Ceļojuma apraksts - "Kā neaizbraukt līdz Marokai."
(publicēts šur tur netā, bet pārsvarā mētājas bez pielietojuma.)
Kā neaizbraukt līdz Marokai.
Ceļojums ar autostopiem 2005. gada jūlijā
Ventspils – Maroka (līdz Strasbūrai)
0.diena 1. jūlijs, piektdiena.
Ventspils – Rīga
Pēc pēdējās darbadienas pirms atvaļinājuma biju gatavs doties savā pirmajā lielajā stopēšanas ceļojumā. Sagatavošanās darbi bija ilguši jau labu laiku - maršruta izstrāde, ekipējuma iegāde, ceļabiedra meklējumi u.t.t.. Biju pat sarunājis sponsoru, Ventspils reklāmas un dizaina firma “AWA” izgatavoja man ~40 A2 plakātus ar pilsētu nosaukumiem, par to neprasot samaksu.
Maršruts bija izstrādāts pamatīgs- ar ceļu kodiem, krustojumiem un valstu robežām, kas jāšķērso. Galamērķis bija ar salīdzinoši nelielām izmaksām sasniegt vispieejamāko Āfrikas kontinenta valsti Maroku, bet turp un atpakaļceļā bija paredzēts apmeklēt četrpadsmit valstis, vairākās ierasties pat divas vai trīs reizes. Maršruts bija plānots trīsdesmit dienām, kabatā ap 300 eiro, bet tas mani neuztrauca, gribējās riskēt.
Kolēģis, Ventspils TV operators aizveda mani un manu meiteni/darba kolēģi Zani līdz šosejai Ventspils – Rīga. Tur brīdi pastāvējām, pļāpājot un gaidot avīzes “Ventas Balss” fotogrāfu (biju parūpējies par brauciena publicitāti). Sākām stopēt, neviens neapstājās, un nebija jau arī brīnums, jo mums blakus stāvēja divas vieglās mašīnas un apkārt rosījās fotogrāfs un operators. Fotogrāfam drīz apnika, un viņš devās savos darbos. Savukārt operators novietoja mašīnu otrā ceļa pusē un vēroja notiekošo no turienes. Necik ilgs laiks nepagāja, kad piestāja pirmā mašīna. Fūre ar piekabi un ārzemju numuru. Sakopoju savas ierūsējušās angļu valodas zināšanas un, atvēris durvis, sāku parasto stopētāju tekstu. Te pēkšņi pieskrēja operators un ar visu lielo kameru ierāpās fūres kabīnē. Šoferis izskatījās neviltoti izbrīnīts par tādu notikumu pavērsienu. Divu stopētāju vietā viņa mašīnā iekāpj džeks ar kameru, kurš sāk uzdot dažādus jautājumus. Sapratis, ka no samulsušā šofera neko jēdzīgu uzzināt neizdosies, operators atvadījās no mums un devās prom. Tā mēs sākām savu ceļojumu. Šoferis izrādījās krievs, kurš tikko kā nobraucis no prāmja Ventspilī un dodas caur Tallinu uz Maskavu. Šādas tādas sarunas pa ceļam, un ap deviņiem vakarā bijām Rīgā. Izsēdināja mūs uz viadukta, kur sākas Tallinas apvedceļš, un mums bija vien jāstopē, lai tiktu līdz Āgenskalnam, ar Jūrmalas mikriņu arī tikām. Naktsmājas bija sarunātas pie radiem. Nultās dienas beigas.
1.diena. 2.jūlijs, sestdiena.
Rīga – 77km no Varšavas
No rīta apmeklējām t/c “Olympia”, un Zane iepirka ceļojumam nepieciešamās lietas. Viņa tomēr nebija gatavojusies kaut kur braukt, lēmums doties kopā ar mani šajā avantūrā Zanei nāca grūti un tika pieņemts tikai kādu stundu pirms izbraukšanas.
Tikai ap divpadsmitiem tikām ārā no Rīgas. Brālēns aizveda mūs līdz Lietuvas robežai. Šķērsojām ar kājām Grenctāles robežpunku un sākām stopēt. Salocīju uzrakstus tā, lai var redzēt nosaukumus KAUNAS un WARSZAWA. Nepaspējām pat kārtīgi iesildīties stopēšanā un sākt garlaikoties, kad apstājās mazs, sagrabējis nenosakāmas markas vāģītis ar Anglijas numuru un Krievijas apdrošināšanas uzlīmēm. Izkāpa gados jauns džeks, Roberts, un angliski teica, ka viņš braucot uz abām mūsu norādītajām vietām. Caur Kauņu un Varšavu. Nopriecājāmies par šo necerēto veiksmi un, iekrāmējuši savas somas bagāžniekā blakus Roberta ceļasomai, sēdāmies iekšā. Braucot un pļāpājot, konstatējām, ka tomēr manā atmiņā no koledžas angļu valodas ir palicis vairāk, nekā biju domājis. Trijatā apspriedām visu ko - sākot no jaunajām ES dalībvalstīm līdz traktoriem "Belarus". Roberts bija skots, kurš mācās un dzīvo Maskavā, un dodas ar mašīnu uz Slovēniju pie paziņām. Mašīna viņam bija fenomenāla: sarūsējusi un graboša, "pārāka" par otro Golfu. Kājas nācās salocīt dažādās dīvainās formās, lai es ietilptu mazajā mašīnītē.
Roberts savu mašīnu sauca par Frediju un ik pa brīdim atkārtoja, ka Fredijs drīz mirs. Kad Fredijs nomirs, tad Roberts pārdošot viņu šrotā un došoties tālāk ar stopiem, viss nepieciešamais viņam esot. Lietuvai izšāvāmies cauri bez pieturvietām, vienīgi pirms Polijas robežas apstājāmies uzpildes stacijā. Izmantojot gadījumu, iztērēju leišu lokālās naudiņas, kas man bija aizķērušas pēc pēdējā Lietuvas stopu brauciena. Uz poļu zemes robežas gadījās neliela aizķeršanās, jo, izrādās, Fredijam nebija apskates. Poļu robežvīrs kaut ko skaidroja Robertam savā mēlē, savukārt Roberts spītīgi turējās pie angļu valodas. Tā nu viņi kādu brīdi nesekmīgi mēģināja saprasties. Tad robežvīrs izdomāja, ja esmu no LV, tad zinu "po russki" un sāka runāt krieviski, bet man lūdza, lai es pārtulkoju Robertam to, ko viņš grib teikt. Roberts saprata, ka ar valodas barjeru aizbildināties neizdosies un sāka runāt samērā sakarīgā krievu valodā, ko, mācoties vairākus gadus Maskavā, bija apguvis labā līmenī. Strīds turpinājās, un mēs ar Zani jau paspējām nodomāt, ka tālāk būs jāstopē no robežas, bet viss beidzās sekmīgi. Roberts mēģināja ieskaidrot polim, ka viņš dodoties uz Angliju, lai tur izietu mašīnai apskati, un robežsargs atmeta ar roku mūsu kompānijai. Bet pirms ļāva braukt, vēl pajautāja Zanei: “Zane! Kuda jeģiš?” Laikam jau mana un Roberta sabiedrība izskatījās pārāk aizdomīga tādai kārtīgai, smukai meitenei kā Zane, un aizdomīgais Poļu onka gribēja noskaidrot, vai mēs gadījumā neesam nolaupījuši šo meiteni un nevedam pārdot verdzībā. Zane neapmulsa un strupi atbildēja: “Kak kuda? V Poļšu jedu.”
Tā nu mēs tikām pāri robežai un sākām šķērsot poļu zemi. Stāvot ar rūcošu motoru rindā uz robežas un velkoties tikai dažus metrus uz priekšu, Fredijs bija pārkarsis, un pāris kilometrus aiz robežas bija jāapstājas stāvvietā dzesēt motoru. Izmantojām gadījumu, lai izlocītu kājas un atrastu valūtas maiņas punktu, kur samainījām eiro pret vietējām poļu naudiņām. Fredijam dziestot paspēlējāmies ar apkārt skraidošiem suņiem.
Pēc laiciņa devāmies tālāk, bet necik tālu netikām - pēc dažiem kilometriem no motora atskanēja dīvaini trokšņi, un mašīna uz priekšu kustējās tikai inerces dzīta nevis ar motora spēku. Noripojām no pakalna, un Roberts mirušo Frediju iestūrēja kādā ceļmalas stāvvietā. Attaisījām motora pārsegu un dziļdomīgi vērāmies uz mirušā Fredija sirdi, kura bija pārstājusi pukstēt. Es no motoriem nesapratu neko daudz, un Roberts saprata apmēram tikpat. Mūsu domīgās sejas izteiksmes piesaistīja divus poļu panus, un viņi nāca mums palīgā. Ne angļu, ne krievu valodu viņi nesaprata, bet pie kopēja tehniska slēdziena par mašīnas stāvokli mēs nonācām: “Motor genoht i kaput”. Sapratu, ka kaut kas jādara, lai tiktu uz priekšu. Sāku ar žestu palīdzību komunicēt ar poļiem un bakstīt ar pirkstu kartē, un pēc kāda brīža mēs sapratāmies. Jā, viņi braucot Varšavas virzienā, ne gluži pa tiem ceļiem, kas bija manā maršrutā, bet virziens ir, tas jau galvenais. Tā nu atvadījāmies no Robja un Fredija, un devāmies ar abiem poļiem Varšavas virzienā. Poļi dzina divas vienādas mašīnas no Viļņas uz kaut kurieni Polijas vidienē. Polis mašīnā gribēja runāties un ik pa brīdim to darīja. Dīvainā poļu – krievu – angļu slengā mēs šo to sapratām viens no otra teiktā. Jau tobrīd sāku apjaust un vēlāk brauciena laikā šī pārliecība manī nostiprinājās, proti, sastopoties ar dažādu tautu pārstāvjiem, galvenais nav valoda, lai saprastos, galvenais ir vēlēšanās saprasties un pozitīva pieeja šai lietai.
No pirmā iespaida par Poliju atmiņā visvairāk ir palikuši milzīgie ceļu remonti, kas mūs pamatīgi kavēja. Kādā mežiņa apstājāmies zaļajā pieturā, sagaidījām otru mašīnu, un no abu šoferu sarunas sapratu, ka kaut kur mums būs jāpārsēžas, jo otra mašīna piebrauks tuvāk Varšavai. Pārsēdāmies krietnu gabalu tālāk, jau bija pamatīga krēsla, un visi virzieni sajukuši. Otrs šoferis bija nerunīgāks un īgnāks. Tai pašā trakajā slengā mēs sapratām, ka viņš brauc uz kaut kādu miestu. Palūdzām, lai viņš mūs izsēdina pie kādas degvielas uzpildes stacijas pirms sava miesta, un viņš tajā pašā brīdī arī apstājās un lūdza mūs izkāpt. Turpat bija benzīntanks ar veikalu, un mēs rausāmies ārā. Mašīna aizbrauca, bija 23:00 vakarā, pilnīga tumsa, un mēs divatā stāvējām Polijas vidienē.
Aizgājām līdz veikaliņam, kur naktī preces izsniedza pa lodziņu. Kaut kādi vietējie pirka alu. Pa to laiku es iepazinos ar skatlogā izlikto preci. Mana izvēle bija minerālūdens, jo nekas cits mums nebija vajadzīgs. Minerālūdens nosaukums manī izraisīja jautrību, un es pārdevējam poļu valodā un smejoties pieprasīju “woda mineralova Kropla bezkidu”. Onkulis pablenza uz mani diezgan šķībi, laikam ar domu par psihiatra palīdzību džekam, kurš pusnaktī, skaļi smejoties, pērk ūdeni. Cik zinu, neesmu ne pirmais, ne pēdējais, kurš, atgriežoties Latvijā, atceras un piemin šo ūdeni, ir redzētas fotogrāfijas ar etiķetēm. Man pašam piezīmju blokā blakus Francijas cigarešu paciņu brīdinošajiem uzrakstiem ir ielīmēta poļu kroplā minerālūdens etiķete.
Izsmējušies un nopirkuši ūdeni, devāmies ar Zani apmetnes vietas meklējumos. Apkārtne bija līdzīga Latvijas laukiem. Saimniecības, kurām apkārt ir labības lauki un dažādu kultūru stādījumi. Pats esmu uzaudzis laukos, un man sirdsapziņa neatļāva celt telti iekoptā laukā. Negribējās uzzināt, ko teiktu zemnieks, no rīta ieraudzījis, ka viņa miežu, kviešu, kukurūzas, biešu vai sazinkā druvā kaut kādi ārzemju tūristi ir uzcēluši telti. Pagājām gabalu nost no šosejas pa lauku ceļu un sapratām, ka nav jēgas šajā virzienā telts vietu meklēt, jo visur bija iekoptas platības, un no māju puduriem skan suņu rejas. Izvilkāmies atpakaļ uz šosejas un atradām vietu pie torņa. Tornis izskatījās līdzīgs tiem, ko Latvijā būvē "Tele2" un "LMT". Apkārt zonas tornim - žogs un brikšņi, blakus - šoseja. Likās, ka diez cik labs miegs nevarētu būt, jo pa šoseju traucās autofurgoni, un tornis dūca, un vēl visu laiku tornī dega prožektors. Tomēr tas viss nespēja traucēt mūsu miegu pēc garās un interesantās dienas. Uzcēlām telti, uzēdām Latvijas maizi ar konserviem un devāmies gulēt.
2.diena 3. jūlijs, svētdiena.
77km no Varšavas – Berlīne
No rīta piecēlāmies samērā vēlu, pēc astoņiem. Novācām telti un devāmies uz benzīntanku kafijas meklējumos. Bija atvērusies kafejnīca, un tur tikām pie tieši tādas kafijas, kādu sirds kāroja. Mums uz letes priekšā tika nolikta kafijas burka, cukurtrauks, piena paka un ūdens kanna. Radījām savās ceļotāju bleķa krūzēs tieši tādu kafiju, kādu gribējām, un samaksājām mazāk nekā par parasto kafejnīcu dranķīgo standartkafiju. Sēžot uz iebrauktuves betona apmales, izdzērām kafiju un bijām gatavi doties tālāk. Šķita, ka svētdienas rītā pārsvarā visi braucēji bija ģimeņu tēvi, kas savas sievas un atvases veda uz baznīcu. Laikam katoļticīgajiem poļiem ir tāds bauslis, ka svētdienas rītā stopētājus ņemt nedrīkst.
Pēc pusstundas mūs paņēma jauns poļu pāris, kas devās uz Varšavu. Mašīna bija tikko iegādāta, un šoferis vēl īsti nebija tai piešāvies. Viņam nebija īstas skaidrības, vai viņš brauc ar benzīnu vai gāzi. Kaut kas no tā draudēja beigties, un šoferis nepārtraukti pārslēdzās no gāzes uz benzīnu un atpakaļ, bet mašīna tik un tā slāpa nost. Džekam apnika, un viņš uzpildīja benzīntankā gan gāzi, gan benzīnu. Vairāk nekādu problēmu ar mašīnu nebija, vienīgi Varšavā bija viņi jāiestumj, jo mašīna noslāpa un negribēja startēties. Varšavai operatīvi izskrējām cauri. Iegriezāmies interneta kafejnīcā, lai uzrakstītu meilus, arī laikrakstam "Ventas Balss" par ceļojuma gaitu, atradām tūrisma infopunktu un noskaidrojām kā tikt no pilsētas ārā. Aizbraucām ar busu uz priekšpilsētu, apēdām pāris hotdogus, izdzēram pa vietējam alum un sākām stopēt, šoreiz ar uzrakstu POZNAŃ, BERLIN. Kāds brīdis pagāja, stāvot šosejas malā. Satiksme diezgan liela, kā uz Ulmaņa gatves. Apstājās milzīgi liels mersedess- džips, pie kura stūres sēdēja jaunais polis. Tips pēc skata bandītisks, pārkāpa visus iespējamos satiksmes noteikumus. Mašīnā mūzika uz pilnu klapi, kaut kāds poļu "tuc tuc". Polis pīpēja, nepārtraukti mainīdams markas - vai nu sarkano "Red&white", vai arī zaļo "Marlboro", dīvaina gaume. Mūziku nepieklusinājis, viņš ļoti gribēja runāties, nezinot lāgā ne krievu, ne angļu valodu. Tā nu braucām un aurojām viens uz otru, trokšņa dēļ neko īsti nesaprotot, ko otrs saka. Ik pa brīdim jaunais polis šņauca degunu milzīgā kabatas lakatā, un šī skaņa pārspēja pat skaļo mūziku. Par laimi, viņš nebrauca tālu- tikai kādus 20km līdz nākamajam miestam. Tur viņš mūs izlaida un pie tam diezgan ekskluzīvi. Ignorējot visus noteikumus, no vidējās joslas, kas paredzēta, lai nogrieztos tikai pa kreisi, viņš, neskatoties ne uz vienu, pārbrauca šķērsām pāri labajai joslai, palecās uz apmales, pārbrauca pār zālāju, apgriezās uz ietves un tur arī mūs izlaida. Tad palēkdamies atkal šķērsām pāri šosejai nozuda tālēs. Sakrāvām somas mugurā un devāmies pa šoseju uz priekšu Berlīnes virzienā ārā no miesta centra. Pārāk tālu neaizgājām, apmetāmies šosejas malā un, rādot šoferiem uzrakstu, turpinājām stopēt. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad mums aiz muguras atskanēja aktīvi kliedzieni. Tur ceļa malā stāvēja angļu autiņš, un no tā izkāpusi tante lēkāja un klaigāja. Paķērām somas un jozām, ko kājas nes. Tante (kā sauca, neatceros) jau tā pilno mašīnu pārkrāmēja, sazipojot lietas tā, lai mazajā autiņā atrastos vieta vēl mums un mūsu lielajām somām. Visas darbības pavadīja tantes klaigāšana “quickly, quickly, hurry up, I have no time”. Iekāpām mašīnā un nobrīnījāmies, kāpēc viņa liek mums aizspiest durvju pogas. Pēc brīža gan es, gan Zane, sēžot abi aizmugurē, sameklējām drošības siksnas un piesprādzējāmies. Tante pierādīja savus vārdus ar darbiem, viņa brauca kā traka. Es sēdēju un nesapratu, kāpēc man liekas, ka viņa brauc ātri, ja uz spidometrs rāda tikai 110. Papētot tuvāk spidometru, cik nu to, sēžot aizmugurē, var izdarīt, ieraudzīju uzrakstu mph, t. i., jūdzes! Nedaudz nosvīdu, kad pamanīju uz spidometra mazus cipariņus ar uzrakstu kph, kilometri. Vidējais ātrums cauri Polijai bija 170 kilometri stundā! Nesapratu, kā ar tik mazu, piekrautu un acīmredzami ne pirmā svaiguma mašīnu to var panākt. Toties ātrā laikā mēs tikām cauri Polijai un jau ap astoņiem vakarā bijām Berlīnes pievārtē. Nekādas īpašās jautrības pa ceļam nebija. Tante visu laiku smēķēja un dzēra enerģijas dzērienus. Kaut ko parunājām, parastos standartjautājumus. Izmantojām laiku, lai pagulētu. Piebraucot pie robežas, tante sazvanījās ar savu draugu un apgrieza mašīnu. Izrādījās, ka svarīgi ir iepildīt degvielu Polijā, jo tur tā ir lētāka nekā Vācijā. Tankā satikām arī viņas draugu, par kuru viņa braucot ieminējās, ka viņš ir jāpanāk. Šeit arī gadījās mana otrā mašīnstumšanas reize. Poļu opis ar omu sēdēja mazmazītiņā mašīnītē, kas piekrauta ar agro kartupeļu maisiem un arī maisiem uz jumta. Opis startēja mašīnu, bet rūciena vietā čuššššš, nelec tas mopēds ar četriem riteņiem. Abi sabēdājušies sēž un nezina, ko darīt. Man kā godīgam latvju bāleliņam nosāp sirds un eju stumt. Opis sākumā nesaprot, kapēc tā mašīna kustas, tad piefiksē mani un paliek priecīgs, un izdara kļūdu. Es vēl nebiju kārtīgi iesācis stumt, kad opis ielika ātrumā un visu to lietu padarīja daudz, daudz grūtāku. Ar mokām man tomēr izdevās viņus iestumt, un vecīši priecīgi aizpukšķināja ar saviem kartupeļiem uz mopēdauto jumta. Mēs šķērsojām robežu, pierobežas kafejnīcā apēdām porciju samērā negaršīgas vācu paikas. Un drīzumā jau braucām pa Berlīnes gredzenu, tante mūs aizveda kādu gabaliņu no gredzena Berlīnes virzienā un izlaida autobāņa malā, piedāvājot braukt viņai līdzi uz Hannoveri. Atvadoties parādīja, uz kuru pusi pilsēta un novēlēja "good luck".
Tā nu pievakarē bijām Berlīnes pievārtē. Kaut kur šai milzīgajā pilsētā man bija draudzene, pie kuras palikt, bet viņas telefona numurs un adrese bija tikai manā meilā. Ko nu? Sākām vilkties gar šosejas malu, mēģinājām pat stopēt, bet pēc īsa brīža kļuva skaidrs, ka tas nav reāli, mašīnas traucās viena par otru ātrāk, un vienīgie uzmanības apliecinājumi bija dusmīga signalizēšana mūsu virzienā. Noturējām īsu kara apspriedi. Pārlaižot acis apkārtnei, bija redzamas rindas ar industriālām ražošanas ēkām, bet aiz tām pamanījām guļamrajona augstceltnes. Gan jau kādam sabiedriskajam transportam tur jābūt, secinājām, un devāmies turp. Atradām benzīntanku un devāmies pie pārdevēja. Vācietis, kurš ne bū ne bē angliski. Pēc ilgākas tirpināšanas viņš parādīja ar roku nenoteiktā virzienā un teica, ka tur pēc 5 km ir "buss stops", kur busi kursē ar 30min intervālu. Nu OK, ejam ārā bez īpašas pārliecības par uzzinātās informācijas atbilstību realitātei. Apstājamies maliņā un pārrunājam, ko darīt. Tajā brīdī benzīntankā iebrauc kāds vietējais, uzpildās un aiziet samaksāt. Rodas doma, ka jāpainteresējas pie viņa, varbūt viņš zina ko vairāk. Tā bija tās veiksmīgās dienas veiksmīgākā ideja. Džeks nāk ārā, es šim klāt, tā un šitā, izstāstu, kas un kā, viņš labi runā angliski un ir gatavs mums palīdzēt, pat vēl vairāk. Viņš saka, ka par nekādiem busiem nezina un ka vienīgais jēdzīgas transports uz pilsētas centru esot vilciens U-bans. Pietura esot blakus viņa mājai, un viņš mūs labprāt aizvedīšot. Sēžam mašīnā un braucam. Pa ceļam, protams, džeks mūs cītīgi izpratina. Padzirdējis, ka mums vajag internetu, viņš kaut ko pasaka par interneta tēmu, bet es īsti nesapratu ko, un nesanāca pārjautāt.
Braucam caur īstu Berlīnes mežaparku, šauras ieliņas caur vecu parku, kurā zem kokiem slēpjas īstas pilis. Pēc divdesmit minūšu brauciena piestājam stāvvietā un kāpjam ārā. Vienā pusē divstāvu privātmājas, otrā pusē dzelzceļš, un turpat netālu redzama stacija. Sakām paldies džekam un dodamies uz stacijas pusi, bet laipnais vācietis neizpratnē saka: “Paga paga, bet kā ar internetu? Jums tak netu vajadzēja?! Ejam pie manis.” Mēs, protams, priecīgi. Uzkāpjam kādas biezās mājas otrajā stāvā, iepazīstamies ar vācieša draudzeni, kura sēž un tin cigaretes. Mūs nosēdina uz dīvāna, atnes vēsu alus kokteili un uzcienā ar cigareti. Džeks atnes savu laptopu, un beidzot es varu atrast bijušās meitenes adresi e-pastā. Kad esmu atradis adresi un telefonu, vācu laipnība turpinās, drīkstu pazvanīt no viņa telefona. Pa to laiku tiek sameklēts transporta saraksts un izstrādāts maršruts līdz minūtes precizitātei līdz kurai stacijai mums jābrauc ar u-banu, kāda numura busā jāpārsēžas un kur jākāpj ārā. Līdz tuvākajam vilcienam 5min, un mēs dodamies uz staciju, nebeigdami vien pateikties laipnajam vācietim un viņa draudzenei.
Stacijā pēc pārdomu brīža pie nezinātājiem nesaprotama biļešu automāta nopērkam kaut kādas biļetes, labāk tā, nekā vispār bez. Gaidām uz perona vilcienu, cilvēki ir tikai daži. Vilciens pienāk, bet durvis neatver. Kaut kur tālāk durvis ir vaļā tur cilvēki iekāpj un izkāpj, bet mums tuvākās neatveras. Esam nelielā šokā. Te pēkšņi, neiekāpdams pa sev tuvākajām durvīm, skaļi smiedamies mums tuvojas jauns džeks. Viņš piespiež plāksnīti durvju malā, un tās atveras. Mums, protams, arī lielie smiekli, latvju lauķi nemāk tikt vācu vilcienā. Nosmējāmies visu ceļu. Kā paskatāmies uz labdari, tā smiekli klāt un viņam arī. Smiekli laikam ir tie, kas palīdz šai pasaulei griezties.
Pienāk vajadzīgā pietura, un kāpjam ārā. Ņemot vērā vācieša norādījumus, "Michelin" karšu grāmatas aizmugurē esmu uzzīmējis shēmu, kur un kā mums jāiet, lai nonāktu autobusa pieturā. Protams, pedantisko vācu busu, kurš pienāk ar minūtes precizitāti, esam nokavējuši un jāgaida nākamais. Buss pienāk, iekāpjam un braucam, paļaujoties uz ceļotāju aizstāvja svētību. Pēc tik daudz veiksmēm nāk pārbaudījums. Mana paranoja neļauj mierīgi sēdēt, un es sāku veikt aptauju par to, uz kurieni šis buss brauc un vai tas brauc uz mums vajadzīgo rajonu. Pēc ilgākas aptaujas un pieciem respondentiem, kuri lielākoties nesaprot, ko es gribu, tiek noskaidrots, ka buss ir pareizais, bet virziens gan nē. Jābrauc ar šo pašu busu, tikai otrā virzienā. Kāpjam ārā, pārejam ielu un gaidām atkal to pašu busu. Ir melna nakts, pulkstenis pāri desmitiem vakarā, un mēs esam kaut kur Berlīnē.
Buss atbrauc, un mēs kāpjam atkal iekšā, brīdis paiet, un es nevaru mierīgi nosēdēt. Mēģinu piesieties gotu meitenei, domādams, ka tāpat kā Latvijā, savējais savējam savējais. Protams, esmu piemirsis, ka matus nogriezu pavasarī, un mugurā man ir baltas drēbes. Meitene saka, ka mums ir jāizkāpj divas pieturas pēc viņas. Paļaujos uz viņu, un sēžu mierīgs. Meitene izkāpj, pamādama mums, un mēs ar esam gatavi kāpt ārā. Izkāpjam divas pieturas tālāk, un pēc pieturas nosaukuma secinu, ka pareizi. Dodamies tikai sev vien zināmā vai, pareizāk sakot, nezināmā virzienā. Kā bijis, kā ne, stāvot pie pirmā lielā krustojuma no pretējās ielas puses mums māj Laura, mana bijusī meitene, kas dzīvo Berlīnē. Priecīgi sastopamies, apskaujamies, iepazīstinu Lauru ar Zani un priecājamies, ka turpmāk, kamēr mēs esam Berlīnē, vismaz kāds no mums zinās ceļu. Dodamies uz turpat netālo Lauras dzīvokli, kur viņa dzīvo kopā ar savu draugu, ukraiņu ielu muzikantu. Sēžam līdz vēlai naktij, alus un sen nesatikušos draugu pļāpas, prieks par dušu, kura nav redzēta kopš Rīgas un, kas zina, kad tiks redzēta nākamreiz.
3.diena 4.jūlijs pirmdiena.
Berlīne – pie Erfurth.
Piecēlāmies vēlu, ap desmitiem ar nedaudz dullām galvām pēc vakarnakts alus. Plānots bija pastaigāt pa Berlīni un pēcpusdienā doties tālāk. Vienīgais, ko es gribēju redzēt, bija Brandenburgas vārti un vairs nekas. Mani apskates objekti un ceļojuma sāls neatrodas pilsētās. Laura mūs veda, kā gandrīz vai vietējā, viņa izvadāja mūs caur centru, parādīja Brandenburgas vārtus un daudz ko citu, reihstāgu, „Sony” centru, pa kādam interesantam veikaliņam. Nogaršojām īsto Berlīnes kebabu un devāmies atpakaļ uz dzīvokli, jo bija jau laiks turpināt ceļu pa šosejām. Paņēmām no dzīvokļa somas un devāmies, un, ieskatoties Lauras norādēs, kas pierakstītas uz „Michelin” atlanta, devāmies nezināmā virzienā uz Potsdam. Klausot Lauras padomam, nenopirkām biļetes uz C zonu un mēģinājām izbraukt cauri ar no rīta nopirktajām, visu dienu derīgajām AB zonas U-bāņa biļetēm. He, protams, pēdējā pieturā pirms Potstam iekāpa “der kontrolier”, un mūsu iedzimtā latviešu pieklājība un kautrība lika samaksāt viņam 40eiro sodanaudu, kas īstenībā bija uz pusi mazāka nekā vajadzētu maksāt. Laikam kontroles onkam mēs likāmies OK, un viņš mūs nesodīja pēc pilnas programmas. Potsdamā pēc kartes orientējāmies un devāmies ārā no pilsētas, pa ceļam vēl jautājām vietējiem policistiem, vai šis ir pareizais virziens uz Nurnbergu. Sapratām to, ka nav lielas jēgas iet ar kājām, jo vienalga esam Vācijā. Apmetāmies ielas malā, grauzām cepumus, un mēģināju paralēli stopēšanai uztapināt uzrakstu “RIHTUNG NURNBERG” vai ko tamlīdzīgu. Nepaspējām pat jauno uzrakstu likt lietā, kad divas jaunkundzītes apstājās un aizveda mūs līdz Berlīnes gredzenam. Bijām benzīntankā zem autobāņa, bet mums vajadzēja tikt uz bāņa. Kāpām augšā.
Samērā ekstrēma izklaide - iet gar pamatīgi noslogota autobāņa malu, meklējot benzīntanku, kurš var būt aiz tuvākā līkuma un var būt arī pēc 30 km. Stopēt nereāli, jo neviens mazāk par tur atļauto 120 km/h nebrauc. Par laimi, dievi smaidīja, un benzīntanku sasniedzām pēc minūtēm 10-15. Ejam iekšā tanka teritorijā, man drebulis pēc gājiena gar šosejas malu, Zanei arī nervi čupā. Kāds vācu biznesa cilvēks krāmē mašīnā grozu ar produktiem, es šim klāt un sāku stāstīt kas, kur, kad un ko vajag. Viņš it kā „no english”! Bet mana neatlaidība vainagojās panākumiem, rihtung Nurnberg viņš zinot un mūs vedīšot. Kāpjam iekšā šikajā Audi. Pēc neilga brauciena pa viaduktu viaduktiem mūs izsēdina un liek saprast, ka šitas ir ”riktīgais rihtungs”. Izkāpjam, stāvam uz tilta, un es labu laiku skatos kartē, Zane arī skatās kartē, un nevienam no mums nav skaidrs, kas šis ir par ceļu - divas joslas katra savā virzienā, bet lejā ir sešjoslu bānis (tikai 2007.gada novembrī sapratu, ka apakšējais bānis arī bija īstais ceļš).
Atmetām ar roku un gājām pa ceļu iekšā mežā. Mežs kā mežs un ceļš kā ceļš, viss tāpat kā Latvijā, vienīgā atšķirība, ka ceļš līdzens kā galds. Bet viens ir skaidrs - šis nav bānis Nurnbergas virzienā. Esam apmaldījušies. Nu un kas par to, celt mežā telti - tas tak ir forši. Pulkstenis ir ap septiņiem vakarā. Salīkuši zem smagajām somām, velkamies uz priekšu un stopējām nedaudzās garāmbraucošās mašīnas, paiet pusstunda, un pūles atalgojas – apstājas vācu jaunieši, kuri mūs var aizvest līdz tuvējam miestam. Mašīnā tiek noskaidrots miesta nosaukums un fakts, ka Nurnbergas virziena autobānis iet paralēli šim mazajam ceļam astoņus kilometrus uz rietumiem. Izsēdina mūs pie veikala. Turpat ir pagrieziens pa kreisi – uz rietumiem. Sākam iet pa mazo, necilo ciema ieliņu caur privātmāju rajonam. Nedaudzie svētdienas vakara braucēji brīnās par mums kā traki, laikam tādi mugursomnieki, kas mēģina ko nostopēt uz sānceliņa, viņu ciemā nav redzēti. Bet nepaiet nemaz tik ilgs laiks, un mums apstājas vācu tante, kas nesaprot neko no angļu valodas. Šeit ir jāsaka lielais paldies Laurai, kura ieteica izmantot frāzi rihtung nurnberg. Tante saprata, ko mums vajag, un es sapratu, ka viņa mūs var nogādāt uz autobāņa. Izkāpām uz viadukta. Te nu tas bija - bānis Nurnbergas virzienā astoņos svētdienas vakarā. Sākām iet gar bāņa malu, un tapa skaidrs, ka mums vajag benzīntanku vai vismaz stāvvietu, jo šeit stopēt nedrīkst, nav ieteicams, ir nereāli un nedaudz bīstami. Labākajā gadījumā mūs savāks lielceļu policija, sliktākajā - neviens nevarēs salasīt to, kas palicis no mums pāri.
Par laimi, kilometru tālāk bija parasta stāvvieta ar dažiem galdiem un tualeti. Devāmies uz stāvvietu, un es uzreiz piefiksēju kādu mataino, kurš stāvēja blakus mašīnai un ar dziļi filozofisku skatu vērās tālēs. Devāmies viņam klāt un sāku stāstīt savu stāstu. Īsti labi viņš angliski nezināja, bet mūsu vajadzībām pietiekami. Jā, viņš braucot mums vajadzīgajā virzienā, bet tikai līdz Leipcigai, bet tas ir ideāli, jebkāds kilometru daudzums uz priekšu ir panākums un veiksme. Pie tam gabals līdz Leipcigai nemaz nav tik mazs, apmēram 140 kilometri. Iekrāmējam somas bagāžniekā un nostājamies blakus mašīnai gaidīt. Matainais aiziet līdz vadītāja puses durvīm, pablenž uz mums un prasa: “Nu tad braucam?” Mēs nobrīnāmies un kāpjam mašīnā. Ejot klāt mašīnai, likās, ka viņš gaida kādu ceļabiedru, kas aizgājis uz tualeti, un tāpēc mūs pārsteidza tas, ka viņš, nevienu nesagaidījis, aicināja braukt. Šim šoferim mēs vēlāk piedēvējām maģiskas īpašības, jo viņš autostāvvietā kādu gaidīja ar nolemtības izteiksmi sejā un sagaidīja, sagaidīja mūs! Neko daudz pa ceļam nerunājot, aizbraucām līdz Leipcigas pievārtei, un viņš mūs izsēdināja milzīgā smago auto bāzē, no kurienes varēja redzēt Leipcigas torņus.
Mūsu apstāšanās vietā bija stāvvietas ar vairākiem simtiem fūru, trīs benzīntanki, vairāki bāri un pat striptīza klubs, gan jau ar plašprofila dejotājām, bet nebija ne laika, ne vēlēšanās to pārbaudīt, arī mīļotā meitene pie sāniem, un galu galā ļoti gribējās tikt vēl tālāk. Izmetot līkumu līdz tuvējiem krūmiem, pavēroju smagsvara auto numurus, vairāki latvieši, vēl vairāk lietuviešu, pa kādam krievam un igaunim, un, protams, daudz un dažādu citu valstu numuri.
Ir svētdienas vakars, pāri deviņiem, jau krēslo. It kā jau varētu tepat celt telti un, kad no rīta šoferi modīsies, doties meklējumos, bet, ai, kā gribas vēl šovakar sasniegt ko vairāk! Daru visu, lai tas izdotos. Sakliedzos ar vācu onku, angliski viņš neko nesaprot, bet vietu nosaukumus Jena un Gera zinot, un kaut kur tur tuvumā dzīvojot. Savukārt es no viņa nesapratu, vai viņš brauc uz turieni vai no turienes. Pabļaustamies brīdi, un tad es atmetu ar roku; viņi ir vairākumā - onkulim no mašīnas piebalso famīlija, un viņi aizbrauc. Kā nākamos izvēlos pārīti biezā BMW. Viņi izkāpj, sabučojas, un meitene ieiet veikalā. Es eju klāt džekam un sāku standartsarunu - kas, kur, kad, uz kurieni un vai var? Jā var, bet jāpaprasa atļauja meitenei, es nedaudz apstulbstu pēc tāda teksta, bet neko, ceru uz to labāko. Gaidām ar Zani pie mašīnas, džeks ieiet veikalā, parunā ar meiteni un tad abi nāk ārā. Meitene neizskatās pārāk apmierināta, bet kas tad mums, atļauja ir dota, un mēs braucam, ārā tumšs, bet mēs kustamies. Pie Jena/Gera nogriežamies Frankfurt am Main virzienā. Viss rit, kā iecerēts, plānā ir tikt gandrīz līdz Giesen, kur pārītis nogriežas uz Frankfurti, savukārt mums šis pieturas punkts ir maršrutā, un no tā jādodas tālāk uz Koblenz. Tomēr gadījās neliels misēklis. Pārītis izdomāja iebraukt Erfurth pie paziņām un izsēdināja mūs bāņa malā esošajā benzīntankā/ autostāvvietā. Nez vai tiešām viņi kaut kur iebrauca vai vienkārši mēs viņiem apnikām. Tur nu mēs bijām vienpadsmitos vakarā pie Erfurth, benzīntankā. Skaidrs viens, jānakšņo tepat. Ieejam veikalā ar mērķi noskaidrot, vai un kur drīkst celt telti. Jā ir Ok, telti celt var, bet ne tuvāk par 50 metriem no centrālās ēkas. Apstaigājam smagauto stāvvietu un atrodam vietu mums. Diezgan ātrā tempā iesākas pamatīga vētra un, ja nebūtu bijis stāvvietas žoga, tad teltij es būtu pusi nakts dzinies pakaļ pa laukiem. Ar mokām uzslējām telti, paēdām. Es vēl pamanījos atrast monētu taksofonu un piezvanīt mammai. Beidzot varēja uzskatīt, ka šī garā, piedzīvojumu pilnā diena ir galā, un mēs devāmies gulēt.
4.diena. 5. jūlijs, otrdiena.
Pie Erfurth – Luksemburgas robeža
Rīts atausa auksts un apmācies. Zemās temperatūras dēļ ilgāk nevarējām nogulēt un ap astoņiem slējāmies augšā, novācām telti, benzīntanka galvenajā ēkā ieknābājām kaut ko ēdamu, cik varējām atļauties. Uzrakstījām kartītes manai mammai un mūsu darbam. Izmazgājām zobus un bijām atkal gatavi ceļam.
Pirmais „upuris” mūs pasūtīja ar tekstu, ka viņš „sportsmenus” neatbalstot, bet otrais kandidāts gan bija daudz pielaidīgāks. Džeks ar „Volvo”, kam bija Amerikas numurs, teica „OK braucam, virziens saskan”. Pa ceļam daudz runājām, amerikānis ieinteresējas, kas ir Latvija, kur tā ir un kas tajā notiek. Tad nu sākām stāstīt viņam, sākot ar vācu laiku, piektā gada revolūciju, astoņpadsmito gadu, brīvvalsti, otro pasaules karu, izsūtīšanām, komunisma okupācijas laiku, atmodu, politiku, korupciju, attīstību u.t.t. Tā runājot, tuvojāmies vietai, kur mūsu ceļiem būtu jāšķiras. No kartes nevarēju saprast, kur pašlaik atrodamies (ai, kā būtu noderējis GPS aparātiņš). Pa radio visu laiku skanēja info, ka uz šiem ceļiem ir lieli sastrēgumi, un mums šķita, ka no mašīnas ārā labāk nekāpt, un pareizi vien bija. Tikuši brīnumaini ātri cauri sastrēgumiem, bijām jau uz ceļa, kas veda uz Frankfurt am Main. Sapratu, ka kaut kas nav pareizi, un paliku nemierīgs, kad pie apvāršņa parādījās Frankfurtes centra debesskrāpji. Sapratu, ka vairs tiešām nav labi, Frankfurtē mēs negribam nokļūt. Tā vietā, lai brauktu līdz Giesen un tur nogrieztos uz Frankfurti, šoferis bija pagriezies ātrāk un bijām jau pašā lielpilsētas pievārtē. Uz tuvākā viadukta izkāpām. Operatīvi noorientējos kartē, sapratām, ka esam pamatīgi novirzījušies no mūsu maršruta un spērāmies lejā uz ceļu, kas ved aptuveni apkārt Frankfurtei un aptuveni uz to pusi, kur mums vajadzētu nokļūt. Vilkāmies uz priekšu un rādījām uzrakstu GIESEN/KOBLENZ. Visi tesās ar lielu ātrumu, taurēja un pat nedomāja stāties, bet mēs tik ejam gar ātrgaitas šosejas malu. Pēc ne pārāk ilga brīža apstājās samērā sportiska paskata „Alfa-romeo” mašīnīte ar biznesmeni pie stūres. Šoferis varot mūs paķert līdz tuvējam miestam. Braucot vadītājs mums stāsta, ka stopēt uz ātrgaitas ceļiem nedrīkst, var atbraukt lielceļu policija un mūs savākt. Mēs jau šo faktu it kā zinājām, bet tēlojām izbrīnītus nezinīšus. Un kas, ja arī mūs savāktu? Vēl viens piedzīvojums! Vai tad tas ir slikti?
Izlaida mūs kādā nelielā miestā, kura nosaukumu vairs neatceros, pie autobusu pieturas, parādīja virzienu, kādā mums jāturpina braukt. Šeit mums sanāca uzkavēties ilgāk, bet neba tas sabojāja mūsu garastāvokli, laiciņš jauks, un vietējie tik izbrīnīti uz mums bolās. Kas kait pastāvēt miesta pieturā Vācijas vidienē!
Pēc laiciņa apstājas māja uz riteņiem, pie stūres ļoti interesants un patīkams onkulītis. Diemžēl viņš brauca tikai kādus 10 km. Onkulis interesants tāpēc, ka runāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu par aurām, spēka laukiem un enerģijas redzamību. Nesapratām no tā ne nieka (jau latviski tas ir nesaprotami, kur nu vēl lauzītā vācu/ angļu valodā), bet mājām ar galvu. Ārā kāpjot, onkulītis saka: „Jūs esat ļoti labi cilvēki”. Uz jautājumu, kā viņš to zina, šis noslēpumaini pasmaidīja (vēl noslēpumaināk nekā iepriekš) un teica, ka nevarot to izskaidrot, bet to viņam priekšā sakot vairogs, un pamāja uz apaļu metāla vairogu, kurš bija piekārts pie durvīm. Viņš vienmēr zinot, kāds cilvēks braucot viņa mājā uz riteņiem. Nedaudz apjukuši, palikām stāvot meža vidū, stāvvietā, neliela ceļa malā. Netālu bija ezers, uz to aizbrauca patīkamais cilvēks. Atceroties viņu, pārņem tāda sajūta, ka varētu sēdēt stundām un klausīties viņa stāstītajā, pat nesaprotot, par ko ir stāsts... .
Bet fakts paliek fakts, atkal esam mežā, neliela ceļa malā tāpat kā vakar. Satiksmes intensitāte uz šī ceļa nav nekāda, piecu minūšu laikā neredzējām nevienu mašīnu. Ieskrējām krūmos, un, iznākuši atpakaļ stāvvietā, sākām domāt, kas un kā, gauži jau nu maz mašīnu šeit brauc. Te pēkšņi stāvvietā iebrauc mašīna. No tās izkāpj vīrietis un nāk pie mums. Kas tad nu? Izrādās, ka šis vācietis uz ceļa atradis t-kreklu un grib uzzināt, vai tas nav mūsējais. Nav gan mūsējais, bet vai viņš nevar mūs paķert savā mašīnā uz priekšu. Var, un mēs atkal esam ceļā, bet diemžēl neilgā, pēc dažiem kilometriem bija pavisam maziņš kalnu ciematiņš (nemanot bijām nonākuši kalnos, vismaz mēs kā latvieši tos saucām par kalniem). Izgājām cauri mazajam kalnu ciematam un apmetāmies ceļa malā. Satiksme pavisam švaka, balsojot vairs neizmantojām uzrakstus, jo mūs māca stipras šaubas par to, vai kāds no šejienes brauks uz Giesen vai Koblenz. Stopējām tāpat, ka tik tiktu uz priekšu. Nostāvējām tur kādu stundu vismaz, tapa daži foto, un tad beidzot apstājās džips. Šoferis mūs veda augšā un lejā pa kalniem. Man kā galīgi nepieradušam kadram visu laiku krita ciet ausis no augstuma maiņas. Pateicoties šai novirzei no maršruta mēs dabūjām redzēt Vācijas laukus, ciematiņus kalnos, dabu un daudz ko tādu, ko neredzētu, pārvietojoties pa autobāņiem. Negaidīti mūsu priekiem pienāca gals, tikām izsēdināti pieturā, atkal meža vidū kaut kur kalnos uz vientuļa ceļa, kur satiksmes intensitāte ir pavisam niecīga. Vienīgā cerība, ka izsēdināja mūs autobusu pieturā. Spriežot pēc tā, ka šī pietura bija ļoti nolaista un zinot, ka pedantiskie vācieši to noteikti nepieļautu, nospriedām, ka, iespējams, šeit autobusi sen vairs nekursē.
Tā nu bijām nekurienes vidū, gaidot brīnumu. Pēc ilgāka vai varbūt ne tik ilga brīža brīnums arī atbrauca. Pirmā mašīna, kas brauca, apstājās, un šoferis bija diezgan izbrīnījies, sastopot dzīvas būtnes šajā vientuļajā vietā. Paveicās, šoferis brauca apmēram tieši tur, kur mums vajadzīgs. Tā mēs tikām līdz benzīntankam pie Limburgas.
Iegājām veikalā, bet sapratām, ka viss ir traki dārgs, un mēs vēl nevaram atļauties tērēt naudu, gājām ārā. Apmetāmies pie galda un ēdām no Latvijas līdzpaņemto maizi, nogriežot appelējušo garozu nost un piekožot konservus „Tūristu brokastis”, kas nu jau garšoja nedaudz dīvaini. Pēc pusdienām ilgāku brīdi nopūlējos, runādams ar visādiem šoferiem, bet neviens negribēja mūs vest Ķelnes virzienā līdz pagriezienam pie Koblenz pilsētas. Pēc kāda laika apnika ņemties, un apmetāmies pie izbrauktuves no benzīntanka ar plakātu KOBLENZ/TRIER rokā. Tur nostāvējām un nosēdējām kādas divas stundas, uznāca jau morālais pagurums un bezcerības sajūta, bet tad es saņēmos un ar jaunu sparu metos iekšā stāvvietā, runādams ar visiem šoferiem pēc kārtas un kāds trīsdesmit piektais teica „Jā, Ok pa ceļam ir, varu jūs paķert līdz vajadzīgajam pagriezienam pie Koblenz.„ Sarunājām, ka viņš, ārā braucot no benzīntanka, apstāsies pie mums. Devos atpakaļ pie Zanes. Pēc brīža pie mums apstājās ļoti šiks biznesa klases mersedes limuzīns, un šoferis mūs aicināja iekāpt. Braucot šoferis klausījās radio, un laikam tur teica, ka uz Ķelnes šosejas sastrēgums vai kas tāds, šoferis nolēma to apbraukt mums labvēlīgā virzienā. Šī labvēlība izpaudās vēl vairāk - viņš izmeta apmēram 50 km līkumu, un mūs izlaida pie pašas Trier pilsētas, pirms stāvvietas bāņa malā. Šoseja atradās pakalnā, un no stāvvietas perfekti varēja redzēt Trier pilsētu apakšā. Stopējot aizgājām līdz stāvvietai un tur apmetāmies. Es apstaigāju stāvvietā esošas mašīnas, bet ar mani neviens negribēja runāt. Izgājām nelielu gabaliņu pirms stāvvietas un sākām stopēt ar mērķi LUXEMBOURG, stopējam, stopējam mašīnas nestājas un ātrums uz bāņa arī liels. Te pēkšņi pēc kāda brīža aiz muguras mums atskanēja nesakarīgi kliedzieni. Atskatāmies, bet tur bāņa malā, nevis stāvvietā apstājusies fūre bez piekabes, un onkulītis šortos lēkā, vicinās ar rokām un nesaprotami, bet nepārprotami bļaustās mūsu virzienā. Paķeram somas un skrienam. Ar rokām rādot zīmes, viņš liek mums saprast, ka grib zināt, kur mēs dodamies. Te pēkšņi es attopos, ka karšu grāmata nav vairs pie manis. Skrienu atpakaļ uz vietu, kur stāvēja somas un tur arī zemē mētājas manas kartes, kuru nozaudēšana būtu visai neveiksmīgs gājiens. Ierāpāmies fūrē, Zane aizmugurē, gultā, es priekšā, un sākām braukt. Onkulis it kā brauc līdz Luksemburgai, tikai no viņa nevar saprast līdz kurienei, valsts robežai vai pilsētai. Viss jau būtu Ok, bet diemžēl onkulis angliski prot tikpat labi kā es vāciski, t.i., gandrīz nemaz. Viņš ļoti gribēja runāt un tad, kad redzēja, ka mēs neko nesaprotam, sāka svarīgākos vārdus izkliegt ļoti skaļi, it kā tas palīdzētu saprast valodu. Kad mēs vēl nesapratām, viņš, nepārtraucot kliegšanu, paņēma lapiņu un braucot sāka rakstīt vācu vārdus, it kā tas ko līdzētu, turklāt vēl rokraksts, braucot ar fūri, līdzinās seno hinduistu rakstiem. Tad viņš samierinājās un nomierinājās, vairs iekliegdamies tikai pa retam. Uzzinājām, ka viņš esot fūrējis uz Krieviju un “zinot” krievu valodu – odin, dva, tri, vodka, masina, ja, ti, pašol, moskva. Tālāk labāk neturpināšu, tur sākās tie vārdi, ko zina lielākajā daļā pasaules valstu, kur ir paviesojušies kaimiņtautas pārstāvji. Tā runājot, ik pa brīdim aizmiegot un pīpējot stiprās cigaretes, ar ko cienāja šoferis, tuvojāmies robežai. Bijām mierīgi, jo likās, ka viņš brauc uz galvaspilsētu, bet maldījāmies, laikam tomēr mūsu vācu/angļu/krievu/latviešu komunikācija nebija pārāk efektīva. Mūs izsēdināja stāvvietā pēc robežas. Robežu par tādu var dēvēt tikai tāpēc, ka bija uzraksts LUXEMBOURG un vairs nefunkcionējošs robežkontroles punkts. Pie robežas bija liels veikals, vairāki restorāni un stāvvieta. Apmetāmies pie galdiņiem, un es atkal uzsāku aptauju, varbūt varam tikt uz galvaspilsētu. Pēc kādas stundas man apnika un bija jau ap deviņiem vakarā. Ko gan mēs darītu pilsētā naktī? Nopirkām kaut ko ēdamu, pāris alus un apmetāmies uz pakalna pie robežas. Kamēr paēdām un uzslējām telti, bija jau satumsis. No pakalna pavērās ļoti skaists skats uz stāvvietas gaismām, pakalniem un mazpilsētu tālumā. Romantiskā noskaņā sēdējām, iedzērām alu, pakūpinājām manu pīpi, baudījām jauko vasaras vakaru un noskaņu, kuru radīja atrašanās divatā civilizētās Eiropas vidū. Mums tas bija nekurienes vidus un, lai sekmīgi tiktu galā ar iecerēto, varējām paļauties tikai viens uz otru, un cerību, ka ceļā sastapsim labus cilvēkus, kas mūs savās automašīnās uzņems un nogādās kādā punktā mūsu maršrutā uz priekšu. Noskaņa rosināja uz pārdomām, un tad jau arī pienāca laiks doties pie miera.
5.diena 6.jūlijs trešdiena.
Luksemburgas robeža – benzīntanks netālu no METZ
Rīts atkal atausa nemīlīgs un apmācies. Kaut kas vidējs starp miglu un smalku lietu nevairoja mūsu optimismu. Satinuši telti un savākuši mantas, devāmies uz stāvvietu runāt ar šoferiem. Nepagāja pārāk ilgs laiks, līdz sarunājām vienu biznesa onkuli, kurš bija ar mieru mūs aizvest no Luksemburgas valsts robežas līdz Luksemburgas pilsētai. Izkāpjot kaut kur Luksemburgā, caur mākoņiem parādījās saule. Visu dienu pārmaiņus te spīdēja saule, te mākoņi to aizsedza. Liekas, laika apstākļi sekoja mūsu garastāvoklim vai drīzāk mūsu garastāvoklis sekoja laika apstākļiem. Devāmies pirmajā virzienā, kurš ienāca prātā un nonācām lielā parkā ar strūklakām un skulptūrām. Saule, parādījusies starp mākoņiem, mūs pat sāka sildīt, un vienubrīd bezrūpīgi apmetāmies uz soliņiem pasildīties. Izritinājuši guļammaisus, mēģinājām tos žāvēt. Dodoties tālāk, uznāca lietus.
Pēc krietna gājiena nonācām uz dzīvelīgas, tūristu apsēstas ielas, Un šai brīdī radās ģeniāli fenomenāla frāze, citāts, ko atceros gandrīz katru dienu visus šos gadus.
Zane man jautāja:
„Vai tev neliekas, ka mēs esam apmaldījušies?”
Es: „Hmmm, mēs nevaram apmaldīties, jo mēs nezinām kur mēs esam.”
Pēc visa piedzīvotā uzskatu, ka šajā frāzē ir 100% stopētāju patiesības.
Kāds tūrisma infocentra darbonis, garām iedams, mums iedeva pilsētas centra karti. Ātri apskatījām tās ievērības cienīgās vietas, ko no mūsu atrašanās punkta varēja saredzēt. Devāmies uz kartē atzīmēto tūrisma infocentru. Cik tad var baudīt Luksemburgas labumus (kaut gan redzēt tur ir, ko)! Tā nu tūrisma infocentrā pieprasīju ziņu, kā no šejienes tikt prom. Laipnā infocentra meitene mums iedāvināja karti un paskaidroja, kā tikt ārā no pilsētas uz šoseju, kas ved Parīzes virzienā.
Lūkodamies kartē, devāmies šosejas virzienā. Ilgu laiku līkumojām pa mazajām vecpilsētas ieliņām, tad pa jau lielākām ielām. Ceļā līdz šosejai veicām dažu labu novērojumu. Luksemburgā daudzi cilvēki staigā svilpodami. Vienkārši iet pa ielu un svilpo kādu melodiju vai vienkārši tāpat. Tas noteikti ir tāpēc, ka Luksemburga ir valsts ar vislielāko iekšzemes kopproduktu, minimālo algu, bezdarbnieku pabalstu vai ko tādu. Katrā ziņā viņiem iet labi, un ja ne gluži viņi kuļ cepures, tad staigā svilpodami jau nu gan. Otrs novērojums – kastītes pie stabiem ar uzzīmētu kakājošu suni. Kastītē iekšā ir maisiņi, kuros savākt suņu kakas. He, pie mums kaut ko tādu vajadzētu ieviest, kaut gan nē, visādi daudzstāvu betona geto iemītnieki salauztu pirmajā dienā.
Ejot pa ielu ielām, gala rezultātā nonācām uz šosejas un turpinājām iet uz priekšu, jo gribējām nonākt līdz lielceļu krustojumam, kur atzarojas ceļš uz Parīzi.
Vilkāmies gar ceļa malu, atradām vajadzīgo atzarojumu un sākām iet pa to. Tepat aiz kokiem bija ceļš uz Parīzi, uz kura mums vajadzēja nonākt, bet....
.... Notikumi turpinājās pavisam savādāk nekā cerēts. Ejot gar lielceļa malu, mums aiz muguras atskanēja sirēnas. Blakus piebrauca lielceļu policija.
Vācu/angļu/franču slengā komunicējot, man tapa paskaidrots, ka te gājējiem nav atļauts iet, un mums jāiet atpakaļ uz pilsētu. Viņi mūs nevedīs (vācu policija aizvestu). Vēl piedevām jāiet nevis kā nācām šurp – pa asfaltu, bet gan aiz norobežojuma pa slīpo, ar zāli apaugušo uzbērumu. Vācijā, cik dzirdēts, policija tiešām aizved stopētājus vismaz kaut kur nevis atstāj uz ceļa, liekot mērot ceļu turp vai atpakaļ. Man pietika nekaunības pajautāt, vai viņi nevar mūs aizvest līdz tuvākajam benzīntankam vai stāvvietai uz Parīzes ceļa. Viņiem pietika nekaunības atbildēt, ka viņi nekādas stāvvietas vispār nezina un lai mēs ejot atpakaļ uz pilsētu.
Velkoties atpakaļ jau vienreiz noietos vismaz 7 kilometrus ar smagajām somām mugurā, piefiksēju, kā policija mūs atrada. Uz apgaismes stabiem ik pa gabalam atradās novērošanas kameras. Nu ko? Nu neko! Vilkāmies pa slīpo, ar zāli aizaugušo uzbērumu ar smagajām somām, un tas jau nu bija mokoši. Pieliecoties ik pa brīdim līdām zem ceļazīmēm. Centos vienmēr savam garajam augumam pierēķināt klāt somas augstumu un neaizķēru zīmes. Zanei gan tā nepaveicās, bet tikai vienreiz. Ejot pa priekšu, es aiz muguras izdzirdēju apslāpētu bļāvienu un neadekvātu skaņu savirknējumu. Pagriezies sapratu, ka Zane, pieliecoties zem zīmes, ir aizķērusi to ar mugursomu, un tagad guļ augšpēdus, nevarēdama piecelties, jo smagā soma ir zem viņas. Palīdzēju draudzenei piecelties kājās, un turpinājām krusta ceļu atpakaļ uz Luksemburgu. Smagi un mokoši.
Pēc tik brangas neveiksmes un mocībām, protams, bijām nedaudz sakasījušies. Tomēr nekas cits neatlika kā pašiem vien meklēt izeju no situācijas. Līdz mājām pāris tūkstoši kilometru, un neviens nepalīdzēs nokļūt dzimtenē. Radās ideja, kā tikt prom, šī ideja arī tika īstenota. Kopīgām un ne mazām pūlēm atradām Luksemburgas dzelzceļa staciju un nopirkām biļetes līdz mūsu maršruta nākamajai pilsētai Thionvillei Francijā.
Ar visu to, ka saņēmām atlaidi par to, ka skaitāmies jaunieši (zem 25 gadiem), biļetes likās diezgan dārgas, jo jābrauc bija pavisam maz, ne vairāk par 50km. Izkāpām Thionvilē, Francijā. Laiks, kas bija jau apmācies, kad gājām atpakaļ uz Luksemburgu, mācās arvien vairāk. Pēc savas kartes un tuvējā informācijas stenda noorientējos, uz kuru pusi mums jādodas. Gājiens nebija ilgs, pāri tiltam, kas pavēra skatu uz gleznainu pilsētas ieskautu upi. Pārsimts metrus aiz upes bija aplis, no kura atzarojās vairāki ceļi, atradām Metz / Paris ceļu un sākām stopēt. Kāda pusstunda tā pagāja, jo mašīnas brauca maz un tās pašas negribēja mūs ņemt. Toties uzspīdēja saule, bet laiks tik un tā saglabājās pavēss. Apstājās francūzis ar „Renault megane”, kurš kopā ar bērniem sazin no kurienes atgriezās mājās, uz Metz.
Pa ceļam, protams, gan viņš, gan mēs mēģinājām komunicēt, bet nekas labs nesanāca, jo angliski viņš zināja tikpat, cik mēs franciski, un tas bija ļoti maz. Izskanēja piedāvājums no šofera puses runāt spāniski, bet šī valoda mums arī bija ļoti sveša, svešāka nekā pārējās. Nonācām līdz viaduktam, kur atzarojās ceļš uz Parīzi. Vieta nelāga, ne stāvvietu, ne uzpildes staciju. Šoferis iežēlojās par mums un nolēma aizvest mūs uz tuvāko stāvvietu pa Parīzes ceļu. Mēs, protams, bijām priecīgi par šādu notikumu pavērsienu, pirmā stāvvieta pienāca drīz. Viss jau būtu labi, bet šī stāvvieta atradās pretējā pusē uz ātrgaitas ceļa. Respektīvi, tajā iegriezās vairāk mašīnu, kas brauca no Parīzes, nevis mašīnas, kas brauca uz to. Tomēr nav ko skatīties labam šoferim zobos un protams, ka nekas cits mums neatlika kā apmesties šajā “Autogrill” stāvvietā. Kustība tur notika nepārtraukta - cits uzpildījās, cits restorānā ēda, fūru šoferi stāvvietā taisījās uz gulēšanu. Laiks vēl bija diezgan agrs un gaišs, saule pat jauki uzspīdēja, un mēs apmetāmies pie izbraucamā ceļa ar REIMS/PARIS plakātiem rokā. Negāja mums pilnīgi nekā. Visi ripoja garām, pamādami ar roku vai uzsmaidīdami. Tā pagāja vairākas stundas. Sāka smidzināt lietus un satumsa, mēs pametām posteni un apmetāmies “Autogrillā” pie letes, kur dzērām tēju lielos daudzumos. Iepirku vīnu, jo kas tad tas par Francijas braucienu, kurā netiek iebaudīts franču vīns. Jāteic gan, ka man pārāk pie sirds negāja, man vairāk tīk saldie vīni. Vienos naktī lietus bija rimies, un mēs sapratām, ka nekas cits neatliks kā celt telti. Turpat netālu no centrālās ēkas aiz krūmiem uzcēlām telti un gājām gulēt. Sāka līt.
Telts mums bija no lētā gala, „RIMI” pirkta pa Ls 3,99 vai kaut kā tā. Tomēr ielienot tajā, nelikās, ka ūdens tecētu iekšā. Naktī pamatīgi salām un slikti gulējām, bet tomēr neko īpaši sliktu nejutām. Toties no rīta pamostoties kādos astoņos bija skaidrs, ka labi nav. Uz sāniem guļot, man puse ķermeņa bija ūdenī. Izrādās, ka telts jumts ūdeni laiž cauri, bet apakša ne, un tā zem mums bija normāls baseins, kādi pārdesmit litri ūdens. Segas, guļammaisi un drēbes, viss bija izmircis. Izžāvēt nebija kur, jo vēl joprojām lija.
6.diena 7.jūlijs ceturtdiena
Benzīntanks netālu no METZ – Strasbūra, Hotel IBITZ
Uzvilkām dažus sausos apģērba gabalus, kas vēl bija palikuši somās, devāmies dzert tēju. Drebuļi bija mūsu sabiedrotais, nosalām kārtīgi, sajūta gan fiziski, gan morāli bija stipri zem 0.
Ap desmitiem lietus nostāja, un es, atstājis Zani sildoties, devos ārā runāties ar šoferiem. Likās, ka esmu sazin kur, tikai ne Eiropā. Neviens, gandrīz neviens angliski nesazinājās. Tanī brīdī es vēl nezināju par franču attieksmi pret angļu valodu. Vāciešu pāris vidējos gados mani konkrēti pasūtīja, bet pārējie vienkārši nerunāja ar mani. Turpat uz viadukta varēja redzēt, kuras mašīnas brauc no Metz un, loģiski secinot, tām pēc benzīntanka apmeklējuma bija jāturpina ceļš Parīzes virzienā. Šīs mašīnas arī brauca Parīzes virzienā, bet neviens šoferis neteica, ka viņi turp brauc. Tie, kas ielaidās nelielā sarunā angļu valodā teica, ka brauc uz Metz. Nepatīkami noskatīties, kā šoferis, kurš tikko teicis, ka brauc citā virzienā, tomēr aizbrauc uz mums vajadzīgo pusi. No kafejnīcas iznāca Zane, kura arī bija papļāpājusi ar šoferiem. Šajā gadījumā tie bijuši franču armijnieki, kuri ar smago devās uz Parīzi. Viņi esot ļoti gribējuši mūs paņemt, bet smagajā vietas bijušas tikai trīs un viņi paši bija trīs, savukārt kravas kastē vest pasažierus aizliedzot reglaments. Armijnieki, braucot ārā no stāvvietas, pamāja mums atvadas.
Pagāja vēl pāris stundas izmisīgos centienos sameklēt šoferi, kas paķertu mūs kādu gabalu Parīzes virzienā.
Sākot braucienu, biju ar Zani norunājis, ja viņai nepatiks un liksies pa daudz, tad brauksim tikai līdz Parīzei. Un tagad likās tik muļķīgi apstāties 300 km no Parīzes, no visu mīlētāju Mekas. Īstenībā jau arī nebija kur apstāties, jo no šīs vietas tik un tā mājās neaizbrauksim. Pēc daudzajām neveiksmēm vienojāmies par to, ka brauksim ar pirmo šoferi, kurš mūs vedīs vienalga, kurā virzienā.
Kā par brīnumu, pēc šīs vienošanās pirmais šoferis ilgi nebija jāmeklē. Kāds francūzis, redzot mūs tik izmisušus un nožēlojamus, laikam apžēlojās un bija ar mieru vest mūs līdz Strasbūrai. Tas bija pilnīgi pretējs virziens manis iecerētajam maršrutam, bet tomēr ar smagu sirdi kāpu mašīnā un braucām uz Strasbūru. Cik gan sāpīgi bija pagriezt muguru Parīzei, Spānijai un Marokai, kā arī visam pārējam, ko biju ieplānojis šai ceļojumā. Šajā brīdī mēs uzsākām mājupceļu.
Uzsāktais mājupceļš gan nemaz nenozīmēja piedzīvojumu beigas, daudz kas labs un interesants bija vēl priekšā.
Kā izrādījās, šoferis, kurš mūs paņēma, uz pašu Strasbūru nebrauc, viņš izsēdināja mūs kādā piepilsētas miestā ko sauca “La Vanzenau”. Latviskoju šo nosaukumu, un man sanāca pat ļoti latviski - Vandzenava. Šoferis izlika mūs busa pieturā un teica, lai gaidām autobusu. Vairs neatceros, vai paši to izdomājām vai šofera teiktā iespaidā sapratām, ka jāgaida konkrēts autobuss ar konkrētu numuru, kurš piebrauks pēc vairākām stundām. Spīdēja silta saulīte, un mēs izlikām žāvēt mantas. Pāris reizes piebrauca un aizbrauca kāds autobuss, bet mēs tik sēdējām un sēdējām. Pēc kāda laika šī gleznainā vieta apnika, un es iebūros Strasbūras kartē „Michelin” atlantā un salīdzināju to ar piepilsētas autobusu kustības shēmu pie pieturas sienas. Tika izdarīts interesants secinājums. Autobuss Nr.72, kuru mēs ar pusstundas intervālu šeit redzam piestājot, mums der. Sapakojām neizžuvušās mantas un gaidījām busu. Autobusa šoferiene, sieviete gados, mūs redzot jau trešo vai ceturto reizi šai pieturā, vairs pat nedomāja stāties, bet mēs aktīvi vicinājāmies un viņai nācās strauji nobremzēt. Kāpjot iekšā un mēģinot noskaidrot brauciena maksu, mēs uzklausījām dažus „uzbraucienus” franču valodā, vismaz pēc šoferienes intonācijas likās, ka tā ir.
Samaksājuši prasītās eiro naudiņas, iekārtojāmies busā un braucām uz Strasbūras centru. Pēc kāda brīža mājas ap mums kļuva aizvien lielākas un lielākas, pēc pieturas nosaukuma nopratu, ka šis nu ir tas centrs, republikas laukums. Kāpām ārā, lai ar pilnu krūti mestos iekšā Strasbūrā.
(Šeit nu nākas secināt, ka ceļojuma apraksts ir jāraksta uzreiz pēc ceļojuma, jo gadu gaitā šis tas ir pagaisis no atmiņas. Spilgtākie notikumi un piedzīvojumi ir palikuši, bet to secība paklīdusi, labi, ka ir ceļojuma pieraksti.)
Tagad jau mūsu mērķis bija mainījies, jāatrod „Eurolines” vai „Ecolines” autobusu ofiss un jāuzzina, kā tikt uz Rīgu. Rīgā šādi Eiropas pasažieru pārvadātāju ofisi ir izvietoti autoostā, vadoties no šī fakta meklējām Strasbūras starptautisko autoostu. Meklējām ilgi, paspējām „atkost” no sākuma nesaprotamo tramvaju kustības sistēmu, līdz beigās izrādījās, ka ir tikai četri tramvaji A, B, C un D, kuri braukā pa konkrētiem maršrutiem. Nopērkot dienas biļeti, var braukāt ar jebkuru tramvaju, kamēr paliek slikti. Tā arī darījām. Vizinoties ar tramvajiem, pētījām Strasbūras karti karšu atlantā un prātojām, kur varētu būt autoosta. Staciju atradām. Palielākas pieturas, kā biju iebūries franču valodā, sauca Gare, tad nu devāmies uz „Gāre centrāle”...
Stacija milzīga un nesaprotama, radās nelabas aizdomas, ka tā ir vilcienu nevis autobusu stacija. Aizdomas apstiprinājās, kad piesējāmies vietējā pasažieru infocentra darbiniecei. Neko jēdzīgu viņa mums nepastāstīja, stacija vilcienu, uz Latviju vilcienu viņiem neesot J... Kaut kāda busu stacija ir pie supermārketa tur un tur, iebakstīja mums kartē, un mēs devāmies ar tramvaju atpakaļ uz norādīto pusi. Izvazājāmies pa milzīgo veikalu un galu galā pie sētas ieejas autostāvvietas malā atradām konteineru, kurā bija kase un blakus stāvēja pāris vietējās satiksmes busi. Piesējāmies kasierei, kas bolīja acis un mūsu anglisko runāšanu pretī neņēma. Toties džeks, kas stāvēja aiz mums, visu bija sapratis un mums gribēja palīdzēt. Pabakstījies pa karti, viņš parādīja +/- aptuvenu virzienu, kādā atrodas „Eurolines” ofiss, pat pateica laukumu, uz kura ofiss atrodas (Plac d`Austerlicz). Devāmies vecpilsētas virzienā jau ar cerību arī atrast meklēto kantori. Izsalkums darīja savu, un mēs, apsvēruši savas finanses un vēlmes, iegājām nelielā kebabu ēstuvē, lai iekostu, apsildītos un izdomātu turpmāko plānu. Šī ēstuve, mēs to iesaucām par „Kebabotuvi”, kļuva par mūsu bāzi Strasbūrā, kamēr tur uzturējāmies.
Patīkams, sirms onkulītis, iestādes saimnieks, mūs laipni apkalpoja, un ar viņu, pat mums nezinot franču valodu un viņam neko daudz nezinot no angļu mēles, mēs sapratāmies tīri labi. Nesaprotamais tika paskaidrots ar žestu palīdzību, un kuriozākajos brīžos lieliski palīdzēja smaidi un pozitīvas emocijas. Ja visi vai vismaz puse francūžu būtu tik pozitīvi kā šis onkulītis, mēs būtu tikuši līdz Parīzei jau vakar vakarā. Nopirkuši pa kebabam un alum, piesēdām pie galdiņiem, izliktiem ārpusē gar ielas malu. Berlīnes kebabs jau bija labs, bet ko tik gardu kā Strasbūras kebabs nebiju baudījis. Arī pēc ceļojuma bieži atceros šo gardo paēdienu, Latvijā tādu dabūt diemžēl nevar.
Paēduši, turpinājām „Eurolines” biļešu kases meklējumus. Lai tas veiktos produktīvāk, pa ceļam iegriezāmies tūristu infocentrā un dabūjām vecpilsētas karti. Nu jau mums bija pavisam konkrēta adrese, uz kuru mums jādodas. Pēc pavisam neilga gājiena bijām „Eurolines” ofisā, biļešu tirgoņi daudz nebrīnījās par mūsu milzīgajām somām, un ,sagaidījuši savu rindu, sākām sarunu par biļešu pirkšanu, atiešanas laikiem, cenām un visu pārējo.
Ko nu? Nu neko... citas izejas nebija, pirkām biļetes uz to pašu busu līdz Kauņai par 108 eiro gabalā. Arī brauciena ilgums nebija pārāk iedvesmojošs - gandrīz 30 stundas. Šodien ir ceturtdiena, buss izbrauc sestdien 3:00 no rīta. Nekas cits neatliek, kā meklēt vietu kur pārlaist nakti. Tajā laikā vēl nezināju par hospitalityclub.org sniegtajām iespējām, kur var atrast cilvēkus svešā vietā, pie kā pārlaist nakti. Tā nu meklējām viesnīcu. Devāmies atpakaļ uz tūrisma infocentru, lai uzzinātu par iespējām atrast naktsmītni. Saņēmām bezmaksas bukletu ar visām Strasbūras viesnīcām un, kas nav mazsvarīgi, pie katras viesnīcas apraksta klāt pielikta cena ar maksu par nakti. Ātri noorientējāmies un apstaigājām kādas trīs tuvākās adreses, diemžēl nesekmīgi. Viena pilna, otra slēgta, trešajā vēl sazinkas. Atkal sāka līt lietus, krēsloja un mēs patvērāmies mūsu „kebabotuvē”. Vecā onkulīša aiz letes vairs nebija, āra galdiņi novākti, pa „kebabotuvi” rosījās gados daudz jaunāks cilvēks, bet ne mazāk pozitīvs. Mums ienākot, viņš ar platu smaidu sveicināja mūs un uzreiz paskaidroja angliski, ka vecais vīrs, kurš šeit strādāja pa dienu, viņam pastāstījis par mūsu apmeklējumu. Nespējām atturēties un atkal paņēmām pa brīnumgardam kebabam. Pētījām viesnīcu bukletu, strīpojām ārā dārgās viesnīcas, līdz nonācām pie secinājuma, ka vajadzētu piezvanīt uz kādu no viesnīcām. Džekam aiz letes apjautājos par iespējām piezvanīt no kāda nebūt telefona, un viņš par pāris eiro man notirgoja taksofona karti. Turpat netālu uz stūra bija taksofona būdiņa, un es veiksmīgi sazvanīju izvēlēto viesnīcu no „IBITZ” viesnīcu ķēdes. Kā jau kārtīgā viesnīcā, arī šeit administratore runāja angliski, un es norezervēju divvietīgu numuriņu par 60 eiro.
Nopriecājos par tik veiksmīgu gājienu un atgriezos „kebabotuvē”, izstāstīju Zanei gājiena rezultātus, un posāmies gājienam uz viesnīcu, kas, kā jau viss Strasbūrā, nebija pārāk tālu. Pirms aiziešanas apjautājos pārdevējam par iespēju nopirkt cigaretes, viņš teica, ka tepat blakus esot tabakas veikals, bet, paskatījies pulkstenī, piebilda, ka tas jau būšot slēgts. Tad, piemiedzis ar aci un paskatījies apkārt, viņš atvilka atvilktni, pilnu ar cigarešu paciņām, un par 6eiro vienu no tām pārdeva man. Četri lati un divdesmit santīmi, neko sev, nogrozīju galvu, bet par kontrabandas cigaretēm Strasbūras „kebabotuvē” to var arī samaksāt.
Devāmies nu jau pa galīgi satumsušajām Strasbūras vecpilsētas ielām uz viesnīcu. Viegli tas nebija, bet tomēr līdz galamērķim nonācām. Pa ceļam Zanei uzklupa ielu teātris, kura aktieri mēģināja ievilkt manu meiteni aktīvā līdzdarbībā savā izrādē. Cik sapratu no tērpiem un darbībām, izrāde bija par viduslaikiem un, kā nopratu no man iedotā bukleta, veltīta Strasbūras pilsētas jubilejai. Grūti gāja gan aktieriem, gan Zanei, jo valodas barjera nepavisam nepalīdzēja latviešu meitenei spēlēt franču izrādē. Varbūt labi, ka tā, jo šīs lingvistiskās aizķeršanās dēļ ielu teātra aktieri, nenovērtējuši Zanes aktrises potenciālu un izaugsmes iespējas, palaida viņu vaļā.
Vēl viena aizķeršanās mums tomēr gadījās. Lai arī karti grozījām un centāmies saprast, kurā vietā īsti esam, atradām neīsto viesnīcu. Mēģinājām administratoram ieskaidrot, ka esam rezervējuši numuru, bet viņš neko tādu datorā nevarēja sameklēt. Tad es apgalvoju, ka pirms brīža zvanīju un bakstīju ar pirkstu viesnīcu bukletā, rādīdams telefona numuru, pa kuru zvanīju. Misēklis tika atrasts, šī ir cita „IBITZ” ķēdes viesnīca, tā, kuru vajag mums, atrodas tepat blakus. Beidzot nonācām līdz mūsu viesnīcai, ar savu izskatu nedaudz nošokējām aiz letes sēdošo meiteni, nokārtojām vajadzīgās formalitātes un samaksājuši devāmies uz numuru.
Kāds nepatīkams pārpratums sākās jau tajā vakarā. Apjautājāmies, cik ilgi varēsim uzturēties viesnīcā, un izrādījās, ka līdz nākamās dienas pusnaktij. Fakts, ka sanāk par lētu naudu dzīvot viesnīcā vairāk nekā 24 stundas, mūs neizbrīnīja, pareizāk sakot mēs pat to nepamanījām, jo bijām pārāk laimīgi, ka esam atraduši pajumti un nebūs jāguļ lietū un vējā kaut kur Strasbūras ielās. Izkrāmējām slapjās mantas un izmētājām pa istabiņu, lai žūst. Ļoti laimīgi izmantojām dušu, kas nebija redzēta kopš Berlīnes. Pēc daudzajām naktīm ne pārāk ērtajā teltī varen labi izgulējāmies mīkstajā viesnīcas gultā. Bet ar visu to mums malu malas sāpēja arī pēc nakts viesnīcas gultā. Nedēļa teltī darīja savu.
7.diena 8.jūlijs piektdiena
Strasbūra Hotel IBITZ – Strasbūra busu pietura.
Rīts, pārāk nesteidzoties, ap 11 devāmies prom no viesnīcas, lai aplūkotu Strasbūru. Pirms aiziešanas pārmijām atkal pāris teikumus ar administratori un noskaidrojām, ka mums somas jāsavāc tiešām līdz pusnaktij. Nu, baigi forši, nevajadzēs staipīt tās līdzi pa Strasbūru. Īsti jau līdz busam nebija ko darīt, bet ja jau esam Strasbūrā, tad nesēdēsim visu laiku viesnīcā. Plāns bija atrast „Eurolines” busa pieturu, lai mēs zinātu, kur tā ir, un nebūtu naktī jāmeklē. Tad pavazāties pa Strasbūru un kaut kad vēlāk atgriezties viesnīcā, pagulēt un ap pusnakti doties uz busu pieturu, tur gaidīt līdz trijiem. Galvenajos vilcienos ar nelielām izmaiņām šis plāns arī izdevās.
Nopirkām dienas biļetes tramvajam un braucām dažas pieturas līdz mūsu iecienītajai kebabu ēstuvei. Tur mūs patīkamais onkulītis sagaidīja jau kā vecus draugus. Paēdām un ar tramvaju braucām meklēt mums vajadzīgo starptautisko autobusu pieturu. „Eurolines” birojā pārdevējs bija kartē atzīmējis vietu, kur pietura atrodas, un, aizbraukuši līdz tuvākajai tramvaja pieturai, kāpām ārā. Vietā, kur jābūt busu pieturai, nebija nekā tāda, kas liecinātu par to, ka šeit varētu piestāt autobusi no visas Eiropas. Nebija arī īstas pārliecības, ka šī ir īstā vieta, bet, jau kuro reizi izpētot karti, nevarējām atrast nevienu citu vietu, kur pietura varētu atrasties, vai krustojumu, kur mēs būtu kļūdījušies. Tad aiz vienkāršās pieturas būdiņas ieraudzījām noplukušu konteineru ar pusnoplēstu uzrakstu „Eurolines”. Šī tad arī izrādījās Strasbūras starptautiskā autoosta, vienkārša pieturas būdiņa ielas malā un noplucis, aizslēgts metāla konteiners. Iesmējuši par šo autoostas variantu, bet priecīgi, ka esam to atraduši, devāmies atpakaļ uz tramvaju. Pāris stundas braukājām ar tramvajiem, vērodami Strasbūru, negribējās nekur staigāt, un arī laiks mainījās reizi pārdesmit minūtēs- te saule, te lietus. Sāka nākt miegs, un atkal apmeklējām mūsu iecienīto” kebabotuvi”. Vēlāk netālu atradām zemo cenu veikalu un iepirkām pārtiku tālajam ceļam, iegādājāmies arī franču vīnu, ko pārvest mājās. Vīns vēlāk izrādījās pamatīgi skābs...
Devāmies uz viesnīcu, lai pagulētu un pirms pusnakts dotos uz busu pieturu. Šeit mūs gaidīja pārsteigums. Viesnīcā jau nākamais administrators varen neapmierināti mums skaidroja, ka mums mantas bija jāsavāc pusdienlaikā nevis pusnaktī. Izrādījās, ka iepriekšējā meitene - administratore sajaukusi vārdu pusdienlaiks (midday) un pusnakts (midnight). Nezinu, kā to var sajaukt, bet viņai tas izdevās, un ar pārliecību mums kļūdaini bija iegalvots, ka varam uzturēties viesnīcā līdz pusnaktij. Sanāca neliela skaidrošanās, un sapratis, ka maksāt par vēl vienu diennakti mēs netaisāmies, administrators mums lika savākt mantas un lasīties prom. Numuriņā rosījās istabene, domājams, no turku cilts, katrā ziņā ne vietējā, pat nemēģināja ar mums runāt, tikai neapmierināti blenza, kad lasījām kopā mantas, kuras no rīta nebijām savākuši domādami, ka vēl jau laika būs gana. Uz ātru roku sametām mantas somās un laidāmies prom. Nebija jau īsti, kur doties, vazāties atkal pa Strasbūru, šoreiz ar visām somām, un tas mums galīgi nebija pa prātam. Pēc īsas apspriedes devāmies uz „Eurolines” busu pieturu, lai tur gurķotos kādu laiku, varbūt pat līdz busam trijos naktī.
Laika apstākļi bija kļuvuši labāki, lietus nelija, kļuva arvien saulaināks un siltāks. Apmetāmies pieturā kā īsti klaidoņi. Izkrāmējām mantas, vēl slapjos guļammaisus un dažus apģērba gabalus turpat žāvējām. Uz maiņām mēģinājām gulēt, un vispār okupējām pieturu kā savu īpašumu.
Vēlreiz apstiprinājās fakts, ka šeit tiešām ir Strasbūras starptautisko maršrutu autobusu pietura. Jo dažu stundu laikā šeit apstājās vismaz divi starptautiskie „Eurolines” autobusi, kas šeit gan izsēdināja, gan savāca pasažierus, bet diemžēl neviens no šiem busiem nebija tas, uz kuru mums bija nopirktas biļetes. Apnika sēdēt pie pieturas, arī saule rietēja un palika vēss. Izlēmām doties vēlreiz līdz mūsu „kebabotuvei”, lai tur omulīgi pavadītu vakaru. Apēdām pa kebabam, nogaršojām vietējos alus un pļāpājām līdz pat pusnaktij, kad atkal sēdāmies tramvajā un braucām uz to pašu pieturu.
8.diena 9.jūlijs sestdiena.
Strasbūras busu pietura – ceļš uz mājām.
Pieturā Zane, apsegusies ar guļammaisu, mēģināja iemigt, es, sēdēdams uz zemes, klausījos pleijerī līdzpaņemto mūziku un, pārdomādams dzīvi, gaidīju autobusu. Ap kādiem pusdiviem viens brauca, lecām kājās un gaidījām, kas nu būs, varbūt tas ir mūsējais, kurš atbraucis pa ātru, bet nē, cita maršruta buss nomainīja pasažierus un devās tālāk. Vēl vienu reizi mums nācās piedzīvot identisku situāciju ar „Eurolines” busu, kurš apstājās pie pieturas, bet nebrauca uz Kauņu. Un tad jau arī bija pienācis mūsu busa laiks - trīs naktī. Bez kavēšanās, samērā precīzi autobuss piestāja pie pieturas, un mēs, atdevuši šoferim bagāžu, parādījuši pases un biļetes, kāpām iekšā, lai liktos uz auss. Štutgarti naktī nogulējām, pamodāmies agrā rītā, kad autobuss piestāja kārtējā pieturā Nurnbergā. Izkāpām, lai uzsmēķētu un izlocītu kājas. Piefiksēju vīrieti ar pamatīgu bārdu, basām kājām, paplukušām drēbēm, pamatīgi nosauļojušos un ar šinu uz kājas. Paklusām teicu Zanei kaut ko par saulesbrāļiem un īpaši šo faktu neatcerētos, ja...
... ja nākamajā pieturā Drēzdenē šis pats saulesbrālis nepienāktu man klāt un skaidrā latviešu mēlē neteiktu:
„Klau, Rīga! Iedod uzpīpēt.”
Mums, protams, pamatīgs pārsteigums, nebijām pamanījuši, ka viņš arī brauc ar šo pašu autobusu. Iepazināmies un turpat, kamēr autobuss stāvēja, papļāpājām. Izrādās, šis latvietis ir klaidonis un ceļo tā, kā es sapņoju kādreiz ceļot. Viņš brauc no vienas vietas uz otru ar stopiem vai sabiedrisko transportu. Tur, kur nauda beidzas, apstājas un strādā dažādus gadījuma darbus, sapelna nedaudz naudas dodas tālāk. Biju dzirdējis par šādiem ceļotājiem un beidzot sastapu vienu dzīvē, pie tam no Latvijas. Viņš bija apbraukājis visu Eiropu, bijis daudzās Āzijas valstīs, un pēc četru gadu prombūtnes atgriezās dzimtenē, jo Francijā salauzis kāju, un dārgo Eiropas cenu dēļ nevarot atļauties operāciju citur. Neko daudz par atgriešanos mājās viņš nepriecājās, jo palaidīšot garām vīnogu novākšanas laiku. Pirms dažiem gadiem vīnogu ražas laikā esot nopelnījis labu naudu, pieticis ceļojumam uz Āziju. Papļāpājām, bet diemžēl nesamainījāmies kontaktiem.
Brauciens no Strasbūras uz Kauņu bija mokošākais, ko biju piedzīvojis. Autobusa daudzo pieturu un stāvēšanas dēļ brauciens ilga apmēram trīsdesmit stundas. No neērtajiem autobusa krēsliem kājas un mugura sāpēja diezgan pamatīgi, un gulēšana izvērtās par pārbaudījumu sprandai. Pagāja diena, pienāca nakts, mocības turpinājās.
9.diena
10.jūlijs - svētdiena
Ceļš uz mājām – mājas
Kad beidzot bijām nomocījušies tik tālu, ka viss vienalga, un beidzot aizmiguši kārtīgā nomocītu cilvēku miegā, tikām pamodināti, jo autobuss stāvēja Kauņas autoostā. Kāpām ārā, savācām savu bagāžu un, rīta dzestrajā gaisā drebinoties, stāvējām uz perona. Bija septiņi no rīta un, kā noskaidrojām, autobuss uz Rīgu būs pēc stundas. Nav tik traki, nogaidījām stundu, iekāpām busā, kas bija tukšāks un ērtāks nekā „Ecolines” autobuss. Un atkal vairākas stundas pavadījām braucot. Rīgā viss pēc tā paša scenārija, kāda stunda gaidīšanas, trīs stundu brauciens un beidzot mājās. Tas pats kolēģis, kas mūs pavadīja pirms nedēļas, savāca mūs ar bagāžu autoostā un aizveda uz dzīvokli. No atvaļinājuma bija pagājusi tikai nedēļa, un vēl kādu nedēļu pavadījām, nevienu neinformējot par mūsu atgriešanos, jo kā nekā bijām Eiropā.
Pēc laika
Beidzās atvaļinājums, pagāja vairāki gari gadi, bet atmiņas par šo piedzīvojumu 2005.gada vasarā ļoti bieži uzpeld atmiņā. Braucienā bija arī grūtības un nepatīkami brīži, bet no tiem, ceļojot ar autostopiem, nevar izvairīties. Tomēr kopumā atceros šo braucienu ar prieku, un nekādas negatīvas emocijas tas manī neizsauc. Izņemot braucienu autobusā atpakaļ, bet tas jau īsti nepieder pie stopošanas.
Ieguvumu no šī ceļojuma bija daudz, un es pat nepieļāvu domu, ka nemēģināšu šādi ceļot atkal. Brauciena laikā atklāju sevī un savā meitenē daudz jaunu īpašību, par kuru esamību mēs neko neuzzinātu, sēžot Ventspilī. Avantūra ir un paliek avantūra, bet tas bija to vērts, un ir vērts, lai ko līdzīgu pasāktu atkal.
2006.gadā biju domājis šo braucienu vienatnē turpināt no vietas, kur pārtrūka ieplānotais maršruts. Biju jau nopircis lidmašīnas biļeti līdz Frankfurtei pie Mainas, bet dažu citu projektu dēļ nācās no ieceres atteikties. Toties pašā Marokā man sanāca pabūt 2006. gada rudenī, aizlidojot ar čarterreisu. Paveicās, un šis ceļojums desmit dienu garumā ar apmaksātu ēdināšanu un viesnīcām man bija par velti. 2007. gadā vairs ceļojumus ar stopiem neplānoju, jo pārāk daudz darba bija Latvijā. Vienīgā izraušanās ārpus valsts robežas bija brauciens uz Maskavu ar sabiedrisko transportu. 2008. gadā plāni bija lieli, ar savu mašīnu aizbraukt līdz Ukrainai un atpakaļceļā izmest līkumu caur Čehiju. Jau ieguldīju naudu šī brauciena sagatavošanā, bet atkal nekā, apstākļu spiediena rezultātā bija jāpaliek tepat Latvijā. Par 2009. gadu - plāni un ieceres, saistītas ar Eiropas iekarošanu ir, bet labāk neminēt neko konkrētu, kamēr vēl nekas no iecerētā nav īstenots.
Jānis Valks
2008. gada 9. novembrī
Ceļojums ar autostopiem 2005. gada jūlijā
Ventspils – Maroka (līdz Strasbūrai)
0.diena 1. jūlijs, piektdiena.
Ventspils – Rīga
Pēc pēdējās darbadienas pirms atvaļinājuma biju gatavs doties savā pirmajā lielajā stopēšanas ceļojumā. Sagatavošanās darbi bija ilguši jau labu laiku - maršruta izstrāde, ekipējuma iegāde, ceļabiedra meklējumi u.t.t.. Biju pat sarunājis sponsoru, Ventspils reklāmas un dizaina firma “AWA” izgatavoja man ~40 A2 plakātus ar pilsētu nosaukumiem, par to neprasot samaksu.
Maršruts bija izstrādāts pamatīgs- ar ceļu kodiem, krustojumiem un valstu robežām, kas jāšķērso. Galamērķis bija ar salīdzinoši nelielām izmaksām sasniegt vispieejamāko Āfrikas kontinenta valsti Maroku, bet turp un atpakaļceļā bija paredzēts apmeklēt četrpadsmit valstis, vairākās ierasties pat divas vai trīs reizes. Maršruts bija plānots trīsdesmit dienām, kabatā ap 300 eiro, bet tas mani neuztrauca, gribējās riskēt.
Kolēģis, Ventspils TV operators aizveda mani un manu meiteni/darba kolēģi Zani līdz šosejai Ventspils – Rīga. Tur brīdi pastāvējām, pļāpājot un gaidot avīzes “Ventas Balss” fotogrāfu (biju parūpējies par brauciena publicitāti). Sākām stopēt, neviens neapstājās, un nebija jau arī brīnums, jo mums blakus stāvēja divas vieglās mašīnas un apkārt rosījās fotogrāfs un operators. Fotogrāfam drīz apnika, un viņš devās savos darbos. Savukārt operators novietoja mašīnu otrā ceļa pusē un vēroja notiekošo no turienes. Necik ilgs laiks nepagāja, kad piestāja pirmā mašīna. Fūre ar piekabi un ārzemju numuru. Sakopoju savas ierūsējušās angļu valodas zināšanas un, atvēris durvis, sāku parasto stopētāju tekstu. Te pēkšņi pieskrēja operators un ar visu lielo kameru ierāpās fūres kabīnē. Šoferis izskatījās neviltoti izbrīnīts par tādu notikumu pavērsienu. Divu stopētāju vietā viņa mašīnā iekāpj džeks ar kameru, kurš sāk uzdot dažādus jautājumus. Sapratis, ka no samulsušā šofera neko jēdzīgu uzzināt neizdosies, operators atvadījās no mums un devās prom. Tā mēs sākām savu ceļojumu. Šoferis izrādījās krievs, kurš tikko kā nobraucis no prāmja Ventspilī un dodas caur Tallinu uz Maskavu. Šādas tādas sarunas pa ceļam, un ap deviņiem vakarā bijām Rīgā. Izsēdināja mūs uz viadukta, kur sākas Tallinas apvedceļš, un mums bija vien jāstopē, lai tiktu līdz Āgenskalnam, ar Jūrmalas mikriņu arī tikām. Naktsmājas bija sarunātas pie radiem. Nultās dienas beigas.
1.diena. 2.jūlijs, sestdiena.
Rīga – 77km no Varšavas
No rīta apmeklējām t/c “Olympia”, un Zane iepirka ceļojumam nepieciešamās lietas. Viņa tomēr nebija gatavojusies kaut kur braukt, lēmums doties kopā ar mani šajā avantūrā Zanei nāca grūti un tika pieņemts tikai kādu stundu pirms izbraukšanas.
Tikai ap divpadsmitiem tikām ārā no Rīgas. Brālēns aizveda mūs līdz Lietuvas robežai. Šķērsojām ar kājām Grenctāles robežpunku un sākām stopēt. Salocīju uzrakstus tā, lai var redzēt nosaukumus KAUNAS un WARSZAWA. Nepaspējām pat kārtīgi iesildīties stopēšanā un sākt garlaikoties, kad apstājās mazs, sagrabējis nenosakāmas markas vāģītis ar Anglijas numuru un Krievijas apdrošināšanas uzlīmēm. Izkāpa gados jauns džeks, Roberts, un angliski teica, ka viņš braucot uz abām mūsu norādītajām vietām. Caur Kauņu un Varšavu. Nopriecājāmies par šo necerēto veiksmi un, iekrāmējuši savas somas bagāžniekā blakus Roberta ceļasomai, sēdāmies iekšā. Braucot un pļāpājot, konstatējām, ka tomēr manā atmiņā no koledžas angļu valodas ir palicis vairāk, nekā biju domājis. Trijatā apspriedām visu ko - sākot no jaunajām ES dalībvalstīm līdz traktoriem "Belarus". Roberts bija skots, kurš mācās un dzīvo Maskavā, un dodas ar mašīnu uz Slovēniju pie paziņām. Mašīna viņam bija fenomenāla: sarūsējusi un graboša, "pārāka" par otro Golfu. Kājas nācās salocīt dažādās dīvainās formās, lai es ietilptu mazajā mašīnītē.
Roberts savu mašīnu sauca par Frediju un ik pa brīdim atkārtoja, ka Fredijs drīz mirs. Kad Fredijs nomirs, tad Roberts pārdošot viņu šrotā un došoties tālāk ar stopiem, viss nepieciešamais viņam esot. Lietuvai izšāvāmies cauri bez pieturvietām, vienīgi pirms Polijas robežas apstājāmies uzpildes stacijā. Izmantojot gadījumu, iztērēju leišu lokālās naudiņas, kas man bija aizķērušas pēc pēdējā Lietuvas stopu brauciena. Uz poļu zemes robežas gadījās neliela aizķeršanās, jo, izrādās, Fredijam nebija apskates. Poļu robežvīrs kaut ko skaidroja Robertam savā mēlē, savukārt Roberts spītīgi turējās pie angļu valodas. Tā nu viņi kādu brīdi nesekmīgi mēģināja saprasties. Tad robežvīrs izdomāja, ja esmu no LV, tad zinu "po russki" un sāka runāt krieviski, bet man lūdza, lai es pārtulkoju Robertam to, ko viņš grib teikt. Roberts saprata, ka ar valodas barjeru aizbildināties neizdosies un sāka runāt samērā sakarīgā krievu valodā, ko, mācoties vairākus gadus Maskavā, bija apguvis labā līmenī. Strīds turpinājās, un mēs ar Zani jau paspējām nodomāt, ka tālāk būs jāstopē no robežas, bet viss beidzās sekmīgi. Roberts mēģināja ieskaidrot polim, ka viņš dodoties uz Angliju, lai tur izietu mašīnai apskati, un robežsargs atmeta ar roku mūsu kompānijai. Bet pirms ļāva braukt, vēl pajautāja Zanei: “Zane! Kuda jeģiš?” Laikam jau mana un Roberta sabiedrība izskatījās pārāk aizdomīga tādai kārtīgai, smukai meitenei kā Zane, un aizdomīgais Poļu onka gribēja noskaidrot, vai mēs gadījumā neesam nolaupījuši šo meiteni un nevedam pārdot verdzībā. Zane neapmulsa un strupi atbildēja: “Kak kuda? V Poļšu jedu.”
Tā nu mēs tikām pāri robežai un sākām šķērsot poļu zemi. Stāvot ar rūcošu motoru rindā uz robežas un velkoties tikai dažus metrus uz priekšu, Fredijs bija pārkarsis, un pāris kilometrus aiz robežas bija jāapstājas stāvvietā dzesēt motoru. Izmantojām gadījumu, lai izlocītu kājas un atrastu valūtas maiņas punktu, kur samainījām eiro pret vietējām poļu naudiņām. Fredijam dziestot paspēlējāmies ar apkārt skraidošiem suņiem.
Pēc laiciņa devāmies tālāk, bet necik tālu netikām - pēc dažiem kilometriem no motora atskanēja dīvaini trokšņi, un mašīna uz priekšu kustējās tikai inerces dzīta nevis ar motora spēku. Noripojām no pakalna, un Roberts mirušo Frediju iestūrēja kādā ceļmalas stāvvietā. Attaisījām motora pārsegu un dziļdomīgi vērāmies uz mirušā Fredija sirdi, kura bija pārstājusi pukstēt. Es no motoriem nesapratu neko daudz, un Roberts saprata apmēram tikpat. Mūsu domīgās sejas izteiksmes piesaistīja divus poļu panus, un viņi nāca mums palīgā. Ne angļu, ne krievu valodu viņi nesaprata, bet pie kopēja tehniska slēdziena par mašīnas stāvokli mēs nonācām: “Motor genoht i kaput”. Sapratu, ka kaut kas jādara, lai tiktu uz priekšu. Sāku ar žestu palīdzību komunicēt ar poļiem un bakstīt ar pirkstu kartē, un pēc kāda brīža mēs sapratāmies. Jā, viņi braucot Varšavas virzienā, ne gluži pa tiem ceļiem, kas bija manā maršrutā, bet virziens ir, tas jau galvenais. Tā nu atvadījāmies no Robja un Fredija, un devāmies ar abiem poļiem Varšavas virzienā. Poļi dzina divas vienādas mašīnas no Viļņas uz kaut kurieni Polijas vidienē. Polis mašīnā gribēja runāties un ik pa brīdim to darīja. Dīvainā poļu – krievu – angļu slengā mēs šo to sapratām viens no otra teiktā. Jau tobrīd sāku apjaust un vēlāk brauciena laikā šī pārliecība manī nostiprinājās, proti, sastopoties ar dažādu tautu pārstāvjiem, galvenais nav valoda, lai saprastos, galvenais ir vēlēšanās saprasties un pozitīva pieeja šai lietai.
No pirmā iespaida par Poliju atmiņā visvairāk ir palikuši milzīgie ceļu remonti, kas mūs pamatīgi kavēja. Kādā mežiņa apstājāmies zaļajā pieturā, sagaidījām otru mašīnu, un no abu šoferu sarunas sapratu, ka kaut kur mums būs jāpārsēžas, jo otra mašīna piebrauks tuvāk Varšavai. Pārsēdāmies krietnu gabalu tālāk, jau bija pamatīga krēsla, un visi virzieni sajukuši. Otrs šoferis bija nerunīgāks un īgnāks. Tai pašā trakajā slengā mēs sapratām, ka viņš brauc uz kaut kādu miestu. Palūdzām, lai viņš mūs izsēdina pie kādas degvielas uzpildes stacijas pirms sava miesta, un viņš tajā pašā brīdī arī apstājās un lūdza mūs izkāpt. Turpat bija benzīntanks ar veikalu, un mēs rausāmies ārā. Mašīna aizbrauca, bija 23:00 vakarā, pilnīga tumsa, un mēs divatā stāvējām Polijas vidienē.
Aizgājām līdz veikaliņam, kur naktī preces izsniedza pa lodziņu. Kaut kādi vietējie pirka alu. Pa to laiku es iepazinos ar skatlogā izlikto preci. Mana izvēle bija minerālūdens, jo nekas cits mums nebija vajadzīgs. Minerālūdens nosaukums manī izraisīja jautrību, un es pārdevējam poļu valodā un smejoties pieprasīju “woda mineralova Kropla bezkidu”. Onkulis pablenza uz mani diezgan šķībi, laikam ar domu par psihiatra palīdzību džekam, kurš pusnaktī, skaļi smejoties, pērk ūdeni. Cik zinu, neesmu ne pirmais, ne pēdējais, kurš, atgriežoties Latvijā, atceras un piemin šo ūdeni, ir redzētas fotogrāfijas ar etiķetēm. Man pašam piezīmju blokā blakus Francijas cigarešu paciņu brīdinošajiem uzrakstiem ir ielīmēta poļu kroplā minerālūdens etiķete.
Izsmējušies un nopirkuši ūdeni, devāmies ar Zani apmetnes vietas meklējumos. Apkārtne bija līdzīga Latvijas laukiem. Saimniecības, kurām apkārt ir labības lauki un dažādu kultūru stādījumi. Pats esmu uzaudzis laukos, un man sirdsapziņa neatļāva celt telti iekoptā laukā. Negribējās uzzināt, ko teiktu zemnieks, no rīta ieraudzījis, ka viņa miežu, kviešu, kukurūzas, biešu vai sazinkā druvā kaut kādi ārzemju tūristi ir uzcēluši telti. Pagājām gabalu nost no šosejas pa lauku ceļu un sapratām, ka nav jēgas šajā virzienā telts vietu meklēt, jo visur bija iekoptas platības, un no māju puduriem skan suņu rejas. Izvilkāmies atpakaļ uz šosejas un atradām vietu pie torņa. Tornis izskatījās līdzīgs tiem, ko Latvijā būvē "Tele2" un "LMT". Apkārt zonas tornim - žogs un brikšņi, blakus - šoseja. Likās, ka diez cik labs miegs nevarētu būt, jo pa šoseju traucās autofurgoni, un tornis dūca, un vēl visu laiku tornī dega prožektors. Tomēr tas viss nespēja traucēt mūsu miegu pēc garās un interesantās dienas. Uzcēlām telti, uzēdām Latvijas maizi ar konserviem un devāmies gulēt.
2.diena 3. jūlijs, svētdiena.
77km no Varšavas – Berlīne
No rīta piecēlāmies samērā vēlu, pēc astoņiem. Novācām telti un devāmies uz benzīntanku kafijas meklējumos. Bija atvērusies kafejnīca, un tur tikām pie tieši tādas kafijas, kādu sirds kāroja. Mums uz letes priekšā tika nolikta kafijas burka, cukurtrauks, piena paka un ūdens kanna. Radījām savās ceļotāju bleķa krūzēs tieši tādu kafiju, kādu gribējām, un samaksājām mazāk nekā par parasto kafejnīcu dranķīgo standartkafiju. Sēžot uz iebrauktuves betona apmales, izdzērām kafiju un bijām gatavi doties tālāk. Šķita, ka svētdienas rītā pārsvarā visi braucēji bija ģimeņu tēvi, kas savas sievas un atvases veda uz baznīcu. Laikam katoļticīgajiem poļiem ir tāds bauslis, ka svētdienas rītā stopētājus ņemt nedrīkst.
Pēc pusstundas mūs paņēma jauns poļu pāris, kas devās uz Varšavu. Mašīna bija tikko iegādāta, un šoferis vēl īsti nebija tai piešāvies. Viņam nebija īstas skaidrības, vai viņš brauc ar benzīnu vai gāzi. Kaut kas no tā draudēja beigties, un šoferis nepārtraukti pārslēdzās no gāzes uz benzīnu un atpakaļ, bet mašīna tik un tā slāpa nost. Džekam apnika, un viņš uzpildīja benzīntankā gan gāzi, gan benzīnu. Vairāk nekādu problēmu ar mašīnu nebija, vienīgi Varšavā bija viņi jāiestumj, jo mašīna noslāpa un negribēja startēties. Varšavai operatīvi izskrējām cauri. Iegriezāmies interneta kafejnīcā, lai uzrakstītu meilus, arī laikrakstam "Ventas Balss" par ceļojuma gaitu, atradām tūrisma infopunktu un noskaidrojām kā tikt no pilsētas ārā. Aizbraucām ar busu uz priekšpilsētu, apēdām pāris hotdogus, izdzēram pa vietējam alum un sākām stopēt, šoreiz ar uzrakstu POZNAŃ, BERLIN. Kāds brīdis pagāja, stāvot šosejas malā. Satiksme diezgan liela, kā uz Ulmaņa gatves. Apstājās milzīgi liels mersedess- džips, pie kura stūres sēdēja jaunais polis. Tips pēc skata bandītisks, pārkāpa visus iespējamos satiksmes noteikumus. Mašīnā mūzika uz pilnu klapi, kaut kāds poļu "tuc tuc". Polis pīpēja, nepārtraukti mainīdams markas - vai nu sarkano "Red&white", vai arī zaļo "Marlboro", dīvaina gaume. Mūziku nepieklusinājis, viņš ļoti gribēja runāties, nezinot lāgā ne krievu, ne angļu valodu. Tā nu braucām un aurojām viens uz otru, trokšņa dēļ neko īsti nesaprotot, ko otrs saka. Ik pa brīdim jaunais polis šņauca degunu milzīgā kabatas lakatā, un šī skaņa pārspēja pat skaļo mūziku. Par laimi, viņš nebrauca tālu- tikai kādus 20km līdz nākamajam miestam. Tur viņš mūs izlaida un pie tam diezgan ekskluzīvi. Ignorējot visus noteikumus, no vidējās joslas, kas paredzēta, lai nogrieztos tikai pa kreisi, viņš, neskatoties ne uz vienu, pārbrauca šķērsām pāri labajai joslai, palecās uz apmales, pārbrauca pār zālāju, apgriezās uz ietves un tur arī mūs izlaida. Tad palēkdamies atkal šķērsām pāri šosejai nozuda tālēs. Sakrāvām somas mugurā un devāmies pa šoseju uz priekšu Berlīnes virzienā ārā no miesta centra. Pārāk tālu neaizgājām, apmetāmies šosejas malā un, rādot šoferiem uzrakstu, turpinājām stopēt. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad mums aiz muguras atskanēja aktīvi kliedzieni. Tur ceļa malā stāvēja angļu autiņš, un no tā izkāpusi tante lēkāja un klaigāja. Paķērām somas un jozām, ko kājas nes. Tante (kā sauca, neatceros) jau tā pilno mašīnu pārkrāmēja, sazipojot lietas tā, lai mazajā autiņā atrastos vieta vēl mums un mūsu lielajām somām. Visas darbības pavadīja tantes klaigāšana “quickly, quickly, hurry up, I have no time”. Iekāpām mašīnā un nobrīnījāmies, kāpēc viņa liek mums aizspiest durvju pogas. Pēc brīža gan es, gan Zane, sēžot abi aizmugurē, sameklējām drošības siksnas un piesprādzējāmies. Tante pierādīja savus vārdus ar darbiem, viņa brauca kā traka. Es sēdēju un nesapratu, kāpēc man liekas, ka viņa brauc ātri, ja uz spidometrs rāda tikai 110. Papētot tuvāk spidometru, cik nu to, sēžot aizmugurē, var izdarīt, ieraudzīju uzrakstu mph, t. i., jūdzes! Nedaudz nosvīdu, kad pamanīju uz spidometra mazus cipariņus ar uzrakstu kph, kilometri. Vidējais ātrums cauri Polijai bija 170 kilometri stundā! Nesapratu, kā ar tik mazu, piekrautu un acīmredzami ne pirmā svaiguma mašīnu to var panākt. Toties ātrā laikā mēs tikām cauri Polijai un jau ap astoņiem vakarā bijām Berlīnes pievārtē. Nekādas īpašās jautrības pa ceļam nebija. Tante visu laiku smēķēja un dzēra enerģijas dzērienus. Kaut ko parunājām, parastos standartjautājumus. Izmantojām laiku, lai pagulētu. Piebraucot pie robežas, tante sazvanījās ar savu draugu un apgrieza mašīnu. Izrādījās, ka svarīgi ir iepildīt degvielu Polijā, jo tur tā ir lētāka nekā Vācijā. Tankā satikām arī viņas draugu, par kuru viņa braucot ieminējās, ka viņš ir jāpanāk. Šeit arī gadījās mana otrā mašīnstumšanas reize. Poļu opis ar omu sēdēja mazmazītiņā mašīnītē, kas piekrauta ar agro kartupeļu maisiem un arī maisiem uz jumta. Opis startēja mašīnu, bet rūciena vietā čuššššš, nelec tas mopēds ar četriem riteņiem. Abi sabēdājušies sēž un nezina, ko darīt. Man kā godīgam latvju bāleliņam nosāp sirds un eju stumt. Opis sākumā nesaprot, kapēc tā mašīna kustas, tad piefiksē mani un paliek priecīgs, un izdara kļūdu. Es vēl nebiju kārtīgi iesācis stumt, kad opis ielika ātrumā un visu to lietu padarīja daudz, daudz grūtāku. Ar mokām man tomēr izdevās viņus iestumt, un vecīši priecīgi aizpukšķināja ar saviem kartupeļiem uz mopēdauto jumta. Mēs šķērsojām robežu, pierobežas kafejnīcā apēdām porciju samērā negaršīgas vācu paikas. Un drīzumā jau braucām pa Berlīnes gredzenu, tante mūs aizveda kādu gabaliņu no gredzena Berlīnes virzienā un izlaida autobāņa malā, piedāvājot braukt viņai līdzi uz Hannoveri. Atvadoties parādīja, uz kuru pusi pilsēta un novēlēja "good luck".
Tā nu pievakarē bijām Berlīnes pievārtē. Kaut kur šai milzīgajā pilsētā man bija draudzene, pie kuras palikt, bet viņas telefona numurs un adrese bija tikai manā meilā. Ko nu? Sākām vilkties gar šosejas malu, mēģinājām pat stopēt, bet pēc īsa brīža kļuva skaidrs, ka tas nav reāli, mašīnas traucās viena par otru ātrāk, un vienīgie uzmanības apliecinājumi bija dusmīga signalizēšana mūsu virzienā. Noturējām īsu kara apspriedi. Pārlaižot acis apkārtnei, bija redzamas rindas ar industriālām ražošanas ēkām, bet aiz tām pamanījām guļamrajona augstceltnes. Gan jau kādam sabiedriskajam transportam tur jābūt, secinājām, un devāmies turp. Atradām benzīntanku un devāmies pie pārdevēja. Vācietis, kurš ne bū ne bē angliski. Pēc ilgākas tirpināšanas viņš parādīja ar roku nenoteiktā virzienā un teica, ka tur pēc 5 km ir "buss stops", kur busi kursē ar 30min intervālu. Nu OK, ejam ārā bez īpašas pārliecības par uzzinātās informācijas atbilstību realitātei. Apstājamies maliņā un pārrunājam, ko darīt. Tajā brīdī benzīntankā iebrauc kāds vietējais, uzpildās un aiziet samaksāt. Rodas doma, ka jāpainteresējas pie viņa, varbūt viņš zina ko vairāk. Tā bija tās veiksmīgās dienas veiksmīgākā ideja. Džeks nāk ārā, es šim klāt, tā un šitā, izstāstu, kas un kā, viņš labi runā angliski un ir gatavs mums palīdzēt, pat vēl vairāk. Viņš saka, ka par nekādiem busiem nezina un ka vienīgais jēdzīgas transports uz pilsētas centru esot vilciens U-bans. Pietura esot blakus viņa mājai, un viņš mūs labprāt aizvedīšot. Sēžam mašīnā un braucam. Pa ceļam, protams, džeks mūs cītīgi izpratina. Padzirdējis, ka mums vajag internetu, viņš kaut ko pasaka par interneta tēmu, bet es īsti nesapratu ko, un nesanāca pārjautāt.
Braucam caur īstu Berlīnes mežaparku, šauras ieliņas caur vecu parku, kurā zem kokiem slēpjas īstas pilis. Pēc divdesmit minūšu brauciena piestājam stāvvietā un kāpjam ārā. Vienā pusē divstāvu privātmājas, otrā pusē dzelzceļš, un turpat netālu redzama stacija. Sakām paldies džekam un dodamies uz stacijas pusi, bet laipnais vācietis neizpratnē saka: “Paga paga, bet kā ar internetu? Jums tak netu vajadzēja?! Ejam pie manis.” Mēs, protams, priecīgi. Uzkāpjam kādas biezās mājas otrajā stāvā, iepazīstamies ar vācieša draudzeni, kura sēž un tin cigaretes. Mūs nosēdina uz dīvāna, atnes vēsu alus kokteili un uzcienā ar cigareti. Džeks atnes savu laptopu, un beidzot es varu atrast bijušās meitenes adresi e-pastā. Kad esmu atradis adresi un telefonu, vācu laipnība turpinās, drīkstu pazvanīt no viņa telefona. Pa to laiku tiek sameklēts transporta saraksts un izstrādāts maršruts līdz minūtes precizitātei līdz kurai stacijai mums jābrauc ar u-banu, kāda numura busā jāpārsēžas un kur jākāpj ārā. Līdz tuvākajam vilcienam 5min, un mēs dodamies uz staciju, nebeigdami vien pateikties laipnajam vācietim un viņa draudzenei.
Stacijā pēc pārdomu brīža pie nezinātājiem nesaprotama biļešu automāta nopērkam kaut kādas biļetes, labāk tā, nekā vispār bez. Gaidām uz perona vilcienu, cilvēki ir tikai daži. Vilciens pienāk, bet durvis neatver. Kaut kur tālāk durvis ir vaļā tur cilvēki iekāpj un izkāpj, bet mums tuvākās neatveras. Esam nelielā šokā. Te pēkšņi, neiekāpdams pa sev tuvākajām durvīm, skaļi smiedamies mums tuvojas jauns džeks. Viņš piespiež plāksnīti durvju malā, un tās atveras. Mums, protams, arī lielie smiekli, latvju lauķi nemāk tikt vācu vilcienā. Nosmējāmies visu ceļu. Kā paskatāmies uz labdari, tā smiekli klāt un viņam arī. Smiekli laikam ir tie, kas palīdz šai pasaulei griezties.
Pienāk vajadzīgā pietura, un kāpjam ārā. Ņemot vērā vācieša norādījumus, "Michelin" karšu grāmatas aizmugurē esmu uzzīmējis shēmu, kur un kā mums jāiet, lai nonāktu autobusa pieturā. Protams, pedantisko vācu busu, kurš pienāk ar minūtes precizitāti, esam nokavējuši un jāgaida nākamais. Buss pienāk, iekāpjam un braucam, paļaujoties uz ceļotāju aizstāvja svētību. Pēc tik daudz veiksmēm nāk pārbaudījums. Mana paranoja neļauj mierīgi sēdēt, un es sāku veikt aptauju par to, uz kurieni šis buss brauc un vai tas brauc uz mums vajadzīgo rajonu. Pēc ilgākas aptaujas un pieciem respondentiem, kuri lielākoties nesaprot, ko es gribu, tiek noskaidrots, ka buss ir pareizais, bet virziens gan nē. Jābrauc ar šo pašu busu, tikai otrā virzienā. Kāpjam ārā, pārejam ielu un gaidām atkal to pašu busu. Ir melna nakts, pulkstenis pāri desmitiem vakarā, un mēs esam kaut kur Berlīnē.
Buss atbrauc, un mēs kāpjam atkal iekšā, brīdis paiet, un es nevaru mierīgi nosēdēt. Mēģinu piesieties gotu meitenei, domādams, ka tāpat kā Latvijā, savējais savējam savējais. Protams, esmu piemirsis, ka matus nogriezu pavasarī, un mugurā man ir baltas drēbes. Meitene saka, ka mums ir jāizkāpj divas pieturas pēc viņas. Paļaujos uz viņu, un sēžu mierīgs. Meitene izkāpj, pamādama mums, un mēs ar esam gatavi kāpt ārā. Izkāpjam divas pieturas tālāk, un pēc pieturas nosaukuma secinu, ka pareizi. Dodamies tikai sev vien zināmā vai, pareizāk sakot, nezināmā virzienā. Kā bijis, kā ne, stāvot pie pirmā lielā krustojuma no pretējās ielas puses mums māj Laura, mana bijusī meitene, kas dzīvo Berlīnē. Priecīgi sastopamies, apskaujamies, iepazīstinu Lauru ar Zani un priecājamies, ka turpmāk, kamēr mēs esam Berlīnē, vismaz kāds no mums zinās ceļu. Dodamies uz turpat netālo Lauras dzīvokli, kur viņa dzīvo kopā ar savu draugu, ukraiņu ielu muzikantu. Sēžam līdz vēlai naktij, alus un sen nesatikušos draugu pļāpas, prieks par dušu, kura nav redzēta kopš Rīgas un, kas zina, kad tiks redzēta nākamreiz.
3.diena 4.jūlijs pirmdiena.
Berlīne – pie Erfurth.
Piecēlāmies vēlu, ap desmitiem ar nedaudz dullām galvām pēc vakarnakts alus. Plānots bija pastaigāt pa Berlīni un pēcpusdienā doties tālāk. Vienīgais, ko es gribēju redzēt, bija Brandenburgas vārti un vairs nekas. Mani apskates objekti un ceļojuma sāls neatrodas pilsētās. Laura mūs veda, kā gandrīz vai vietējā, viņa izvadāja mūs caur centru, parādīja Brandenburgas vārtus un daudz ko citu, reihstāgu, „Sony” centru, pa kādam interesantam veikaliņam. Nogaršojām īsto Berlīnes kebabu un devāmies atpakaļ uz dzīvokli, jo bija jau laiks turpināt ceļu pa šosejām. Paņēmām no dzīvokļa somas un devāmies, un, ieskatoties Lauras norādēs, kas pierakstītas uz „Michelin” atlanta, devāmies nezināmā virzienā uz Potsdam. Klausot Lauras padomam, nenopirkām biļetes uz C zonu un mēģinājām izbraukt cauri ar no rīta nopirktajām, visu dienu derīgajām AB zonas U-bāņa biļetēm. He, protams, pēdējā pieturā pirms Potstam iekāpa “der kontrolier”, un mūsu iedzimtā latviešu pieklājība un kautrība lika samaksāt viņam 40eiro sodanaudu, kas īstenībā bija uz pusi mazāka nekā vajadzētu maksāt. Laikam kontroles onkam mēs likāmies OK, un viņš mūs nesodīja pēc pilnas programmas. Potsdamā pēc kartes orientējāmies un devāmies ārā no pilsētas, pa ceļam vēl jautājām vietējiem policistiem, vai šis ir pareizais virziens uz Nurnbergu. Sapratām to, ka nav lielas jēgas iet ar kājām, jo vienalga esam Vācijā. Apmetāmies ielas malā, grauzām cepumus, un mēģināju paralēli stopēšanai uztapināt uzrakstu “RIHTUNG NURNBERG” vai ko tamlīdzīgu. Nepaspējām pat jauno uzrakstu likt lietā, kad divas jaunkundzītes apstājās un aizveda mūs līdz Berlīnes gredzenam. Bijām benzīntankā zem autobāņa, bet mums vajadzēja tikt uz bāņa. Kāpām augšā.
Samērā ekstrēma izklaide - iet gar pamatīgi noslogota autobāņa malu, meklējot benzīntanku, kurš var būt aiz tuvākā līkuma un var būt arī pēc 30 km. Stopēt nereāli, jo neviens mazāk par tur atļauto 120 km/h nebrauc. Par laimi, dievi smaidīja, un benzīntanku sasniedzām pēc minūtēm 10-15. Ejam iekšā tanka teritorijā, man drebulis pēc gājiena gar šosejas malu, Zanei arī nervi čupā. Kāds vācu biznesa cilvēks krāmē mašīnā grozu ar produktiem, es šim klāt un sāku stāstīt kas, kur, kad un ko vajag. Viņš it kā „no english”! Bet mana neatlaidība vainagojās panākumiem, rihtung Nurnberg viņš zinot un mūs vedīšot. Kāpjam iekšā šikajā Audi. Pēc neilga brauciena pa viaduktu viaduktiem mūs izsēdina un liek saprast, ka šitas ir ”riktīgais rihtungs”. Izkāpjam, stāvam uz tilta, un es labu laiku skatos kartē, Zane arī skatās kartē, un nevienam no mums nav skaidrs, kas šis ir par ceļu - divas joslas katra savā virzienā, bet lejā ir sešjoslu bānis (tikai 2007.gada novembrī sapratu, ka apakšējais bānis arī bija īstais ceļš).
Atmetām ar roku un gājām pa ceļu iekšā mežā. Mežs kā mežs un ceļš kā ceļš, viss tāpat kā Latvijā, vienīgā atšķirība, ka ceļš līdzens kā galds. Bet viens ir skaidrs - šis nav bānis Nurnbergas virzienā. Esam apmaldījušies. Nu un kas par to, celt mežā telti - tas tak ir forši. Pulkstenis ir ap septiņiem vakarā. Salīkuši zem smagajām somām, velkamies uz priekšu un stopējām nedaudzās garāmbraucošās mašīnas, paiet pusstunda, un pūles atalgojas – apstājas vācu jaunieši, kuri mūs var aizvest līdz tuvējam miestam. Mašīnā tiek noskaidrots miesta nosaukums un fakts, ka Nurnbergas virziena autobānis iet paralēli šim mazajam ceļam astoņus kilometrus uz rietumiem. Izsēdina mūs pie veikala. Turpat ir pagrieziens pa kreisi – uz rietumiem. Sākam iet pa mazo, necilo ciema ieliņu caur privātmāju rajonam. Nedaudzie svētdienas vakara braucēji brīnās par mums kā traki, laikam tādi mugursomnieki, kas mēģina ko nostopēt uz sānceliņa, viņu ciemā nav redzēti. Bet nepaiet nemaz tik ilgs laiks, un mums apstājas vācu tante, kas nesaprot neko no angļu valodas. Šeit ir jāsaka lielais paldies Laurai, kura ieteica izmantot frāzi rihtung nurnberg. Tante saprata, ko mums vajag, un es sapratu, ka viņa mūs var nogādāt uz autobāņa. Izkāpām uz viadukta. Te nu tas bija - bānis Nurnbergas virzienā astoņos svētdienas vakarā. Sākām iet gar bāņa malu, un tapa skaidrs, ka mums vajag benzīntanku vai vismaz stāvvietu, jo šeit stopēt nedrīkst, nav ieteicams, ir nereāli un nedaudz bīstami. Labākajā gadījumā mūs savāks lielceļu policija, sliktākajā - neviens nevarēs salasīt to, kas palicis no mums pāri.
Par laimi, kilometru tālāk bija parasta stāvvieta ar dažiem galdiem un tualeti. Devāmies uz stāvvietu, un es uzreiz piefiksēju kādu mataino, kurš stāvēja blakus mašīnai un ar dziļi filozofisku skatu vērās tālēs. Devāmies viņam klāt un sāku stāstīt savu stāstu. Īsti labi viņš angliski nezināja, bet mūsu vajadzībām pietiekami. Jā, viņš braucot mums vajadzīgajā virzienā, bet tikai līdz Leipcigai, bet tas ir ideāli, jebkāds kilometru daudzums uz priekšu ir panākums un veiksme. Pie tam gabals līdz Leipcigai nemaz nav tik mazs, apmēram 140 kilometri. Iekrāmējam somas bagāžniekā un nostājamies blakus mašīnai gaidīt. Matainais aiziet līdz vadītāja puses durvīm, pablenž uz mums un prasa: “Nu tad braucam?” Mēs nobrīnāmies un kāpjam mašīnā. Ejot klāt mašīnai, likās, ka viņš gaida kādu ceļabiedru, kas aizgājis uz tualeti, un tāpēc mūs pārsteidza tas, ka viņš, nevienu nesagaidījis, aicināja braukt. Šim šoferim mēs vēlāk piedēvējām maģiskas īpašības, jo viņš autostāvvietā kādu gaidīja ar nolemtības izteiksmi sejā un sagaidīja, sagaidīja mūs! Neko daudz pa ceļam nerunājot, aizbraucām līdz Leipcigas pievārtei, un viņš mūs izsēdināja milzīgā smago auto bāzē, no kurienes varēja redzēt Leipcigas torņus.
Mūsu apstāšanās vietā bija stāvvietas ar vairākiem simtiem fūru, trīs benzīntanki, vairāki bāri un pat striptīza klubs, gan jau ar plašprofila dejotājām, bet nebija ne laika, ne vēlēšanās to pārbaudīt, arī mīļotā meitene pie sāniem, un galu galā ļoti gribējās tikt vēl tālāk. Izmetot līkumu līdz tuvējiem krūmiem, pavēroju smagsvara auto numurus, vairāki latvieši, vēl vairāk lietuviešu, pa kādam krievam un igaunim, un, protams, daudz un dažādu citu valstu numuri.
Ir svētdienas vakars, pāri deviņiem, jau krēslo. It kā jau varētu tepat celt telti un, kad no rīta šoferi modīsies, doties meklējumos, bet, ai, kā gribas vēl šovakar sasniegt ko vairāk! Daru visu, lai tas izdotos. Sakliedzos ar vācu onku, angliski viņš neko nesaprot, bet vietu nosaukumus Jena un Gera zinot, un kaut kur tur tuvumā dzīvojot. Savukārt es no viņa nesapratu, vai viņš brauc uz turieni vai no turienes. Pabļaustamies brīdi, un tad es atmetu ar roku; viņi ir vairākumā - onkulim no mašīnas piebalso famīlija, un viņi aizbrauc. Kā nākamos izvēlos pārīti biezā BMW. Viņi izkāpj, sabučojas, un meitene ieiet veikalā. Es eju klāt džekam un sāku standartsarunu - kas, kur, kad, uz kurieni un vai var? Jā var, bet jāpaprasa atļauja meitenei, es nedaudz apstulbstu pēc tāda teksta, bet neko, ceru uz to labāko. Gaidām ar Zani pie mašīnas, džeks ieiet veikalā, parunā ar meiteni un tad abi nāk ārā. Meitene neizskatās pārāk apmierināta, bet kas tad mums, atļauja ir dota, un mēs braucam, ārā tumšs, bet mēs kustamies. Pie Jena/Gera nogriežamies Frankfurt am Main virzienā. Viss rit, kā iecerēts, plānā ir tikt gandrīz līdz Giesen, kur pārītis nogriežas uz Frankfurti, savukārt mums šis pieturas punkts ir maršrutā, un no tā jādodas tālāk uz Koblenz. Tomēr gadījās neliels misēklis. Pārītis izdomāja iebraukt Erfurth pie paziņām un izsēdināja mūs bāņa malā esošajā benzīntankā/ autostāvvietā. Nez vai tiešām viņi kaut kur iebrauca vai vienkārši mēs viņiem apnikām. Tur nu mēs bijām vienpadsmitos vakarā pie Erfurth, benzīntankā. Skaidrs viens, jānakšņo tepat. Ieejam veikalā ar mērķi noskaidrot, vai un kur drīkst celt telti. Jā ir Ok, telti celt var, bet ne tuvāk par 50 metriem no centrālās ēkas. Apstaigājam smagauto stāvvietu un atrodam vietu mums. Diezgan ātrā tempā iesākas pamatīga vētra un, ja nebūtu bijis stāvvietas žoga, tad teltij es būtu pusi nakts dzinies pakaļ pa laukiem. Ar mokām uzslējām telti, paēdām. Es vēl pamanījos atrast monētu taksofonu un piezvanīt mammai. Beidzot varēja uzskatīt, ka šī garā, piedzīvojumu pilnā diena ir galā, un mēs devāmies gulēt.
4.diena. 5. jūlijs, otrdiena.
Pie Erfurth – Luksemburgas robeža
Rīts atausa auksts un apmācies. Zemās temperatūras dēļ ilgāk nevarējām nogulēt un ap astoņiem slējāmies augšā, novācām telti, benzīntanka galvenajā ēkā ieknābājām kaut ko ēdamu, cik varējām atļauties. Uzrakstījām kartītes manai mammai un mūsu darbam. Izmazgājām zobus un bijām atkal gatavi ceļam.
Pirmais „upuris” mūs pasūtīja ar tekstu, ka viņš „sportsmenus” neatbalstot, bet otrais kandidāts gan bija daudz pielaidīgāks. Džeks ar „Volvo”, kam bija Amerikas numurs, teica „OK braucam, virziens saskan”. Pa ceļam daudz runājām, amerikānis ieinteresējas, kas ir Latvija, kur tā ir un kas tajā notiek. Tad nu sākām stāstīt viņam, sākot ar vācu laiku, piektā gada revolūciju, astoņpadsmito gadu, brīvvalsti, otro pasaules karu, izsūtīšanām, komunisma okupācijas laiku, atmodu, politiku, korupciju, attīstību u.t.t. Tā runājot, tuvojāmies vietai, kur mūsu ceļiem būtu jāšķiras. No kartes nevarēju saprast, kur pašlaik atrodamies (ai, kā būtu noderējis GPS aparātiņš). Pa radio visu laiku skanēja info, ka uz šiem ceļiem ir lieli sastrēgumi, un mums šķita, ka no mašīnas ārā labāk nekāpt, un pareizi vien bija. Tikuši brīnumaini ātri cauri sastrēgumiem, bijām jau uz ceļa, kas veda uz Frankfurt am Main. Sapratu, ka kaut kas nav pareizi, un paliku nemierīgs, kad pie apvāršņa parādījās Frankfurtes centra debesskrāpji. Sapratu, ka vairs tiešām nav labi, Frankfurtē mēs negribam nokļūt. Tā vietā, lai brauktu līdz Giesen un tur nogrieztos uz Frankfurti, šoferis bija pagriezies ātrāk un bijām jau pašā lielpilsētas pievārtē. Uz tuvākā viadukta izkāpām. Operatīvi noorientējos kartē, sapratām, ka esam pamatīgi novirzījušies no mūsu maršruta un spērāmies lejā uz ceļu, kas ved aptuveni apkārt Frankfurtei un aptuveni uz to pusi, kur mums vajadzētu nokļūt. Vilkāmies uz priekšu un rādījām uzrakstu GIESEN/KOBLENZ. Visi tesās ar lielu ātrumu, taurēja un pat nedomāja stāties, bet mēs tik ejam gar ātrgaitas šosejas malu. Pēc ne pārāk ilga brīža apstājās samērā sportiska paskata „Alfa-romeo” mašīnīte ar biznesmeni pie stūres. Šoferis varot mūs paķert līdz tuvējam miestam. Braucot vadītājs mums stāsta, ka stopēt uz ātrgaitas ceļiem nedrīkst, var atbraukt lielceļu policija un mūs savākt. Mēs jau šo faktu it kā zinājām, bet tēlojām izbrīnītus nezinīšus. Un kas, ja arī mūs savāktu? Vēl viens piedzīvojums! Vai tad tas ir slikti?
Izlaida mūs kādā nelielā miestā, kura nosaukumu vairs neatceros, pie autobusu pieturas, parādīja virzienu, kādā mums jāturpina braukt. Šeit mums sanāca uzkavēties ilgāk, bet neba tas sabojāja mūsu garastāvokli, laiciņš jauks, un vietējie tik izbrīnīti uz mums bolās. Kas kait pastāvēt miesta pieturā Vācijas vidienē!
Pēc laiciņa apstājas māja uz riteņiem, pie stūres ļoti interesants un patīkams onkulītis. Diemžēl viņš brauca tikai kādus 10 km. Onkulis interesants tāpēc, ka runāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu par aurām, spēka laukiem un enerģijas redzamību. Nesapratām no tā ne nieka (jau latviski tas ir nesaprotami, kur nu vēl lauzītā vācu/ angļu valodā), bet mājām ar galvu. Ārā kāpjot, onkulītis saka: „Jūs esat ļoti labi cilvēki”. Uz jautājumu, kā viņš to zina, šis noslēpumaini pasmaidīja (vēl noslēpumaināk nekā iepriekš) un teica, ka nevarot to izskaidrot, bet to viņam priekšā sakot vairogs, un pamāja uz apaļu metāla vairogu, kurš bija piekārts pie durvīm. Viņš vienmēr zinot, kāds cilvēks braucot viņa mājā uz riteņiem. Nedaudz apjukuši, palikām stāvot meža vidū, stāvvietā, neliela ceļa malā. Netālu bija ezers, uz to aizbrauca patīkamais cilvēks. Atceroties viņu, pārņem tāda sajūta, ka varētu sēdēt stundām un klausīties viņa stāstītajā, pat nesaprotot, par ko ir stāsts... .
Bet fakts paliek fakts, atkal esam mežā, neliela ceļa malā tāpat kā vakar. Satiksmes intensitāte uz šī ceļa nav nekāda, piecu minūšu laikā neredzējām nevienu mašīnu. Ieskrējām krūmos, un, iznākuši atpakaļ stāvvietā, sākām domāt, kas un kā, gauži jau nu maz mašīnu šeit brauc. Te pēkšņi stāvvietā iebrauc mašīna. No tās izkāpj vīrietis un nāk pie mums. Kas tad nu? Izrādās, ka šis vācietis uz ceļa atradis t-kreklu un grib uzzināt, vai tas nav mūsējais. Nav gan mūsējais, bet vai viņš nevar mūs paķert savā mašīnā uz priekšu. Var, un mēs atkal esam ceļā, bet diemžēl neilgā, pēc dažiem kilometriem bija pavisam maziņš kalnu ciematiņš (nemanot bijām nonākuši kalnos, vismaz mēs kā latvieši tos saucām par kalniem). Izgājām cauri mazajam kalnu ciematam un apmetāmies ceļa malā. Satiksme pavisam švaka, balsojot vairs neizmantojām uzrakstus, jo mūs māca stipras šaubas par to, vai kāds no šejienes brauks uz Giesen vai Koblenz. Stopējām tāpat, ka tik tiktu uz priekšu. Nostāvējām tur kādu stundu vismaz, tapa daži foto, un tad beidzot apstājās džips. Šoferis mūs veda augšā un lejā pa kalniem. Man kā galīgi nepieradušam kadram visu laiku krita ciet ausis no augstuma maiņas. Pateicoties šai novirzei no maršruta mēs dabūjām redzēt Vācijas laukus, ciematiņus kalnos, dabu un daudz ko tādu, ko neredzētu, pārvietojoties pa autobāņiem. Negaidīti mūsu priekiem pienāca gals, tikām izsēdināti pieturā, atkal meža vidū kaut kur kalnos uz vientuļa ceļa, kur satiksmes intensitāte ir pavisam niecīga. Vienīgā cerība, ka izsēdināja mūs autobusu pieturā. Spriežot pēc tā, ka šī pietura bija ļoti nolaista un zinot, ka pedantiskie vācieši to noteikti nepieļautu, nospriedām, ka, iespējams, šeit autobusi sen vairs nekursē.
Tā nu bijām nekurienes vidū, gaidot brīnumu. Pēc ilgāka vai varbūt ne tik ilga brīža brīnums arī atbrauca. Pirmā mašīna, kas brauca, apstājās, un šoferis bija diezgan izbrīnījies, sastopot dzīvas būtnes šajā vientuļajā vietā. Paveicās, šoferis brauca apmēram tieši tur, kur mums vajadzīgs. Tā mēs tikām līdz benzīntankam pie Limburgas.
Iegājām veikalā, bet sapratām, ka viss ir traki dārgs, un mēs vēl nevaram atļauties tērēt naudu, gājām ārā. Apmetāmies pie galda un ēdām no Latvijas līdzpaņemto maizi, nogriežot appelējušo garozu nost un piekožot konservus „Tūristu brokastis”, kas nu jau garšoja nedaudz dīvaini. Pēc pusdienām ilgāku brīdi nopūlējos, runādams ar visādiem šoferiem, bet neviens negribēja mūs vest Ķelnes virzienā līdz pagriezienam pie Koblenz pilsētas. Pēc kāda laika apnika ņemties, un apmetāmies pie izbrauktuves no benzīntanka ar plakātu KOBLENZ/TRIER rokā. Tur nostāvējām un nosēdējām kādas divas stundas, uznāca jau morālais pagurums un bezcerības sajūta, bet tad es saņēmos un ar jaunu sparu metos iekšā stāvvietā, runādams ar visiem šoferiem pēc kārtas un kāds trīsdesmit piektais teica „Jā, Ok pa ceļam ir, varu jūs paķert līdz vajadzīgajam pagriezienam pie Koblenz.„ Sarunājām, ka viņš, ārā braucot no benzīntanka, apstāsies pie mums. Devos atpakaļ pie Zanes. Pēc brīža pie mums apstājās ļoti šiks biznesa klases mersedes limuzīns, un šoferis mūs aicināja iekāpt. Braucot šoferis klausījās radio, un laikam tur teica, ka uz Ķelnes šosejas sastrēgums vai kas tāds, šoferis nolēma to apbraukt mums labvēlīgā virzienā. Šī labvēlība izpaudās vēl vairāk - viņš izmeta apmēram 50 km līkumu, un mūs izlaida pie pašas Trier pilsētas, pirms stāvvietas bāņa malā. Šoseja atradās pakalnā, un no stāvvietas perfekti varēja redzēt Trier pilsētu apakšā. Stopējot aizgājām līdz stāvvietai un tur apmetāmies. Es apstaigāju stāvvietā esošas mašīnas, bet ar mani neviens negribēja runāt. Izgājām nelielu gabaliņu pirms stāvvietas un sākām stopēt ar mērķi LUXEMBOURG, stopējam, stopējam mašīnas nestājas un ātrums uz bāņa arī liels. Te pēkšņi pēc kāda brīža aiz muguras mums atskanēja nesakarīgi kliedzieni. Atskatāmies, bet tur bāņa malā, nevis stāvvietā apstājusies fūre bez piekabes, un onkulītis šortos lēkā, vicinās ar rokām un nesaprotami, bet nepārprotami bļaustās mūsu virzienā. Paķeram somas un skrienam. Ar rokām rādot zīmes, viņš liek mums saprast, ka grib zināt, kur mēs dodamies. Te pēkšņi es attopos, ka karšu grāmata nav vairs pie manis. Skrienu atpakaļ uz vietu, kur stāvēja somas un tur arī zemē mētājas manas kartes, kuru nozaudēšana būtu visai neveiksmīgs gājiens. Ierāpāmies fūrē, Zane aizmugurē, gultā, es priekšā, un sākām braukt. Onkulis it kā brauc līdz Luksemburgai, tikai no viņa nevar saprast līdz kurienei, valsts robežai vai pilsētai. Viss jau būtu Ok, bet diemžēl onkulis angliski prot tikpat labi kā es vāciski, t.i., gandrīz nemaz. Viņš ļoti gribēja runāt un tad, kad redzēja, ka mēs neko nesaprotam, sāka svarīgākos vārdus izkliegt ļoti skaļi, it kā tas palīdzētu saprast valodu. Kad mēs vēl nesapratām, viņš, nepārtraucot kliegšanu, paņēma lapiņu un braucot sāka rakstīt vācu vārdus, it kā tas ko līdzētu, turklāt vēl rokraksts, braucot ar fūri, līdzinās seno hinduistu rakstiem. Tad viņš samierinājās un nomierinājās, vairs iekliegdamies tikai pa retam. Uzzinājām, ka viņš esot fūrējis uz Krieviju un “zinot” krievu valodu – odin, dva, tri, vodka, masina, ja, ti, pašol, moskva. Tālāk labāk neturpināšu, tur sākās tie vārdi, ko zina lielākajā daļā pasaules valstu, kur ir paviesojušies kaimiņtautas pārstāvji. Tā runājot, ik pa brīdim aizmiegot un pīpējot stiprās cigaretes, ar ko cienāja šoferis, tuvojāmies robežai. Bijām mierīgi, jo likās, ka viņš brauc uz galvaspilsētu, bet maldījāmies, laikam tomēr mūsu vācu/angļu/krievu/latviešu komunikācija nebija pārāk efektīva. Mūs izsēdināja stāvvietā pēc robežas. Robežu par tādu var dēvēt tikai tāpēc, ka bija uzraksts LUXEMBOURG un vairs nefunkcionējošs robežkontroles punkts. Pie robežas bija liels veikals, vairāki restorāni un stāvvieta. Apmetāmies pie galdiņiem, un es atkal uzsāku aptauju, varbūt varam tikt uz galvaspilsētu. Pēc kādas stundas man apnika un bija jau ap deviņiem vakarā. Ko gan mēs darītu pilsētā naktī? Nopirkām kaut ko ēdamu, pāris alus un apmetāmies uz pakalna pie robežas. Kamēr paēdām un uzslējām telti, bija jau satumsis. No pakalna pavērās ļoti skaists skats uz stāvvietas gaismām, pakalniem un mazpilsētu tālumā. Romantiskā noskaņā sēdējām, iedzērām alu, pakūpinājām manu pīpi, baudījām jauko vasaras vakaru un noskaņu, kuru radīja atrašanās divatā civilizētās Eiropas vidū. Mums tas bija nekurienes vidus un, lai sekmīgi tiktu galā ar iecerēto, varējām paļauties tikai viens uz otru, un cerību, ka ceļā sastapsim labus cilvēkus, kas mūs savās automašīnās uzņems un nogādās kādā punktā mūsu maršrutā uz priekšu. Noskaņa rosināja uz pārdomām, un tad jau arī pienāca laiks doties pie miera.
5.diena 6.jūlijs trešdiena.
Luksemburgas robeža – benzīntanks netālu no METZ
Rīts atkal atausa nemīlīgs un apmācies. Kaut kas vidējs starp miglu un smalku lietu nevairoja mūsu optimismu. Satinuši telti un savākuši mantas, devāmies uz stāvvietu runāt ar šoferiem. Nepagāja pārāk ilgs laiks, līdz sarunājām vienu biznesa onkuli, kurš bija ar mieru mūs aizvest no Luksemburgas valsts robežas līdz Luksemburgas pilsētai. Izkāpjot kaut kur Luksemburgā, caur mākoņiem parādījās saule. Visu dienu pārmaiņus te spīdēja saule, te mākoņi to aizsedza. Liekas, laika apstākļi sekoja mūsu garastāvoklim vai drīzāk mūsu garastāvoklis sekoja laika apstākļiem. Devāmies pirmajā virzienā, kurš ienāca prātā un nonācām lielā parkā ar strūklakām un skulptūrām. Saule, parādījusies starp mākoņiem, mūs pat sāka sildīt, un vienubrīd bezrūpīgi apmetāmies uz soliņiem pasildīties. Izritinājuši guļammaisus, mēģinājām tos žāvēt. Dodoties tālāk, uznāca lietus.
Pēc krietna gājiena nonācām uz dzīvelīgas, tūristu apsēstas ielas, Un šai brīdī radās ģeniāli fenomenāla frāze, citāts, ko atceros gandrīz katru dienu visus šos gadus.
Zane man jautāja:
„Vai tev neliekas, ka mēs esam apmaldījušies?”
Es: „Hmmm, mēs nevaram apmaldīties, jo mēs nezinām kur mēs esam.”
Pēc visa piedzīvotā uzskatu, ka šajā frāzē ir 100% stopētāju patiesības.
Kāds tūrisma infocentra darbonis, garām iedams, mums iedeva pilsētas centra karti. Ātri apskatījām tās ievērības cienīgās vietas, ko no mūsu atrašanās punkta varēja saredzēt. Devāmies uz kartē atzīmēto tūrisma infocentru. Cik tad var baudīt Luksemburgas labumus (kaut gan redzēt tur ir, ko)! Tā nu tūrisma infocentrā pieprasīju ziņu, kā no šejienes tikt prom. Laipnā infocentra meitene mums iedāvināja karti un paskaidroja, kā tikt ārā no pilsētas uz šoseju, kas ved Parīzes virzienā.
Lūkodamies kartē, devāmies šosejas virzienā. Ilgu laiku līkumojām pa mazajām vecpilsētas ieliņām, tad pa jau lielākām ielām. Ceļā līdz šosejai veicām dažu labu novērojumu. Luksemburgā daudzi cilvēki staigā svilpodami. Vienkārši iet pa ielu un svilpo kādu melodiju vai vienkārši tāpat. Tas noteikti ir tāpēc, ka Luksemburga ir valsts ar vislielāko iekšzemes kopproduktu, minimālo algu, bezdarbnieku pabalstu vai ko tādu. Katrā ziņā viņiem iet labi, un ja ne gluži viņi kuļ cepures, tad staigā svilpodami jau nu gan. Otrs novērojums – kastītes pie stabiem ar uzzīmētu kakājošu suni. Kastītē iekšā ir maisiņi, kuros savākt suņu kakas. He, pie mums kaut ko tādu vajadzētu ieviest, kaut gan nē, visādi daudzstāvu betona geto iemītnieki salauztu pirmajā dienā.
Ejot pa ielu ielām, gala rezultātā nonācām uz šosejas un turpinājām iet uz priekšu, jo gribējām nonākt līdz lielceļu krustojumam, kur atzarojas ceļš uz Parīzi.
Vilkāmies gar ceļa malu, atradām vajadzīgo atzarojumu un sākām iet pa to. Tepat aiz kokiem bija ceļš uz Parīzi, uz kura mums vajadzēja nonākt, bet....
.... Notikumi turpinājās pavisam savādāk nekā cerēts. Ejot gar lielceļa malu, mums aiz muguras atskanēja sirēnas. Blakus piebrauca lielceļu policija.
Vācu/angļu/franču slengā komunicējot, man tapa paskaidrots, ka te gājējiem nav atļauts iet, un mums jāiet atpakaļ uz pilsētu. Viņi mūs nevedīs (vācu policija aizvestu). Vēl piedevām jāiet nevis kā nācām šurp – pa asfaltu, bet gan aiz norobežojuma pa slīpo, ar zāli apaugušo uzbērumu. Vācijā, cik dzirdēts, policija tiešām aizved stopētājus vismaz kaut kur nevis atstāj uz ceļa, liekot mērot ceļu turp vai atpakaļ. Man pietika nekaunības pajautāt, vai viņi nevar mūs aizvest līdz tuvākajam benzīntankam vai stāvvietai uz Parīzes ceļa. Viņiem pietika nekaunības atbildēt, ka viņi nekādas stāvvietas vispār nezina un lai mēs ejot atpakaļ uz pilsētu.
Velkoties atpakaļ jau vienreiz noietos vismaz 7 kilometrus ar smagajām somām mugurā, piefiksēju, kā policija mūs atrada. Uz apgaismes stabiem ik pa gabalam atradās novērošanas kameras. Nu ko? Nu neko! Vilkāmies pa slīpo, ar zāli aizaugušo uzbērumu ar smagajām somām, un tas jau nu bija mokoši. Pieliecoties ik pa brīdim līdām zem ceļazīmēm. Centos vienmēr savam garajam augumam pierēķināt klāt somas augstumu un neaizķēru zīmes. Zanei gan tā nepaveicās, bet tikai vienreiz. Ejot pa priekšu, es aiz muguras izdzirdēju apslāpētu bļāvienu un neadekvātu skaņu savirknējumu. Pagriezies sapratu, ka Zane, pieliecoties zem zīmes, ir aizķērusi to ar mugursomu, un tagad guļ augšpēdus, nevarēdama piecelties, jo smagā soma ir zem viņas. Palīdzēju draudzenei piecelties kājās, un turpinājām krusta ceļu atpakaļ uz Luksemburgu. Smagi un mokoši.
Pēc tik brangas neveiksmes un mocībām, protams, bijām nedaudz sakasījušies. Tomēr nekas cits neatlika kā pašiem vien meklēt izeju no situācijas. Līdz mājām pāris tūkstoši kilometru, un neviens nepalīdzēs nokļūt dzimtenē. Radās ideja, kā tikt prom, šī ideja arī tika īstenota. Kopīgām un ne mazām pūlēm atradām Luksemburgas dzelzceļa staciju un nopirkām biļetes līdz mūsu maršruta nākamajai pilsētai Thionvillei Francijā.
Ar visu to, ka saņēmām atlaidi par to, ka skaitāmies jaunieši (zem 25 gadiem), biļetes likās diezgan dārgas, jo jābrauc bija pavisam maz, ne vairāk par 50km. Izkāpām Thionvilē, Francijā. Laiks, kas bija jau apmācies, kad gājām atpakaļ uz Luksemburgu, mācās arvien vairāk. Pēc savas kartes un tuvējā informācijas stenda noorientējos, uz kuru pusi mums jādodas. Gājiens nebija ilgs, pāri tiltam, kas pavēra skatu uz gleznainu pilsētas ieskautu upi. Pārsimts metrus aiz upes bija aplis, no kura atzarojās vairāki ceļi, atradām Metz / Paris ceļu un sākām stopēt. Kāda pusstunda tā pagāja, jo mašīnas brauca maz un tās pašas negribēja mūs ņemt. Toties uzspīdēja saule, bet laiks tik un tā saglabājās pavēss. Apstājās francūzis ar „Renault megane”, kurš kopā ar bērniem sazin no kurienes atgriezās mājās, uz Metz.
Pa ceļam, protams, gan viņš, gan mēs mēģinājām komunicēt, bet nekas labs nesanāca, jo angliski viņš zināja tikpat, cik mēs franciski, un tas bija ļoti maz. Izskanēja piedāvājums no šofera puses runāt spāniski, bet šī valoda mums arī bija ļoti sveša, svešāka nekā pārējās. Nonācām līdz viaduktam, kur atzarojās ceļš uz Parīzi. Vieta nelāga, ne stāvvietu, ne uzpildes staciju. Šoferis iežēlojās par mums un nolēma aizvest mūs uz tuvāko stāvvietu pa Parīzes ceļu. Mēs, protams, bijām priecīgi par šādu notikumu pavērsienu, pirmā stāvvieta pienāca drīz. Viss jau būtu labi, bet šī stāvvieta atradās pretējā pusē uz ātrgaitas ceļa. Respektīvi, tajā iegriezās vairāk mašīnu, kas brauca no Parīzes, nevis mašīnas, kas brauca uz to. Tomēr nav ko skatīties labam šoferim zobos un protams, ka nekas cits mums neatlika kā apmesties šajā “Autogrill” stāvvietā. Kustība tur notika nepārtraukta - cits uzpildījās, cits restorānā ēda, fūru šoferi stāvvietā taisījās uz gulēšanu. Laiks vēl bija diezgan agrs un gaišs, saule pat jauki uzspīdēja, un mēs apmetāmies pie izbraucamā ceļa ar REIMS/PARIS plakātiem rokā. Negāja mums pilnīgi nekā. Visi ripoja garām, pamādami ar roku vai uzsmaidīdami. Tā pagāja vairākas stundas. Sāka smidzināt lietus un satumsa, mēs pametām posteni un apmetāmies “Autogrillā” pie letes, kur dzērām tēju lielos daudzumos. Iepirku vīnu, jo kas tad tas par Francijas braucienu, kurā netiek iebaudīts franču vīns. Jāteic gan, ka man pārāk pie sirds negāja, man vairāk tīk saldie vīni. Vienos naktī lietus bija rimies, un mēs sapratām, ka nekas cits neatliks kā celt telti. Turpat netālu no centrālās ēkas aiz krūmiem uzcēlām telti un gājām gulēt. Sāka līt.
Telts mums bija no lētā gala, „RIMI” pirkta pa Ls 3,99 vai kaut kā tā. Tomēr ielienot tajā, nelikās, ka ūdens tecētu iekšā. Naktī pamatīgi salām un slikti gulējām, bet tomēr neko īpaši sliktu nejutām. Toties no rīta pamostoties kādos astoņos bija skaidrs, ka labi nav. Uz sāniem guļot, man puse ķermeņa bija ūdenī. Izrādās, ka telts jumts ūdeni laiž cauri, bet apakša ne, un tā zem mums bija normāls baseins, kādi pārdesmit litri ūdens. Segas, guļammaisi un drēbes, viss bija izmircis. Izžāvēt nebija kur, jo vēl joprojām lija.
6.diena 7.jūlijs ceturtdiena
Benzīntanks netālu no METZ – Strasbūra, Hotel IBITZ
Uzvilkām dažus sausos apģērba gabalus, kas vēl bija palikuši somās, devāmies dzert tēju. Drebuļi bija mūsu sabiedrotais, nosalām kārtīgi, sajūta gan fiziski, gan morāli bija stipri zem 0.
Ap desmitiem lietus nostāja, un es, atstājis Zani sildoties, devos ārā runāties ar šoferiem. Likās, ka esmu sazin kur, tikai ne Eiropā. Neviens, gandrīz neviens angliski nesazinājās. Tanī brīdī es vēl nezināju par franču attieksmi pret angļu valodu. Vāciešu pāris vidējos gados mani konkrēti pasūtīja, bet pārējie vienkārši nerunāja ar mani. Turpat uz viadukta varēja redzēt, kuras mašīnas brauc no Metz un, loģiski secinot, tām pēc benzīntanka apmeklējuma bija jāturpina ceļš Parīzes virzienā. Šīs mašīnas arī brauca Parīzes virzienā, bet neviens šoferis neteica, ka viņi turp brauc. Tie, kas ielaidās nelielā sarunā angļu valodā teica, ka brauc uz Metz. Nepatīkami noskatīties, kā šoferis, kurš tikko teicis, ka brauc citā virzienā, tomēr aizbrauc uz mums vajadzīgo pusi. No kafejnīcas iznāca Zane, kura arī bija papļāpājusi ar šoferiem. Šajā gadījumā tie bijuši franču armijnieki, kuri ar smago devās uz Parīzi. Viņi esot ļoti gribējuši mūs paņemt, bet smagajā vietas bijušas tikai trīs un viņi paši bija trīs, savukārt kravas kastē vest pasažierus aizliedzot reglaments. Armijnieki, braucot ārā no stāvvietas, pamāja mums atvadas.
Pagāja vēl pāris stundas izmisīgos centienos sameklēt šoferi, kas paķertu mūs kādu gabalu Parīzes virzienā.
Sākot braucienu, biju ar Zani norunājis, ja viņai nepatiks un liksies pa daudz, tad brauksim tikai līdz Parīzei. Un tagad likās tik muļķīgi apstāties 300 km no Parīzes, no visu mīlētāju Mekas. Īstenībā jau arī nebija kur apstāties, jo no šīs vietas tik un tā mājās neaizbrauksim. Pēc daudzajām neveiksmēm vienojāmies par to, ka brauksim ar pirmo šoferi, kurš mūs vedīs vienalga, kurā virzienā.
Kā par brīnumu, pēc šīs vienošanās pirmais šoferis ilgi nebija jāmeklē. Kāds francūzis, redzot mūs tik izmisušus un nožēlojamus, laikam apžēlojās un bija ar mieru vest mūs līdz Strasbūrai. Tas bija pilnīgi pretējs virziens manis iecerētajam maršrutam, bet tomēr ar smagu sirdi kāpu mašīnā un braucām uz Strasbūru. Cik gan sāpīgi bija pagriezt muguru Parīzei, Spānijai un Marokai, kā arī visam pārējam, ko biju ieplānojis šai ceļojumā. Šajā brīdī mēs uzsākām mājupceļu.
Uzsāktais mājupceļš gan nemaz nenozīmēja piedzīvojumu beigas, daudz kas labs un interesants bija vēl priekšā.
Kā izrādījās, šoferis, kurš mūs paņēma, uz pašu Strasbūru nebrauc, viņš izsēdināja mūs kādā piepilsētas miestā ko sauca “La Vanzenau”. Latviskoju šo nosaukumu, un man sanāca pat ļoti latviski - Vandzenava. Šoferis izlika mūs busa pieturā un teica, lai gaidām autobusu. Vairs neatceros, vai paši to izdomājām vai šofera teiktā iespaidā sapratām, ka jāgaida konkrēts autobuss ar konkrētu numuru, kurš piebrauks pēc vairākām stundām. Spīdēja silta saulīte, un mēs izlikām žāvēt mantas. Pāris reizes piebrauca un aizbrauca kāds autobuss, bet mēs tik sēdējām un sēdējām. Pēc kāda laika šī gleznainā vieta apnika, un es iebūros Strasbūras kartē „Michelin” atlantā un salīdzināju to ar piepilsētas autobusu kustības shēmu pie pieturas sienas. Tika izdarīts interesants secinājums. Autobuss Nr.72, kuru mēs ar pusstundas intervālu šeit redzam piestājot, mums der. Sapakojām neizžuvušās mantas un gaidījām busu. Autobusa šoferiene, sieviete gados, mūs redzot jau trešo vai ceturto reizi šai pieturā, vairs pat nedomāja stāties, bet mēs aktīvi vicinājāmies un viņai nācās strauji nobremzēt. Kāpjot iekšā un mēģinot noskaidrot brauciena maksu, mēs uzklausījām dažus „uzbraucienus” franču valodā, vismaz pēc šoferienes intonācijas likās, ka tā ir.
Samaksājuši prasītās eiro naudiņas, iekārtojāmies busā un braucām uz Strasbūras centru. Pēc kāda brīža mājas ap mums kļuva aizvien lielākas un lielākas, pēc pieturas nosaukuma nopratu, ka šis nu ir tas centrs, republikas laukums. Kāpām ārā, lai ar pilnu krūti mestos iekšā Strasbūrā.
(Šeit nu nākas secināt, ka ceļojuma apraksts ir jāraksta uzreiz pēc ceļojuma, jo gadu gaitā šis tas ir pagaisis no atmiņas. Spilgtākie notikumi un piedzīvojumi ir palikuši, bet to secība paklīdusi, labi, ka ir ceļojuma pieraksti.)
Tagad jau mūsu mērķis bija mainījies, jāatrod „Eurolines” vai „Ecolines” autobusu ofiss un jāuzzina, kā tikt uz Rīgu. Rīgā šādi Eiropas pasažieru pārvadātāju ofisi ir izvietoti autoostā, vadoties no šī fakta meklējām Strasbūras starptautisko autoostu. Meklējām ilgi, paspējām „atkost” no sākuma nesaprotamo tramvaju kustības sistēmu, līdz beigās izrādījās, ka ir tikai četri tramvaji A, B, C un D, kuri braukā pa konkrētiem maršrutiem. Nopērkot dienas biļeti, var braukāt ar jebkuru tramvaju, kamēr paliek slikti. Tā arī darījām. Vizinoties ar tramvajiem, pētījām Strasbūras karti karšu atlantā un prātojām, kur varētu būt autoosta. Staciju atradām. Palielākas pieturas, kā biju iebūries franču valodā, sauca Gare, tad nu devāmies uz „Gāre centrāle”...
Stacija milzīga un nesaprotama, radās nelabas aizdomas, ka tā ir vilcienu nevis autobusu stacija. Aizdomas apstiprinājās, kad piesējāmies vietējā pasažieru infocentra darbiniecei. Neko jēdzīgu viņa mums nepastāstīja, stacija vilcienu, uz Latviju vilcienu viņiem neesot J... Kaut kāda busu stacija ir pie supermārketa tur un tur, iebakstīja mums kartē, un mēs devāmies ar tramvaju atpakaļ uz norādīto pusi. Izvazājāmies pa milzīgo veikalu un galu galā pie sētas ieejas autostāvvietas malā atradām konteineru, kurā bija kase un blakus stāvēja pāris vietējās satiksmes busi. Piesējāmies kasierei, kas bolīja acis un mūsu anglisko runāšanu pretī neņēma. Toties džeks, kas stāvēja aiz mums, visu bija sapratis un mums gribēja palīdzēt. Pabakstījies pa karti, viņš parādīja +/- aptuvenu virzienu, kādā atrodas „Eurolines” ofiss, pat pateica laukumu, uz kura ofiss atrodas (Plac d`Austerlicz). Devāmies vecpilsētas virzienā jau ar cerību arī atrast meklēto kantori. Izsalkums darīja savu, un mēs, apsvēruši savas finanses un vēlmes, iegājām nelielā kebabu ēstuvē, lai iekostu, apsildītos un izdomātu turpmāko plānu. Šī ēstuve, mēs to iesaucām par „Kebabotuvi”, kļuva par mūsu bāzi Strasbūrā, kamēr tur uzturējāmies.
Patīkams, sirms onkulītis, iestādes saimnieks, mūs laipni apkalpoja, un ar viņu, pat mums nezinot franču valodu un viņam neko daudz nezinot no angļu mēles, mēs sapratāmies tīri labi. Nesaprotamais tika paskaidrots ar žestu palīdzību, un kuriozākajos brīžos lieliski palīdzēja smaidi un pozitīvas emocijas. Ja visi vai vismaz puse francūžu būtu tik pozitīvi kā šis onkulītis, mēs būtu tikuši līdz Parīzei jau vakar vakarā. Nopirkuši pa kebabam un alum, piesēdām pie galdiņiem, izliktiem ārpusē gar ielas malu. Berlīnes kebabs jau bija labs, bet ko tik gardu kā Strasbūras kebabs nebiju baudījis. Arī pēc ceļojuma bieži atceros šo gardo paēdienu, Latvijā tādu dabūt diemžēl nevar.
Paēduši, turpinājām „Eurolines” biļešu kases meklējumus. Lai tas veiktos produktīvāk, pa ceļam iegriezāmies tūristu infocentrā un dabūjām vecpilsētas karti. Nu jau mums bija pavisam konkrēta adrese, uz kuru mums jādodas. Pēc pavisam neilga gājiena bijām „Eurolines” ofisā, biļešu tirgoņi daudz nebrīnījās par mūsu milzīgajām somām, un ,sagaidījuši savu rindu, sākām sarunu par biļešu pirkšanu, atiešanas laikiem, cenām un visu pārējo.
Ko nu? Nu neko... citas izejas nebija, pirkām biļetes uz to pašu busu līdz Kauņai par 108 eiro gabalā. Arī brauciena ilgums nebija pārāk iedvesmojošs - gandrīz 30 stundas. Šodien ir ceturtdiena, buss izbrauc sestdien 3:00 no rīta. Nekas cits neatliek, kā meklēt vietu kur pārlaist nakti. Tajā laikā vēl nezināju par hospitalityclub.org sniegtajām iespējām, kur var atrast cilvēkus svešā vietā, pie kā pārlaist nakti. Tā nu meklējām viesnīcu. Devāmies atpakaļ uz tūrisma infocentru, lai uzzinātu par iespējām atrast naktsmītni. Saņēmām bezmaksas bukletu ar visām Strasbūras viesnīcām un, kas nav mazsvarīgi, pie katras viesnīcas apraksta klāt pielikta cena ar maksu par nakti. Ātri noorientējāmies un apstaigājām kādas trīs tuvākās adreses, diemžēl nesekmīgi. Viena pilna, otra slēgta, trešajā vēl sazinkas. Atkal sāka līt lietus, krēsloja un mēs patvērāmies mūsu „kebabotuvē”. Vecā onkulīša aiz letes vairs nebija, āra galdiņi novākti, pa „kebabotuvi” rosījās gados daudz jaunāks cilvēks, bet ne mazāk pozitīvs. Mums ienākot, viņš ar platu smaidu sveicināja mūs un uzreiz paskaidroja angliski, ka vecais vīrs, kurš šeit strādāja pa dienu, viņam pastāstījis par mūsu apmeklējumu. Nespējām atturēties un atkal paņēmām pa brīnumgardam kebabam. Pētījām viesnīcu bukletu, strīpojām ārā dārgās viesnīcas, līdz nonācām pie secinājuma, ka vajadzētu piezvanīt uz kādu no viesnīcām. Džekam aiz letes apjautājos par iespējām piezvanīt no kāda nebūt telefona, un viņš par pāris eiro man notirgoja taksofona karti. Turpat netālu uz stūra bija taksofona būdiņa, un es veiksmīgi sazvanīju izvēlēto viesnīcu no „IBITZ” viesnīcu ķēdes. Kā jau kārtīgā viesnīcā, arī šeit administratore runāja angliski, un es norezervēju divvietīgu numuriņu par 60 eiro.
Nopriecājos par tik veiksmīgu gājienu un atgriezos „kebabotuvē”, izstāstīju Zanei gājiena rezultātus, un posāmies gājienam uz viesnīcu, kas, kā jau viss Strasbūrā, nebija pārāk tālu. Pirms aiziešanas apjautājos pārdevējam par iespēju nopirkt cigaretes, viņš teica, ka tepat blakus esot tabakas veikals, bet, paskatījies pulkstenī, piebilda, ka tas jau būšot slēgts. Tad, piemiedzis ar aci un paskatījies apkārt, viņš atvilka atvilktni, pilnu ar cigarešu paciņām, un par 6eiro vienu no tām pārdeva man. Četri lati un divdesmit santīmi, neko sev, nogrozīju galvu, bet par kontrabandas cigaretēm Strasbūras „kebabotuvē” to var arī samaksāt.
Devāmies nu jau pa galīgi satumsušajām Strasbūras vecpilsētas ielām uz viesnīcu. Viegli tas nebija, bet tomēr līdz galamērķim nonācām. Pa ceļam Zanei uzklupa ielu teātris, kura aktieri mēģināja ievilkt manu meiteni aktīvā līdzdarbībā savā izrādē. Cik sapratu no tērpiem un darbībām, izrāde bija par viduslaikiem un, kā nopratu no man iedotā bukleta, veltīta Strasbūras pilsētas jubilejai. Grūti gāja gan aktieriem, gan Zanei, jo valodas barjera nepavisam nepalīdzēja latviešu meitenei spēlēt franču izrādē. Varbūt labi, ka tā, jo šīs lingvistiskās aizķeršanās dēļ ielu teātra aktieri, nenovērtējuši Zanes aktrises potenciālu un izaugsmes iespējas, palaida viņu vaļā.
Vēl viena aizķeršanās mums tomēr gadījās. Lai arī karti grozījām un centāmies saprast, kurā vietā īsti esam, atradām neīsto viesnīcu. Mēģinājām administratoram ieskaidrot, ka esam rezervējuši numuru, bet viņš neko tādu datorā nevarēja sameklēt. Tad es apgalvoju, ka pirms brīža zvanīju un bakstīju ar pirkstu viesnīcu bukletā, rādīdams telefona numuru, pa kuru zvanīju. Misēklis tika atrasts, šī ir cita „IBITZ” ķēdes viesnīca, tā, kuru vajag mums, atrodas tepat blakus. Beidzot nonācām līdz mūsu viesnīcai, ar savu izskatu nedaudz nošokējām aiz letes sēdošo meiteni, nokārtojām vajadzīgās formalitātes un samaksājuši devāmies uz numuru.
Kāds nepatīkams pārpratums sākās jau tajā vakarā. Apjautājāmies, cik ilgi varēsim uzturēties viesnīcā, un izrādījās, ka līdz nākamās dienas pusnaktij. Fakts, ka sanāk par lētu naudu dzīvot viesnīcā vairāk nekā 24 stundas, mūs neizbrīnīja, pareizāk sakot mēs pat to nepamanījām, jo bijām pārāk laimīgi, ka esam atraduši pajumti un nebūs jāguļ lietū un vējā kaut kur Strasbūras ielās. Izkrāmējām slapjās mantas un izmētājām pa istabiņu, lai žūst. Ļoti laimīgi izmantojām dušu, kas nebija redzēta kopš Berlīnes. Pēc daudzajām naktīm ne pārāk ērtajā teltī varen labi izgulējāmies mīkstajā viesnīcas gultā. Bet ar visu to mums malu malas sāpēja arī pēc nakts viesnīcas gultā. Nedēļa teltī darīja savu.
7.diena 8.jūlijs piektdiena
Strasbūra Hotel IBITZ – Strasbūra busu pietura.
Rīts, pārāk nesteidzoties, ap 11 devāmies prom no viesnīcas, lai aplūkotu Strasbūru. Pirms aiziešanas pārmijām atkal pāris teikumus ar administratori un noskaidrojām, ka mums somas jāsavāc tiešām līdz pusnaktij. Nu, baigi forši, nevajadzēs staipīt tās līdzi pa Strasbūru. Īsti jau līdz busam nebija ko darīt, bet ja jau esam Strasbūrā, tad nesēdēsim visu laiku viesnīcā. Plāns bija atrast „Eurolines” busa pieturu, lai mēs zinātu, kur tā ir, un nebūtu naktī jāmeklē. Tad pavazāties pa Strasbūru un kaut kad vēlāk atgriezties viesnīcā, pagulēt un ap pusnakti doties uz busu pieturu, tur gaidīt līdz trijiem. Galvenajos vilcienos ar nelielām izmaiņām šis plāns arī izdevās.
Nopirkām dienas biļetes tramvajam un braucām dažas pieturas līdz mūsu iecienītajai kebabu ēstuvei. Tur mūs patīkamais onkulītis sagaidīja jau kā vecus draugus. Paēdām un ar tramvaju braucām meklēt mums vajadzīgo starptautisko autobusu pieturu. „Eurolines” birojā pārdevējs bija kartē atzīmējis vietu, kur pietura atrodas, un, aizbraukuši līdz tuvākajai tramvaja pieturai, kāpām ārā. Vietā, kur jābūt busu pieturai, nebija nekā tāda, kas liecinātu par to, ka šeit varētu piestāt autobusi no visas Eiropas. Nebija arī īstas pārliecības, ka šī ir īstā vieta, bet, jau kuro reizi izpētot karti, nevarējām atrast nevienu citu vietu, kur pietura varētu atrasties, vai krustojumu, kur mēs būtu kļūdījušies. Tad aiz vienkāršās pieturas būdiņas ieraudzījām noplukušu konteineru ar pusnoplēstu uzrakstu „Eurolines”. Šī tad arī izrādījās Strasbūras starptautiskā autoosta, vienkārša pieturas būdiņa ielas malā un noplucis, aizslēgts metāla konteiners. Iesmējuši par šo autoostas variantu, bet priecīgi, ka esam to atraduši, devāmies atpakaļ uz tramvaju. Pāris stundas braukājām ar tramvajiem, vērodami Strasbūru, negribējās nekur staigāt, un arī laiks mainījās reizi pārdesmit minūtēs- te saule, te lietus. Sāka nākt miegs, un atkal apmeklējām mūsu iecienīto” kebabotuvi”. Vēlāk netālu atradām zemo cenu veikalu un iepirkām pārtiku tālajam ceļam, iegādājāmies arī franču vīnu, ko pārvest mājās. Vīns vēlāk izrādījās pamatīgi skābs...
Devāmies uz viesnīcu, lai pagulētu un pirms pusnakts dotos uz busu pieturu. Šeit mūs gaidīja pārsteigums. Viesnīcā jau nākamais administrators varen neapmierināti mums skaidroja, ka mums mantas bija jāsavāc pusdienlaikā nevis pusnaktī. Izrādījās, ka iepriekšējā meitene - administratore sajaukusi vārdu pusdienlaiks (midday) un pusnakts (midnight). Nezinu, kā to var sajaukt, bet viņai tas izdevās, un ar pārliecību mums kļūdaini bija iegalvots, ka varam uzturēties viesnīcā līdz pusnaktij. Sanāca neliela skaidrošanās, un sapratis, ka maksāt par vēl vienu diennakti mēs netaisāmies, administrators mums lika savākt mantas un lasīties prom. Numuriņā rosījās istabene, domājams, no turku cilts, katrā ziņā ne vietējā, pat nemēģināja ar mums runāt, tikai neapmierināti blenza, kad lasījām kopā mantas, kuras no rīta nebijām savākuši domādami, ka vēl jau laika būs gana. Uz ātru roku sametām mantas somās un laidāmies prom. Nebija jau īsti, kur doties, vazāties atkal pa Strasbūru, šoreiz ar visām somām, un tas mums galīgi nebija pa prātam. Pēc īsas apspriedes devāmies uz „Eurolines” busu pieturu, lai tur gurķotos kādu laiku, varbūt pat līdz busam trijos naktī.
Laika apstākļi bija kļuvuši labāki, lietus nelija, kļuva arvien saulaināks un siltāks. Apmetāmies pieturā kā īsti klaidoņi. Izkrāmējām mantas, vēl slapjos guļammaisus un dažus apģērba gabalus turpat žāvējām. Uz maiņām mēģinājām gulēt, un vispār okupējām pieturu kā savu īpašumu.
Vēlreiz apstiprinājās fakts, ka šeit tiešām ir Strasbūras starptautisko maršrutu autobusu pietura. Jo dažu stundu laikā šeit apstājās vismaz divi starptautiskie „Eurolines” autobusi, kas šeit gan izsēdināja, gan savāca pasažierus, bet diemžēl neviens no šiem busiem nebija tas, uz kuru mums bija nopirktas biļetes. Apnika sēdēt pie pieturas, arī saule rietēja un palika vēss. Izlēmām doties vēlreiz līdz mūsu „kebabotuvei”, lai tur omulīgi pavadītu vakaru. Apēdām pa kebabam, nogaršojām vietējos alus un pļāpājām līdz pat pusnaktij, kad atkal sēdāmies tramvajā un braucām uz to pašu pieturu.
8.diena 9.jūlijs sestdiena.
Strasbūras busu pietura – ceļš uz mājām.
Pieturā Zane, apsegusies ar guļammaisu, mēģināja iemigt, es, sēdēdams uz zemes, klausījos pleijerī līdzpaņemto mūziku un, pārdomādams dzīvi, gaidīju autobusu. Ap kādiem pusdiviem viens brauca, lecām kājās un gaidījām, kas nu būs, varbūt tas ir mūsējais, kurš atbraucis pa ātru, bet nē, cita maršruta buss nomainīja pasažierus un devās tālāk. Vēl vienu reizi mums nācās piedzīvot identisku situāciju ar „Eurolines” busu, kurš apstājās pie pieturas, bet nebrauca uz Kauņu. Un tad jau arī bija pienācis mūsu busa laiks - trīs naktī. Bez kavēšanās, samērā precīzi autobuss piestāja pie pieturas, un mēs, atdevuši šoferim bagāžu, parādījuši pases un biļetes, kāpām iekšā, lai liktos uz auss. Štutgarti naktī nogulējām, pamodāmies agrā rītā, kad autobuss piestāja kārtējā pieturā Nurnbergā. Izkāpām, lai uzsmēķētu un izlocītu kājas. Piefiksēju vīrieti ar pamatīgu bārdu, basām kājām, paplukušām drēbēm, pamatīgi nosauļojušos un ar šinu uz kājas. Paklusām teicu Zanei kaut ko par saulesbrāļiem un īpaši šo faktu neatcerētos, ja...
... ja nākamajā pieturā Drēzdenē šis pats saulesbrālis nepienāktu man klāt un skaidrā latviešu mēlē neteiktu:
„Klau, Rīga! Iedod uzpīpēt.”
Mums, protams, pamatīgs pārsteigums, nebijām pamanījuši, ka viņš arī brauc ar šo pašu autobusu. Iepazināmies un turpat, kamēr autobuss stāvēja, papļāpājām. Izrādās, šis latvietis ir klaidonis un ceļo tā, kā es sapņoju kādreiz ceļot. Viņš brauc no vienas vietas uz otru ar stopiem vai sabiedrisko transportu. Tur, kur nauda beidzas, apstājas un strādā dažādus gadījuma darbus, sapelna nedaudz naudas dodas tālāk. Biju dzirdējis par šādiem ceļotājiem un beidzot sastapu vienu dzīvē, pie tam no Latvijas. Viņš bija apbraukājis visu Eiropu, bijis daudzās Āzijas valstīs, un pēc četru gadu prombūtnes atgriezās dzimtenē, jo Francijā salauzis kāju, un dārgo Eiropas cenu dēļ nevarot atļauties operāciju citur. Neko daudz par atgriešanos mājās viņš nepriecājās, jo palaidīšot garām vīnogu novākšanas laiku. Pirms dažiem gadiem vīnogu ražas laikā esot nopelnījis labu naudu, pieticis ceļojumam uz Āziju. Papļāpājām, bet diemžēl nesamainījāmies kontaktiem.
Brauciens no Strasbūras uz Kauņu bija mokošākais, ko biju piedzīvojis. Autobusa daudzo pieturu un stāvēšanas dēļ brauciens ilga apmēram trīsdesmit stundas. No neērtajiem autobusa krēsliem kājas un mugura sāpēja diezgan pamatīgi, un gulēšana izvērtās par pārbaudījumu sprandai. Pagāja diena, pienāca nakts, mocības turpinājās.
9.diena
10.jūlijs - svētdiena
Ceļš uz mājām – mājas
Kad beidzot bijām nomocījušies tik tālu, ka viss vienalga, un beidzot aizmiguši kārtīgā nomocītu cilvēku miegā, tikām pamodināti, jo autobuss stāvēja Kauņas autoostā. Kāpām ārā, savācām savu bagāžu un, rīta dzestrajā gaisā drebinoties, stāvējām uz perona. Bija septiņi no rīta un, kā noskaidrojām, autobuss uz Rīgu būs pēc stundas. Nav tik traki, nogaidījām stundu, iekāpām busā, kas bija tukšāks un ērtāks nekā „Ecolines” autobuss. Un atkal vairākas stundas pavadījām braucot. Rīgā viss pēc tā paša scenārija, kāda stunda gaidīšanas, trīs stundu brauciens un beidzot mājās. Tas pats kolēģis, kas mūs pavadīja pirms nedēļas, savāca mūs ar bagāžu autoostā un aizveda uz dzīvokli. No atvaļinājuma bija pagājusi tikai nedēļa, un vēl kādu nedēļu pavadījām, nevienu neinformējot par mūsu atgriešanos, jo kā nekā bijām Eiropā.
Pēc laika
Beidzās atvaļinājums, pagāja vairāki gari gadi, bet atmiņas par šo piedzīvojumu 2005.gada vasarā ļoti bieži uzpeld atmiņā. Braucienā bija arī grūtības un nepatīkami brīži, bet no tiem, ceļojot ar autostopiem, nevar izvairīties. Tomēr kopumā atceros šo braucienu ar prieku, un nekādas negatīvas emocijas tas manī neizsauc. Izņemot braucienu autobusā atpakaļ, bet tas jau īsti nepieder pie stopošanas.
Ieguvumu no šī ceļojuma bija daudz, un es pat nepieļāvu domu, ka nemēģināšu šādi ceļot atkal. Brauciena laikā atklāju sevī un savā meitenē daudz jaunu īpašību, par kuru esamību mēs neko neuzzinātu, sēžot Ventspilī. Avantūra ir un paliek avantūra, bet tas bija to vērts, un ir vērts, lai ko līdzīgu pasāktu atkal.
2006.gadā biju domājis šo braucienu vienatnē turpināt no vietas, kur pārtrūka ieplānotais maršruts. Biju jau nopircis lidmašīnas biļeti līdz Frankfurtei pie Mainas, bet dažu citu projektu dēļ nācās no ieceres atteikties. Toties pašā Marokā man sanāca pabūt 2006. gada rudenī, aizlidojot ar čarterreisu. Paveicās, un šis ceļojums desmit dienu garumā ar apmaksātu ēdināšanu un viesnīcām man bija par velti. 2007. gadā vairs ceļojumus ar stopiem neplānoju, jo pārāk daudz darba bija Latvijā. Vienīgā izraušanās ārpus valsts robežas bija brauciens uz Maskavu ar sabiedrisko transportu. 2008. gadā plāni bija lieli, ar savu mašīnu aizbraukt līdz Ukrainai un atpakaļceļā izmest līkumu caur Čehiju. Jau ieguldīju naudu šī brauciena sagatavošanā, bet atkal nekā, apstākļu spiediena rezultātā bija jāpaliek tepat Latvijā. Par 2009. gadu - plāni un ieceres, saistītas ar Eiropas iekarošanu ir, bet labāk neminēt neko konkrētu, kamēr vēl nekas no iecerētā nav īstenots.
Jānis Valks
2008. gada 9. novembrī
|
|
