasāma lasāmviela, lai arī daudzviet mentāli disturbējoša tomēr beidzot kaut kas liek arī aizdomāties kur tālāk vai drīzāk tuvāk, iekšķīgāk. Forma diezgan sviestaina, tā kā otrajā personā, tā kā pirmajā personā sarakstīta grāmata, mētāšanās šurpu turpu un šis tas tāds bez kā varētu iztikt. Tomēr ja jau liekam šo pie puslīdz augstās literatūras tad visas tās normālam cilvēkam nesaprotamās un pārgudram cilvēkam tēloti saprotamās lietas ir attaisnojamas. Lielā māksla tak nedrīkst būt vienkāršam bauram saprotama un te nu tas ir, ja es šo faktu nezinātu tad grāmatu neizlasītu. BET... tie nav argumenti nelasīšanai, pārāk daudz labu lietu iekšā!!! Nu tā - mēģināju kaut ko pateikt neko nepasakot un tā arī izkatās, čupa ir sarakstīta, bet nekas jēdzīgs pateikts nav. Cenšos, mācos lai varētu kādreiz rakstīt nesaprotamu literatūru...
26.02.2012.
26.02.2012.
Greja piecdesmit nokrāsas.
Mēģināju lasīt jo bestselleri tak jāiepazīst. Tiku līdz simtajai lapai, tālāk pagaidām nelasīšu, nav veselīgi tk daudz lasīt tādu sviestu. Pa ceļam uz tām 100 lapām pāris reizes gribēju nosisties pret skapi, kā arī cēlu roku ar korķu viļķi lai veiktu paštrepenāciju... Var jau būt ka man kā cilvēkam kurš nekad vispār nav lasījis sieviešromānus sākt ar ko tik stipru nevajadzēja... tagad mēģinu ārstēties ar Balardu un Beigbederu.
Episks murgojums un te man jāpiekrīt daudzu ļaužu viedoklim - forma šeit ir murgaināka par saturu, to visu varētu arī pateikt jēdzīgāk, bet tas ir pateikts tā ka gribas sevi nobraukt ar zāles pļāvēju. Es jau izsakos vienkārši, bet šis ir vēl prastāk. Turklāt izrādās ka latviskais tulkojums ir nevis sliktāks, bet gan labāks par oriģinālu. Nabaga ārzemnieki, kas gan ir noticis ar viņu saprātiem ja kas tāds ir kļuvis par bestselleru nevis krāsns iekurināmo?
Portālā ubisunt ar var lasīt par šo šaizi, vīrietis kā jau vīrietis vairāk par tehnisko pusi -
Savukārt turpat sieviete par greja nokrāsu kājstarpes mitrinošo pusi -
14.02.2013
Episks murgojums un te man jāpiekrīt daudzu ļaužu viedoklim - forma šeit ir murgaināka par saturu, to visu varētu arī pateikt jēdzīgāk, bet tas ir pateikts tā ka gribas sevi nobraukt ar zāles pļāvēju. Es jau izsakos vienkārši, bet šis ir vēl prastāk. Turklāt izrādās ka latviskais tulkojums ir nevis sliktāks, bet gan labāks par oriģinālu. Nabaga ārzemnieki, kas gan ir noticis ar viņu saprātiem ja kas tāds ir kļuvis par bestselleru nevis krāsns iekurināmo?
Portālā ubisunt ar var lasīt par šo šaizi, vīrietis kā jau vīrietis vairāk par tehnisko pusi -
Savukārt turpat sieviete par greja nokrāsu kājstarpes mitrinošo pusi -
14.02.2013
14,99 EUR
Negaidīti labs gabals. Tiešām negaidīti jo no gauži saslavētām un pa malu malām izvazātām grāmatām neko labu parasti negaidu, šoreiz gan sagaidīju. Objektīvā reklāmas realitāte izrādās ir tieši tik gauža un pat vēl gaužāka kā biju iedomājies. Savukārt tas kas notiek uz reklāmistu darbības fona arī ir visnotaļ interesanti. Izrādās ka tādas domas nejaucas pa galvu man vienam, priecē ka ir vēl kāds un priecē arī tas ka šāda veida darbs ticis publicēts un ne tikai publicēts, bet guvis arī panākumus. Tas paver ceļu domām par Ideālās pasaules publicēšanu, tikai tur gan realitātes mazāk toties šīzu un pornogrāfijas vairāk... Breigbedera grāmatās ir ļoti daudz tādas patiesības kas it kā jau ir visiem zināma tomēr lielākoties to izvairās pieminēt, citātus vien lai piefiksētu vajadzētu vai pusi grāmatas pārrakstīt. Kas vēl? Nu bij jau arī, manā skatījumā, liekas šīzas, šis tas sagrāva ticamības momentu. Lai arī šis ir daļēji dokumentāls darbs tomēr to nedokumentālo daļu jau nevajag par fantasy pārtaisīt. Nu vai arī es atkal neuztveru simbolismu un slēptos slāņus... tā gadās... 14.02.2013.
Tūkstošgades ļaudis
Pēdājā laikā grāmatas kaut kā mazāk lasās, laika pietrūkst, bet nu jau rādās ka atkal būs arī brīdis ko atvēlēt grāmatām. Izlasījās nākamais Balarda romāns - Tūkstošgades ļaudis. Šī ir viena no tām tēmām ko es gribētu saukt par savu - vidusšķiras revolūcija, viegla vai vidēja līmeņa terorisms, ielu grautiņi u.t.t. Gribētos ar laiku ko līdzīgu uzrakstīt pieskaņotu Latvijas apstākļiem. Viss būtu ļoti jauki un interesanti ja vien netraucētu kārtējās šīzas un dīvainas dimensijas. Gribētos lai šī grāmata būtu tieši par vidusšķiras revolūciju nevis par nejauša tās dalībnieka iekšējām cīņām un cīņām ar apkārtējo šizoīdo ļautiņu savdabīgajiem neprātiem. Detaļas ir burvīgas, darbība nedaudz miglaina, bet gana tieša, revolūcija notiek tikai diemžēl tā ir visai nesekmīga. Beigas aiziet pārāk pozitīvas, prasījās tomēr graustu rajons, ievainoti policisti un krituši civilie. Tomēr grāmata ir liekama uz goda plaukta un lasāma vēl kādu reizi, Balards ir Balards un nav ko daudz par Balardu spriedelēt.
Plusiņš - demonstrāciju un revolūciju teorētiskā puse.
Mīnusiņš - Pārāk maz tās revolūcijas teorijas.
02.02.2013.
Plusiņš - demonstrāciju un revolūciju teorētiskā puse.
Mīnusiņš - Pārāk maz tās revolūcijas teorijas.
02.02.2013.
Nogrimusī Pasaule
Balarda vārdu esmu dzirdējis minam pie viedajiem ģēnijiem. Ja tā - tad es kārtēju reizi no ģēniju darbiem neko nesaprotu vai saprotu ne tā kā būtu jāsaprot, bet tas gan saprotams - neesmu jau ģēnijs.
Darbs visnotaļ postapokaliptisks - zeme pēc tam kad izkusuši vai pakusuši ledāji, pazudusi jonosfēra un temperatūra makten pacēlusies. Zemeslodes atgriešanās triasa periodā, tāda kā ūdenspasaule, tikai te tomēr ir vēl kaut kas no zemes ar atlicis. Apraksti labi, zinātniskā puse arī laba, BET... Tomēr grāmata ir pārāk plāna tik labai postapokalipses pasaulei un, no tā jau plānās grāmatas, lielu daļu aizņem kaut kādi iekšēji murgi. Nē nu skaidrs ka saulē pārcepti ļaudis nevar būt normāli, bet man gan prasītos vairāk ceļošanas pa šo pasauli, ziemeļu subtropu tēlojumi, ekvators u.t.t. Bet nu neesmu jau ģēnijs lai saprastu ko tik viedu, jāķeras pie nākamajām Balarda grāmatām. Katrā ziņā grāmata visnotaļ lasāma un iesakāma!
Plusiņš - Interesanta postapokalipses pasaule un nogrimušās Londonas ainas
Mīnusiņš - Šīzas un iekšējās cīņas...
17.01.2013.
Darbs visnotaļ postapokaliptisks - zeme pēc tam kad izkusuši vai pakusuši ledāji, pazudusi jonosfēra un temperatūra makten pacēlusies. Zemeslodes atgriešanās triasa periodā, tāda kā ūdenspasaule, tikai te tomēr ir vēl kaut kas no zemes ar atlicis. Apraksti labi, zinātniskā puse arī laba, BET... Tomēr grāmata ir pārāk plāna tik labai postapokalipses pasaulei un, no tā jau plānās grāmatas, lielu daļu aizņem kaut kādi iekšēji murgi. Nē nu skaidrs ka saulē pārcepti ļaudis nevar būt normāli, bet man gan prasītos vairāk ceļošanas pa šo pasauli, ziemeļu subtropu tēlojumi, ekvators u.t.t. Bet nu neesmu jau ģēnijs lai saprastu ko tik viedu, jāķeras pie nākamajām Balarda grāmatām. Katrā ziņā grāmata visnotaļ lasāma un iesakāma!
Plusiņš - Interesanta postapokalipses pasaule un nogrimušās Londonas ainas
Mīnusiņš - Šīzas un iekšējās cīņas...
17.01.2013.
Poga ar sudraba rozi.
Ļōōōti aizraujoša grāmata! Kā paņēmu tā tikai ar milzu piespiešanos ap diviem/trijiem naktī spēju nolikt malā un galu galā šo diezgan biezo romānu izlasīju trīs piegājienos.
Un kas gan tur tāds ir?
Neesmu pieredzējis grāmatu apskatnieks, bet teikšu ka ir - ja jau tik ļoti aizrāva, tad ir. Detektīvžanrs jau nav postapokalipse, bet arī visnotaļ lasāms. Šķiet ka tas āķis slēpjas vidē un cilvēkos. Pilsēta - nedaudz savādāka, bet pazīstama Ventspils, varoņi - nedaudz savādāki paziņas. Pats labums bija Sandrēns - trakais piromāns/ķīmiķis... tur tik prasījās kāds Sandrēna rīkotais sprādziens lietas labā. Šur tur pavīdēja pieciešamas sieviešromāna pazīmes, bet nu tāda detektīvgabala labā var arī tos sieviešsīkumus pieciest. Teikšu ka mani šī grāmata aizrāva pat vairāk nekā dažnedažādi ārzemju bestselleri, trilleri un jāatzīst arī postapokalipses gabali. Ja šādi aprakstīta un spraigu notikumu pārpilna postapokalipse norisinātos Ventspilī tad tas neapšaubāmi būtu bestsellers.
16.01.2013.
Un kas gan tur tāds ir?
Neesmu pieredzējis grāmatu apskatnieks, bet teikšu ka ir - ja jau tik ļoti aizrāva, tad ir. Detektīvžanrs jau nav postapokalipse, bet arī visnotaļ lasāms. Šķiet ka tas āķis slēpjas vidē un cilvēkos. Pilsēta - nedaudz savādāka, bet pazīstama Ventspils, varoņi - nedaudz savādāki paziņas. Pats labums bija Sandrēns - trakais piromāns/ķīmiķis... tur tik prasījās kāds Sandrēna rīkotais sprādziens lietas labā. Šur tur pavīdēja pieciešamas sieviešromāna pazīmes, bet nu tāda detektīvgabala labā var arī tos sieviešsīkumus pieciest. Teikšu ka mani šī grāmata aizrāva pat vairāk nekā dažnedažādi ārzemju bestselleri, trilleri un jāatzīst arī postapokalipses gabali. Ja šādi aprakstīta un spraigu notikumu pārpilna postapokalipse norisinātos Ventspilī tad tas neapšaubāmi būtu bestsellers.
16.01.2013.
Jēzus video.
Mēģinājums apvienot arheoloģiski reliģisku tehnotrilleri ar zinātnisko fantastiku. Mistrojums baigs, bet visnotaļ interesants, spraigs sižets, ļauni ļaunie, labi labie tik beigas tādas pabālas. Sākumā gaidīju kādu episkas laika ceļošanas tehnoloģijas aprakstu, bet nekā tāda nebija, Ešbaham laikam bij pa īsu ko tādu izdomāt. Tā vietā ceļotājs laikā no tuvas nākotnes nokļuva Jēzus laikā netīšām, iegāja templī parīt un iznāca aizvakar. Jūtams bija tas ka romāns nav sarakstīts pēdējo piecu gadu laikā, īsti nezinu kad tas ir sarakstīts, bet ja jau Vācijas kopīraits ir uz 2002. gadu tad darbs tapis vēl agrāk un to var just. Tehnoloģijas ir tādas pavecas un tas kas jau pirms dažiem gadiem bija pavisam elementārs tiek pasniegts kā milzu brīnums. Lai darbs būtu patiešām lasāms kā vienmēr aktuāls darbs nevis konkrēta sava laika liecība tad, no kaut kādu specifisku un svaigu tehnoloģiju pieminēšanas šķiet der izvairīties, kas šodien ir svaigs tas pēc nedēļas jau smird. BET!!! Tomēr, visā visumā grāmata lasāma un interesanta, laika paradoksi vien ir ko vērti.
Plusiņš - Laika paradoksi.
Mīnusiņš - Milzīgs brīnums ka no telefona var nosūtīt e-pastu.
14.01.2012.
Plusiņš - Laika paradoksi.
Mīnusiņš - Milzīgs brīnums ka no telefona var nosūtīt e-pastu.
14.01.2012.
Džordžs R. R. Mārtins - Zobenu vētra, I daļa.
Viss turpinās tādā pat garā kā līdz šim - karo, vazājas riņķī, nodod, slepkavo, pakniebjas - tauta pa to laiku mirst nost un ēkas brūk kopā... nu īsts ministru kabinets un saeima kopā ņemot. Turpinās arī manas problēmas saprast kas ir kas, domāju ka ne man vienam ir šādas problēmas. Kaudze ar namiem, bars ar valdniekiem, čupa ar bruņiniekiem, ģerboņi, iesaukas un kas tik vēl ne. Lai tajā visā neapjuktu un varētu jēdzīgi sekot līdzi tad jāzīmē ir grāmatas ciltskoku puduris uz tapešu ruļļa, ja nu man kādreiz būs tik daudz laika un vēlmes. tad ar to nodarbošos. Pagaidām vienkārši baudu un cenšos atcerēties vismaz dažus galvenos varoņus un to ar ko un par ko tad viņi īsti kaujas. Grāmatas beigās esošajā anotācijā bija visai daudzsološs teksts - "...un pārdrošas seksa ainas". Hmmm nu seksa ainas, tādas ne visai drošas es saskaitīju kādas divarpus, nu varbūt trīs ja vēl labi piefantazē, bet pārdrošās gan nemanīju. Laikam mana izpratne par nedrošām un par pārdrošām seksa ainām ir pārāk samaitāta.
Plusiņš - Viduslaicīgās fantāzijas garša.
Mīnusiņš - Politiskais jūklis un anotācijā apsolīto pārdrošo seksa ainu trūkums.
07.01.2013.
Plusiņš - Viduslaicīgās fantāzijas garša.
Mīnusiņš - Politiskais jūklis un anotācijā apsolīto pārdrošo seksa ainu trūkums.
07.01.2013.
Pāreja - Lasiet - Labs!!!
Ar postapokaliptisku literatūru mūs Latvijas izdevniecības nelutina, bet liekas ka sāk laboties - beidzot arī šajā jomā kas ir iztulkots un izdots, gods un slava ZvaigzneABC. Tā kā literāri lutināts ar postapokalipsēm neesmu teikšu ka ļoti labs romāns, tik baudīt un izbaudīt. Protams, ciešāk piedomājot atrodas jau kur piesieties, bet nedomāju ka esmu īstais cilvēks kurš objektīvi varētu kaut ko pārmest. Subjektīvi man likās par daudz visvisādas iekšējās cīņas, psiholoģiskie portreti u.t.t. Arī varoņi dažbrīd sajuka vienā putrā, nevaru saprast kurš džons ir kurš džons, bet tā laikam mana personīgā problēma, arī Troņu spēlē man bija grūtības ar n-tajiem tēliem. Pasaule izstrādāta labi, postapokalipses dvesma dažbrīd uzvēdī ļoti laba, prasās pēc ekranizācijas seriālā. Tomēr tie mentālie psiho šizo gājieni jauc galvu, postapokalipsei jābūt dzelžaini loģiskai un fizikāli pamatotai, bet te diezgan daudz mistikas izlec ārā, man tas traucē. Sākums likās nedaudz pa garu, nevarēju saprast vai lasu sieviešu romānu vai CIP/FIB detektīvgabalu, bet nu vēlāk jau šī ilgā ekspozīcija attaisnojās. Man gan liekas ka to varēja arī īsāk taisīt. Prasījās vairāk action questu, esošie bij ļoti labi, bet gribējās vēl. Kas man patika? Patvertnes, noliktavas, turbīnas, pamestas mājas un pilsētas, simtgadīgi konservi, hammeri, laboratorija un vēl simtiem sīkumu. Nedaudz dīvaini likās tie "vīrusainie" - tā kā par izturīgu, tā kā par ātru, bet nu mazums kādus zombijus spēj rakstnieks izdomāt. Atkārtošos - Lasiet! Labs!
Plusiņš - Postapokalipses garšīgums.
Mīnusiņš - mentālās un mistiskās šīzas.
28.12.2012.
Plusiņš - Postapokalipses garšīgums.
Mīnusiņš - mentālās un mistiskās šīzas.
28.12.2012.
Jūras iela
Ventspils prozas autoru kopkrājums, septiņi stāsti. Šis tas depresīvs, šis tas jautrs, nedaudz mistikas, nedaudz tehnoloģiju, nostaļģija, dzīvesprieks u.t.t. Saliku autorus pēc sava subjektīvā vērtējuma.
1) Laimdota Sēle - pastāstiņi par Mijamu ir tik jauki ka tos nevar nelikt pirmajā vietā.
2) Mārtiņš Adamsons - Zinātniskā fanststika man gauži patīk un Sētera/Adamsa stils ar mazās devās ir uzņemams.... 3)Maira Asare - Visnotaļ interesanta lasāmviela un ar mazuma piegaršu par to lopu vešanu būtu interesanti palasīt arī ko vairāk. 4) Andris Akmentiņš - Smalka literatūra man šķiet un tā kā pa smalku man, bet lasāms darbs ar dziļu fonu un interesantiem izteicieniem. 5) Kristīne Ulberga - vēl smalkāk un dziļāk, neaizrauj man tik smalka literatūra. 6) Guntars Tenne - Uzrakstīts tīri ok, lasīt var, bet tā arī paliek -izlasās un viss, vienkārša situācija, nekāds atrisinājums - ar doto drēbi varēja arī smalkāku uzvalku pašūt. Kā teica Akmentiņš - Dīvaini ka tie bomži runā literārā valodā un pilnos teikumos... atliek tik piekrist, bomži tā nerunā. Tagad Guntaram nekas cits neatliks kā izlasīt arī manu stāstu jo es viņējo izlasīju :), vajadzētu arī tā ar grāmatu lasīšanu nodarīt jo pašlaik mēs viens otra darbus nelasām.
7) Jānis Valks - par šo laikam neizteikšos...
Plusiņš - Dažādība un individalitāte.
Mīnusiņš - Kādi gan te mīnusi, visi savējie...
12.12.2012.
1) Laimdota Sēle - pastāstiņi par Mijamu ir tik jauki ka tos nevar nelikt pirmajā vietā.
2) Mārtiņš Adamsons - Zinātniskā fanststika man gauži patīk un Sētera/Adamsa stils ar mazās devās ir uzņemams.... 3)Maira Asare - Visnotaļ interesanta lasāmviela un ar mazuma piegaršu par to lopu vešanu būtu interesanti palasīt arī ko vairāk. 4) Andris Akmentiņš - Smalka literatūra man šķiet un tā kā pa smalku man, bet lasāms darbs ar dziļu fonu un interesantiem izteicieniem. 5) Kristīne Ulberga - vēl smalkāk un dziļāk, neaizrauj man tik smalka literatūra. 6) Guntars Tenne - Uzrakstīts tīri ok, lasīt var, bet tā arī paliek -izlasās un viss, vienkārša situācija, nekāds atrisinājums - ar doto drēbi varēja arī smalkāku uzvalku pašūt. Kā teica Akmentiņš - Dīvaini ka tie bomži runā literārā valodā un pilnos teikumos... atliek tik piekrist, bomži tā nerunā. Tagad Guntaram nekas cits neatliks kā izlasīt arī manu stāstu jo es viņējo izlasīju :), vajadzētu arī tā ar grāmatu lasīšanu nodarīt jo pašlaik mēs viens otra darbus nelasām.
7) Jānis Valks - par šo laikam neizteikšos...
Plusiņš - Dažādība un individalitāte.
Mīnusiņš - Kādi gan te mīnusi, visi savējie...
12.12.2012.
Digeri tomēr tur ir...
Arī par Maskavas pazemi un digeriem var šo to uzzināt un tas jau ir pozitīvi. Neticās gan ka zem Maskavas varētu būt tik episki pazemes labirinti, līmeņi u.t.t., bet nu tādēļ jau tas ir romāns... gana interesants.
28.12.2012.
28.12.2012.
Rokenrols kremļa dzīlēs - 3 un 4
Par lasāmgrāmatām jāraksta laikam tad kad tās tiek lasītas vai īsu brīdi pēc izlasīšanas. Tagad kad pagājis kāds brīdis tad šis tas no sakāmā ir piemirsies. Ķēros es pie šīm grāmatām tikai tādēl ka Dzelzis tās ieteica ka esot par digeriem, nosaukums jau ar lika tā domāt. Ne velna, par digeriem tās ir tikai par kādu ceturtdaļu, pārsvarā par spiegošanu. FDD un krievijas/padomju armiju.
Rokenrols kremļa dzīlēs -2
Digeru piedzīvojumi turpinās, bet pa vidam FDD, CIP un visādi spiegi, pārāk daudz, man šobrīd interesē tikai digeri un pazeme. Pazeme jau bija gan un visai interesanti, lai gan nedaudz par daudz tās mistikas un pazemē pazuduša cilvēka murgu.
Plusiņš - tuneļu rokamā mašīna.
Mīnusiņš - mistika un murgi.
11.12.2012.
Plusiņš - tuneļu rokamā mašīna.
Mīnusiņš - mistika un murgi.
11.12.2012.
|
Tā kā man piemīt krievu valodas lasītprasme, bet tā ir pārāk lēna lai lasītu grāmatas komfortablā ātrumā es izvēlējos audiogrāmatu. Vispār jau man šo grāmatu ieteica un ar audiogrāmatu padalījās Mārtiņš Zvaigzne, par ko esmu viņam ļoti pateicīgs. Šī gan ir pirmā audiogrāmata ko klausos un izrādās ka arī pie šāda formāta ir jāpierod, esmu pamanījies aizmigt, nevar atzīmēt citātus (vismaz telefonā) un citas neērtības, bet to visu var pieciest šādas grāmatas labā.
Grāmata ir ģeniāla, futūristisks darbs par komunistisko Maskavas republiku, par tās sabiedrību, darbību, īpašībām, īpatnībām un vēl daudz ko. Neesmu pagaidām vēl papētījis latvisko tulkojumu, bet šķiet ka šī ir no tām grāmatām kurā oriģinālvaloda ir ļoti svarīga. Visi saīsinājumi, akronīmi, uzvārdi, organizāciju nosaukumi u.t.t. latviski nebūt neskanētu (interesanti būs apskatīt kā tas risināts tulkojumā). 01.12.2012. Tulkojums latviski mūsu bibliotēkā nav, ibook.lv ar nepiedāvā, bet turpināšu meklēt, pagaidām nogrābu izdevumu krievu valodā un pamēģināšu beidzot lasīt krieviski. 03.12.2012. Noklausījos un nedaudz arī palasīju, pēc noklausīšanās lasās viegli :) ... Plusiņš - Atmosfēra, piegājiens, idejas, idejas, idejas... Mīnusiņš - šķiet tādam darbam nedaudz par daudz šīzas/mistikas, tomēr prasījās tāds vēl stingrāk sociāli reālistiskāks, bet tas sīkums darbs ģeniāls un noteikti baudāms tieši oriģinālvalodā. 10.12.2012 |
Rokenrols kremļa dzīlēs.
Tā kā rakstu romānu par pilsētvides pētniekiem Dzelzis ieteica izlasīt četras grāmatas ar vienojošo nosaukumu "Rokenrols kremļa dzīlēs". Esot tur par digeriem un varētu būt noderīgi. Lasīsim redzēsim, pagaidām stāv rindā... nu labi, nedaudz iesākta. Digeri aizskrēja pa priekšu ebrejiem un nu jau arī otrā daļa gandrīz izlasīta, bet šeit par pirmo. Kārītgs krievu krimiķis, īstenībā šķiet ka pat kas nedaud pairāk par kārtīgu krievu krimiķi. Var iepazīt izlūkošanu, pretizlūkošanu un preizlūkošanas pretislūkošanu, Maskavu PSRS laikā un ap 2002.gadu, VDK, padomju un krievu armiju, raķešniekus nu forši, interesanti, aizraujoši. Nu un protams digeri - Maskavas pazeme ir kaut kas visnotaļ unikāls, lai gan nav jau zināms cik tur ir patiesība un cik fantasy, bet nu digeru tēma mani patlaban interesē un arī laba fantāzija par šo tēmu ir mīļuprāt lasāma....
Plusiņš - Digeri
Mīnusiņš - Digeri varēja būt arī vairāk :)
10.12.2012.
Plusiņš - Digeri
Mīnusiņš - Digeri varēja būt arī vairāk :)
10.12.2012.
Ebreji un diktatūras Baltijā.
Nelasījās, nelasījās kamēr tik tiešām neizlasījās un palika nelasīta. ja man nav pamatotas nepieciešamības lasīt zinātnisko literatūru tad ar interesi vien diemžēl nepietiek. Materiāli jau labi, fakti graujoši un vispār traki interesanti, bet sausi. Arī no tā minimuma ko izlasīju uzzināju visnotaļ interesantas lietas - par fašismu Lietuvā 1926.gadā, par to ka bija Eiropas ebreji un Viļņas ebreji, ka Viļņa bija viens milzīgs ebreju kultūras un dzīves centrs, par Musolīni Itālijas vēstniecību Lietuvā... līdz Latvijai gan netiku...
Katrā ziņā ja ar laiku radīsies vajadzība pēc šāda veida informācijas tad zināšu kur to meklēt lielos daudzumos un labā kvalitātē.
Plusiņš - Informācijas pārbagātība.
Mīnusiņš - Valkam nelasās sausā, zinātniskā literatūra.
03.01.2012.
Katrā ziņā ja ar laiku radīsies vajadzība pēc šāda veida informācijas tad zināšu kur to meklēt lielos daudzumos un labā kvalitātē.
Plusiņš - Informācijas pārbagātība.
Mīnusiņš - Valkam nelasās sausā, zinātniskā literatūra.
03.01.2012.
Bez skaistas maskas - 1
Tā kā trešā daļa bija ļoti laba sameklēju arī pārējās. Šoreiz grāmatas no bibliotēkas krātuves, ne vairs makulatūras kaudzes. Nekad ar tādu interesi neesmu lasījis autobiogrāfijas, atmiņas u.t.m.l. lasāmvielu. Šī grāmata ir par A.Dripes vecākiem, bērnību un skolas gadiem. Ja tas sāpīgi neķer pašu ģimenes tad puiku acīm izrādās karš nemaz nav tik briesmīgs, drīzāk interesants un aizraujošs. Kara apraksts no zēna skatupunkta ar tām lietām ko pamana un kas interesē zēnus. Skolas gaitu apraksti un kara laika dzīve. Bez traģēdijām kara/pēckara laikā neiztikt - tas kā netīšām ar Andreja pistoli nošāvās viņa mazākais brālītis Juris bija graujoši, vienkārši traģiski graujoši.
Plusiņš - ņemšanās ar munīciju kara un pēckara laikā. Mīnusiņš - munīcija mēdz arī ko noraut, atraut vai sacaurumot, gan karā, gan pēc kara - jebkurā laikā... 20.11.2012 |
Bez skaistas maskas - 2
Izlasot šo daļu rodas izbrīns par to kā gan Andrejs Dripe kļuva par atzīstamu rakstnieku, publicistu, skolotāju nevis dzērāju vai cietumnieku. Lai gan ja tā padomā arī man pašam tādas perspektīvas savulaik bija un pat nedaudz vēlākos gados nekā Andrejam Dripem. Šī grāmata par vēlajiem pusaudža gadiem, sieviešu dullumu un citiem dullumiem. Pēc šīs triloģijas šķiet jūtu kaut kādu tādu kā garīgu tuvību ar Andreju Dripi. Abi esam vārījuši ziepes, abiem gājis interesanti, abi rakstam, rakstījām, rakstīsim un galu galā kuļamies. Protams viņam gājis ir skarbāk jo mans laiks vairs nav tik skarbs un ja pats uz skarbumu neuzprasās tad var dzīvot visai neskarbi.
Plusiņš - Sieviešdullums ;) Mīnusiņš - Sieviešdullums ;) - aprakstu pamaz... 30.11.2012. |
Bez skaistas maskas - 3.
Arī šī grāmata nākusi no bibliotēkas makulatūras kaudzes. Izlasīju to ar milzīgu interesi sajūsminādamies par Andreja Dripes izturību un spēju iziet cauri visam tam ārprātam ko jaunajam skolotājam priekšā lika padomju saimniekošana. Padomju Latvijas lauku kolhozi 50tajos gados bija kaut kas fenomenāli ārprātīgs, nav brīnums ka dzīves līmenis bija gauži zems - tāda saimniekošana neko labāku arī nedotu. Jau ka'du laiku Andrejs Dripe ir iekļauts manu iecienītāko autoru klāstā - gan viņa daiļdarbi, gan praktiskā literatūra, gan arī tagad viņa autobiogrāfija, vēl tik jāizlasa arī 1. un 2. grāmata. Arī no A.D. stāstiem nekas vēl nav lasīts, rindā stāv arī "Līdzatvestais" - par padomju pilsoņa ārzemju braucieniem.
Plusiņš - Grūti ko izdalīt, viss ir plusā... Mīnusiņš - Reizēm saraustīti un ar iztrūkumiem, bet nu tā jau ir dienasgrāmatas specifika, man pašam nav labāka... tieši otrādi, manējā ir daudz sliktāka. 12.11.2012 |
Rīga - Pekina
Viena no grāmatām ko pa ilgiem laikiem nopirku. Visnotaļ interesanta lasāmviela par to kā letiņi kuļas cauri tuvākiem un tālākiem austrumiem, musulmaņi, hinduisti, budisti un vienkārši krāpnieki. Es pats labprāt ceļotu ar stopiem, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas nākas šo domu pārvērtēt. Pirmkārt ar stopiem pa Āziju nav nekāda braukšana vajag ar sabtransu, bet sabtransam vajag naudu tam der spēja un māka muzicēt uz ielas + mamma Amerikā. Piedzīvojumi, protams, visdažādākie gan pozitīvi, gan ne tik jauki. Jo tālāk no rietumu civilizācijas zemēm, jo dīvaināki ļaudis un nesaprotamāki tikumi/likumi. Turcija un Kaukāzs vēl ir tīri ok, protams, jāuzmanās no krāpšanas. Toties Indija un Ķīna pēc šiem aprakstiem nu liekas tādas vietas ko apmeklēt laikam ne pārāk vēlos. Toties Pakistāna izrādās nav tikai islama teroristu valsts.
Plusiņš - Centieni izdzīvot un neparedzmo gadījumu spēks. Mīnusiņš - Šīzas pēc spirtoto dziru lietošanas, ja prāts netur tad varbūt nevajag tā dzer ka aizbrauc jumts. 15.11.2012 |
Šerloka Holmsa arhīvs
Viens no bibliotēkas makulatūras kaudzes izrakteņiem. Lai cik nebūtu dīvaini šie stāsti padomju laikā nebija latviski publicēti un tāpēc arī man līdz šim nezināmi. Izlasīju, bet nu tādas īpašas intereses un sajūsmas kā par citiem stāstiem par Š.H. man nebija. Neesmu tādsKonana Doila un Holmsa eksperts lai tagad spriestu vai tas ir pakaļdarīnajums vai nē, bet mans subjektīvais viedoklis ir tāds ka šis varētu būt pakaļdarinājums kurš pasviests kā oriģināls. Kā zināms par Holmsu fan fiction darbi ir diezgan daudz.
Plusiņš - Holmss Mīnusiņš - nav tā īstā Holmsa "garša" 07.11.2012 |
Melna kā Āfrikas nakts.
Kafijas vēsture, ko nu tur daudz vairāk teikt. Kafijas rašanās, tās izplatība, kafijas dzeršanas kultūra dažādās zemēs, pa kādai nekonkrētai receptei. Viss tādā samērā viegli lasāmā ceļojumu apraksta garā taisīts. Šur tur ļoti interesanti fakti un vēstures epizodes, bet tā ka kaut kas gauži iespiestos atmiņā es nevarētu teikt, lai gan man ar to atmiņu tā ir kā ir. Labākās vietas mēdzu ieskenēt, bet šeit kaut kā neatzīmējās tās vietas. Kafijas ietekme uz kariem, revolūcijām, kofeīna kults un amerikāņu nespēja taisīt labu kafiju.
Plusiņš. - Interesanti vēsturiskie fakti. Mīnusiņš - pāris vietās par daudz šīzas. 12.11.2012. |
Meklējiet sievieti
Pamanot ibook.lv šo grāmatu uzreiz zināju ka jāpērk, Kolbergs nelasāmi neraksta, t.i. Kolberghs raksta ļoti interesanti, aizraujoši un ļoti baudāmi. Arī manā, nu jau paprāvajā, Kolberga grāmatu kolekcijā šis darbs nebija. Ļoti labs romāns. Kolberga detektīvs pats par sevi jau ir labs, bet viss kas notiek ap sižetu ir gandrīz vai vēl vērtīgāks. Viena noi varu maiņas pozitīvajām īpašaībām, nosacīti brīvajā latvijā ir arī nosacīta vārda brīvība un šajā romānā autors beidzot var izrunāties, atļauties pateikt to ko nedrīkstāja pie padomju varas. Nesenākas pagātnes fons, 90to gadu vidus Latvijā ar nospiedošo un asi kontrastējošo ekonomisko situāciju, saeimas nama korupciju un intrigām - gandrīz kā mūsu dienās, tik tagad tas ir vēl plašākos apmēros un nešpetnāk. Tas kas ani interesēja vairāk bija nedaudz senākas pagātnes fons, padomju laiki ar VDK, izlūkdienestiem, braucieniem uz ārzemēm, padoju darbaļaužu un krējumļaužu sadzīvi u.t.t. Man jau tādi foni patīk.
Plusiņš - Foni un Kolberga detektīvrakstnieka talants, kā arī komjaunatnes meiteņu maucība (šeit gan diemžēl vairāk uzspiesta, bet par komjaunietēm dzirdēts šis tas ir). Profesionāli aprakstīts iekšlietu struktūru darbs. Mīnusiņš - Komjaunatnes erotika varēja arī būt vairāk, bet nu šis jau nav tā žanra darbs. 01.11.2012 |
Černobiļa - romāns lūgšana
Par Černobiļu redzētas ir vairākas filmas, šis tas pat lasīts un šis tas vēl ir padomā ko izlasīt. Viss līdz šim redzētais un lasītais bija pārsvarā tīri tehniski, kā notika, kas notika u.t.t. Šis romāns parāda kā tas viss izskatījās no otras, netehniskās, puses, lai gan mani vairāk interesē tieši tehniskā puse. Romānā par to ko Černobiļas katastrofa un tai sekojošā padomju varas pilnīgi nepareizā rīcība nodarīja vietējiem iedzīvotājiem, neko nezinošajiem likvidatoriem un Baltkrievijai. Jā šis ir darbs par Baltkrieviju nevis Ukrainu. Izrādās ka milzīgākās skādes tika nodarītas tieši Baltkrievijai, saindēti ļautiņi, saindēta zeme, iznīcināti ciemati. Tikpat traki ja ne vēl trakāk kā otrajā pasaules karā. Kari iet un pāriet, drupas novāc un zemi apstrādā, bet radioaktīvie elementi bruks tūkstošiem gadu un neļaus apdzīvot šīs teritorijas. Interesanti cik lielu skādi šī katastrofa nodarīja Latvijai, vai Černobiļas dēļ arī Latvijā dzima bērni ar patoloģijām, vai palielinājās onkoloģisko saslimšanu skaits u.t.t.? Varbūt ka kaut kur ir atbildēts uz šo jautājumu, bet ja atbilde ir pārāk baisa tad to droši vien slēpj tāpat kā daudz ko citu.
Plusiņš - ja tāds vispār var būt šādā grāmatā - izsmeļošā informācija par to kas palika pāri no Černobiļai tuvākajem reģioniem Baltkrievijā. Mīnusiņš - Šur tur zuda ticamības moments, bet nesākšu nu iztirzāt šīs vietas. 07.11.2012. |
Aleksandra šifrs
Kārtīgs trilleris, brauc kauj, šauj pakniebjās un šitā uz riņķi vien. Lai nebūtu pārāk garlaicīgi un vienveidīgi tad šoreiz par fonu ir ņemta Ēģipte un Maķedonijas Aleksandrs. Kā jau ar tādām grāmatām gadās - izlec arī noderīgas lietas. Neko nezināju par Maķedonijas okupāciju un sadalīšanu, genocīdu tajā galā u.t.t. Neko daudz nezinu arī tagad, bet vismaz zinu ka tāds ir bijis.
Plusiņš - Vēsturiskais fōns...
Mīnusiņš - Trilleriskā vienveidība
okt.2012
Plusiņš - Vēsturiskais fōns...
Mīnusiņš - Trilleriskā vienveidība
okt.2012
Galaktikas ceļvedis ...
Nu zinātniskā fantastika tā nav, varbūt fantastiska fantāzija vai kosmiska fantāzija? Humors dažviet gāž no kātiem, bet dažviet kaitina. Man personīgi patīk bišķi cietāks SciFi, arī S.Lema - Ijona klusā dienasgrāmatu es pārāk labi nepanesu. Katrā ziņā lasāma šī triloģija četrās grāmatās ir un ne velti tā ir tik populāra, radio seriāli, TV seriāli un kas tik vēl ne...
Plusiņš - Neiespējamības dzinējs, kosmosa kuģi un apdzīvotas pasaules.
Mīnusiņš - pilnīgs cietā SciFi trūkums.
okt.2012
Plusiņš - Neiespējamības dzinējs, kosmosa kuģi un apdzīvotas pasaules.
Mīnusiņš - pilnīgs cietā SciFi trūkums.
okt.2012
Sieviete būrī
Manu subjektīvo prātu aptaujājot par šo grāmatu nākas secināt ka gana laba un lasāma.
Skandināvu kriminālgabals ar tehnotrillera un psiho drāmas piešprici. Tāds Stīglārsonīgs gabals un tas vien jau nozīmē ka visnotaļ labs.
Plusiņš - Saistoši aprakstītā spiediena kamera, skandināvu detektīvtrilleris vienmēr patīkami pārsteidz ar savu atšķirību no dziļāku rietumu analogiem
Mīnusiņš - Gaudulīgās drāmas.
okt.2012
Skandināvu kriminālgabals ar tehnotrillera un psiho drāmas piešprici. Tāds Stīglārsonīgs gabals un tas vien jau nozīmē ka visnotaļ labs.
Plusiņš - Saistoši aprakstītā spiediena kamera, skandināvu detektīvtrilleris vienmēr patīkami pārsteidz ar savu atšķirību no dziļāku rietumu analogiem
Mīnusiņš - Gaudulīgās drāmas.
okt.2012
