Karšu Juris.
(Viens no „Ideālās pasaules stāstiem” (Nr.5. )vai epizode no „Ideālās pasaules” otrās / trešās daļas.)
2046. vai 2047. gada pavasaris/vasaras sākums
Attēlā galvenā varoņa potenciālā mājvieta Tērbatas un Artilērijas ielu stūrī.
Enerģiski klauvējieni uzrāva mani no pohainā nomidža, kurā biju iekritis tikai pirms pāris stundām. Pulkstenis vēl nebija ne deviņi, un es, nejēdzīgi dusmodamies, pastūmu malā blakus guļošo meiteni, lai izkārpītos no gultas. Ietinies kājgalī nomestajā palagā kā togā un turpinādams purpināt par traucējumu, zvārojos durvju virzienā. Pusceļā, kopā ar sāpīgu klupienu uz plāna vidū apgāzta krēsla, pār mani nāca atklāsme, ka nemaz neesmu tik nejēdzīgi dusmīgs, drīzāk nejēdzīgs nekā dusmīgs.
Klauvējienu ritms bija pierasts, tas noteikti bija Fils. Hosē bungāja tā, ka likās - durvis tūlīt izlidos no eņģēm, Kālim nebija sistēmas, viņš klauvēja nejēdzīgi, tik nejēdzīgi, kā es šobrīd jutos. Pastnieks, šai namā kopš pilsoņu kara sākuma nekad nemanītais, kurjeri, klaidoņi, dzērāji un kaimiņš no pirmā stāva klauvēja vienkārši kā dauņi vai durņi. Šādi, sakārtoti rindkopās, atdalīti ar jaukām pauzēm, sarindoti kā uz nošu līnijām un visnotaļ omulīgi klauvējieni varēja atskanēt tikai no Filozofa pirkstu kauliņiem, kuru nenobrāzumu, kā likās, viņš upurēja klauvējiena labskanībai.
Par spīti tam, ka slīgu nejēdzīgā pēcpāļa nejēdzībā, nebiju kļūdījies, tas bija Fils.
- Klau, Jank, vai tev gadījumā nav jaunās graustu rajona kartes?
Kaut ko tik nejēdzīgu sestdienas rītā var pajautāt tikai Fils vai kāda neadaptēta meitene.
- Koēēē?
- Kartes. Jaunās kartes. Dzirdēju, ka Karšu Juris beidzot dabūjis gatavu pilnīgi jaunu versiju rajona kartei un man kā reizi šobrīd to vajag.
Atslīgu pret sienu, aša domu gājiena vietā man nācās krietni pamaisīt pelēko vielu, lai pēc pamatīgas nožagošanās, kuras rezultātā no manām iekšām izplūda spirta brūža cienīgs dvakas mākonis, atbildētu.
- Tu zin, nav gan. A kāda velna pēc tu nāci pie manis, nevis pie paša Jura?
- Tu esi tuvāk.
Izskaidrojums loģisks, Juris dzīvo dirsā. Fils nobolīja acis un atmeta ar roku.
- Nu labi, ka nav, nav. Vilkšos pie Jura, negribi nākt līdzi?
Atkal brīdis pārdomām. Pie Karšu Jura paciemoties varētu, viņam vienmēr mājās laba, cītīgi saldēta vodka un viņš neskopojas ar to pacienāt, no otras puses - manā gultā pašlaik guļ meitene un spirtotās dziras pietiekošā daudzumā atlikušas pēc pēdējo dienu plosta. No trešās puses, meitene nav pārāk... ne pārāk gudra, ne pārāk smuka un vaļā no viņas tāpat būs jātiek, došanās pie lokālā viedā kartogrāfa būtu tiešām labs iemesls, lai šķirtos bez liekiem jautājumiem un uzjautrinošām scēnām. Brīdi pirms es biju izlēmis, Filozofs ierunājās.
- Laikam jau tu neesi viens, krimināli smirdi pēc kroga un zem palaga esi pliks, značit - tev gultā kāda guļ. Labi, es tad vilkšos.
Mana versija bija savādāka, saķēru Filu aiz rokas un ievilku dzīvoklī.
- Mīļais, nesteidzies, es iešu tev līdzi. Tas taču ir nenormāli svarīgi, jauna rajona karte, ūnikums, tā teikt.
Fils aizdomīgi nolūkojās manī.
- Nu, tik svarīgi jau nemaz nav un es tev to karti ar iedošu, ja tev vajag. Tu mierīgi vari pohoties un mīcīties, ja jau tev tā gribas.
- Vai tu traks, jauna karte! Sēdi nost, es būšu ašs kā neiereibis zivjudzenis.
Fils, vēl joprojām neko nesaprazdams, nosēdās krēslā, no kura es pirms tam biju paķēris savas un guļošās meitenes drēbes. Meitenes drēbes aizlidoja viņas virzienā un pēc pāris intensīvas purināšanas sekundēm viņa pavēra acis.
- Celies. Man jāiet, steidzami darbi, kartogrāfija, subordinācija, monogāmija un trepanācija jāveic.
Visu, kas sekoja aiz kartogrāfijas, es piemetu klāt tikai tālab, lai viņai liktos, ka man tiešām valstiski svarīgas lietas darāmas. Man šķiet, ka vakar vakarā bārā viņai kaut ko nejēdzīgi sarežģītu stāstīju par savu izdomāto nodarbošanos, bet ko - neatceros, viņa noteikti arī nē, vismaz neizskatījās pēc tādas, kas varētu atcerēties ko sarežģītāku par metro pieturu, kurā jāizkāpj.
- Vai es nevarētu pagulēt, kamēr tu atgriezies?
Protams, viņa to varēja, bet tāds nebija mans mērķis.
- Nevar, nevar. Būšu prom divas dienas un, iespējams, nāksies uz Briseli lidot.
Ja kas, Brisele ir tāds miests Eiropā, Vācijā vai varbūt Francijā, kur kādreiz atradās bijušās Eiropas Savienības štābiņš. Nelaimīga savās gribelīgā noskaņojuma pilnajās paģirās viņa sāka lasīt kopā apģērba gabalus un stīvēt tos mugurā. Tikai pēc tam, kad viņa kailā paskatā bija iztizlojusies vairākas minūtes pa istabu, laikam jau tādējādi mēģinot mani iekārdināt uz palikšanu šeit pat, meitene pamanīja krēslā sēdošo Filu, kurš, omulīgi piemiedzis acis, visnotaļ ieintriģēts vēroja meiteni, kūpināja paštīto vieglo kāsi un strēba viskijkolas padibenes no manas glāzes. Viegli erotiskās filmas, kuras galvenajā lomā ir tieši viņa, skatītājs meiteni neaizrāva un neiedvesmoja, aprauti iekliegusies, viņa paķēra savas drēbes un nozuda virtuvē. Fils apmierināti nokrekšķināja bārdā un uzdevu savu mūžīgo, man neatbildamo jautājumu.
- Eu, Jank, kā viņu sauc?
- Fil, bļin, tu apdauzītais miglumērkaķi. Kāpēc tu vienmēr man prasi tieši to, nu fak, kāpēc?
Fils paraustīja plecus.
- Nezinu, tā iegājies, man asociācijas un pati sieviete sākas ar vārdu.
- Bet man nesākas un basta, nezinu es viņas vārdu, nezinu, man sieviete sākas ar citu vietu.
Kad biju pabeidzis ģērbties un sametis mugursomā pirmās nepieciešamības inventāru, dzirdēju noklaudzam ārdurvis.
- He, aiztinās, laikam jau es viņai nepatīku.
Fils skumji secināja.
- Nestreso vecīt, tu viņai noteikti patiktu, ja apstākļi būtu citi, bet, ja meitene izkāpj plika no gultas un ierauga svešinieku savā priekšā, tad varu tikai teikt, ka viņas reakcija bija pat ļoti normāla. Lai gan es jau taisījos zvanīt Šmerlim, lai piebrauc tramvaju Tallinas ielas pieturā un pagaida, bet nu labi arī šitā, nebūs lieki Šmerlis jātramda. Starp citu, viņai, man šķiet, patīk visi, kas var savilkt kopā pusotru enciklopēdisku terminu, bet nu - viss. Jožam?
Fils, ierāvis šļuku no pusizdzertās viskija pudeles, kas stāvēja uz grīdas, piecēlās.
- Labs ir, jožam. Klau, negribi noprovēt? Šī gada raža, riktīgs bliezējs, bet, labi atjaukts, tāds rāmais miermīlis rādās.
No viņa sniegtā kāša neatteicos un nācās vien viņam piekrist. Izejot uz ielas, beidzot izpūtu dūmus un, izbaudot tīkamo dullumu galvā, neslēpu savu novērtējumu.
- Mjāāā, šis tiešām labs, lai gan arī pagājušajā gadā tev sanāca tīri labs. Ar katru gadu arvien labāk un labāk. Atbērsi man kādu drusku?
- Bet, protams, Jank, atbēršu pa kuļķenei gan tev, gan arī Hosē un Kālim. Cik ta jūs pa visiem nopīpējat, Ķekavas zilgano, tievējošo cāļu dozas. Bet par ikgadējo kvalitātes pieaugumu tev piekrītu, tas ir tiešā attiecībā ar ieguldītā darba apjomiem un rūpīgām attiecīgo informatīvo materiālu studijām. Kvalitātes pieaugums ir apgriezti proporcionāls pārvarētā slinkuma barjeras...
Es viņam samērā enerģiski un, kā likās, sāpīgi ievilku pa tauri ar mugursomu.
- Fil, aizveries, ja jau tu minūtes divdesmit biji sakarīgi runājams cilvēks, tad paliec tāds arī turpmākās dažas stundas. Nefilozofē, lūdzu, ja...
Berzēdams sasisto seju, viņš negribīgi novilka.
- Labi jau, labi.
Karšu Juris nebija no rajona centra iemītniekiem. Mēs devāmies ceļā, izmisīgi cerēdami, ka mūsu gājiens nebūs lieks un viņš būs mājās, par spīti tam, ka neatbild uz zvaniem. Telefonā mani uzrunāja tā pati apnikusī bāba, kura savā monotonajā balsī viszinīgi vienmēr atkārtoja vienu un to pašu, reizēm es viņu centos nokaitināt, bet nekad tas nesanāca. Pirms laba laika es veselu šausmīgi pohainu pēcpusdienu pavadīju uzdodams viņai intīmus jautājumus un lamādams viņu no panckām ārā, nekādas reakcijas, laikam kādu trako noalgojuši. Par to, ka tas ir automātiskais atbildētājs es atcerējos tikai pēc pohu aizlāpīšanas, tas, protams, izskaidro visu.
Šorīt uz kājām biju tāds biškucīt žvangains, bet spītēdams šim stāvoklim turējos kā vecis ar pautiem, kas vispārībā jau es arī esmu, un tā nu mēs vilkāmies līdz pat tai dziļajai pakaļai, ko oficiāli varētu nosaukt par Pērnavas un Matīsa ielu stūri, kur blakus Matīsa kapiem mitinājās Karšu Juris. Matīsa iela, ejama gandrīz visā garumā, pohainā sestdienas rītā – man tas bija pamatīgs pārbaudījums, toties mazpohainajam Filam, kā likās šāda rīta pastaiga bija pat tīkama. Gājiens nedaudz ieilga, jo brīžos, kad ceļā gadījās pa retam veikalam, es izmantoju situāciju un, apstādinājis Filu, bildu.
- Iedzers al, uzpīpēs, ko, ne?
Filozofs, kurš šorīt bija vairāk apgarots nekā pohains, mēģināja mani sūtīt dirst, bet, kad tas neizdevās, viņam nekas cits neatlika kā pievienoties man piesēdienā uz visvisādiem daudzmaz sēdēšanai ērtiem priekšmetiem. Izdegušas mašīnas iebuktētais jumts, drupu kaudzē pa pusei aprakts dīvāns, saldā dzēruma miegā aizmidzis puspanks - viss šai rītā bija atbilstošs manai vajadzībai ērti piestutēt savu pakaļu uz brīdi, kamēr omulīgi tiek sūkts alus un kūpināta smaržīga tabaciņa, reizēm uzlabota ar ko vēl smaržīgāku.
Ceļamērķis tuvojās, Filaprāt, pārāk lēni, bet, manuprāt - visnotaļ neatlaidīgi un patīkami, bez pārāk mokošām ilgstošas iešanas radītām pārslodzēm, kas varētu būt gauži kaitīgas manam pohainajam organismam.
Karšu Juris, kā jau laikam minēju, bija rajona kartogrāfs, kur viņš ārpusē strādāja, es nezināju, bet noteikti vietā, kas saistīta ar viņa hobiju. Rajonā viņš mērīja, pārmērīja, zīmēja un pārzīmēja, krāva karšu ruļļus kaudzēs un pārrasēšanās radītos prāta aptumsuma brīžos šos ruļļus dedzināja sārtā dejodams ap tiem rituālo deju un laužot zīmuļus lamādamies, ka nav sanācis tā, kā viņš gribēja, un vairs nekad viņš teodolītam, nivelierim un zīmulim klāt neķersies. Tas samērā ātri pārgāja un Juri drīzumā jau atkal varēja manīt klīstam pa rajonu ar saviem mērnieka rīkiem. Pustraks, kā jau visi rajona iemītnieki un fanātisks kā labākā daļa no tiem, tāds bija šis cilvēks, pie kā mēs devāmies. Kā mums - cilvēkiem, kuriem šķita, ka viņi pazīst Juri - likās, vislielākā viņa problēma bija vientulība. Mēģinājām viņam ko līdzēt, šad tad vazājot viņu pa koncertiem, tusiņiem un krogiem, iepazīstinot ar meitenēm, bet vienmēr Juris ko salaida grīstē un tā arī palika viens pats savā lielajā mājā.
Pret pusdienlaiku sasniedzām Karšu Jura mājokli, trīs stundās pieveikti veseli divi kilometri ar astīti – man tas likās kā normāls rekords, bet Fils, kura uzmanību pievērsu šim faktam tikai uzjautrināts nosprauslojās un pat atteicās no manis sniegtā alus, tas man bija jau kāds piektais puslitrs.
Kā jau cilvēks ar cienījamu profesiju un statusu sabiedrībā, Juris bija aizņēmis divstāvu mūra ēku. Fils, īsi pieklauvējis, devās iekšā, negaidot uzaicinājumu, durvis, gaitenis, pagrieziens un mēs nonācām virtuvē. Ar atvieglojumu secināju, ka Juris ir mājās, bet, kā izrādās, ne viens. No skata rūpīgi atdzesēta degvīna pudele aprasojusi gozējās uz galda un tas pats šķidrums, kā likās, atradās arī glāzē. Juris drūmi ierāva šļuku šņabja un, nemaz nesaviebies, turpināja blenzt uz sev pretī sēdošo personu, nepievērsdams mums ne mazāko uzmanību. Arī mēs rūpīgāk pievērsāmies pagaidām vēl neidentificētajam tipam, kuru sākumā neļāva aplūkot pie virtuves puskrēslas nepieradušās acis. Jurim pretī sēdēja.... ķīnietis. Nevis japānis, kuru rajonā netrūka, jo pēc Japānas nogrimšanas šie tipiņi bija izklīduši pa visu pasauli un pat šeit, mirušajā pilsētā, bija viņu komūnas. Nē, tas nebija japānis, tas bija ķīnietis, pat es esmu iemācījies atšķirt vienus dzeltenīgos šķībacaiņus no otriem, ar visādu mongoloīdu un čurkmenistāniešu atšķiršanu gan man vedās švakāk.
Apsēdāmies viens otram pretī pie galda. Juris turpināja blenzt uz ķīnieti un es neļāvos aicināties, pats ielēju sev glāzi ledainā šņabja un, to izrāvis, noskurinājos. Jāpiebremzē, savādāk pret vakaru būšu nost un īsi pēc pusnakts pamodīšos pohaini miris. Fils sekoja manam piemēram, lai gan viņš nebija no balto, stipro dziru cienītājiem. Klusums ieilga, Juris dzēra šņabi, Fils pīpēja kāsīti un es sūcu pēdējā veikalā ar rezervi nopirkto alu, ķīnietis klusēja un strēba no bļodiņas gardi smaržojošu virumu.
Man apnika.
- Juri? Klau, Juri, kas notiek?
Kā atmodies no transa, mājas saimnieks pievērsās mums.
- Čau, veči! Nepērciet lētos ķīniešu GPSus.
Vēl viena no Karšu Jura īpašībām bija neatslābstoša interese par jaunām tehnoloģijām, it īpaši, ja tās saistītas ar globālo pozicionēšanu, kartēm, navigāciju un visu ko tādu.
- Ko?
Fils nesaprata un, godīgi sakot, es arī nē.
- Gribat stāstu? Pat ne stāstu, sāgu gribat?
- Protams, gribam.
Pirms vēl es paspēju ko teikt, pasteidzās Filozofs, bet mana atbilde nebūtu savādāka.
- Tad nu klausieties. Izlasīju forumā, ka iznācis jauns GPS modelis un jau nopērkams pie mums. Protams, devos uz veikalu, tas bija vakar pēcpusdienā. Veikals tāds stulbs, ne mans iecienītais, bet, ja jau izplatītājs tāds, tad nu neko darīt. Paspaidīju veikalā pogas jaunajam modelim, iespēju daudz, kartes interesantas, visnotaļ pozitīvi, cena gan liela, bet nu neko - ņemšu vien ciet. Izrādījās, ka veikalā tieši šī modeļa nav, tikai paraugs, ko nepārdod. Piedāvāja man modifikāciju, teica, ka tikpat laba, bet daudz, daudz lētāka un ar piegādi no noliktavas uz adresi. Samaksāju, parakstījos un devos mājup. Pēc pāris stundām atbrauca kurjers, iestiepa palielu kasti, pēc skata diezgan smagu. Es apjautājos, kāpēc kaste tik liela, bet kurjers, kā jau kurjers, neko nezina. Parakstījos par saņemšanu un gribēju kasti uzlikt uz galda. Tiešām smaga tā kaste, vēru vaļā turpat uz grīdas. Attaisu un apsēžos, šis te blenž man virsū. Rokā viņam karšu ruļļi un zem pakaļas krietni patukšots maiss ar vārītiem rīsiem. Instrukciju viņi iztulkojuši latviski un es gandrīz pakāros, lasot pašus pirmos teikumus. Gribat dzirdēt?
Neko vairāk par apmulsušiem galvas mājieniem mēs no sevis izdabūt nevarējām un Karšu Juris paņēma grāmatu.
- Citēju. Apsveicam ar jaunākās paaudzes GPS sistēmas iegādi. Komplektā iekļauts pilns Eirāzijas karšu komplekts, ķīnietis navigators 1gab. Rīsa maiss 1.gab. Navigators pats sevi nodrošina ar enerģijas resursiem un viņu nav nepieciešams uzlādēt.
Juris pārtrauca citēšanu, lai piebilstu.
- Starp citu, viņš tiešām sevi nodrošina ar enerģijas resursiem un ļoti labi gatavo. Ēst gribat?
Man nācās piekrist, jo pēc pietiekami lielā alus kvantuma kuņģis burkšķēja, prasot pēc kāda cietāka un spēcinošāka kumosa, arī Fils piekrītoši pamāja un Karšu Juris no katla pasmēla virumu. Uz brīdi iestājās klusums, kurā atskanēja mūsu garšīgā strēbšana un čāpstināšana.
- Ziniet, kas tas ir? Žurkas. Man šķiet, ka viens krancis arī, es redzēju kautķermeņus. Vakarnakt viņš medīja.
Teica Juris, norādīdams uz ķīnieti, es uz brīdi uzkāros tāpat kā Fils, bet pārāk daudz ēdmaņas bija jau bunkurā, lai varētu ko darīt lietas labā un mēs turpinājām triept iekšā agrāk nebaudīto viru. Maiga gaļa ar asām garšvielām un rīsiem, garšoja tiešām labi. Fils pauda to skaļi.
- Pofig par zvēriem, tiešām labs paēdiens un deratizācija rajonā kā reizi ir pamesta novārtā tāpat kā klaiņojošo suņu populācijas regulēšana, vairāk tādus ķīniešus.
Pats viras vaininieks, skatīdamies uz mūsu apmierinātajiem ģīmjiem un taukos spīdošajām mutēm, apmierināti smaidīja.
- Kas vēl tai instrukcijā rakstīts?
Painteresējās Fils.
- Nezinu, es pēc pirmā teksta noliku malā, nespēdams bez nervu drudža to lasīt.
Juris padeva grāmatu Filam, kurš sāka to pētīt, ik pa brīdim novilkdams pa izbrīnītam hmmm vai jautri iesmiedamies. Galu galā viņam pēc brīža apnika.
- Klau, tu tak vēl šo GPSu neesi izmēģinājis?
- Nē.
- Nu tad braucam izmēģināt.
Juris domīgi pakasīja pakausi un domāja. Es nešaubījos, man alus gāja uz beigām un brauciens kā reizi būtu iespēja krājumu papildināt.
- Davai, Juri, laižam, vajag tak paprovēt, kā šis, ēēē.... kā viņu sauc?
Juris to nezināja un Fils ķērās pie Āfrikas misionāru taktikas.
- Es Filozofs, Filozofs, Fils, Fils.
Norādīdams uz sevi, viņš teica, tad ķērās pie manis un Jura.
- Tas Jānis, Jānis, Janka, Janks, tas Juris, Juris, Juris, Jurčiks, Ē, nu, bļin – nē, Jurčiks nē, Juris. Un kā tevi sauc?
Ķīnietis saprata, ko no viņa grib un, norādīdams uz sevi, norunāja pusmetru garu un vismaz divdesmit centimetrus platu tekstu, kuru neviens no mums nesaprata. Fils pieprasīja atkārtojumu un tas, protams, bija tāds pats.
- Čengdžengdžongs.
Es rezumēju un cerēju, ka Fils pieliks punktu, bet viņam, kā parasti, cilvēku vārdi bija pārāk svarīgi.
- Jank, nē, nu tā tak ir necieņa pret cilvēku, kaut vai viņš ir tikai navigators.
Fils turpināja mocīties mēģinājumos noskaidrot ķīnieša vārdu, bet bez panākumiem. Padevīgi nopūties, viņš piekrita man.
- Lai būtu Čengdžengdžongs, draugu vidū saukts par Čengu.
Vēlreiz atkārtojis mūsu visu vārdus, viņš teica.
- Tu Čengs, Čengs. Skaidrs, ja? Tu - Čengs.
Ķīnietis paraustīja plecus un piekrītoši pamāja. Karšu Juris piecēlās un, pagrābis instrukciju, vedināja mūs ceļā.
- Labi, jūs mani iekārdinājāt, laižam.
Mēs viņam sekojām, Čengs laikam bija ļoti apķērīgs un, paķēris kartes, joza mums nopakaļ. Pie mašīnas sanāca maza stīvēšanās.
- Kurš brauks?
Jautāja Juris.
- Kā kurš?
Nesaprata Fils.
- Nu - es esmu izdzēris vismaz trīs palielas glāzes šņabja, Janks izskatās normālā pālī un tu visu laiku kūpini zāli. Kurš stūrēs manu vāģi?
Fils pakasīja bieti.
- Stūrē ka vien pats, ārpus rajona jau nebrauksim.
Šādi nomierināts, Juris sēdās pie stūres, Fils ar Čengu ierūmējās viņam blakus, bet es izplājos pa visu aizmuguri. Tiešām, mūsu apreibuma pakāpes ceļu policijai varētu likties visai interesantas, bet, par laimi, rajonā tāda nerādījās un jāuzmanās bija tikai no tā, lai neieskrietu kādā mašīnas vrakā, drupu kaudzē vai uz brauktuves guļošā dzērājā. Nelielu gabalu nobraucis, Juris teica.
- Nu, Fil, startē.
Filozofs, papētījis instrukciju, sameklēja karšu jūklī Rīgas plānu un, iebakstījis kartē ar pirkstu, norādīja Čengam vietu rajona otrā galā. Tas paķēra karti, brīdi to pagrozīja un sāka rādīt Jurim ar pirkstiem, kur jānogriežas, reizē ar to viņš runāja savā mēlē, bet to, protams, mēs nesapratām.
- Velns, kas par GPS, parasti ir vismaz vairākas valodas, bet šeit tikai ķīniešu, ko gan var gribēt par pāris desmitiem latu.
Errojās Juris un šoferēja Čenga norādītajos virzienos, Fils, turpinot pētīt instrukciju, oponēja Jurim un uz oponēšanas beigām gandrīz salauza mēli.
- Nav gan tā, ka tikai viena valoda, nu labi - viena, bet ar variācijām. Šeit rakstīts, ka GPS darbojas Ķīnas centrālās daļas valodā, kā arī Žengžongas, Kčengongšanas, Tikčaimanas un Ešžokšingangongas dialektos, tā ka diezgan advancēts aparāts.
- FIL! Bļin, ka tavu māti, kā tu domā, cik Ķīnas dialektos es saprotu kaut divus vārdus? Normāls englišs - tā pavisam cita lieta, bet šitie Žngšengžongi man pie dirsas, nu velns - neiet tas GPS!
Jurim bija taisnība, GPS visu laiku mūs ieveda strupceļos. Čengs nevarēja zināt šīs vietas specifiku un to, ka šeit daudzas ielas ir neizbraucamas. Juris apstājās pie kārtējā drupu kalna, šoreiz uz Tallinas un Krāsotāju ielas stūra. Čengs izkāpa ārā ar visu karti un, pētīdams to, laikam meklēja apbraucamos ceļus. Es zināju, kā šo vietu apbraukt un to, ka veikals, kur var nopirkt alu, ir tieši pa ceļam. Izkāpu un devos uz to. Kad alus bija iegādāts un es iznācu no veikala, ķīniešu lētā GPSa vadītais auto brauca garām, kad tas nedaudz piebremzēja, es, atrāvis durvis, ielidoju savā iesildītajā vietiņā. Jautrība turpinājās, pie aizgruvušajām ielām apstājoties, Čengs ar karti rokā dažbrīd skraidīja apkārt pat pārdesmit minūtes, apjēdzis, kurp jādodas, viņš mūs ieveda jaunos strupceļos un izskatījās tiešām nelaimīgs. Man viņa palika žēl un likās, arī pārējie ir sapratuši to, ka testēt jebkādu GPSu graustu rajonā ir negodīgi. Juris nospļāvās un, kad es pēc pēkšņā alus saguruma pamodos, mēs jau bijām pie Ādažiem. Čengs jutās kā zivs ūdenī, visas kartē norādītās vietas viņš atrada, kad pārsprāga riepa, Čengs to operatīvi nomainīja un, pat atrāvis vaļā kapotu, pieregulēja degvielas padevi. Braucot atpakaļ uz Rīgu, Juris secināja.
- Blondīņu GPS, karti lasīt es pats māku, riepu nomainīt arī, vienīgais pozitīvais, ka viņam ir lielāks mehāniķa skills nekā man un arī pavārs viņš ir labs - tas žurku virums ir vienkārši ģeniāls.
Fils, par nezin ko aizdomājies, klusām piebilda.
- Un meitenes ar viņu droši vien koļīt var.
Uz Čaka un Matīsa ielu stūra mēs ar Filu izkāpām. Domīgi devāmies uz turpat blakus, Čaka ielā 74, esošo mūsu Hāātu, kur, krietni iespirtojušies, jau uzdarbojās Hosē ar Kāli un vēl bariņš viesu. Brīdi mēģinājām viņiem iestāstīt, ko esam šodien darījuši, bet viņi tā arī nesaprata, kas par Čengu, kas par GPSu. Te pēkšņi es apķēros.
- Eu Fil, bet jaunā karte? Kā ar karti?
Fils spēcīgi uzšāva sev ar plaukstu pa pieri.
- Bļin, galīgi ar visu to Čengdžengdžengošanos piemirsu, nekas, gan jau. Nebija jau tik steidzami. Vienkārši gribējās graustu rajona dzīvojamo fondu pārformatēt uz jaunās kartes, jo pēc vecās sen jau vairs nav skaidrs, kur ir gruveši un kur - vēl apdzīvojamas vai jau apdzīvojamas vietas.
Ja Filam uznāca iedvesma ko tādu darīt, tad viņš nebija apstādināms, bet, kā likās, tā ir rimusi un rīt no rīta, kad pohas būs vēl nežēlīgākas (to spriedu pēc šķaidītā spirta daudzuma, kas tika patērēts), nenāksies atkal vilkties uz Valmieras un Matīsa stūri.
Karšu Juri un Čengu satikām pāris nedēļas vēlāk, trijos sešiniekos (tas krogs uz Ģertrūdes un Barona stūra). Visa mūsu četrotne lieliskā noskaņojumā un nelielā reibumā ielidoja krogā. Hosē ar Kāli piesēda pie paziņām, bet es ar Filu, pamanījuši pie meiteņu ielenkta galdiņa sēžam Karšu Juri un Čengu, devāmies turp. Juris nekad nav bijis krogos tusētājs un meitenes nebija šī vientuļnieka stiprā puse, ja arī kāda parādījās, tad tā tikpat ātri pazuda, viņa kartogrāfiskā leksikona pārbiedēta. Šoreiz manījām pamatīgas izmaiņas un novērojām ļoti interesantu epizodi. Juris, pievērsies Čengam, noskaldīja kaut ko nesaprotamā mēlē, uz ko ķīnietis viņam atbildēja ar vārdu plūdiem. Juris saprotoši pamāja ar galvu un izmeta vēl kādu frāzi laikam jau ķīniešu valodā, Čengs atkal viņam ko stāstīja, dažbrīd likās - pat visai neapmierināti. Brīdi no malas vērojoši šo nesaprotamo vārdu apmaiņu, mēs pasaucām Juri. Lai arī negribīgi, bet tomēr viņš ļāvās izvilkties uz ielas uzsmēķēt.
- Nu, Juri, kas no jauna?
Šis jautājums mums abiem ar Filu dega galvā un uz mēles.
- Nu, kā jau es teicu, GPS viņš ir sūdīgs, bet pavārs labs, no rīsiem, žurkām, makaroniem un klaiņojošiem suņiem taisa tādus brīnumus, ka mēle izkūst. Lai arī es varu atļauties ēst centra restorānos, tomēr vairs to nedaru. Ja jau man mājās tāds pavārs, tad varu atvērt pats savu restorānu, tikai pārtikas un veterinārais dienests nedos atļauju žurku gaļai.
Fils pakasīja savas bārdas dzīles.
- PVD tevi neķers, ja atvērsi ēstūzi rajonā, bet ne par to mums jautājums. Ko tu dari krogā un kāpēc tev bars ar meičām apkārt?
Juris saldkaisli pasmīnēja un, brīdi pārdomājis, saņēmās.
- Eh, labi, veči, es jums izstāstīšu. Fils varbūt pat neatceras, bet viņa piebilde, ka ar Čenga palīdzību varētu iepazīties un nodibināt nopietnākas vai nenopietnākas attiecības ar sievietēm man iesēdās apziņā dziļi jo dziļi.Pēc tam, kad Čengs pāris dienu laikā bija izjaucis un pavisam jaunā kvalitātē salicis manu auto, es šo piezīmi atcerējos. Gūgles ūberzetserī sameklējis dažas frāzes ķīniešu valodā, es sāku izstrādāt dialogus. Tas izdevās lieliski un mēs jau nedēļu dzīvojamies pa krogiem, vienkārši super! Veči - jums katram vajag pa ķīnietim!
Es biju samērā neattapīgs un pajautāju.
- Bet kur ir ideja?
- Ideja ir, Jank, ideja ir. Es viņu nosaucu par ķēmveidīgo šķībacaino izdzimteni (Guàiwù bān de xuánzhuǎn, yǎnjīng tuìhuà, 怪物般的旋轉，眼睛退化) un viņš man atbild - pats nezinu, ko, bet veidojas saruna, es tēloju, ka viņam piekrītu un nosaucu viņu par kroplo ubagu, Šanhajas prostitūtas dēlu (Niǔqū le qǐgài, shànghǎi jìnǚ de érzi, 扭曲了乞丐，上海妓女的儿子) un atkal seko vārdu plūdi. Tā mēs diskutējam, man ir kāds ducis šādu teicienu. Tas viss kā mežonīga eksotika piesaista kundzes un jaunkundzes, pašā labākajā brīdī mēs ceļamies, lai ietu mājup un viņas mums seko, vismaz divas no viņām. Galu galā viņas tiek pabarotas ar gardo žurku viru un mums ar Čengu ir kaislīga naksniņa. Viss skaidrs? Labi, man nu jāiet. Fil, ja kas, es jauno karti nosūtīšu tev rīt uz e-pastu
Juris atgriezās bārā, bet mēs ar Filozofu aizsmēķējām pa vēl vienai cigaretei un ķērāmies pie bārdām, viņš savu garo sejas apspalvojumu kasīja, glaudīja un murcīja, es savukārt savu nelielo zodapakšas āža kušķi tinu ap pirkstu. Tā parasti izpaužas mūsu uzkāršanās, brīži, kad nākas ko apdomāt un kaut kas galīgi nepielec. Pēc brīža Fils bilda.
- Ķīnietis.
- Kas to būtu domājis?
Atbildēju es un Fils nekavējās ar piebildi.
- Pilnīgs ārprāts.
- Mmmmhhhhhmmmm.
Fils varen enerģiski aizmeta cigareti.
- Mums ķīniešus vajag?
- Nedomāju vis, lai gan būtu interesanti.
Fils atkal iegrima domās.
- Interesanti jau būtu, būtu gan, bet ...
Kas, Filaprāt, „būtu, bet...” es neuzzināju, jo no kroga izspērās ārā Hosē un Kālis, meklēdami mūsu zudušās dvēseles. Tovakar sarunās ķīniešu GPS vairs neuzpeldēja un nākamajā rītā, no kārtējās pārpāļa bezfilmas pamodies, es, mēģinot atcerēties, kā beidzās vakarnakt notikušais mežonīgais tusiņš un stulbi blenžot uz prātu aizmiglojošajiem, manā gultā aizmigušās, svešās sievietes ķermeņa izliekumiem, spēju tikai noburkšķēt.
- Nē, man ķīnieti tomēr vēl nevajag...
2046. vai 2047. gada pavasaris/vasaras sākums
Attēlā galvenā varoņa potenciālā mājvieta Tērbatas un Artilērijas ielu stūrī.
Enerģiski klauvējieni uzrāva mani no pohainā nomidža, kurā biju iekritis tikai pirms pāris stundām. Pulkstenis vēl nebija ne deviņi, un es, nejēdzīgi dusmodamies, pastūmu malā blakus guļošo meiteni, lai izkārpītos no gultas. Ietinies kājgalī nomestajā palagā kā togā un turpinādams purpināt par traucējumu, zvārojos durvju virzienā. Pusceļā, kopā ar sāpīgu klupienu uz plāna vidū apgāzta krēsla, pār mani nāca atklāsme, ka nemaz neesmu tik nejēdzīgi dusmīgs, drīzāk nejēdzīgs nekā dusmīgs.
Klauvējienu ritms bija pierasts, tas noteikti bija Fils. Hosē bungāja tā, ka likās - durvis tūlīt izlidos no eņģēm, Kālim nebija sistēmas, viņš klauvēja nejēdzīgi, tik nejēdzīgi, kā es šobrīd jutos. Pastnieks, šai namā kopš pilsoņu kara sākuma nekad nemanītais, kurjeri, klaidoņi, dzērāji un kaimiņš no pirmā stāva klauvēja vienkārši kā dauņi vai durņi. Šādi, sakārtoti rindkopās, atdalīti ar jaukām pauzēm, sarindoti kā uz nošu līnijām un visnotaļ omulīgi klauvējieni varēja atskanēt tikai no Filozofa pirkstu kauliņiem, kuru nenobrāzumu, kā likās, viņš upurēja klauvējiena labskanībai.
Par spīti tam, ka slīgu nejēdzīgā pēcpāļa nejēdzībā, nebiju kļūdījies, tas bija Fils.
- Klau, Jank, vai tev gadījumā nav jaunās graustu rajona kartes?
Kaut ko tik nejēdzīgu sestdienas rītā var pajautāt tikai Fils vai kāda neadaptēta meitene.
- Koēēē?
- Kartes. Jaunās kartes. Dzirdēju, ka Karšu Juris beidzot dabūjis gatavu pilnīgi jaunu versiju rajona kartei un man kā reizi šobrīd to vajag.
Atslīgu pret sienu, aša domu gājiena vietā man nācās krietni pamaisīt pelēko vielu, lai pēc pamatīgas nožagošanās, kuras rezultātā no manām iekšām izplūda spirta brūža cienīgs dvakas mākonis, atbildētu.
- Tu zin, nav gan. A kāda velna pēc tu nāci pie manis, nevis pie paša Jura?
- Tu esi tuvāk.
Izskaidrojums loģisks, Juris dzīvo dirsā. Fils nobolīja acis un atmeta ar roku.
- Nu labi, ka nav, nav. Vilkšos pie Jura, negribi nākt līdzi?
Atkal brīdis pārdomām. Pie Karšu Jura paciemoties varētu, viņam vienmēr mājās laba, cītīgi saldēta vodka un viņš neskopojas ar to pacienāt, no otras puses - manā gultā pašlaik guļ meitene un spirtotās dziras pietiekošā daudzumā atlikušas pēc pēdējo dienu plosta. No trešās puses, meitene nav pārāk... ne pārāk gudra, ne pārāk smuka un vaļā no viņas tāpat būs jātiek, došanās pie lokālā viedā kartogrāfa būtu tiešām labs iemesls, lai šķirtos bez liekiem jautājumiem un uzjautrinošām scēnām. Brīdi pirms es biju izlēmis, Filozofs ierunājās.
- Laikam jau tu neesi viens, krimināli smirdi pēc kroga un zem palaga esi pliks, značit - tev gultā kāda guļ. Labi, es tad vilkšos.
Mana versija bija savādāka, saķēru Filu aiz rokas un ievilku dzīvoklī.
- Mīļais, nesteidzies, es iešu tev līdzi. Tas taču ir nenormāli svarīgi, jauna rajona karte, ūnikums, tā teikt.
Fils aizdomīgi nolūkojās manī.
- Nu, tik svarīgi jau nemaz nav un es tev to karti ar iedošu, ja tev vajag. Tu mierīgi vari pohoties un mīcīties, ja jau tev tā gribas.
- Vai tu traks, jauna karte! Sēdi nost, es būšu ašs kā neiereibis zivjudzenis.
Fils, vēl joprojām neko nesaprazdams, nosēdās krēslā, no kura es pirms tam biju paķēris savas un guļošās meitenes drēbes. Meitenes drēbes aizlidoja viņas virzienā un pēc pāris intensīvas purināšanas sekundēm viņa pavēra acis.
- Celies. Man jāiet, steidzami darbi, kartogrāfija, subordinācija, monogāmija un trepanācija jāveic.
Visu, kas sekoja aiz kartogrāfijas, es piemetu klāt tikai tālab, lai viņai liktos, ka man tiešām valstiski svarīgas lietas darāmas. Man šķiet, ka vakar vakarā bārā viņai kaut ko nejēdzīgi sarežģītu stāstīju par savu izdomāto nodarbošanos, bet ko - neatceros, viņa noteikti arī nē, vismaz neizskatījās pēc tādas, kas varētu atcerēties ko sarežģītāku par metro pieturu, kurā jāizkāpj.
- Vai es nevarētu pagulēt, kamēr tu atgriezies?
Protams, viņa to varēja, bet tāds nebija mans mērķis.
- Nevar, nevar. Būšu prom divas dienas un, iespējams, nāksies uz Briseli lidot.
Ja kas, Brisele ir tāds miests Eiropā, Vācijā vai varbūt Francijā, kur kādreiz atradās bijušās Eiropas Savienības štābiņš. Nelaimīga savās gribelīgā noskaņojuma pilnajās paģirās viņa sāka lasīt kopā apģērba gabalus un stīvēt tos mugurā. Tikai pēc tam, kad viņa kailā paskatā bija iztizlojusies vairākas minūtes pa istabu, laikam jau tādējādi mēģinot mani iekārdināt uz palikšanu šeit pat, meitene pamanīja krēslā sēdošo Filu, kurš, omulīgi piemiedzis acis, visnotaļ ieintriģēts vēroja meiteni, kūpināja paštīto vieglo kāsi un strēba viskijkolas padibenes no manas glāzes. Viegli erotiskās filmas, kuras galvenajā lomā ir tieši viņa, skatītājs meiteni neaizrāva un neiedvesmoja, aprauti iekliegusies, viņa paķēra savas drēbes un nozuda virtuvē. Fils apmierināti nokrekšķināja bārdā un uzdevu savu mūžīgo, man neatbildamo jautājumu.
- Eu, Jank, kā viņu sauc?
- Fil, bļin, tu apdauzītais miglumērkaķi. Kāpēc tu vienmēr man prasi tieši to, nu fak, kāpēc?
Fils paraustīja plecus.
- Nezinu, tā iegājies, man asociācijas un pati sieviete sākas ar vārdu.
- Bet man nesākas un basta, nezinu es viņas vārdu, nezinu, man sieviete sākas ar citu vietu.
Kad biju pabeidzis ģērbties un sametis mugursomā pirmās nepieciešamības inventāru, dzirdēju noklaudzam ārdurvis.
- He, aiztinās, laikam jau es viņai nepatīku.
Fils skumji secināja.
- Nestreso vecīt, tu viņai noteikti patiktu, ja apstākļi būtu citi, bet, ja meitene izkāpj plika no gultas un ierauga svešinieku savā priekšā, tad varu tikai teikt, ka viņas reakcija bija pat ļoti normāla. Lai gan es jau taisījos zvanīt Šmerlim, lai piebrauc tramvaju Tallinas ielas pieturā un pagaida, bet nu labi arī šitā, nebūs lieki Šmerlis jātramda. Starp citu, viņai, man šķiet, patīk visi, kas var savilkt kopā pusotru enciklopēdisku terminu, bet nu - viss. Jožam?
Fils, ierāvis šļuku no pusizdzertās viskija pudeles, kas stāvēja uz grīdas, piecēlās.
- Labs ir, jožam. Klau, negribi noprovēt? Šī gada raža, riktīgs bliezējs, bet, labi atjaukts, tāds rāmais miermīlis rādās.
No viņa sniegtā kāša neatteicos un nācās vien viņam piekrist. Izejot uz ielas, beidzot izpūtu dūmus un, izbaudot tīkamo dullumu galvā, neslēpu savu novērtējumu.
- Mjāāā, šis tiešām labs, lai gan arī pagājušajā gadā tev sanāca tīri labs. Ar katru gadu arvien labāk un labāk. Atbērsi man kādu drusku?
- Bet, protams, Jank, atbēršu pa kuļķenei gan tev, gan arī Hosē un Kālim. Cik ta jūs pa visiem nopīpējat, Ķekavas zilgano, tievējošo cāļu dozas. Bet par ikgadējo kvalitātes pieaugumu tev piekrītu, tas ir tiešā attiecībā ar ieguldītā darba apjomiem un rūpīgām attiecīgo informatīvo materiālu studijām. Kvalitātes pieaugums ir apgriezti proporcionāls pārvarētā slinkuma barjeras...
Es viņam samērā enerģiski un, kā likās, sāpīgi ievilku pa tauri ar mugursomu.
- Fil, aizveries, ja jau tu minūtes divdesmit biji sakarīgi runājams cilvēks, tad paliec tāds arī turpmākās dažas stundas. Nefilozofē, lūdzu, ja...
Berzēdams sasisto seju, viņš negribīgi novilka.
- Labi jau, labi.
Karšu Juris nebija no rajona centra iemītniekiem. Mēs devāmies ceļā, izmisīgi cerēdami, ka mūsu gājiens nebūs lieks un viņš būs mājās, par spīti tam, ka neatbild uz zvaniem. Telefonā mani uzrunāja tā pati apnikusī bāba, kura savā monotonajā balsī viszinīgi vienmēr atkārtoja vienu un to pašu, reizēm es viņu centos nokaitināt, bet nekad tas nesanāca. Pirms laba laika es veselu šausmīgi pohainu pēcpusdienu pavadīju uzdodams viņai intīmus jautājumus un lamādams viņu no panckām ārā, nekādas reakcijas, laikam kādu trako noalgojuši. Par to, ka tas ir automātiskais atbildētājs es atcerējos tikai pēc pohu aizlāpīšanas, tas, protams, izskaidro visu.
Šorīt uz kājām biju tāds biškucīt žvangains, bet spītēdams šim stāvoklim turējos kā vecis ar pautiem, kas vispārībā jau es arī esmu, un tā nu mēs vilkāmies līdz pat tai dziļajai pakaļai, ko oficiāli varētu nosaukt par Pērnavas un Matīsa ielu stūri, kur blakus Matīsa kapiem mitinājās Karšu Juris. Matīsa iela, ejama gandrīz visā garumā, pohainā sestdienas rītā – man tas bija pamatīgs pārbaudījums, toties mazpohainajam Filam, kā likās šāda rīta pastaiga bija pat tīkama. Gājiens nedaudz ieilga, jo brīžos, kad ceļā gadījās pa retam veikalam, es izmantoju situāciju un, apstādinājis Filu, bildu.
- Iedzers al, uzpīpēs, ko, ne?
Filozofs, kurš šorīt bija vairāk apgarots nekā pohains, mēģināja mani sūtīt dirst, bet, kad tas neizdevās, viņam nekas cits neatlika kā pievienoties man piesēdienā uz visvisādiem daudzmaz sēdēšanai ērtiem priekšmetiem. Izdegušas mašīnas iebuktētais jumts, drupu kaudzē pa pusei aprakts dīvāns, saldā dzēruma miegā aizmidzis puspanks - viss šai rītā bija atbilstošs manai vajadzībai ērti piestutēt savu pakaļu uz brīdi, kamēr omulīgi tiek sūkts alus un kūpināta smaržīga tabaciņa, reizēm uzlabota ar ko vēl smaržīgāku.
Ceļamērķis tuvojās, Filaprāt, pārāk lēni, bet, manuprāt - visnotaļ neatlaidīgi un patīkami, bez pārāk mokošām ilgstošas iešanas radītām pārslodzēm, kas varētu būt gauži kaitīgas manam pohainajam organismam.
Karšu Juris, kā jau laikam minēju, bija rajona kartogrāfs, kur viņš ārpusē strādāja, es nezināju, bet noteikti vietā, kas saistīta ar viņa hobiju. Rajonā viņš mērīja, pārmērīja, zīmēja un pārzīmēja, krāva karšu ruļļus kaudzēs un pārrasēšanās radītos prāta aptumsuma brīžos šos ruļļus dedzināja sārtā dejodams ap tiem rituālo deju un laužot zīmuļus lamādamies, ka nav sanācis tā, kā viņš gribēja, un vairs nekad viņš teodolītam, nivelierim un zīmulim klāt neķersies. Tas samērā ātri pārgāja un Juri drīzumā jau atkal varēja manīt klīstam pa rajonu ar saviem mērnieka rīkiem. Pustraks, kā jau visi rajona iemītnieki un fanātisks kā labākā daļa no tiem, tāds bija šis cilvēks, pie kā mēs devāmies. Kā mums - cilvēkiem, kuriem šķita, ka viņi pazīst Juri - likās, vislielākā viņa problēma bija vientulība. Mēģinājām viņam ko līdzēt, šad tad vazājot viņu pa koncertiem, tusiņiem un krogiem, iepazīstinot ar meitenēm, bet vienmēr Juris ko salaida grīstē un tā arī palika viens pats savā lielajā mājā.
Pret pusdienlaiku sasniedzām Karšu Jura mājokli, trīs stundās pieveikti veseli divi kilometri ar astīti – man tas likās kā normāls rekords, bet Fils, kura uzmanību pievērsu šim faktam tikai uzjautrināts nosprauslojās un pat atteicās no manis sniegtā alus, tas man bija jau kāds piektais puslitrs.
Kā jau cilvēks ar cienījamu profesiju un statusu sabiedrībā, Juris bija aizņēmis divstāvu mūra ēku. Fils, īsi pieklauvējis, devās iekšā, negaidot uzaicinājumu, durvis, gaitenis, pagrieziens un mēs nonācām virtuvē. Ar atvieglojumu secināju, ka Juris ir mājās, bet, kā izrādās, ne viens. No skata rūpīgi atdzesēta degvīna pudele aprasojusi gozējās uz galda un tas pats šķidrums, kā likās, atradās arī glāzē. Juris drūmi ierāva šļuku šņabja un, nemaz nesaviebies, turpināja blenzt uz sev pretī sēdošo personu, nepievērsdams mums ne mazāko uzmanību. Arī mēs rūpīgāk pievērsāmies pagaidām vēl neidentificētajam tipam, kuru sākumā neļāva aplūkot pie virtuves puskrēslas nepieradušās acis. Jurim pretī sēdēja.... ķīnietis. Nevis japānis, kuru rajonā netrūka, jo pēc Japānas nogrimšanas šie tipiņi bija izklīduši pa visu pasauli un pat šeit, mirušajā pilsētā, bija viņu komūnas. Nē, tas nebija japānis, tas bija ķīnietis, pat es esmu iemācījies atšķirt vienus dzeltenīgos šķībacaiņus no otriem, ar visādu mongoloīdu un čurkmenistāniešu atšķiršanu gan man vedās švakāk.
Apsēdāmies viens otram pretī pie galda. Juris turpināja blenzt uz ķīnieti un es neļāvos aicināties, pats ielēju sev glāzi ledainā šņabja un, to izrāvis, noskurinājos. Jāpiebremzē, savādāk pret vakaru būšu nost un īsi pēc pusnakts pamodīšos pohaini miris. Fils sekoja manam piemēram, lai gan viņš nebija no balto, stipro dziru cienītājiem. Klusums ieilga, Juris dzēra šņabi, Fils pīpēja kāsīti un es sūcu pēdējā veikalā ar rezervi nopirkto alu, ķīnietis klusēja un strēba no bļodiņas gardi smaržojošu virumu.
Man apnika.
- Juri? Klau, Juri, kas notiek?
Kā atmodies no transa, mājas saimnieks pievērsās mums.
- Čau, veči! Nepērciet lētos ķīniešu GPSus.
Vēl viena no Karšu Jura īpašībām bija neatslābstoša interese par jaunām tehnoloģijām, it īpaši, ja tās saistītas ar globālo pozicionēšanu, kartēm, navigāciju un visu ko tādu.
- Ko?
Fils nesaprata un, godīgi sakot, es arī nē.
- Gribat stāstu? Pat ne stāstu, sāgu gribat?
- Protams, gribam.
Pirms vēl es paspēju ko teikt, pasteidzās Filozofs, bet mana atbilde nebūtu savādāka.
- Tad nu klausieties. Izlasīju forumā, ka iznācis jauns GPS modelis un jau nopērkams pie mums. Protams, devos uz veikalu, tas bija vakar pēcpusdienā. Veikals tāds stulbs, ne mans iecienītais, bet, ja jau izplatītājs tāds, tad nu neko darīt. Paspaidīju veikalā pogas jaunajam modelim, iespēju daudz, kartes interesantas, visnotaļ pozitīvi, cena gan liela, bet nu neko - ņemšu vien ciet. Izrādījās, ka veikalā tieši šī modeļa nav, tikai paraugs, ko nepārdod. Piedāvāja man modifikāciju, teica, ka tikpat laba, bet daudz, daudz lētāka un ar piegādi no noliktavas uz adresi. Samaksāju, parakstījos un devos mājup. Pēc pāris stundām atbrauca kurjers, iestiepa palielu kasti, pēc skata diezgan smagu. Es apjautājos, kāpēc kaste tik liela, bet kurjers, kā jau kurjers, neko nezina. Parakstījos par saņemšanu un gribēju kasti uzlikt uz galda. Tiešām smaga tā kaste, vēru vaļā turpat uz grīdas. Attaisu un apsēžos, šis te blenž man virsū. Rokā viņam karšu ruļļi un zem pakaļas krietni patukšots maiss ar vārītiem rīsiem. Instrukciju viņi iztulkojuši latviski un es gandrīz pakāros, lasot pašus pirmos teikumus. Gribat dzirdēt?
Neko vairāk par apmulsušiem galvas mājieniem mēs no sevis izdabūt nevarējām un Karšu Juris paņēma grāmatu.
- Citēju. Apsveicam ar jaunākās paaudzes GPS sistēmas iegādi. Komplektā iekļauts pilns Eirāzijas karšu komplekts, ķīnietis navigators 1gab. Rīsa maiss 1.gab. Navigators pats sevi nodrošina ar enerģijas resursiem un viņu nav nepieciešams uzlādēt.
Juris pārtrauca citēšanu, lai piebilstu.
- Starp citu, viņš tiešām sevi nodrošina ar enerģijas resursiem un ļoti labi gatavo. Ēst gribat?
Man nācās piekrist, jo pēc pietiekami lielā alus kvantuma kuņģis burkšķēja, prasot pēc kāda cietāka un spēcinošāka kumosa, arī Fils piekrītoši pamāja un Karšu Juris no katla pasmēla virumu. Uz brīdi iestājās klusums, kurā atskanēja mūsu garšīgā strēbšana un čāpstināšana.
- Ziniet, kas tas ir? Žurkas. Man šķiet, ka viens krancis arī, es redzēju kautķermeņus. Vakarnakt viņš medīja.
Teica Juris, norādīdams uz ķīnieti, es uz brīdi uzkāros tāpat kā Fils, bet pārāk daudz ēdmaņas bija jau bunkurā, lai varētu ko darīt lietas labā un mēs turpinājām triept iekšā agrāk nebaudīto viru. Maiga gaļa ar asām garšvielām un rīsiem, garšoja tiešām labi. Fils pauda to skaļi.
- Pofig par zvēriem, tiešām labs paēdiens un deratizācija rajonā kā reizi ir pamesta novārtā tāpat kā klaiņojošo suņu populācijas regulēšana, vairāk tādus ķīniešus.
Pats viras vaininieks, skatīdamies uz mūsu apmierinātajiem ģīmjiem un taukos spīdošajām mutēm, apmierināti smaidīja.
- Kas vēl tai instrukcijā rakstīts?
Painteresējās Fils.
- Nezinu, es pēc pirmā teksta noliku malā, nespēdams bez nervu drudža to lasīt.
Juris padeva grāmatu Filam, kurš sāka to pētīt, ik pa brīdim novilkdams pa izbrīnītam hmmm vai jautri iesmiedamies. Galu galā viņam pēc brīža apnika.
- Klau, tu tak vēl šo GPSu neesi izmēģinājis?
- Nē.
- Nu tad braucam izmēģināt.
Juris domīgi pakasīja pakausi un domāja. Es nešaubījos, man alus gāja uz beigām un brauciens kā reizi būtu iespēja krājumu papildināt.
- Davai, Juri, laižam, vajag tak paprovēt, kā šis, ēēē.... kā viņu sauc?
Juris to nezināja un Fils ķērās pie Āfrikas misionāru taktikas.
- Es Filozofs, Filozofs, Fils, Fils.
Norādīdams uz sevi, viņš teica, tad ķērās pie manis un Jura.
- Tas Jānis, Jānis, Janka, Janks, tas Juris, Juris, Juris, Jurčiks, Ē, nu, bļin – nē, Jurčiks nē, Juris. Un kā tevi sauc?
Ķīnietis saprata, ko no viņa grib un, norādīdams uz sevi, norunāja pusmetru garu un vismaz divdesmit centimetrus platu tekstu, kuru neviens no mums nesaprata. Fils pieprasīja atkārtojumu un tas, protams, bija tāds pats.
- Čengdžengdžongs.
Es rezumēju un cerēju, ka Fils pieliks punktu, bet viņam, kā parasti, cilvēku vārdi bija pārāk svarīgi.
- Jank, nē, nu tā tak ir necieņa pret cilvēku, kaut vai viņš ir tikai navigators.
Fils turpināja mocīties mēģinājumos noskaidrot ķīnieša vārdu, bet bez panākumiem. Padevīgi nopūties, viņš piekrita man.
- Lai būtu Čengdžengdžongs, draugu vidū saukts par Čengu.
Vēlreiz atkārtojis mūsu visu vārdus, viņš teica.
- Tu Čengs, Čengs. Skaidrs, ja? Tu - Čengs.
Ķīnietis paraustīja plecus un piekrītoši pamāja. Karšu Juris piecēlās un, pagrābis instrukciju, vedināja mūs ceļā.
- Labi, jūs mani iekārdinājāt, laižam.
Mēs viņam sekojām, Čengs laikam bija ļoti apķērīgs un, paķēris kartes, joza mums nopakaļ. Pie mašīnas sanāca maza stīvēšanās.
- Kurš brauks?
Jautāja Juris.
- Kā kurš?
Nesaprata Fils.
- Nu - es esmu izdzēris vismaz trīs palielas glāzes šņabja, Janks izskatās normālā pālī un tu visu laiku kūpini zāli. Kurš stūrēs manu vāģi?
Fils pakasīja bieti.
- Stūrē ka vien pats, ārpus rajona jau nebrauksim.
Šādi nomierināts, Juris sēdās pie stūres, Fils ar Čengu ierūmējās viņam blakus, bet es izplājos pa visu aizmuguri. Tiešām, mūsu apreibuma pakāpes ceļu policijai varētu likties visai interesantas, bet, par laimi, rajonā tāda nerādījās un jāuzmanās bija tikai no tā, lai neieskrietu kādā mašīnas vrakā, drupu kaudzē vai uz brauktuves guļošā dzērājā. Nelielu gabalu nobraucis, Juris teica.
- Nu, Fil, startē.
Filozofs, papētījis instrukciju, sameklēja karšu jūklī Rīgas plānu un, iebakstījis kartē ar pirkstu, norādīja Čengam vietu rajona otrā galā. Tas paķēra karti, brīdi to pagrozīja un sāka rādīt Jurim ar pirkstiem, kur jānogriežas, reizē ar to viņš runāja savā mēlē, bet to, protams, mēs nesapratām.
- Velns, kas par GPS, parasti ir vismaz vairākas valodas, bet šeit tikai ķīniešu, ko gan var gribēt par pāris desmitiem latu.
Errojās Juris un šoferēja Čenga norādītajos virzienos, Fils, turpinot pētīt instrukciju, oponēja Jurim un uz oponēšanas beigām gandrīz salauza mēli.
- Nav gan tā, ka tikai viena valoda, nu labi - viena, bet ar variācijām. Šeit rakstīts, ka GPS darbojas Ķīnas centrālās daļas valodā, kā arī Žengžongas, Kčengongšanas, Tikčaimanas un Ešžokšingangongas dialektos, tā ka diezgan advancēts aparāts.
- FIL! Bļin, ka tavu māti, kā tu domā, cik Ķīnas dialektos es saprotu kaut divus vārdus? Normāls englišs - tā pavisam cita lieta, bet šitie Žngšengžongi man pie dirsas, nu velns - neiet tas GPS!
Jurim bija taisnība, GPS visu laiku mūs ieveda strupceļos. Čengs nevarēja zināt šīs vietas specifiku un to, ka šeit daudzas ielas ir neizbraucamas. Juris apstājās pie kārtējā drupu kalna, šoreiz uz Tallinas un Krāsotāju ielas stūra. Čengs izkāpa ārā ar visu karti un, pētīdams to, laikam meklēja apbraucamos ceļus. Es zināju, kā šo vietu apbraukt un to, ka veikals, kur var nopirkt alu, ir tieši pa ceļam. Izkāpu un devos uz to. Kad alus bija iegādāts un es iznācu no veikala, ķīniešu lētā GPSa vadītais auto brauca garām, kad tas nedaudz piebremzēja, es, atrāvis durvis, ielidoju savā iesildītajā vietiņā. Jautrība turpinājās, pie aizgruvušajām ielām apstājoties, Čengs ar karti rokā dažbrīd skraidīja apkārt pat pārdesmit minūtes, apjēdzis, kurp jādodas, viņš mūs ieveda jaunos strupceļos un izskatījās tiešām nelaimīgs. Man viņa palika žēl un likās, arī pārējie ir sapratuši to, ka testēt jebkādu GPSu graustu rajonā ir negodīgi. Juris nospļāvās un, kad es pēc pēkšņā alus saguruma pamodos, mēs jau bijām pie Ādažiem. Čengs jutās kā zivs ūdenī, visas kartē norādītās vietas viņš atrada, kad pārsprāga riepa, Čengs to operatīvi nomainīja un, pat atrāvis vaļā kapotu, pieregulēja degvielas padevi. Braucot atpakaļ uz Rīgu, Juris secināja.
- Blondīņu GPS, karti lasīt es pats māku, riepu nomainīt arī, vienīgais pozitīvais, ka viņam ir lielāks mehāniķa skills nekā man un arī pavārs viņš ir labs - tas žurku virums ir vienkārši ģeniāls.
Fils, par nezin ko aizdomājies, klusām piebilda.
- Un meitenes ar viņu droši vien koļīt var.
Uz Čaka un Matīsa ielu stūra mēs ar Filu izkāpām. Domīgi devāmies uz turpat blakus, Čaka ielā 74, esošo mūsu Hāātu, kur, krietni iespirtojušies, jau uzdarbojās Hosē ar Kāli un vēl bariņš viesu. Brīdi mēģinājām viņiem iestāstīt, ko esam šodien darījuši, bet viņi tā arī nesaprata, kas par Čengu, kas par GPSu. Te pēkšņi es apķēros.
- Eu Fil, bet jaunā karte? Kā ar karti?
Fils spēcīgi uzšāva sev ar plaukstu pa pieri.
- Bļin, galīgi ar visu to Čengdžengdžengošanos piemirsu, nekas, gan jau. Nebija jau tik steidzami. Vienkārši gribējās graustu rajona dzīvojamo fondu pārformatēt uz jaunās kartes, jo pēc vecās sen jau vairs nav skaidrs, kur ir gruveši un kur - vēl apdzīvojamas vai jau apdzīvojamas vietas.
Ja Filam uznāca iedvesma ko tādu darīt, tad viņš nebija apstādināms, bet, kā likās, tā ir rimusi un rīt no rīta, kad pohas būs vēl nežēlīgākas (to spriedu pēc šķaidītā spirta daudzuma, kas tika patērēts), nenāksies atkal vilkties uz Valmieras un Matīsa stūri.
Karšu Juri un Čengu satikām pāris nedēļas vēlāk, trijos sešiniekos (tas krogs uz Ģertrūdes un Barona stūra). Visa mūsu četrotne lieliskā noskaņojumā un nelielā reibumā ielidoja krogā. Hosē ar Kāli piesēda pie paziņām, bet es ar Filu, pamanījuši pie meiteņu ielenkta galdiņa sēžam Karšu Juri un Čengu, devāmies turp. Juris nekad nav bijis krogos tusētājs un meitenes nebija šī vientuļnieka stiprā puse, ja arī kāda parādījās, tad tā tikpat ātri pazuda, viņa kartogrāfiskā leksikona pārbiedēta. Šoreiz manījām pamatīgas izmaiņas un novērojām ļoti interesantu epizodi. Juris, pievērsies Čengam, noskaldīja kaut ko nesaprotamā mēlē, uz ko ķīnietis viņam atbildēja ar vārdu plūdiem. Juris saprotoši pamāja ar galvu un izmeta vēl kādu frāzi laikam jau ķīniešu valodā, Čengs atkal viņam ko stāstīja, dažbrīd likās - pat visai neapmierināti. Brīdi no malas vērojoši šo nesaprotamo vārdu apmaiņu, mēs pasaucām Juri. Lai arī negribīgi, bet tomēr viņš ļāvās izvilkties uz ielas uzsmēķēt.
- Nu, Juri, kas no jauna?
Šis jautājums mums abiem ar Filu dega galvā un uz mēles.
- Nu, kā jau es teicu, GPS viņš ir sūdīgs, bet pavārs labs, no rīsiem, žurkām, makaroniem un klaiņojošiem suņiem taisa tādus brīnumus, ka mēle izkūst. Lai arī es varu atļauties ēst centra restorānos, tomēr vairs to nedaru. Ja jau man mājās tāds pavārs, tad varu atvērt pats savu restorānu, tikai pārtikas un veterinārais dienests nedos atļauju žurku gaļai.
Fils pakasīja savas bārdas dzīles.
- PVD tevi neķers, ja atvērsi ēstūzi rajonā, bet ne par to mums jautājums. Ko tu dari krogā un kāpēc tev bars ar meičām apkārt?
Juris saldkaisli pasmīnēja un, brīdi pārdomājis, saņēmās.
- Eh, labi, veči, es jums izstāstīšu. Fils varbūt pat neatceras, bet viņa piebilde, ka ar Čenga palīdzību varētu iepazīties un nodibināt nopietnākas vai nenopietnākas attiecības ar sievietēm man iesēdās apziņā dziļi jo dziļi.Pēc tam, kad Čengs pāris dienu laikā bija izjaucis un pavisam jaunā kvalitātē salicis manu auto, es šo piezīmi atcerējos. Gūgles ūberzetserī sameklējis dažas frāzes ķīniešu valodā, es sāku izstrādāt dialogus. Tas izdevās lieliski un mēs jau nedēļu dzīvojamies pa krogiem, vienkārši super! Veči - jums katram vajag pa ķīnietim!
Es biju samērā neattapīgs un pajautāju.
- Bet kur ir ideja?
- Ideja ir, Jank, ideja ir. Es viņu nosaucu par ķēmveidīgo šķībacaino izdzimteni (Guàiwù bān de xuánzhuǎn, yǎnjīng tuìhuà, 怪物般的旋轉，眼睛退化) un viņš man atbild - pats nezinu, ko, bet veidojas saruna, es tēloju, ka viņam piekrītu un nosaucu viņu par kroplo ubagu, Šanhajas prostitūtas dēlu (Niǔqū le qǐgài, shànghǎi jìnǚ de érzi, 扭曲了乞丐，上海妓女的儿子) un atkal seko vārdu plūdi. Tā mēs diskutējam, man ir kāds ducis šādu teicienu. Tas viss kā mežonīga eksotika piesaista kundzes un jaunkundzes, pašā labākajā brīdī mēs ceļamies, lai ietu mājup un viņas mums seko, vismaz divas no viņām. Galu galā viņas tiek pabarotas ar gardo žurku viru un mums ar Čengu ir kaislīga naksniņa. Viss skaidrs? Labi, man nu jāiet. Fil, ja kas, es jauno karti nosūtīšu tev rīt uz e-pastu
Juris atgriezās bārā, bet mēs ar Filozofu aizsmēķējām pa vēl vienai cigaretei un ķērāmies pie bārdām, viņš savu garo sejas apspalvojumu kasīja, glaudīja un murcīja, es savukārt savu nelielo zodapakšas āža kušķi tinu ap pirkstu. Tā parasti izpaužas mūsu uzkāršanās, brīži, kad nākas ko apdomāt un kaut kas galīgi nepielec. Pēc brīža Fils bilda.
- Ķīnietis.
- Kas to būtu domājis?
Atbildēju es un Fils nekavējās ar piebildi.
- Pilnīgs ārprāts.
- Mmmmhhhhhmmmm.
Fils varen enerģiski aizmeta cigareti.
- Mums ķīniešus vajag?
- Nedomāju vis, lai gan būtu interesanti.
Fils atkal iegrima domās.
- Interesanti jau būtu, būtu gan, bet ...
Kas, Filaprāt, „būtu, bet...” es neuzzināju, jo no kroga izspērās ārā Hosē un Kālis, meklēdami mūsu zudušās dvēseles. Tovakar sarunās ķīniešu GPS vairs neuzpeldēja un nākamajā rītā, no kārtējās pārpāļa bezfilmas pamodies, es, mēģinot atcerēties, kā beidzās vakarnakt notikušais mežonīgais tusiņš un stulbi blenžot uz prātu aizmiglojošajiem, manā gultā aizmigušās, svešās sievietes ķermeņa izliekumiem, spēju tikai noburkšķēt.
- Nē, man ķīnieti tomēr vēl nevajag...
