Dabas liegums
Šias stāsts 2010.gada beigās festivālā "Prozas lasījumi" ieguva "Skrivanek" simpātiju balvu un 2011.gada sākumā bija publicēts laikrakstā "Kultūras diena". Tas arī skaitās kā mans gala darbs Literārajā akadēmijā, tas gan ir nedaudz nepareizi jo īstais gala darbs bija fantasy romāns "Rakstu vācēja ceļš". "Dabas liegums" tapis vienas nakts laikā 2010.gadā no 31. augusta uz 1.septembri.
Veltīts – PND, Džeraldam Darelam, Cūkmenam, Mammai dabai un Vides ministrijai.
Sprīdītis nebija muļķis un par šo vietu viņš spētu pateikt tikai to, ka tā ir viņa mājas, varbūt ne tiešā nozīmē, bet pārnestā gan. Pa saules staros vizmojošo dīķa virsmu ņirbināja sīki vilnīši un ūdenī izplūda lieli apļi, kurus redzot, katrs makšķernieks ķertu pēc savas badapātagas. Purvainajos krastu līčos augošo puķu un krūmāju ziedu pārpilnībā sanēja dažādu kukainīšu simti, čīgāja sienāži un kurkstēja vardes. Vārdu sakot, idille, kuru redzot, Sprīdītis lāpstu nevis pavirši nosviestu vai brutāli iedurtu dzīvajā zemē, bet gan uzmanīgi, ar cieņu atstutētu pret simtgadīgā ozola stumbru un prātīgi atlaistos zālē, lai izbaudītu mieru un atjaunotni, ko sniedz saskaņa ar dabu.
Sprīdīši šeit neklaiņoja, to vietā paretam atkūlās dažādu augumu makšķernieki un sēņotāji, bet, par laimi, šo vietu viņi neapmeklēja pārāk bieži, jo nevienam nebija vēlmes kājot piecus kilometrus no tuvākā lielceļa, lai iemērktu makšķeri nomaļajā dīķī vai sēņotu tā krastos.
Biežāk par makšķerniekiem, pēdējā laikā vismaz reizi pāris mēnešos, šeit mēdza klaiņot fanātiski zaļais tuvējā ciema pamatskolas bioloģijas skolotājs Krūms. Pusmūža vīrs bija ne tikai bioloģijas skolotājs un zaļgano bērnu interešu pulciņa vadītājs, bet arī aizrautīgs dzīvās dabas pētītājs, vairāku zinātnisku traktātu autors un dažādu dzīvās dabas daļu, pārvērstu par nedzīvām, kolekcionārs. Apkrāvies ar somām, kurās grabēja mēģenes, kastēm, kurās glabājās kukaiņu slaktējamais inventārs, tauriņu ķeramo tīklu un citiem paveca Džerija Darela cienīgiem rīkiem, viņš, reiz nonācis līdz šejienei, pavadīja augas dienas ķerot, lasot, vācot, izrokot un latīniski lamājoties.
Pēc kādas no dīķa apkaimes apmeklējuma reizēm, mājās konservējot samedītos kukaiņus, lai tie ilgi un skaisti glabātos, viņš sevi pieķēra pie ķecerīgas atklāsmes, ka šo vaboļkukaini viņš nemaz nepazīst. Nācās ķerties pie biezajiem entomoloģijas sējumiem un pēc vairāku stundu darba konstatēt, ka noslaktētais lopiņš ir izcili rets eksemplārs, kuru neviens nav redzējis jau kādus simts gadus un arī pirms tam tas manīts tikai pāris reizes, lai kāds to varētu noķert, noslaktēt, atklāt un parādīt citiem, ka tāds eksistē. Arī citās reizēs konkrētais kukainis tika noķerts, noslaktēts un parādīts citiem, lai nebūtu aizdomas, ka pirmais eksemplārs ir salipināts no ābolu mizām un trušu spirām - tieši ar šiem izejmateriāliem senākos laikos strādāja entomoloģijas krāpnieki – neredzētu kukaiņu lipinātāji.
Tā nu kukaiņu mīļotājs Krūms pētīja noslaktēto, reto kukaini un drudžaini domāja, ko darīt tālāk. Grūti viņam nācās pašā pavasara plaukumā izplēst no skolas direktora vismaz pāris dienu atvaļinājumu, bet tomēr tas izdevās un, atdevis savu pamatskolnieku apmācīšanas rūpalu fizkultūras skolotāja rokās, Krūms devās uz galvaspilsētu.
Fizkultūras skolotājam šo papildus nastu nācās uzņemties, jo viņš no visiem skolas mācību un nemācību spēkiem atradās vistuvāk pie dabas krūtežas. Krosu taču skrien pa taciņām un pļaviņām, cauri parkam un gar skolas dīķi? Skrien! Skolniekiem sportojot odi kož un paretam kāda bite arī? Kož! Nu, tātad, kā nolēma skolas pedagoģiskā padome, fizkultūrietis bija nediplomēts, bet gandrīz vai profesionāls biologs.
Vēl pie dabas ļoti tuvu bija arī saimniecības pārzinis Bundžarlaks, bet direktors viņam baidījās uzticēt šo darbu, jo Bundžarlakam nebija pedagoģiskās izglītības un, starp citu, viņa ciešā tuvība ar dabu izpaudās kā vārtīšanās mauriņā ar šņabja pudeli vienā rokā un zaļu ābolu otrā. Īpaši skaudros tuvības mirkļos ar dabu, Bundžarlaks lēca kājās un, dejojot nepievilcīgu barbaru deju, skaļi lamājoties plēsa sev nost drēbes, jo sarkanās skudras, arī vēloties sajust tuvības mirkļus, bija salīdušas saimniecības pārziņa biksēs un tur sarīkojušas nekrietnas, visnotaļ sāpīgas un vēlāk arī riebīgi niezošas orģijas.
Tikmēr Krūms skraidīja pa vides ministrijas gaiteņiem, dabas mīļotāju klubu skabūžiem un sēdēja valsts vides pārvaldes nebeidzamajās rindās. Pagāja vairākas dienas, kamēr viņam izdevās ieskaidrot, ka kukainis kastītē tiešām ir ļoti retais Phlebotominae bufo marine terra jeb, normālu cilvēku valodā runājot – uz sauszemes dzīvojošais jūras krupjmoskīts. Protams, neviens pat nemēģināja šo kukaini tā saukt, lai nu tas paliek zinātājiem, parasti pietika ar „Blaukš, au, tas draņķis man iekoda” un vēl viens krupjmoskīts bija pagalam, neviens pat neaptvēra, ka tāds te ir lidinājies, sūcis asinis un ka sarkanā grāmata piesola reālu brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem un sodu divsimt minimālo mēnešalgu apmērā par nesankcionētu krupjmoskīta slepkavību bez nolūka kukaini iekļaut puslīdz jēdzīgā kolekcijā.
Beigu beigās Krūmam izdevās pārliecināt vides ministrijas zaļos birokrātus, ka kastītē nav vis no truša spirām un ābolu mizām veidots kukainis, bet gan īsts Phlebotominae bufo marine terra. Ja reiz birokrāts ir pārliecināts, tad viņš sāks smērēt papīrus, bet darīs to ar entuziasmu un ļoti ātri. Šoreiz birokrātus bija pārņēmusi sev neraksturīga steiga un jau pēc nedēļām trijām uz vietu, kur Krūms noķēra reto kukaini, tika nosūtīta jauno speciālistu ekspedīcija ar mērķi izpētīt biosfēras, biotopus, bio... bio...
Ekspedīcija vainagojās panākumiem, desmit krupjmoskīti tika noķerti un iekonservēti atrādīšanai ministrijā, neviens nemanīja, ka, pie ugunskura sēžot, dzerot alu un ģitāras pavadījumā dziedot dziesmas, starp visiem citiem asinssūcējiem tiek nosisti arī vairāki duči šo reto kukaiņu.
Ar labi paveikta darba apziņu un pamatīgām paģirām jaunie speciālisti devās atpakaļ uz galvaspilsētu. Bez apstiprinājuma par to, ka šeit tiešām dzīvo krupjmoskīti, viņi bija atklājuši vēl dažas izcili retas abinieku, augu un zivju sugas un nu sākās birokrātiskās procedūras, lai šai nomaļajai vietiņai piešķirtu svētās zemes statusu.
Debatēs par to, vai šeit ierīkot dabas liegumu, rezervātu, aizsargājamo teritoriju vai ar dzeloņstiepļu žogu apjoztu, NATO armijas apsargātu aizliegto zonu Nr.41, aizritēja mēneši. Skolotājs Krūms pacietīgi gaidīja rezultātus, priecādamies, ka tieši viņš ir tas, kas atklājis šo retumu krātuvi.
Kamēr pa purvainajiem dīķa krastiem moskītus trenkāja, vardes baidīja, alu dzēra un piekļāvīgās kursa biedrenes teltīs spaidīja vides ministriju pārstāvošo studentu ekspedīcija, satiksmes ministrijā atklājās pārsteidzošs fakts. Kāds prāta aptumsuma radītos godīguma uzplūdos nebija nozadzis visu valsts ceļu fondam atvēlēto naudu un nu pēkšņi bija jādomā, kur to izlietot. Ministru kabinetā debates sita augstu vilni un bija skaidrs, ka nu jau šo naudu pievākt ir par vēlu, jo nāksies dalīties ar visiem. Par nenozagtās naudas esamību bija padzirdējuši arī tie simts liekēži saeimā un bars sīkāku ierēdnīšu. Valdošā koalīcija, pārcilājusi naudas paciņu kalnu, nīgri skatījās uz opozīcijas niezošajiem nagiem, bet mūžam badīgā un apdalītā opozīcija ķērca, ka naudas ir maz, visiem nepietiks, tad jau labāk tiešām varbūt sataisīt kādu ceļu. Grāmatveži saskaitīja, ka, naudu sadalot uz visu ieinteresēto galviņām, katram sanāktu tikai pa dažām maksimālajām ministra mēnešalgām. Ja arī vairums zinātāju būtu piekrituši pat tik nelielu summu iebāzt kabatā, tad nu jau tiešām bija par vēlu, jo pāris modru Domburu bija izkladzinājuši pa pasauli, ka esot nauda ceļu uzturēšanai un būvei, arī vēlēšanas kārtējo reizi tuvojās, un pēkšņs lēmums par luksusklases automašīnu dāvināšanu visiem ministriem, deputātiem, baram ierēdņu un neskaitāmo, bezjēdzīgo valsts aģentūru vadītājiem liktos aizdomīgs un laikam jau izsauktu plašu rezonansi sabiedrībā. Nekas cits neatlika, sākās lemšana, ko nu lai dara. Deputāts Pusšmucāns no Saskanīgo Latvijas Puspilsoņu Cilvēktiesību Vienotā Centra klaigāja, ka ceļš no Rogovkas uz Strūžāniem neesot redzējis ne grants kravu kopš PSRS sabrukuma, par asfaltu nemaz nerunājot, bet Puķkalns no Zaļganajiem Lauksaimniekiem klaigāja, ka Ventspilī vajag vēl vienu tiltu un kādus septiņus pievedceļus ostai, ar līdzšinējiem četrpadsmit esot par maz. Gala rezultātā ar balsu vairākumu tika nolemts, ka ar šo naudu ir par maz, lai aizlāpītu bedrītes uz šosejas A10 Rīga – Ventspils un tāpēc tiks būvēts pilnīgi jauns, taisnāks ceļš, pilnīgi citā Latvijas galā, vairāku desmitu kilometru garumā no kādas nomaļas, bet milzīgas cementa rūpnīcas uz starppilsētu šoseju. Tie, kas balsoja PRET, nezināja un tie, kas balsoja PAR, neizpauda, ka arī šis lēmums nav bez savas zeltaini zilās sudraba maliņas. Gandrīz visiem PAR balsotājiem cementa koncernā piederēja pa akciju pakai un ceļš bija vitāli nepieciešams.
Skolotājam Krūmam bija apnicis gaidīt atbildi no vides ministrijas par ierobežotas piekļuves zonas noteikšanu reto sugu izplatības areālam, viņš vasaras sākumā devās novērot krupjmoskītu pārošanos un tos piebarot ar savām asinīm, jo bija satraucies par to, ka šie kukaiņi, netiekot pie barības, varētu izmirt. Koda jau viņi nikni un sāpīgi, bet atļaut izmirt tik retai sugai bija pret dabas mīļotāja sirdsapziņu. Nonākot dīķa krastos, viņš bija šokēts, apkārt klaiņoja vairāki desmiti entomologu amatieru un ķerstīja kukaiņus, meklēdami reto sugu. Uz katru kolekcijā iekļauto kukaini viņi, sitot sev pa skaustu, pieri un muguru nogalināja vairākus desmitus citu un starp tiem nereti gadījās arī krupjmoskīti. Krūms pēkšņā niknumā ar rungu sāka trenkāt šos neliešus, dažus pat sāpīgi apdauzīja, bet tad viņu sašņorēja un uz vidēji lielā novada centra policijas iecirkni pie visiem četriem policistiem aizveda ceļa būves brigadieris Šķembiņš, kurš, nobraucis no netālu esošā, jaunbūvējamā ceļa, lamādams sāpīgos kodējus moskītus, kuru nosaukumu viņš ietvēra vārdos „draņķa odi” un „riebīgie dunduri,” mazgāja savu milzīgo, netīro dienesta džipu, iebraucis to līdz kapotam dīķī.
Cementa rūpnīcas pievedceļa būve ritēja pilnā sparā, ja reiz visi milzīgie birokrātu simti bija iekustinājuši savu mašinēriju, tad tā virzījās ar milzīgu ātrumu un neapturamu jaudu. Mežu izciršanas atļaujas tika apstiprinātas brīdī, kad tika klāta ceļa seguma apakšējā kārta, ceļa projekts tapa gatavs, kad gandrīz jau bija uzliets asfalts un objekta nodošana ekspluatācijā notika mēnesi pirms ceļa būvniecības atļaujas izsniegšanas. Atļauja, protams, bija ar atpakaļejošu datumu.
Dīķis ceļa malā paliktu neievērots, ja ap to nesirotu skolotāja Krūma atklājuma iedvesmotie bioloģijas entuziastu spieti. Dīķa malā stāvošais būvuzraugs paraustīja plecus, ģenerāluzņēmējs, ierāvis konjaka malku no blašķes, noskurinājās un ministra pirmais padomnieks slaidi nospļāvās, trāpīdams pa galvu retajai Meksikas lūrētājvardei no Dienvidšrilankas. Vienprātība bez vārdiem bija panākta un pāris dienās, izlietojot materiālu pārpalikumus, no lielā ceļa tika izbūvēts neliels atzars, kas veda uz jauku, sirmozolu ieskautu pļaviņu dīķa krastā.
Dažas nedēļas pēc jaunā ceļa atklāšanas, par entomologu amatieru iekaustīšanu piespriesto laiku atsēdējis, atgriezās skolotājs Krūms. Pie trūcīgās ieslodzījuma vietas pārtikas novājējušais, bet sirdī vēl joprojām zaļais vīrs steidzās uz dīķi. Gaita vairs nebija tik aša kā agrāk, steidzoties aplūkot, ko nu mamma daba viņam liks priekšā. Atsēžot laiku nevis palielākā Vislatvijas mēroga cietumā, bet gan novada centra КПЗ, viņu bija nomocījuši tie draņķa menti, kas viņam neļāva vis mierīgi gulšņāt kamerā filozofējot par biotopiem, biosfērām, bio, bio, ibio, rio.
Uzzinājuši, ka ieslodzītais ir profesionāls biologs, visi četri vidēji lielā novada policisti viņu raustīja katrs uz savu pusi un Krūma ieslodzījuma dienas pagāja, iecirkņa priekšnieka dārzā potējot ķirbjus, preses sekretāres dāčā pārstādot joptvīnijas, kā arī vienmēr iereibušā ceļu un točku inspektora nožēlojamajā lauķelī stādot koksagīzu kvadrātligzdās. Bet visļaunāk bija pie bērnistabas inspektores, kas darbu savienošanas kārtībā pa vakariem un brīvdienām, kad netrenkāja mazgadīgos alus dzērājus, bija sīkzemniece. Krūmam nācās viņas neskaitāmajos lauciņos un dobēs katram kāposta stādam uzliet pa puslitram no atejas bedres pasmeltā šķidruma. Tad jau novada tiesas nama galvenās tiesneses rožu apgriešana bija medusmaize un tā arī viņam nesa vislielāko labumu, ieslodzījuma laiks par labu uzvedību un apzinīgu darbu tika samazināts uz pusi, laikam jau šim lēmumam par iemeslu bija ne tikai apzinīgais darbs un uzvedība pie rozēm, bet arī apzinīgais darbs un uzvedība tiesneses guļamistabā.
Jau krietnu gabalu no dīķa Krūms sajuta ko nelāgu, gaisā virmoja trokšņi, balsis un deguma smaka. Dīķmalā dabu mīlošais biologs sastinga ar atkārušos žokli. Malu malās ņudzēja cilvēki, un tie vairs nebija amatieri kukaiņķērāji. Kāds betona vedējs, iebraucis dīķī, skaloja milzīgo mucu, ik pa brīdim pamukdams ārā, brīžos, kad no pāris laivām viņam uzsauca, ka tūlīt būs. Jāmūk bija, jo laivotāji ar augstsprieguma ģeneratoru radīto strāvu sita zivis un starpbrīžos, kad viņi tās uzlasīja, dīķī atgriezās gan betona vedēja šoferis, gan bariņš jautru peldētāju. Ar sāpīgām spazmām sirds apvidū Krūms vēroja, kā elektrozvejas cienītāji laivā visu citu zivju starpā krāmē arī retās un miermīlīgās Latvijas saldūdens dīķhaizivis. Krūma skats pievērsās sirmozolu ieskautajai pļaviņai, kur nu slējās vismaz pussimts telšu, ap kurām zeme no vienas vietas bija piebārstīta ar visdažādāko drazu, motorzāģa rējienu pavadīti, gāzās simtgadīgie ozoli un pēc atzarošanas tos savāca milzīgs baļķvedējs, kurš stāvēja vietā, kur kādreiz auga sarkanajā grāmatā ierakstītās purva viršupalmas. Tagad tur pletās izdangātu dubļu jūra un, kā izskatījās pēc atlikušo ozolu daudzuma, šis nav ne pirmais, ne arī desmitais baļķvedējs, kurš mīcās pa šiem aizsargājamajiem biotopiem.
Krūms, nesakarīgi klaigājot, sāka klenderēt apkārt, bet, vēl saglabājot kādas veselā saprāta druskas caur mammas dabas sāpēm, kuras viņš sajuta tikpat kā savas, dabas saudzētājs nevienam neuzbruka, tāpēc arī viņu šoreiz neaizveda uz četru bioloģisko vampīru apdzīvoto policijas iecirkni, bet gan uz ciema ambulanci, kur, noguldīts vienīgajā guļvietā, skolotājs Krūms novārtījās murgos pāris nedēļas.
Nācis pie sajēgas, viņš zvanīja visur, kur iespējams, kamēr vien nebeidzās par niecīgo skolotāja algu pirktais priekšapmaksas kartes kredīts. Nākamajā dienā, sagaidījis tās trīs amatpersonas, kuras uzskatīja par vajadzīgu ierasties, viņš kopā ar ciemiņiem devās uz dīķi. Tas izskatījās pavisam savādāks nekā pirms slimības. Ozolu vairs nebija, arī citus kokus vairs manīja tikai retumis un tos pašus cītīgi cirta atpūtnieki, kuru skaits bija stipri samazinājies. Dīķī vairs neviens nepeldēja un mašīnas nemazgāja, jo ūdens vietā atradās netīri zaļgans, eļļains šķidrums, no kura cēlās elpu ciet raujoši dzeltenīgi tvaiki. Atkritumu kaudzes biotopu vietā bija pievilinājušas kaiju tūkstošus. Divi atbraukušie vides ministrijas ierēdņi sākumā mēģināja kratīt ar pirkstu tiem dažiem atpūtniekiem, kas cirta kokus ugunskuriem un autocisternu šoferiem, kas, ģērbušies ķīmiskās aizsardzības tērpos, pludināja dīķī iekšā nenosakāmas izcelsmes zaļgani spīguļojošas vielas. Ierēdņi, sapratuši sava darba bezjēdzību, šo to pierakstīja bloknotos un veidlapās, tad, apmierināti ar padarīto darbu, palīdzēja atpūtniekiem sacirst malku ugunskuriem un piebiedrojās tiem. Pa apli tika laistas grādīgu dziru pudeles un ierēdņi likās visnotaļ apmierināti ar paveikto.
Trešais viesis, Cūkmens, bizoja apkārt savā kostīmā, aizrādīdams visiem pēc kārtas par šmucēšanu dabā, bet, dabūjis no autocisternu šoferiem pāris sitienus pa galvu sedzošo cūkas masku, palika pavisam nesakarīgs un sāka streipuļot, līdz, attapies laipas galā, vairs nenoturēja līdzsvaru un iegāzās dīķī. Neviens viņu no turienes ārā nevilka, bet, par laimi, cūkas tērpā ģērbtais vīrs pats izkūlās krastā, tikai tērpa vairs viņam mugurā nebija. Dīķa ūdenī sairis, tas sadalījās pa sastāvdaļām un, pārvērties rozā šļurā, lēkšķēm vien krita nost no apjukušā Cūkmena auguma. Tērps viņu nebija pasargājis un Krūms saprata, kāpēc dīķī vairs neviens nepeldas, pat netuvojas tam. Cūkmena augums pārklājās ar milzīgām apdegumu čūlām un dīvainu ēdi, kas lielā ātrumā progresēja, aprijot vīra ādu. Pēc dažām minūtēm Cūkmens izskatījās stipri līdzīgi kā pirms tērpa zaudēšanas, pat vēl reālistiskāk. Ātrā palīdzība ieradās drīz un aizrāva smagi cietušo uz slimnīcu. Abi ministrijas ierēdņi, stipri iereibuši, sarunāja transportu uz galvaspilsētu, apsolīdami visīsākajā laikā sniegt skolotājam Krūmam atbildi par īpašā statusa piešķiršanu šai vietai.
Liels bija skolotāja Krūma prieks un pārsteigums, ka atbilde no ministrijas tiešām pienāca pēc pāris dienām. Neatplēsis aploksni, viņš steidzās uz dīķa krastiem, lai to nolasītu visiem dabas piesārņotājiem. Telšu iemītnieku vietā bija stājušies noskranduši un smirdīgi personāži, kuri cēla būdas no turpat atkritumu kaudzēs atrastajiem materiāliem, kurus nemitīgi papildināja jauni kravas mašīnu pievedumi.
Krūms, uzrāpies augstākajā no mēslu kaudzēm, atplēsa aploksni un, izlaizdams liekvārdīgo ievadu, skaļā balsī sāka lasīt pašu galveno.
... pēc rūpīgas vietas izpētes nosakām augstākminētajam sektoram īpašo statusu.
Nosaukums – Dabas liegums.
Pielietojuma mērķis – nešķiroto sadzīves, kanalizācijas, toksisko un radioaktīvo atkritumu izgāztuve.
Skolotājs Krūms vairs tālāk nespēja lasīt. Izlaidis vēstuli no rokām, viņš, nodūris galvu, nokāpa no kaudzes un soļoja dīķa virzienā, dīķa, kurš viņam bija sniedzis jaunatklājuma prieku un tīkamos mirkļus, pavadītus divatā ar mammu dabu. Mamma daba šai vietā bija mirusi un fanātiski zaļais Krūms, lieliski apzinādamies, ko dara, gāja pie viņas. Sākumā svelošas sāpes ap potītēm, ceļgali, likās, eksplodēs no saskarsmes ar dīķa ūdeni, iebridis šķidrumā līdz nabai, viņš saprata, ka vairs nevienā guļamistabā nebūs gaidīts viesis. Krūms apņēmīgi turpināja ceļu, līdz ūdens sakļāvās pār viņa galvu, no kuras uz visām pusēm aizpeldēja ar saknēm izdedzināto matu lēkšķes.
Jaunie dīķa krasta apdzīvotāji vienaldzīgi nolūkojās dzelmē nozūdošajā vīrā un atgriezās pie savu postapokaliptisko mītņu celtniecības, bet autocisternu šoferi, tērpušies ķīmiskās aizsardzības tērpos un uzmanoties no šļakatām, pat nepamanīja bioloģijas skolotāja Krūma pēdējo peldi.
***
P.S. Dažādu retzemju ķīmisko elementu un radioaktīvo izotopu ietekmē mutācija bija ātra. Pēc dažiem gadiem jaunais vietējās pamatskolas bioloģijas skolotājs B.I. Ohazards, tērpies ķīmiskās aizsardzības tērpā ar skābekļa baloniem uz muguras, atklāja par dabas liegumu sauktajā toksisko atkritumu izgāztuvē dažas jaunas sugas, no kurām interesantāko nosauca par Phlebotominae Biohozardus Dangerus – Bioloģiski bīstamajiem moskītiem, pēc kuru koduma izdzīvoja reti kurš, ja arī izdzīvoja, tad atradās vai nu komā un klejoja savā universā, vai arī ar amputētām rokām un kājām kūlās pa dzīvi ratiņkrēslā, trīcinot galvu, plašo smadzeņu bojājumu rezultātā redzot jaunas krāsas, dzirdot jaunas skaņas un gvelžot garas runas nesaprotamās mēlēs. Dīķī manīja arī pazibam ko līdzīgu cilvēkam bez ādas un zivs asti kāju vietā. Skolotājs Ohazards nebija māņticīgs un, atmetis piepeši uznākušo fantāziju par nārām, nokristīja dīķī peldošo par Homo Biohazardus.
Veltīts – PND, Džeraldam Darelam, Cūkmenam, Mammai dabai un Vides ministrijai.
Sprīdītis nebija muļķis un par šo vietu viņš spētu pateikt tikai to, ka tā ir viņa mājas, varbūt ne tiešā nozīmē, bet pārnestā gan. Pa saules staros vizmojošo dīķa virsmu ņirbināja sīki vilnīši un ūdenī izplūda lieli apļi, kurus redzot, katrs makšķernieks ķertu pēc savas badapātagas. Purvainajos krastu līčos augošo puķu un krūmāju ziedu pārpilnībā sanēja dažādu kukainīšu simti, čīgāja sienāži un kurkstēja vardes. Vārdu sakot, idille, kuru redzot, Sprīdītis lāpstu nevis pavirši nosviestu vai brutāli iedurtu dzīvajā zemē, bet gan uzmanīgi, ar cieņu atstutētu pret simtgadīgā ozola stumbru un prātīgi atlaistos zālē, lai izbaudītu mieru un atjaunotni, ko sniedz saskaņa ar dabu.
Sprīdīši šeit neklaiņoja, to vietā paretam atkūlās dažādu augumu makšķernieki un sēņotāji, bet, par laimi, šo vietu viņi neapmeklēja pārāk bieži, jo nevienam nebija vēlmes kājot piecus kilometrus no tuvākā lielceļa, lai iemērktu makšķeri nomaļajā dīķī vai sēņotu tā krastos.
Biežāk par makšķerniekiem, pēdējā laikā vismaz reizi pāris mēnešos, šeit mēdza klaiņot fanātiski zaļais tuvējā ciema pamatskolas bioloģijas skolotājs Krūms. Pusmūža vīrs bija ne tikai bioloģijas skolotājs un zaļgano bērnu interešu pulciņa vadītājs, bet arī aizrautīgs dzīvās dabas pētītājs, vairāku zinātnisku traktātu autors un dažādu dzīvās dabas daļu, pārvērstu par nedzīvām, kolekcionārs. Apkrāvies ar somām, kurās grabēja mēģenes, kastēm, kurās glabājās kukaiņu slaktējamais inventārs, tauriņu ķeramo tīklu un citiem paveca Džerija Darela cienīgiem rīkiem, viņš, reiz nonācis līdz šejienei, pavadīja augas dienas ķerot, lasot, vācot, izrokot un latīniski lamājoties.
Pēc kādas no dīķa apkaimes apmeklējuma reizēm, mājās konservējot samedītos kukaiņus, lai tie ilgi un skaisti glabātos, viņš sevi pieķēra pie ķecerīgas atklāsmes, ka šo vaboļkukaini viņš nemaz nepazīst. Nācās ķerties pie biezajiem entomoloģijas sējumiem un pēc vairāku stundu darba konstatēt, ka noslaktētais lopiņš ir izcili rets eksemplārs, kuru neviens nav redzējis jau kādus simts gadus un arī pirms tam tas manīts tikai pāris reizes, lai kāds to varētu noķert, noslaktēt, atklāt un parādīt citiem, ka tāds eksistē. Arī citās reizēs konkrētais kukainis tika noķerts, noslaktēts un parādīts citiem, lai nebūtu aizdomas, ka pirmais eksemplārs ir salipināts no ābolu mizām un trušu spirām - tieši ar šiem izejmateriāliem senākos laikos strādāja entomoloģijas krāpnieki – neredzētu kukaiņu lipinātāji.
Tā nu kukaiņu mīļotājs Krūms pētīja noslaktēto, reto kukaini un drudžaini domāja, ko darīt tālāk. Grūti viņam nācās pašā pavasara plaukumā izplēst no skolas direktora vismaz pāris dienu atvaļinājumu, bet tomēr tas izdevās un, atdevis savu pamatskolnieku apmācīšanas rūpalu fizkultūras skolotāja rokās, Krūms devās uz galvaspilsētu.
Fizkultūras skolotājam šo papildus nastu nācās uzņemties, jo viņš no visiem skolas mācību un nemācību spēkiem atradās vistuvāk pie dabas krūtežas. Krosu taču skrien pa taciņām un pļaviņām, cauri parkam un gar skolas dīķi? Skrien! Skolniekiem sportojot odi kož un paretam kāda bite arī? Kož! Nu, tātad, kā nolēma skolas pedagoģiskā padome, fizkultūrietis bija nediplomēts, bet gandrīz vai profesionāls biologs.
Vēl pie dabas ļoti tuvu bija arī saimniecības pārzinis Bundžarlaks, bet direktors viņam baidījās uzticēt šo darbu, jo Bundžarlakam nebija pedagoģiskās izglītības un, starp citu, viņa ciešā tuvība ar dabu izpaudās kā vārtīšanās mauriņā ar šņabja pudeli vienā rokā un zaļu ābolu otrā. Īpaši skaudros tuvības mirkļos ar dabu, Bundžarlaks lēca kājās un, dejojot nepievilcīgu barbaru deju, skaļi lamājoties plēsa sev nost drēbes, jo sarkanās skudras, arī vēloties sajust tuvības mirkļus, bija salīdušas saimniecības pārziņa biksēs un tur sarīkojušas nekrietnas, visnotaļ sāpīgas un vēlāk arī riebīgi niezošas orģijas.
Tikmēr Krūms skraidīja pa vides ministrijas gaiteņiem, dabas mīļotāju klubu skabūžiem un sēdēja valsts vides pārvaldes nebeidzamajās rindās. Pagāja vairākas dienas, kamēr viņam izdevās ieskaidrot, ka kukainis kastītē tiešām ir ļoti retais Phlebotominae bufo marine terra jeb, normālu cilvēku valodā runājot – uz sauszemes dzīvojošais jūras krupjmoskīts. Protams, neviens pat nemēģināja šo kukaini tā saukt, lai nu tas paliek zinātājiem, parasti pietika ar „Blaukš, au, tas draņķis man iekoda” un vēl viens krupjmoskīts bija pagalam, neviens pat neaptvēra, ka tāds te ir lidinājies, sūcis asinis un ka sarkanā grāmata piesola reālu brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem un sodu divsimt minimālo mēnešalgu apmērā par nesankcionētu krupjmoskīta slepkavību bez nolūka kukaini iekļaut puslīdz jēdzīgā kolekcijā.
Beigu beigās Krūmam izdevās pārliecināt vides ministrijas zaļos birokrātus, ka kastītē nav vis no truša spirām un ābolu mizām veidots kukainis, bet gan īsts Phlebotominae bufo marine terra. Ja reiz birokrāts ir pārliecināts, tad viņš sāks smērēt papīrus, bet darīs to ar entuziasmu un ļoti ātri. Šoreiz birokrātus bija pārņēmusi sev neraksturīga steiga un jau pēc nedēļām trijām uz vietu, kur Krūms noķēra reto kukaini, tika nosūtīta jauno speciālistu ekspedīcija ar mērķi izpētīt biosfēras, biotopus, bio... bio...
Ekspedīcija vainagojās panākumiem, desmit krupjmoskīti tika noķerti un iekonservēti atrādīšanai ministrijā, neviens nemanīja, ka, pie ugunskura sēžot, dzerot alu un ģitāras pavadījumā dziedot dziesmas, starp visiem citiem asinssūcējiem tiek nosisti arī vairāki duči šo reto kukaiņu.
Ar labi paveikta darba apziņu un pamatīgām paģirām jaunie speciālisti devās atpakaļ uz galvaspilsētu. Bez apstiprinājuma par to, ka šeit tiešām dzīvo krupjmoskīti, viņi bija atklājuši vēl dažas izcili retas abinieku, augu un zivju sugas un nu sākās birokrātiskās procedūras, lai šai nomaļajai vietiņai piešķirtu svētās zemes statusu.
Debatēs par to, vai šeit ierīkot dabas liegumu, rezervātu, aizsargājamo teritoriju vai ar dzeloņstiepļu žogu apjoztu, NATO armijas apsargātu aizliegto zonu Nr.41, aizritēja mēneši. Skolotājs Krūms pacietīgi gaidīja rezultātus, priecādamies, ka tieši viņš ir tas, kas atklājis šo retumu krātuvi.
Kamēr pa purvainajiem dīķa krastiem moskītus trenkāja, vardes baidīja, alu dzēra un piekļāvīgās kursa biedrenes teltīs spaidīja vides ministriju pārstāvošo studentu ekspedīcija, satiksmes ministrijā atklājās pārsteidzošs fakts. Kāds prāta aptumsuma radītos godīguma uzplūdos nebija nozadzis visu valsts ceļu fondam atvēlēto naudu un nu pēkšņi bija jādomā, kur to izlietot. Ministru kabinetā debates sita augstu vilni un bija skaidrs, ka nu jau šo naudu pievākt ir par vēlu, jo nāksies dalīties ar visiem. Par nenozagtās naudas esamību bija padzirdējuši arī tie simts liekēži saeimā un bars sīkāku ierēdnīšu. Valdošā koalīcija, pārcilājusi naudas paciņu kalnu, nīgri skatījās uz opozīcijas niezošajiem nagiem, bet mūžam badīgā un apdalītā opozīcija ķērca, ka naudas ir maz, visiem nepietiks, tad jau labāk tiešām varbūt sataisīt kādu ceļu. Grāmatveži saskaitīja, ka, naudu sadalot uz visu ieinteresēto galviņām, katram sanāktu tikai pa dažām maksimālajām ministra mēnešalgām. Ja arī vairums zinātāju būtu piekrituši pat tik nelielu summu iebāzt kabatā, tad nu jau tiešām bija par vēlu, jo pāris modru Domburu bija izkladzinājuši pa pasauli, ka esot nauda ceļu uzturēšanai un būvei, arī vēlēšanas kārtējo reizi tuvojās, un pēkšņs lēmums par luksusklases automašīnu dāvināšanu visiem ministriem, deputātiem, baram ierēdņu un neskaitāmo, bezjēdzīgo valsts aģentūru vadītājiem liktos aizdomīgs un laikam jau izsauktu plašu rezonansi sabiedrībā. Nekas cits neatlika, sākās lemšana, ko nu lai dara. Deputāts Pusšmucāns no Saskanīgo Latvijas Puspilsoņu Cilvēktiesību Vienotā Centra klaigāja, ka ceļš no Rogovkas uz Strūžāniem neesot redzējis ne grants kravu kopš PSRS sabrukuma, par asfaltu nemaz nerunājot, bet Puķkalns no Zaļganajiem Lauksaimniekiem klaigāja, ka Ventspilī vajag vēl vienu tiltu un kādus septiņus pievedceļus ostai, ar līdzšinējiem četrpadsmit esot par maz. Gala rezultātā ar balsu vairākumu tika nolemts, ka ar šo naudu ir par maz, lai aizlāpītu bedrītes uz šosejas A10 Rīga – Ventspils un tāpēc tiks būvēts pilnīgi jauns, taisnāks ceļš, pilnīgi citā Latvijas galā, vairāku desmitu kilometru garumā no kādas nomaļas, bet milzīgas cementa rūpnīcas uz starppilsētu šoseju. Tie, kas balsoja PRET, nezināja un tie, kas balsoja PAR, neizpauda, ka arī šis lēmums nav bez savas zeltaini zilās sudraba maliņas. Gandrīz visiem PAR balsotājiem cementa koncernā piederēja pa akciju pakai un ceļš bija vitāli nepieciešams.
Skolotājam Krūmam bija apnicis gaidīt atbildi no vides ministrijas par ierobežotas piekļuves zonas noteikšanu reto sugu izplatības areālam, viņš vasaras sākumā devās novērot krupjmoskītu pārošanos un tos piebarot ar savām asinīm, jo bija satraucies par to, ka šie kukaiņi, netiekot pie barības, varētu izmirt. Koda jau viņi nikni un sāpīgi, bet atļaut izmirt tik retai sugai bija pret dabas mīļotāja sirdsapziņu. Nonākot dīķa krastos, viņš bija šokēts, apkārt klaiņoja vairāki desmiti entomologu amatieru un ķerstīja kukaiņus, meklēdami reto sugu. Uz katru kolekcijā iekļauto kukaini viņi, sitot sev pa skaustu, pieri un muguru nogalināja vairākus desmitus citu un starp tiem nereti gadījās arī krupjmoskīti. Krūms pēkšņā niknumā ar rungu sāka trenkāt šos neliešus, dažus pat sāpīgi apdauzīja, bet tad viņu sašņorēja un uz vidēji lielā novada centra policijas iecirkni pie visiem četriem policistiem aizveda ceļa būves brigadieris Šķembiņš, kurš, nobraucis no netālu esošā, jaunbūvējamā ceļa, lamādams sāpīgos kodējus moskītus, kuru nosaukumu viņš ietvēra vārdos „draņķa odi” un „riebīgie dunduri,” mazgāja savu milzīgo, netīro dienesta džipu, iebraucis to līdz kapotam dīķī.
Cementa rūpnīcas pievedceļa būve ritēja pilnā sparā, ja reiz visi milzīgie birokrātu simti bija iekustinājuši savu mašinēriju, tad tā virzījās ar milzīgu ātrumu un neapturamu jaudu. Mežu izciršanas atļaujas tika apstiprinātas brīdī, kad tika klāta ceļa seguma apakšējā kārta, ceļa projekts tapa gatavs, kad gandrīz jau bija uzliets asfalts un objekta nodošana ekspluatācijā notika mēnesi pirms ceļa būvniecības atļaujas izsniegšanas. Atļauja, protams, bija ar atpakaļejošu datumu.
Dīķis ceļa malā paliktu neievērots, ja ap to nesirotu skolotāja Krūma atklājuma iedvesmotie bioloģijas entuziastu spieti. Dīķa malā stāvošais būvuzraugs paraustīja plecus, ģenerāluzņēmējs, ierāvis konjaka malku no blašķes, noskurinājās un ministra pirmais padomnieks slaidi nospļāvās, trāpīdams pa galvu retajai Meksikas lūrētājvardei no Dienvidšrilankas. Vienprātība bez vārdiem bija panākta un pāris dienās, izlietojot materiālu pārpalikumus, no lielā ceļa tika izbūvēts neliels atzars, kas veda uz jauku, sirmozolu ieskautu pļaviņu dīķa krastā.
Dažas nedēļas pēc jaunā ceļa atklāšanas, par entomologu amatieru iekaustīšanu piespriesto laiku atsēdējis, atgriezās skolotājs Krūms. Pie trūcīgās ieslodzījuma vietas pārtikas novājējušais, bet sirdī vēl joprojām zaļais vīrs steidzās uz dīķi. Gaita vairs nebija tik aša kā agrāk, steidzoties aplūkot, ko nu mamma daba viņam liks priekšā. Atsēžot laiku nevis palielākā Vislatvijas mēroga cietumā, bet gan novada centra КПЗ, viņu bija nomocījuši tie draņķa menti, kas viņam neļāva vis mierīgi gulšņāt kamerā filozofējot par biotopiem, biosfērām, bio, bio, ibio, rio.
Uzzinājuši, ka ieslodzītais ir profesionāls biologs, visi četri vidēji lielā novada policisti viņu raustīja katrs uz savu pusi un Krūma ieslodzījuma dienas pagāja, iecirkņa priekšnieka dārzā potējot ķirbjus, preses sekretāres dāčā pārstādot joptvīnijas, kā arī vienmēr iereibušā ceļu un točku inspektora nožēlojamajā lauķelī stādot koksagīzu kvadrātligzdās. Bet visļaunāk bija pie bērnistabas inspektores, kas darbu savienošanas kārtībā pa vakariem un brīvdienām, kad netrenkāja mazgadīgos alus dzērājus, bija sīkzemniece. Krūmam nācās viņas neskaitāmajos lauciņos un dobēs katram kāposta stādam uzliet pa puslitram no atejas bedres pasmeltā šķidruma. Tad jau novada tiesas nama galvenās tiesneses rožu apgriešana bija medusmaize un tā arī viņam nesa vislielāko labumu, ieslodzījuma laiks par labu uzvedību un apzinīgu darbu tika samazināts uz pusi, laikam jau šim lēmumam par iemeslu bija ne tikai apzinīgais darbs un uzvedība pie rozēm, bet arī apzinīgais darbs un uzvedība tiesneses guļamistabā.
Jau krietnu gabalu no dīķa Krūms sajuta ko nelāgu, gaisā virmoja trokšņi, balsis un deguma smaka. Dīķmalā dabu mīlošais biologs sastinga ar atkārušos žokli. Malu malās ņudzēja cilvēki, un tie vairs nebija amatieri kukaiņķērāji. Kāds betona vedējs, iebraucis dīķī, skaloja milzīgo mucu, ik pa brīdim pamukdams ārā, brīžos, kad no pāris laivām viņam uzsauca, ka tūlīt būs. Jāmūk bija, jo laivotāji ar augstsprieguma ģeneratoru radīto strāvu sita zivis un starpbrīžos, kad viņi tās uzlasīja, dīķī atgriezās gan betona vedēja šoferis, gan bariņš jautru peldētāju. Ar sāpīgām spazmām sirds apvidū Krūms vēroja, kā elektrozvejas cienītāji laivā visu citu zivju starpā krāmē arī retās un miermīlīgās Latvijas saldūdens dīķhaizivis. Krūma skats pievērsās sirmozolu ieskautajai pļaviņai, kur nu slējās vismaz pussimts telšu, ap kurām zeme no vienas vietas bija piebārstīta ar visdažādāko drazu, motorzāģa rējienu pavadīti, gāzās simtgadīgie ozoli un pēc atzarošanas tos savāca milzīgs baļķvedējs, kurš stāvēja vietā, kur kādreiz auga sarkanajā grāmatā ierakstītās purva viršupalmas. Tagad tur pletās izdangātu dubļu jūra un, kā izskatījās pēc atlikušo ozolu daudzuma, šis nav ne pirmais, ne arī desmitais baļķvedējs, kurš mīcās pa šiem aizsargājamajiem biotopiem.
Krūms, nesakarīgi klaigājot, sāka klenderēt apkārt, bet, vēl saglabājot kādas veselā saprāta druskas caur mammas dabas sāpēm, kuras viņš sajuta tikpat kā savas, dabas saudzētājs nevienam neuzbruka, tāpēc arī viņu šoreiz neaizveda uz četru bioloģisko vampīru apdzīvoto policijas iecirkni, bet gan uz ciema ambulanci, kur, noguldīts vienīgajā guļvietā, skolotājs Krūms novārtījās murgos pāris nedēļas.
Nācis pie sajēgas, viņš zvanīja visur, kur iespējams, kamēr vien nebeidzās par niecīgo skolotāja algu pirktais priekšapmaksas kartes kredīts. Nākamajā dienā, sagaidījis tās trīs amatpersonas, kuras uzskatīja par vajadzīgu ierasties, viņš kopā ar ciemiņiem devās uz dīķi. Tas izskatījās pavisam savādāks nekā pirms slimības. Ozolu vairs nebija, arī citus kokus vairs manīja tikai retumis un tos pašus cītīgi cirta atpūtnieki, kuru skaits bija stipri samazinājies. Dīķī vairs neviens nepeldēja un mašīnas nemazgāja, jo ūdens vietā atradās netīri zaļgans, eļļains šķidrums, no kura cēlās elpu ciet raujoši dzeltenīgi tvaiki. Atkritumu kaudzes biotopu vietā bija pievilinājušas kaiju tūkstošus. Divi atbraukušie vides ministrijas ierēdņi sākumā mēģināja kratīt ar pirkstu tiem dažiem atpūtniekiem, kas cirta kokus ugunskuriem un autocisternu šoferiem, kas, ģērbušies ķīmiskās aizsardzības tērpos, pludināja dīķī iekšā nenosakāmas izcelsmes zaļgani spīguļojošas vielas. Ierēdņi, sapratuši sava darba bezjēdzību, šo to pierakstīja bloknotos un veidlapās, tad, apmierināti ar padarīto darbu, palīdzēja atpūtniekiem sacirst malku ugunskuriem un piebiedrojās tiem. Pa apli tika laistas grādīgu dziru pudeles un ierēdņi likās visnotaļ apmierināti ar paveikto.
Trešais viesis, Cūkmens, bizoja apkārt savā kostīmā, aizrādīdams visiem pēc kārtas par šmucēšanu dabā, bet, dabūjis no autocisternu šoferiem pāris sitienus pa galvu sedzošo cūkas masku, palika pavisam nesakarīgs un sāka streipuļot, līdz, attapies laipas galā, vairs nenoturēja līdzsvaru un iegāzās dīķī. Neviens viņu no turienes ārā nevilka, bet, par laimi, cūkas tērpā ģērbtais vīrs pats izkūlās krastā, tikai tērpa vairs viņam mugurā nebija. Dīķa ūdenī sairis, tas sadalījās pa sastāvdaļām un, pārvērties rozā šļurā, lēkšķēm vien krita nost no apjukušā Cūkmena auguma. Tērps viņu nebija pasargājis un Krūms saprata, kāpēc dīķī vairs neviens nepeldas, pat netuvojas tam. Cūkmena augums pārklājās ar milzīgām apdegumu čūlām un dīvainu ēdi, kas lielā ātrumā progresēja, aprijot vīra ādu. Pēc dažām minūtēm Cūkmens izskatījās stipri līdzīgi kā pirms tērpa zaudēšanas, pat vēl reālistiskāk. Ātrā palīdzība ieradās drīz un aizrāva smagi cietušo uz slimnīcu. Abi ministrijas ierēdņi, stipri iereibuši, sarunāja transportu uz galvaspilsētu, apsolīdami visīsākajā laikā sniegt skolotājam Krūmam atbildi par īpašā statusa piešķiršanu šai vietai.
Liels bija skolotāja Krūma prieks un pārsteigums, ka atbilde no ministrijas tiešām pienāca pēc pāris dienām. Neatplēsis aploksni, viņš steidzās uz dīķa krastiem, lai to nolasītu visiem dabas piesārņotājiem. Telšu iemītnieku vietā bija stājušies noskranduši un smirdīgi personāži, kuri cēla būdas no turpat atkritumu kaudzēs atrastajiem materiāliem, kurus nemitīgi papildināja jauni kravas mašīnu pievedumi.
Krūms, uzrāpies augstākajā no mēslu kaudzēm, atplēsa aploksni un, izlaizdams liekvārdīgo ievadu, skaļā balsī sāka lasīt pašu galveno.
... pēc rūpīgas vietas izpētes nosakām augstākminētajam sektoram īpašo statusu.
Nosaukums – Dabas liegums.
Pielietojuma mērķis – nešķiroto sadzīves, kanalizācijas, toksisko un radioaktīvo atkritumu izgāztuve.
Skolotājs Krūms vairs tālāk nespēja lasīt. Izlaidis vēstuli no rokām, viņš, nodūris galvu, nokāpa no kaudzes un soļoja dīķa virzienā, dīķa, kurš viņam bija sniedzis jaunatklājuma prieku un tīkamos mirkļus, pavadītus divatā ar mammu dabu. Mamma daba šai vietā bija mirusi un fanātiski zaļais Krūms, lieliski apzinādamies, ko dara, gāja pie viņas. Sākumā svelošas sāpes ap potītēm, ceļgali, likās, eksplodēs no saskarsmes ar dīķa ūdeni, iebridis šķidrumā līdz nabai, viņš saprata, ka vairs nevienā guļamistabā nebūs gaidīts viesis. Krūms apņēmīgi turpināja ceļu, līdz ūdens sakļāvās pār viņa galvu, no kuras uz visām pusēm aizpeldēja ar saknēm izdedzināto matu lēkšķes.
Jaunie dīķa krasta apdzīvotāji vienaldzīgi nolūkojās dzelmē nozūdošajā vīrā un atgriezās pie savu postapokaliptisko mītņu celtniecības, bet autocisternu šoferi, tērpušies ķīmiskās aizsardzības tērpos un uzmanoties no šļakatām, pat nepamanīja bioloģijas skolotāja Krūma pēdējo peldi.
***
P.S. Dažādu retzemju ķīmisko elementu un radioaktīvo izotopu ietekmē mutācija bija ātra. Pēc dažiem gadiem jaunais vietējās pamatskolas bioloģijas skolotājs B.I. Ohazards, tērpies ķīmiskās aizsardzības tērpā ar skābekļa baloniem uz muguras, atklāja par dabas liegumu sauktajā toksisko atkritumu izgāztuvē dažas jaunas sugas, no kurām interesantāko nosauca par Phlebotominae Biohozardus Dangerus – Bioloģiski bīstamajiem moskītiem, pēc kuru koduma izdzīvoja reti kurš, ja arī izdzīvoja, tad atradās vai nu komā un klejoja savā universā, vai arī ar amputētām rokām un kājām kūlās pa dzīvi ratiņkrēslā, trīcinot galvu, plašo smadzeņu bojājumu rezultātā redzot jaunas krāsas, dzirdot jaunas skaņas un gvelžot garas runas nesaprotamās mēlēs. Dīķī manīja arī pazibam ko līdzīgu cilvēkam bez ādas un zivs asti kāju vietā. Skolotājs Ohazards nebija māņticīgs un, atmetis piepeši uznākušo fantāziju par nārām, nokristīja dīķī peldošo par Homo Biohazardus.