Ideālās pasaules fragments - īsi pirms lielā spirta bliežņa.
Sestdiena 2046.gada 30.jūnijs - svētdiena 2046.gada 1. jūlijs.
Attēlā māja kurā 2046.gadā risinās aprakstītie notikumi.
Svētdienas pēcpusdiena...
Tālākie notikumi sagriezās tādā neiedomājamā virpulī, ka es attapos vēlā svētdienas pēcpusdienā, hāāta kāpņutelpā divus stāvus virs mūsu tusējamām telpām, guļot nelielā, bet pietiekoši ērtā gultā ar visām segām un Kailo sievieti blakus, šoreiz pilnīgi kailu un... ...Atcerējos jau es principā visu, principā bija nenormāli slikti un es uzlāpīšanās nolūkā iedzēru principā to pašu šķaidītā spirta kokteili no blakus stāvošās glāzes, tad aizsmēķēju un pārdomāju notikumus, kas mani noveduši šeit, šādā stāvoklī, vai, pareizāk sakot, nestāvoklī. Pārdomāt nesanāca, vismaz tas nebija viegli, nācās smagi piepūlēt dullo pohu galvu, lai no tās spirtā izmērcētajiem dziļumiem izceltu fragmentāro filmu un to salīmētu kopā, šoreiz tas, lai arī grūti, tomēr sanāca samērā labi un es sistemātiski, hronoloģiski liku kopā visu gabalu pa gabalam, gan jau iztrūkstošo man pielīmēs draugi.
Sestdienas pievakare...
Kailā sieviete nogaršoja šķaidītā spirta kokteili un atzina par labu esam, es operatīvi izdomāju, kā efektīvi un nesaudzīgi piecelt guļošos draugus. Parakņājos pa mūzikas uzpariktes – laptopa – mūzikas, skaņu un filmu resursu dzīlēm, noorientējos šajā jūklī un ātri vienā no trim ārējiem cietņiem atradu meklēto. Laika gaitā savāktā uzparikte bija ģeniāla un mēs pamatoti ar to lepojāmies. Portatīvais kompītis, pastiprinātāji, dažādu kalibru tumbas, vadu jūkļi un ārējie cietņi - tas viss, saslēgts hāāta svēto kārtā neiesvaidītajiem nesaprotamā sistēmā, nodrošināja baudu mūsu dzirdes kārpiņām un pie vajadzības arī deva pa kādai filmai redzes nervam. Tūkstošiem stundu visdažādākās mūzikas un simtiem stundu filmu, klipu, sviestainu murgu un baudāmas mākslas. Pieslēdzu šai hāātā vēl neizmantoto papildus pastiprinātāju un samērā mazas, bet ļoti jaudīgas tumbas, no šiem papildelementiem troksnis radās nenormāls un kvalitatīvs, tos parasti izmantojām, ja pasākums notika uz ielas un bija jāapskaņo no kāda hāāta loga. Ar šiem resursiem varējām apskaņot tādu kārtīgu neliela izmēra deathkotēku uz cilvēkiem simts. Skaņas fails bija atrasts, papildus trokšņa radītāji pieslēgti, atlika tikai nospiest play.
- Nemaz nemēģini pārbaudīt savas dzirdes izturību, aizspied ausis.
Teicu Kailajai sievietei un nospiedu peles pogu. Labi zinādams, kas sekos, aizspiedu ausis arī pats. Nedaudz tas līdzēja, bet tikai nedaudz. Pretgaisa aizsardzības sirēnas kaukoņa, manis paša miksēta ar smagās artilērijas lādiņu sprādzieniem, nepārspējamā spēkā lauzās ārā no tumbām, likās, tūlīt kā ar triecienvilni aizslaucīs visu, kas pagadīsies ceļā. Augstfrekvence grieza ausīs kā naži, zemie sprādzienveidīgie fona basi blieza pa sirdi un kājām. Drošības pēc operatīvi uzmetu kaklā pastiprinātāja strāvas vadu, lai, ja nu gadījumā zaudēju samaņu, man krītot, vads pats izrautos no rozetes. Vibrācija visapkārt bija tāda, ka likās - tūlīt izbirs stikli. Sasiti stikli drīzumā sekoja, labi gan, ka ne no lielajiem logiem.
Mani draugi jau atkal lieliski pierādīja savus raksturus. Fils bija mierīgs un nesatricināms, pamodās viņš ātri, piecēlās kājās un vislabākajam civilās aizsardzības tonim atbilstoši paķēra no gultas segu, uzklāja to uz galvas, nometās guļus uz grīdas un ar aizspiestām ausīm rāpoja uz durvju pusi. No segas apakšas viņš pārmetoši nolūkojās manī, ziņkārīgi manis līdzatvestajā trešdienas vakarā redzētajā sievietē un ar interesi uz abiem pārējiem dusošajiem spirta lacējiem, kā par brīnumu, šī nolūkošanās viņam netraucēja, rāpojot kā tārpam, ieturēt lēnu, bet neatlaidīgu kustību uz durvju pusi. Kāli pat šīs drausmīgās smadzenes plosošās skaņas nespēja ietekmēt, viņš gan nemierīgi sagrozījās, bet augšā vēl nemodās. Hosē, dažas sekundes ilgāk nekā Fils klausījies šo unikālo skaņu jūkli, pielēca kājās ar tādu rāvienu un lēcienu, ka radās manis jau pieminētie saplēstie stikli. Viņš bija tik jaudīgs, ka apgāza lielo galdu uz kura atradās dažas glāzes. Neveiksmīgi? Varbūt. Glāzes saplēstas, bet spirta pudeles bija no plastmasas un aizskrūvētas tā, ka šķidrie zaudējumi nebija. Par laimi, galds negāzās uz Kailās sievietes pusi, tā ka viņa palika neskarta un, aizspiedusi ausis ar rokām, smējās, pēc skata likās - skaļi un sirsnīgi smējās. Veiksmīgi arī tas, ka galds krītot aizķēra uz krēsla dusošo Kāli, apgāza viņu un pamodināja. Šoks puisim bija pamatīgs. Kālis zibenīgi vēlās uz dīvāna pusi, tas palēcās uz augšu un Kālis jau bija zem tā. Es sapratu, ka turpmākai audiospīdzināšanai nav jēgas un izslēdzu skaņu.
- Bļe, pizģec.
Noteica Hosē un švuncīgi atkrita atpakaļ dīvānā, zem tā atskanēja smags vaids un izmisīga īdēšana. Fils padzina Hosē malā un pacēla dīvāna stūri, Hosē, sapratis, kas jādara, aiz kājas izvilka ārā pārbiedēto Kāli. Visi trīs apsēdās rindiņā uz dīvāna malas un, lielām acīm vērdamies pasaulē, šokēti klusēja.
- Sorry, veči, es jau neko, gribēju tikai jūs pamodināt. Liekas, ka izdevās.
Hosē nopurpināja ko nesaprotamu, paurbināja ausi un izspļāva.
- Bļin, nu točna, izdevās gan. Pēc tāda ašā spirtūdeņa triepiena mūs varētu bez panākumiem bakstīt ilgi un tā arī neuzbakstīt. Toties tagad liekas, ka pālis vai pohas kā ar roku noņemti un bikses pilnas. Vai ne?
Abi pārējie, pamājot ar galvu, piekrita, Kālis gan oponēja vienai niansei.
- Bikses nav gan pilnas, bet daudz netrūka, toties galva skaidra, tas tiesa, visa šmiga un pohas aizbiedētas prom.
- Nu fak, man tak ar nav bikses pilnas, es tik tā tēlaini izsakos, jebal acī.
Hosē nemīlēja, ja viņa retos tēlainos salīdzinājumus iztulko nepareizi. Pēkšņi viņš nedaudz uzkārās.
- Opā, kas tad tu tāda par dūdiņu?
Hosē tikai nupat bija ieraudzījis Kailo sievieti, kura, protams, nebija kaila. Ja būtu kaila, tad Hosē tik ātri vis nesāktu runāt. Bet arī apģērbta viņa bija pietiekami izskatīga un iedarbīga uz vīriešiem, lai nepaliktu bez uzmanības.
- Es esmu, hmmm...
Kailā sieviete pēkšņi apmulsa un man nācās iejaukties.
- Viņa ir ar mani. Skaidrs? No Jelgavas.
Draugi to saprata, tā ir mana sieviete, bez visādiem jociņiem un variantiem. Saprata, ka šis nebūs tas gadījums zem vecā, labā, daudzreiz pielietotā saukļa „Matainie prot dalīties”. Atcerēdamies manus skopos izteikumus pirms nedēļas, viņi zināja, no kurienes man tāda perfekta sieviete gadījusies.
- Derētu iepļaut.
Novilka Kālis, skumji skatīdamies uz apgāzto galdu, spirtūdeņa pleķi uz savām biksēm un ar glāžu lauskām piesārņoto grīdu. Viņš pacēla no grīdas pudeli un sāka lūkoties pēc kāda trauka, tad, sapratis savu meklējumu bezjēdzību, ierāva šķaidīto spirtu no kakliņa. Aptvēris savu tuvredzību brīdī, kad šķidrums jau koda kaklā, viņš izmisīgi ar skatienu meklēja, ko varētu uzraut pa virsu. Kailā sieviete pasvieda viņam uzdzeramā pudeli, kurā bija vēl pāris malki, Kālis apdzēsa rīkles ugunsgrēku un ar šo Kailās sievietes palīdzību, likās, zuda viss iespējamais jauniepazinušos cilvēku stīvums un neveiklība. Vārdos nekas netika izteikts, Kālis mēmi pateicās viņai, Fils pasmaidīja un varēja manīt, ka arī Hosē šī iejaukšanās nav paslīdējusi garām bez pozitīvas atbalss.
- Ko nu?
Tas nebija kāds no maniem draugiem, kas uzdeva šo jautājumu. Tā bija viņa, Kailā sieviete. Es paraustīju plecus un skatījos uz dīvānā sēdošo trijotni. Viņi domāja. Domāja un izdomāja. Kā par brīnumu, bez apspriešanās un garas filozofēšanas rīcība bija skaidra, un pie tam runātājs šoreiz bija Hosē, nevis Fils.
- Man plāns ir skaidrs un ceru, ka visi man piekritīs. Pamodināti esam un atreibināti arī, tātad – kas nebūt jāpasāk. Jankum ciemiņš, tādēļ vien jau jāuzrīko ballīte. Droši lietojama spirta krājums mums ir pamatīgs un varam nevienu vien desmitu paziņu šovakar nodzirdīt. Es saku, ka mums operatīvi jāpazvanās apkārt un jāsaaicina visādi forši cilvēki ciemos, jāuztaisa tāds globāls rautiņš.
Iebildumu nebija un sākās darbs, katrs no sava mobilā zvanīja draugiem un paziņām. Dzirdamie teksti bija interesanti un visnotaļ uzjautrinoši.
- Ko dirs, kāda nahuj omes jubileja, velcies šurp, mums spirta dahuja, būs blieznis, ja tu, pimpausi, neatvilksies, vaino pats sevi un tusē ar savu omi.
- Naudas nav? Nu bļin, dabū biški uzdzeramo un pārējais būs čikiniekā, kaut vai zapti muterei nosper, zapcūdens ar šķaidītu spirtu iet lejā viegli un nāk atpakaļ skaisti.
- Vai jūsu cienījamā persona nebūtu tik labvēlīga un neaplaimotu mūsu necilo mītnesvietu ar savu klātbūtni lieliskā pasākumā, bezalkoholisku dziru līdzņemšana obligāta, alkoholiskas dziras var izpalikt.
- Jebal tevi acī, tirliņ, zajebal ar savu sēdēšanu mājās, savāc to jobano veceni un velcies šurp, ahujenna daudz superākā spirta jāizdzer. Paši netiksim galā.
- Eu, vecais, davai - nāc ciemos, blieznis konkrētais, zapivonu paķer.
- Manas jaunākās teorijas priekšlasījums notiks šovakar ap desmitiem vakarā Čaka ielas 74. nama otrajā stāvā, gaidu jūsu domātāju kolektīva ierašanos.
- Ko, bļe, ībli, tev jau Kāļainais zvanīja, būsi? Ā, nu okei, tad tiekamies.
Mēs ar Kailo sievieti noskatījāmies šais izteiksmīgajās sarunās un, sūkdami pavisam maigu spirta kokteili, iesmējām par tekstiem.
- Klau, ja ciemiņi nāk, tad grīda jāsavāc.
Sieviete, kā jau sieviete, bija praktiska un nekavējās parādīt savu praktisko dabu, bet es to nevēlējos pieļaut.
- Stop, ar grīdu viss būs kārtībā.
Izķeksēju telefonu un pēc mirkļa jau runāju ar vajadzīgo personu.
- Pēter, klau, mums te vitāli nepieciešama tava un Martas meistarīgā palīdzība. Kur jūs esat? Uz Baronenes? Nu tad joz šurp, fiksi. Paķer zapivonu un, ja Ermanbriha bode pa ceļam, tad arī tabacēnu. Kādu? Ogu. Pag, uzaicini arī veco Ermanbrihu, lai vēlāk piekāpj, būs te viens labinieks, vecajam patiks.
Ātrāk par Pēteri neviens neieradīsies un es apmierināts atlaidos klubkrēslā blakus Kailajai sievietei. Tad atcerējos vēl vienu cilvēku, kam jāpiezvana.
- Klau, Ati, met pie malas to noliktavas sargāšanu. Nāc ciemos, norēķināsimies par biksēm, mapi un cietni. Nē, šoreiz bez viskija, šmiga ir jau uz vietas, tikai zapivonu paķer.
Pēc pusstundas aktīvā zvanīšanās beidzās, vēl tikai pa retam zvanam vai arī kāds atzvanīja, nesapratis, kurp jādodas un kas īsti jāņem līdzi. Vai tiešām tikai zapivons? Tā lielākajai daļai uzrunāto līdz šim nebija gadījies.
- Nu, vīri, kādas prognozes? Cik tautas būs?
Mani interesēja statistika. Kālis bija radikāli optimistisks, pat bīstami radikāli.
- Simts, ka es saku, simts.
Hosē, lai arī pēdējā laikā atguvis dzīvesprieku, tomēr visu pesimisma krājumu vēl nebija notērējis.
- Sūdu, neviens neatvilksies, nevienam mēs nahuj neesam vajadzīgi, da pašol viņi visi dirst, ja stundas laikā neviens neparādīsies, tad es velkos mājās, gan jau gotu maukas manos kapos būs sasvilpjamas.
Fils bija objektīvs un loģisks.
- Khmm, nu - mēs pazvanījām baigam kvantumam cilvēku, trešdaļai mēs katrs pazvanījām atkārtoti, jo kāds cits no mums jau bija viņus informējis. Daļai bija objektīvi neierašanās iemesli, liela daļa solīja atnākt, daļa no viņiem solīja, bet nenāks, daļa paķers līdzi draugus un paziņas. Es teiktu, ka cilvēki būs vismaz četrdesmit, no tiem vismaz trešā daļa būs meitenes, tiks atnesti vismaz septiņdesmit litri zapivona. Visiem nepieleks, ka jānes tikai zapivons un viņi paņems līdzi arī šmigu, es teiktu, ka būs ap piecpadsmit litriem stiprās šmigas, ap desmit litriem vidējā stipruma dzērienu, trīsdesmit litri alus un vismaz desmit litri šādu tādu kokčiku.
Hosē ar platām acīm blenza uz Filu, kamēr viņš klāstīja savus aprēķinus.
- Bļin, tu ilgi šito domāji?
- Zini, nē, tikai loģika un elementārs aprēķins.
Hosē atmeta Filozofam ar roku un piecēlies sāka rakāties pa laptopa dzīlēm. Es pielēcu kājās un nodzinu viņu nost.
- Piedod vecīt, bet šoreiz pleiliste manējā. Būs visādi ļaudis ar dažādām gaumēm un tavs nāves metāls būs pārāk vienveidīgs fonam, gruzīs tautu un neuzturēs atmosfēru. Tā kā - dīdžejošu es pats.
Hosē, pie sevis noburkšķējis kaut ko par konkrētiem, apdauzītiem lodāmuriem un sūdīgu mūziku vispār, atkal apsēdās uz dīvāna. Kālis, kā likās, izdomājis dot savu ieguldījumu pasākuma kvalitātē, brīdi neizprotami tīstīja tumbu vadus, cilāja pašas tumbas un kaut ko cītīgi štukoja. Te pēkšņi viņš attaisīja logu un izlēca pa to. Man uznāca acumirklīgs šoks un bailes, vai tikai draugam nav iestājušies pēcspirta murgi, pie velna - viņš taču izlēca pa logu. Lai arī otrais stāvs, tomēr augstums pamatīgs un lejā cieta asfaltā lieta ietve, trakums, bet, ja jau viņš izleca pa logu, tad kādā rakā es dzirdu viņu aiz tā grabināmies. Tas man nelīmējās kopā un es apņēmīgi devos izpētīt notiekošo. Kā ar āmuru pa pieri, bļin, mēs visu laiku dzerot pat nebijām pamanījuši, ka tas ir nevis logs, bet gan stiklotas durvis un aiz tām ir pamatīgs balkonam līdzīgs arhitektonisks veidojums. Kālis vilka vadus un starp balkona betona margām nostiprināja jaudīgās tumbas. Uz manu jautājošo skatienu viņš atbildēja.
- Lai ļaudis dzird. Lai zina, kurp jānāk.
