Dzelzceļš caur ciematu „Žeļeznodarožnaja”.
Publicēts laikrakstā "Kultūras forums" 2010. gada maijā.
Veltījums perspektīvām nozarēm un 2008.gada 20.decembra vilcienu katastrofai stacijā Ventspils-2 .
Reiz, ne tik senos laikos, bija paliels ciemats, pat tāda kā neliela pilsētele, kurā nenotika nekas ievērības cienīgs, dzīvoja tajā tikai dzelzceļnieki un dzelzceļnieces ar savām ģimenēm. Savas specifikas dēļ šī apdzīvotā vieta saucās „Žeļeznodarožnaja”.
Ciemats te atradās tāpēc, ka šeit bija dzelzceļa mezgls, kur sazarojās daudzi nopietni sliežu ceļi, caur kuriem tika apgādātas vairākas lielākas un mazākas rūpnīcas šajā reģionā - ķīmiskā, metalurģijas, cementa un dinamīta rūpnīca - kā arī paliela starptautiskas nozīmes osta, caur kuru pārvadāja dažādas kravas - no nitrilskābes akrila līdz oglēm, no amonjaka līdz zobu bakstāmajiem kociņiem.
Dzelzceļš baroja ciematu un ciematnieki pārsvarā strādāja ar dzelzceļu saistītus darbus: sliežu labotāji, celtnieki, vagonu pārkabinātāji, pārmijnieki, mašīnisti un to palīgi, dispečeri, krāvēji, vagonu tīrītāji, eļļotāji, galdnieki, sētnieki un tā tālāk un tā joprojām, plašs profesiju spektrs bija pārstāvēts uz dzelzceļa. Tie, kas nestrādāja tieši uz paša dzelzceļa bija saistīti ar to - pārdevējas, kas strādāja veikalos, kur iepirkās dzelzceļa strādnieki, skolotāji, kas strādāja skolās, kur mācījās dzelzceļnieku bērni, ēdnīcu pavāri, elektriķi, šoferi, šuvējas, kurpnieki, ārsti un vēl daudzi dažādu profesiju pārstāvji. Visas ciemata darbavietas tā vai citādi bija pakārtotas dzelzceļam un tā vajadzībām. Arī iestāžu un organizāciju nosaukumi bija saistīti tikai ar dzelzceļu - pirmā dzelzceļnieku vidusskola, sliežu licēju ēdnīca numur pieci, bērnudārzs „Vilcieniņš”, mašīnistu poliklīnika un tā tālāk.
Ciemats mierīgi dzīvoja savu dzelzceļniecisko dzīvi, pat pārāk mierīgi. Problēma bija tā, ka šeit nebija nekādu interesantu notikumu, vietējā avīze rakstīja tikai par pārkrautajām tonnām uz dzelzceļa, pārpublicēja nevienam neinteresējošus notikumus ārpasaulē, ievietoja iepazīšanās un bēru sludinājumus. Pāris reizes gadā notika svētku koncerti skolas zālē, parasti dzelzceļnieku dienā un ap oktobra revolūcijas gadadienu. Ar lielu novēlošanos uz ciema kinoteātri tika atgādāta pa kādai filmai, kuras tikai ļoti nosacīti varēja saukt par jaunām. Parasti mēnesi pēc tam, kad filmu sāka rādīt pa televīziju, tā parādījās uz ciema kinoteātra nodriskātā, mušu apķēzītā ekrāna. Par bibliotēkas grāmatu resursa papildināšanu vispār bija aizmirsts. Izvēle bija tikai no tām grāmatām, kas sakrāmētas plauktos bibliotēkas dibināšanas laikā. Arī šeit dzelzceļa tēma bija dominējošā, tehniskā literatūra par dažādu marku lokomotīvju uzbūvi un apkopi, dzelzceļa vēstures grāmatas un pa kādam romānam, kurā darbība saistīta ar vilcieniem un sliežu ceļiem. Daiļliteratūras autoru topa pirmajā vietā dominēja Agata Kristi ar saviem dzelzceļa detektīvromāniem. Vienīgie, retie papildinājumi grāmatu plauktos bija divu pavecu, vietējo entuziastu sarakstītie ceļveži un rokasgrāmatas sliežu ceļu remonta un kravu pārvadājumu jomā, kurus kā brošūras salika un drukāja vietējās avīzes tipogrāfijā apmēram desmit eksemplāru lielā metienā. Šie darbi tad arī papildināja bibliotēkas plauktus un, reiz tajos iegūluši, neviena nekustināti pārklājās ar putekļiem.
Jauni cilvēki šeit jau labu laiku kā neparādījās, pilnīgi pietika ar esošo iedzīvotāju sastāvu, kas pats sevi atražoja, plašprofila arodskolā esošie dzelzceļa speciālisti apmācīja jaunos un pilsētiņai pēc demogrāfiskā sprādziena nepavisam nevajadzēja, lai kāds pievienotos no malas.
Sākotnēji radās šāda nepieciešamība pēc jauniem speciālistiem, jo dzimstības līmenis un iedzīvotāju vecuma starpība nespēja nodrošināt dzelzceļu ar vajadzīgajiem darbaspēka resursiem. Stāvoklis uzlabojās pavisam negaidīti, kad pa vienu no sliežu ceļiem palaida jaunu reisu ar kokmateriāliem pusseptiņos no rīta. Šis fakts nekā neietekmētu situāciju, ja šis sliežu ceļš nestieptos caur lielāko un vienīgo daudzdzīvokļu māju masīvu ciematā. Tā nu sastāvs pusseptiņos no rīta pamodināja visu guļamrajonu, bet ierastais celšanās laiks ļautiņiem bija tikai septiņos - ko nu? Iedzīvotāji negarlaikojās un šo laiku izmantoja lietderīgi. Pēc deviņiem mēnešiem ciematā „Žeļeznodarožnaja” notika sprādziens, ne jau nu ķīmisks teroristu uzbrukums, bet gan demogrāfiskais sprādziens. Deviņus mēnešus pēc tam, kad iedzīvotāji bija spiesti pamosties pusstundu agrāk, nekā ierasts, gandrīz katrā ģimenē ieradās jaunpienācējs. Tie, kas neiekļāvās šajos deviņos mēnešos, tika pie jaunā dzelzceļnieka dažas nedēļas vai mēnešus vēlāk, bet tie, kuriem demogrāfija meta līkumu apkārt, bija vai nu pārāk veci, vai arī pārāk aizrāvušies ar kontracepciju.
Pēc šiem notikumiem pagāja daudzi gadi, reisu pusseptiņos caur guļamrajonu neatcēla un bērni turpināja dzimt, demogrāfija bija augstā līmenī un pirmie demogrāfiskā sprādziena rezultātā piedzimušie jau strādāja kā speciālisti uz dzelzceļa vai ar to saistītos darbos. Visu profesiju pārstāvji nu bija pietiekošā daudzumā un ciemata iedzīvotāji spēja paši sevi atražot tā, lai dzelzceļam vairs nepietrūktu nevienas profesijas pārstāvju. Pēc jaunpienācējiem vairs nebija nepieciešamības un neviens tā arī šeit neieradās no ārpasaules. Tikai reizi trīs gados ar naftas sastāvam piekabinātu pasažieru vagonu atbrauca komisija no satiksmes ministrijas pārbaudīt darba kvalitāti, paveikto, plānoto, pavirši pāršķirstīt atskaišu kalnus un piedzerties ar vietējo kandžu. Nedēļu dzēruši un tēlojuši savu svarīgumu, viņi pameta ciematu. Ar to pašu vagonu vīri, kam vienmēr padusē bija dermatīna portfelis, devās atpakaļ dienvidu virzienā un atkal trīs gadus neviens svešinieks šeit neparādījās.
Pasažieru vilcieni nekursēja pa šiem sliežu mezgliem - un ko gan pasažieri varētu darīt rūpnīcās, ostās vai pašatražojošā ciematā? Ciematam pietika ar saviem ļaudīm, savukārt, ja ostās vai rūpnīcās ievajadzējās jaunus strādniekus, tad tie tur nonāca pa lielceļiem ar autobusiem. Ciematā ar autobusu, privāto auto, mopēdu vai divriteni neviens svešinieks neatbrauca, jo...
Jo nebija pa kurieni atbraukt, nebija pievedceļu. Ielas ciematā bija, bet tās beidzās pļavās aiz pēdējām mājām vai pie pēdējām sliedēm un ielu tīkls veidoja noslēgtus lokus, šie ceļi pavisam noteikti neveda uz Romu. Mašīnas ciematā bija, bet tās tika atvestas pa dzelzceļu un tika izmantotas kravu pārvadāšanai ciemata robežās, busiņš ātrajai palīdzībai, pāris autobusi sabiedriskajam transportam un pa kādam auto arī dažiem citiem dienestiem, kuriem nepietika ar velosipēdiem vai staigāšanu kājām. Pārējie iedzīvotāji uz darbu gāja kājām, brauca ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu un nemaz neilgojās pēc ātrgaitas šosejām uz citām pilsētām.
Tā nu, izolēti no ārpasaules, ļaudis strādāja uz dzelzceļa, dzīvoja vienmuļo dzīvi ciematā „Žeļeznodarožnaja” un nesūdzējās.
***
Kādā brīvdienas rītā ciemats pamodās no lieliem blīkšķiem. Skaņas plūda no stacijas puses, ļaudis, izgājuši no savām mājām, ieraudzīja milzu dūmu stabus un liesmas vijamies debesīs. Pūlis no visām malām plūda uz notikuma epicentra pusi. Pirms vēl kāds ko konkrētu uzzināja, izskanēja septiņas oficiālas un divdesmit neoficiālas versijas, kas, ceļojot no mutes mutē, pārtapa par piecdesmit sešām pilnīgi oficiālām versijām. Galu galā vienīgā un visoficiālākā versija bija tikai nedaudz mazāk briesmīga par tām, ko izplatīja tenku vāceles. Apstākļu sakritības, cilvēku kļūdu un materiālu nolietojuma rezultātā notikusi katastrofa. Uz centrālā sliežu mezgla pāris simtu metrus no stacijas saskrējušies divi naftas produktu sastāvi un aizdegušies, no karstuma eksplodējušas arī vairākas citas naftas produktu cisternas, kas atradās uz blakus sliedēm, bojā gājuši vairāki cilvēki, kas atradās lokomotīvēs un sadegusi līdzās strādājusī sliežu labotāju brigāde. Kopā divdesmit bojā gājušo, sēras visā pilsētā, pabalsti ģimenēm, vainīgo meklēšana un viss pārējais, kas pieder pie lietas šādos gadījumos. Sērojošais pūlis neizklīda un turpināja mutēm vaļā blenzt uz ugunsgrēku, kā nekā jauna izklaide, kas jāizmanto pilnībā.
Daudz nepārsniedzot vispārpieņemtās kavēšanas normas, ieradās arī vietējā ugunsdzēsības depo brigāde pilnā sastāvā - trīs sagrabējušas mašīnas, no kurām viena, kurai trūka dzēšanas aprīkojuma, vilka otru kurai bija dzēšanas aprīkojums, bet nebija motora.
Kā jau bija paredzams, ņemot vērā vietējo ugunsdzēsēju ekipējumu, izklaide ieilga, jo ciema ugunsdzēsēju brigāde ar savām trim mašīnām nekādi netika galā. Pret vakaru no tuvākās rūpnīcas ieradās ugunsdzēsības vilciens, no kura jēgas bija vēl mazāk nekā no vietējiem ugunsdzēsējiem. Vilciens netika klāt ugunsgrēka epicentram, jo eksploziju rezultātā sliežu ceļi visapkārt bija izpostīti un atlūzas aizšķērsoja ceļu tālu no ugunsgrēka epicentra. Trīs dienas dzēruši vietējo kandžu, atbraukušie ugunsdzēsēji devās prom ar savu vilcienu, bet vietējie turpināja neizteiksmīgo dzēšanas procesu. Strādāt neviens ciematnieks vairs netaisījās, jo nebija vairs dzelzceļa, skolās mācības atcēla, jo nebija, kas mācās un kas māca, visi atradās stacijas rajonā, kur blenza uz uguni.
Pievedceļu neesamības rezultātā neviena ugunsdzēsēju mašīna no tuvāko pilsētu depo tā arī neieradās, pēc nedēļas parādījās sarkans un sagrabējis helikopters, kurš piezvārojies klāt ugunsgrēka vietai izlēja nelielu daudzumu ūdens. Šie pārdesmit litri būtisku ļaunumu ugunsgrēkam nevarēja nodarīt un nenodarīja, tie tam pat netrāpīja. Ekipāža, baidoties pielidot par tuvu ugunij, izgāza ūdeni aptuveni tās virzienā, naivā cerībā kaut ko panākt, bet vienīgais, kas viņiem izdevās, bija samērcēt un saniknot vērotāju pūli, kurš atradās turpat, kur pirms nedēļas. Helikopters zvalstīdamies karājās ļoti zemu, tā virzienā lidoja lamuvārdi, akmeņi un pusķieģeli, dažs metiens bija tik trāpīgs, ka uz sagrabējušā lidaparāta korpusa parādījās jaunas buktes. Helikopters aizlidoja līdz tuvējam dīķim, lai uzņemtu jaunu porciju ūdens, bet šoreiz to pat nemēģināja liet ugunī - atriebjoties par mestajiem akmeņiem, ūdens no sviedējiem neaizsniedzama augstuma tika uzgāzts pūlim un helikopters, drūmā apmierinātībā pukšķinot, pūļa klaigu pavadīts aizlidoja.
Tajā pat dienā parādījās vēl viens helikopters un pūlis jau sagatavojās uz jaunu akmens sviešanas kampaņu, bet šis lidaparāts būtiski atšķīrās no iepriekšējā - svaigās krāsās nokrāsots, jaudīgajiem dzinējiem apņēmīgi rēcot, milzīgais pasažieru helikopters nosēdās labu gabalu no ugunsgrēka vietas. No lidojošā dzelzs nezvēra iekšām izkāpa pāris TV operatoru un žurnālisti no dažādiem plašsaziņas līdzekļiem, kopā cilvēki piecpadsmit.
Visu pēcpusdienu šie ļaudis pavadīja, interesējoties par ugunsgrēku, TV filmēja, radio ierakstīja skaņu, tika intervētas vietējās pašvaldības un dzelzceļa amatpersonas, aptaujāti parastie iedzīvotāji, banketā kandža plūda straumēm un dažs labs pat pamanījās pielakties līdz nesamam stāvoklim.
Kāds no pamatīgi iereibušajiem žurnālistiem, prom lidodams, izmeta frāzi par to, cik ļoti šis notikums interesē apkārtējo pasauli, daudzi gribot še nokļūt, lai redzētu to visu savām acīm. Tas nekādi nav izdarāms, jo ceļu nav, dzelzceļš pārslogots, pa sliežu apvedceļiem apgādājot rūpnīcas ar nepieciešamo un pasažieru reisus nav iespējams palaist. Regulārus helikopteru reisus nevarot nodrošināt apkārtnē esošo slepeno militāro rūpnīcu dēļ - katram lidojumam vajag nedēļām ilgu saskaņošanu, lidmašīnu satiksmi ierobežo tas pats apstāklis un pilnībā padara neiespējamu skrejceļa neesamība. Ja būtu kāds veids, kā nogādāt ļaudis šeit, tad braucēju būtu daudz.
Žurnālists, kāpdams helikopterā, tā izmuldējās un viņa vēja nestos vārdus izdzirdēja ciematnieks Žeņa. Gados pavecajam, bet visnotaļ sparīgajam Žeņam šie vārdi deva vielu pārdomām. Atcerējies pirms daudziem gadiem redzēto filmu par tūrisma industriju un pasažieru pārvadājumiem, brīdi padomājis un redzēdams, ka ugunsgrēkam tik drīz gala nebūs, viņš ķērās pie lietas.
Tas nozīmēja to, ka Žeņa salaboja visu aizmirsto šaursliežu dzelzceļa līniju un no tuvākās pilsētas uz notikuma vietu sāka piegādāt tūristus, tā padarot šo ugunsgrēku par apskates objektu, uz kuru tūristi gāzās bariem, maksājot Žeņam smuku naudiņu par pārvadāšanu.
Ugunsgrēks lēnām kļuva par „Žeļeznodarožnajas” ikdienu un vietējo pūlis izklīda, dodams vietu Žeņas piegādāto tūristu pūlim, skolā tika atjaunotas mācības un trīs mašīnas turpināja vēl joprojām neizteiksmīgo dzēšanas procesu - vairs ne jau tādēļ, lai nodzēstu ugunsgrēku, bet gan, lai tūristiem būtu šoviņš. Par šo ugunsdzēsības priekšnesumu tūristi meta naudiņu aprūsējušā pirmskara pažarnieku kaskā, ko uz maiņām turēja ugunsdzēsēju brigādes jaunākie biedri. Tā nu arī ugunsdzēsējiem pie algas sanāca smuka piemaksa.
Un ne jau Žeņa ar ugunsdzēsējiem bija vienīgie, kas redzēja iespēju nopelnīt, arī citi atrada savu nišu, kurā darboties vai jaunas nianses, ko ieviest līdzšinējā darbībā.
Hotdogu tirgotājs pavilka savus rateļus tālāk no uguns un nomainīja izkārtni „Hotdogi” pret „Karstais mašīnists”, „Mašīnista pirkstiņi mīklā” un „Lokomatīvburgeris”. Vietējie šos produktus pirka ne vairāk un ne mazāk kā agrāk un par pierasto cenu, bet tūristi tos baudīja kā eksotiku un iegādājās lielā daudzumā par stipri uzskrūvētām cenām. Pārdošanas apjomi auga un tirgotājam sāka aptrūkties dažādu paša ģimenes audzēto mājas lopiņu gaļa, vēlos vakaros hotdogu pārdevēju varēja sastapt pa sētmalēm, klaiņājot ar apkaltu nūju rokā un saucot minc, minc, minc vai muri, muri, muri... Lēnām ciemā samazinājās klaiņojošo kaķu populācija un nereti nozuda arī pa kādam mājas mīlulim. Toties hotdogu pārdevējs savu biznesu izvērta un, darbnīcā uzbūvējis otros rateļus, uzticēja darbošanos pie tiem savam divpadsmitgadīgajam dēlam, kurš bija liels palīgs arī kaķu medībās.
Jau dienā, kad ieradās pirmie tūristi, resnā ēdnīcas Zoja, blenzdama pa logu uz garām ejošajiem svešiniekiem, piededzināja šniceli, ilgi nedomājot, nosauca to par „Mašīnista mīkstumu a`la požar” un iekļāva ēdienkartē. Drīzumā Zoja pieskaņojās vispārējām tendencēm un ēdienkartē dominēja tādi ēdieni kā jau minētais „Mašīnista mīkstums a`la požar”, „Dispečera ķidiņu zupa” un saldais ēdiens „Pārmijnieka slapjais sapnis”. Tūristi, kuriem apnika uzkost pie hotdogu ratiņiem vai gribējās pusdienās ko siltu un pamatīgāku, labprāt iegriezās „Sliežu licēju ēdnīcā numur pieci” pie Zojas nobaudīt viņas ēdienkartē rodamos tematiskos gardumus.
Pēc suvenīriem alkstošos tūristu barus ciematnieks, vārdā Pjotrs, apgādāja ar (pēc viņa izteikumiem) autentiskiem apdegušu mašīnistu un sliežu licēju zābaku gabaliem. Pēc pārdotā suvenīru daudzuma pat ne pārāk apdāvināts matemātiķis varēja izskaitļot, ka divdesmit cilvēku vietā bojā gājuši kādi pieci simti vai arī, ka bojā gājušajiem katram bijis pa divdesmit piecām vai pat vairāk kājām. Suvenīru badā esošie tūristi īpaši līdzi nerēķināja un necentās par šo faktu aizdomāties, tikai alkatīgi pirka, izmeklēdami pēc iespējas apdegušākus gumijas vai ādas gabalus.
Tajās dienās, kad Žeņa atpūtās, dzerdams kandžu un tūristus nepiegādāja, Pjotrs savā šķūnīti par lētu naudu iepirka dažādus vecus apavus, priekšroku dodot visādu kalibru un materiālu zābakiem. Pa vakariem pret debesīm varēja samanīt nelielu dūmu stabu kāpjam no Pjotra šķūnīša skursteņa. Šos dūmus pavadīja pretīga deguma smirdoņa - gumijas, ādas un degošas plastmasas smaku sajaukums. Toties nākamajā rītā jauno tūristu baru sagaidīja Pjotrs ar ķerru, kurā mētājās autentiskie apdegušo apavu gabali un pa kādai autentiskai apsviluša džinsu auduma stērbelei.
Tūristi plūda un plūda, daudzi vēlējās uzkavēties šeit vairākas dienas, lai vērotu ugunsgrēka skatu naktīs un izbaudītu vietējās kandžas sniegto sajūtu spektru. Viesnīcas un kopmītnes „Žeļedarožnajā” nebija. Lai izlīdzētos un ko nopelnītu, vietējie izīrēja sākumā istabas, tad gultasvietas, bēniņus un visbeidzot šķūnīšus, kā arī telts vietas kūtspakaļā vai auto remonta bedri garāžā.
Kad ugunsgrēks pēc mēneša sāka noplakt nevis dzēšanas, bet gan degošo materiālu trūkuma dēļ, ugunī tika ieripināts pa kādai degvielas cisternai vai kokmateriālu vagonam. Šie skati bija īpaši krāšņi un interesanti. Tad nu milzīgā ugunskura papildināšanas reizes tika iepriekš izziņotas un uz tām dienām jau ilgu laiku iepriekš sāka pulcēties tūristi. Maksājot, maksājot, maksājot. Maksājot par visu, it īpaši par naktsmītnēm.
Pirmo lielo naudu nopelnījušie iedzīvotāji metās kopā un uzcēla viesnīcu, materiālus piegādājot pa šaursliežu dzelzceļu. Šis rūpals tad arī aizgāja no rokas - saradās jauni viesu nami, kempingi, pirtis un dažādas zvaigžņotības pakāpes viesnīcas. Uz nozares attīstības rēķina pilsēta auga acīm redzami, ar līdz šim pašpietiekošo iedzīvotāju daudzumu bija par maz un darbaspēks sāka iebraukt, tika būvētas jaunas daudzdzīvokļu mājas. Pilsēta auga, jo ieradās iedzīvotāji, iedzīvotāji ieradās, jo auga pilsēta.
Pagāja gads. Par naudu, kuru pēc katastrofas ieguva no apdrošināšanas kompānijām vai iztiesāja no it kā vainīgajām firmām un iestādēm, tika izbūvēts jauns dzelzceļa terminālis. Jaunuzceltais terminālis bija daudz lielāks un jaudīgāks nekā vecais, vēl joprojām degošais, sliežu mezgls. Galvenā atšķirība starp jauno un veco termināli bija tā, ka jaunais tika pilnībā automatizēts jo tas bija mūsdienu prasībām atbilstošāk un arī tāpēc, ka nebija vairs neviena, kas uz dzelzceļa vēlētos strādāt. Visi bija metušies uz prioritāro un prestižo tūrisma nozari.
Saliekot kopā naudu, kas palika pāri pēc termināļa būves un tūrisma nozares peļņu, vietējā pašvaldība, lai veicinātu tūristu pieplūdumu, uzbūvēja maksas šoseju astoņu joslu platumā, pa kuru tūristi ar autobusiem varēja ērti nokļūt līdz „Žeļeznodarožnajai”.
Kādu laiku pa ceļu smuki ripinājās tūristu autobusi un visi atbraucēji maksāja lielu naudu par šo izklaidi, bet tad kādā dienā pa šo pašu ceļu atbrauca pāris desmiti milzīgu ugunsdzēsēju mašīnu no tuvākās pilsētas un pāris stundās pielika punktu ugunsgrēkam. Līdz ar to trekns punkts tika pielikts prioritārajai tūrisma nozarei.
- Kārtībai jābūt! - nospļāvies kūpošo drupu kaudzes virzienā, teica brigādes komandieris un iekāpa mašīnas kabīnē. Milzīgais sarkanais auto pagriezās un devās prom pa nesen uzbūvēto šoseju. Vērotāju pūlis negribīgi izklīda, tūristi devās prom un viņiem līdzi, savākuši savas vērtīgākās mantas, arī pārējie - gan tie, kas šeit dzīvojuši gadu desmitiem ilgi, gan tie, kas tikai nesen ievākušies šajā ciematā.
Tālumā uz jaunā sliežu ceļa kā pasmiedamās noklaudzēja pārmijas. Uz sliežu ceļa, kam vairs nebija vajadzīgs neviens, kurš pats lieliski tika galā ar visu, kā agrāk pašpietiekamais ciemats „Žeļeznodarožnaja”.
Jānis Valks
Ventspils
31.12.2008 – 21.03.2009