Veca un naiva romantika... 2003.gads, Rīga, viens no visu laiku labākajiem laikiem...
“Lai arī tu būtu ar mani...”
(Pirmais Ventspils prozas konkurss. Portāla ventasbalss.lv īpašā balva)
“Dzelzs vilkam un
visām skaistajām, jaukajām meitenēm,
pie skaisto, jauko automašīnu stūrēm”
Kā jau parasti, arī šodien braucu uz skolu pār mūžīgo rīta sastrēgumu pārņemto Vanšu tiltu. Mikroautobuss tikko kā bija pagriezies no Slokas ielas uz Kalnciema ielu, un sastrēgums jau sākās, pat neiebraucot Ķīpsalā.
Bija jau pierasts pie tā, ka pārbraukšana pār tiltu prasa aptuveni pusstundu. Mani tas īpaši negarlaikoja, jo parasti izklaidēju sevi ar grāmatas lasīšanu vai apkārtējo automašīnu vērošanu. Tāpat arī šajā agrā pavasara agrajā rītā sēdēju mikroautobusā un, pabeidzis lasīt kārtējo nodaļu no kādas Vonnegūta grāmatas, paskatījos ārā pa logu uz saules apspīdēto, stāvošo automobiļu rindu blakus joslā.
Manu acu skatu piesaistīja blakus esošā mašīna, ne tieši mašīna bija ievērības cienīga, bet tās vadītāja. Pie ķiršsarkana, seksīga Peugeot 206 stūres sēdēja skaista, jauna sieviete, apmēram manā vecumā, gaišiem, ne pārāk gariem matiem, acij ļoti baudāmu seju un kā, caur apģērbu varēja nojaust, paša labākā izmēra krūtīm (vairāk neko no viņas dabas dāvanām tobrīd neredzēju). Visinteresantākā bija viņas sejas izteiksme un uzvedība.
Viņa sēdēja ar tādu izteiksmi sejā, it kā mašīnā tanī brīdī skanētu kaut kas patiešām labs un ievērības cienīgs. Tā nospriedu pēc tā, kā viņa kratīja galvu un ar rokām sita ritmu pa stūri. Ja viņai autiņā neskan mūzika, tad viņa ir garīgi un galīgi slima, nodomāju, un turpināju ieinteresēti viņu vērot, jo man patīk skaistas sievietes (kuram normālam puisim tad nepatīk).
Pēc īsa brīža viņa mani piefiksēja, paskatījās un novērsās. Es turpināju viņu vērot, viņa paskatījās, tad noņēma saulesbrilles, pasmaidīja un pamāja ar roku. Man iekšas apgriezās otrādi, kādas pāris sekundes tā pastāvēja un tad lēni atgriezās atpakaļ savā vietā. Uz brīdi zaudēju saprašanu un redzi, kā arī loģisko spriestspēju, veselo saprātu un, iespējams, arī potenci (to skaidri nevar zināt, jo tajā brīdī nebija iespējas pārbaudīt).
Šādas neparedzētas fizioloģiskas kataklizmas mani piemeklēja tāpēc, ka jau sen man neviena skaista meiča nebija tik burvīgi uzsmaidījusi. Es pamāju pretī un atriezu savu viepli (tā es to varētu nosaukt, salīdzinot ar viņas smaidu). Dažas minūtes turpinājām komunicēties ar smaidu un žestu palīdzību, taipat laikā es drudžaini domāju.... Ko lai dara? Ko lai dara?
Protama lieta, ka risinājums nāca tieši laikā. Priekšā vēl bija krietns pusstundas brauciens pāri Vanšu tiltam blakus skaistajai meičai, un es izņēmu no savas studenta mapes kaudzīti ar A4 lapām un marķieri. Biju gatavs sākt rakstisku monologu jeb, pareizāk sakot, dialogu, rakstisku no manas puses un žestikulāru no viņas.
-Hei!!!
Par atbildi bija jau redzētais burvīgais smaids, žests un galvas mājiens.
-Vai tu arī esi iekļuvusi šai sastrēgumā ???
Tas bija vecs jociņš, bet tomēr guva atsaucību, un viņa sāka smieties, laikam jau saprata pareizi.
-Kā tev patīk šis korķis???
Viņa ar žestiem, grimasēm un visādi citādi izrādīja, ka patīk ļoti. No tā secināju, ka arī humora izjūta un veselīga dzīves uztvere viņai piemīt.
-Hobijs un mīļākā nodarbošanās sēdēt sastrēgumos???
Atkal apstiprinājums no viņas puses. Tad mani ieinteresēja, kāpēc viņa jūtas tik labi, respektīvi, kas viņai skan autiņā.
-Kas tev tur skan???
Viņa parādīja internacionālo žestu, kas apzīmē smago mūziku, papurināja matus un uzpūtusi dvašu uz loga stikla uzrakstīja tik labi pazīstamo skaitļu un burtu kombināciju, kas apzīmēja mūziku, kura patika arī man - 89,2 FM!
-OHO!!!
Tad viņa parādīja žestu, ar kuru Romā vergiem tika dāvāta dzīvība, viņa ar to domāja “labais”. Tad es sapratu, ka esmu gandrīz iepazinies ar cilvēku, ko meklēju jau ilgu laiku un kas nu ir tepat līdzās. Šo iespēju nedrīkstēja laist garām. Jo parasti bija tā - ja gaume gan mūzikā, gan citās jomās saskanēja, tad nesaskanēja manas domas par pieņemamo sievietes izskatu.
Gadījās arī otrādāk- ja izskats bija pieņemams, pat tīkams, tad gaumes un vēlmes radikāli atšķīrās. Protams, es vēl nezināju, vai šis būs tas gadījums, kad gaumes un intereses sakritīs, bet es to jutu. Kaut kādā neizprotamā veidā es to jutu! Arī šī sajūta nebija nekāds rādītājs, jo pēdējā laikā es vairs neņēmu vērā ne gaumi, ne arī izskatu, knābu visu, kas kustas.
Tāpēc bija gadījies piedzīvot nezin kādus zilus debesu brīnumus gan izskata, gan gaumes ziņā. Turpināju saraksti, jo līdz tilta beigām vēl laika gana, kādas minūtes divdesmit, un lapu arī man vēl krietna čupiņa.
Pēc minūtēm piecpadsmit biju daudz par viņu uzzinājis, t.i., uzminējis. Viņa apstiprināja lielāko daļu no maniem minējumiem. Viņa strādāja centrā un dzīvoja Pārdaugavā, intereses un gaumes, cik varēju noprast, mums bija ļoti līdzīgas, un vispār ... jutos kā iemīlējies. Lapas man bija gandrīz beigušās, arī sastrēgums drīz beigsies, tāpēc piedāvāju viņai centrā pie pieturas satikties. Kā jūs domājat, vai viņa piekrita?
Protams, piekrita!!! Pēc desmit minūtēm stāvēju centrā, pieturā pie katedrāles, gaidīju, kad viņa novietos savu mašīnu stāvvietā un parādīsies manā redzeslokā. Centrā no rīta atrast brīvu vietu mašīnai ir diezgan problemātiski, tāpēc man nācās labu brīdi pagaidīt. Jutu, ka nokavēšu lekcijas sākumu, bet arī jutu, ka tas ir to vērts! Nopirku tuvējā kioskā puķi, to pašu veco, labo, banālo sarkano rozi, kas tik ļoti patīk sievietēm un lielākajā daļā gadījumu trāpa tieši tur, kur domāts ar to trāpīt (protams, gadās arī, ka netrāpa).
Stāvēju un intensīvi domāju, ko lai viņai saku, bija tāda sajūta it kā mēs būtu jau labi pazīstami, bet tomēr bija nedaudz bail, jo nebijām pārmijuši ne vārda. Un vispār man ir bail no skaistām meitenēm, laikam kāda bērnības trauma.
Tur jau viņa nāca, saules apspīdēta un starodama savā vienkāršajā, patiesajā skaistumā. Es biju beigts, tāda sieviete, un man tūlīt ar viņu jārunā! Kājas trīc, rokas trīc, vēl tikai trūka, ka sākšu svīst un ģībt, elpa paātrinās, gribas pagriezties un laisties lapās, bet nekā, ja jau esmu izvilcis tik tālu, tad neatliks nekas cits kā saņemties un turpināt.
- Hei! – es teicu, pasniegdams viņai rozi. Viņa atbildēja ar to pašu un, paņēmusi ziedu, cieši apskāva mani. Tajā brīdī es sapratu, ka ar mani ir cauri, esmu beigts, tas ir, iemīlējies (tas jau principā ir viens un tas pats). Tā mēs stāvējām, apskāvušies veselu mūžību, kas likās kā mirklis, vai arī mirkli, kas likās kā vesela mūžība (kaut kā tā laikam parasti mēdz izsacīties šādos gadījumos).
Kas to lai zina, cik ilgi stāvējām, katrā ziņā diezgan ilgu brīdi, jo, kad skaistā meitene no manis atlaidās, es viņas sejā ieraudzīju pārsteiguma izteiksmi, ar kādu viņa lūkojās savā pulkstenī.
- Man jābrauc uz darbu! Ja vēlies varu paķert tevi līdz skolai, man šķiet tu jau kavē.
- Kā tu zini, ka mums ir pa ceļam? - Šoreiz pārsteiguma izteiksme iegūla manā sejā.
- Ā, pareizi, es visu uzrakstīju, kad braucām pār tiltu ! – Es sapratu un piekritu viņas piedāvājumam.
Tā nu mēs braucām, pa ceļam pārrunājām visu, ko biju sarakstījis uz lapām un vēl šo to. Sarunājām satikties vakarā, kad viņai būs beidzies darbs, un viņa būs novietojusi mājās mašīnu. Atvadījos no viņas ar vieglu skūpstu un devos iekšā skolā. Paskatījos sienas pulkstenī un parēķināju, ka līdz mūsu randiņam sešos pie Strēlnieku pieminekļa vēl ir ļoti daudz laika.
Bet tas nespēja sabojāt manu perfekto garastāvokli, par ko vēlāk visu dienu brīnījās mani kursa biedri, kuri bija jau paspējuši pierast pie tā, ka es vienmēr esmu pats drūmuma iemiesojums. Iebrāzos kabinetā ar skaļu rīta saukli, no kura marazmātiskā, pensionētā skolotāja gandrīz dabūja trieku, atkritu solā un sāku nemierīgi dīdīties, gaidīdams vakaru. Tā nodīdījies visu dienu līdz pieciem, devos uz Vecrīgu, domādams par gaidāmo tikšanos.
Satiku viņu, un viss izrādījās daudz vienkāršāk, nekā biju izprātojis, paņēmām katrs pa pāris tilpumiem alus un devāmies uz krastmalas soliņiem, uz klusāku vietu, kur netraucē apkārt klīstoši, pazīstami cilvēki, kuri noteikti gribētu ar mums iedzert, tas ir, iedzert manu alu, nosmēķēt manas cigaretes, pamēģināt iepazīties ar skaisto meiteni un varbūt viņu kaut kur aizvilkt, un piedevām vēl mēģināt aizņemties no manis uz nezināmu laiku divus latus vai vismaz divdesmit santīmus alum.
Tā nu sēdējām pie Daugavas un runājām, runājām, runājām. Pēc kādām trīs stundām palika vēss -kā jau aprīļa sākumā, vairs nevarēja jēdzīgi uz vietas nosēdēt, un es sāku domāt, vai nevajadzētu pārtraukt šo randiņu un doties uz mājām. Ļoti jau negribējās, bet tomēr rīt uz skolu un ko iedzert arī vairs nav, salst un sāk jau palikt vēls.
Un pēkšņi viņa, it kā būtu nolasījusi manas domas, ierosināja:
– Varbūt paņemam vēl pa tilpumam un braucam pie manis, rīt uz skolu es tevi aizvedīšu.
Es kārtējo reizi atkal biju šokā, šī sieviete bija vienkārši ekstra ģeniāla. Paņēmuši pa pāris traukiem dažādu, grādīgu, sirdij un prātam tīkamu dzērienu, braucām ar sabiedrisko transportu pie viņas.
Dzīvoja viņa tīri pieklājīgi iekārtotā divistabu dzīvoklī, daudzstāvu mājā kaut kur Zolitūdē. Rajons man ne pārāk patika, bet tādas sievietes dēļ es būtu gatavs uz daudz ko, pat braukt uz Bolderāju. Turpinājām runāties, iedzērām un pāris stundas pēc pusnakts gājām gulēt (ja tā to var nosaukt).
Šinī gadījumā “iet gulēt”, kā jau bija paredzams, nozīmēja aiziet uz guļamistabu, ieslēgt mūziku, aizdedzināt sveces, nolikt pie gultas glāzes ar dzērienu un pelnu trauku, izģērbties, palīst zem segas un .... Un, protams, ne jau nu gulēt vai spēlēt dambreti, bet mīlēties, mīlēties visu nakti, neilgajos pārtraukumos smēķējot un iedzerot.
Fantastika, es biju laimīgs, superīga meiča, alkohols, sekss, cigaretes, mūzika, un tas viss tādās kombinācijās, kādas vien var ienākt prātā. Baudīju šo, no perfektajām daļām jaukto kokteili, maisīju to dažnedažādās fantastiskās, dažbrīd pat, liekas, neiespējamās kombinācijās. Pret rīta pusi noguruši, bet laimīgi un apmierināti, iemigām.
Pēc tik pilnvērtīgas un piesātinātas nakts, protams, mūs nemodināja rīta gaisma un ielas trokšņi, ko radīja pirmie sētnieki un pēdējie dzērāji, arī tie ofisos strādājošie ļautiņi, kuru darbs sākas desmitos, ar savu pārvietošanos pa ielu mūs nespēja traucēt. Mēs pamodāmies ap vieniem dienā, bērnudārznieku pastaigu laikā. Protams, pāris lekcijas jau biju nokavējis, bet kā tādas sievietes dēļ viss pie kājas.
Arī mana jauniegūtā mīļākā iespējams, mīļotā, pēc neilgas telefona sarunas dabūja brīvdienu. Pavadījām visu dienu gultā, uz grīdas, vannas istabā un arī virtuvē. Ārprātā kvalitatīva diena. Nākamajā naktī gulējām daudz vairāk, jo pa dienu jau bija izdarīts viss, ko vien sirds kāroja.
Nākamajā rītā viņa mani aizveda uz skolu. Protams, vakarā atkal satikāmies, izklaidējāmies un mīlējāmies. Pēc kādas nedēļas es ieskrēju mājās, lai pateiktu, ka ne būšu vēl ilgi, ka esmu atradis “sievieti ar dzīvojamo platību”. Tā vienreiz izteicās mana māte, kad sēdēju bez meitenes: – Meklē sievieti ar dzīvojamo platību! Viņa teica, saprotot, ka to izdarīt nav tik vienkārši kā pateikt, bet tomēr vienmēr jau vajag kaut ko pilnīgi nevajadzīgu un bezjēdzīgu pateikt tāpēc vien, lai kaut kas pilnīgi nevajadzīgs un bezjēdzīgs būtu pateikts.
Tāda nu tām mātēm daba, paradums un pienākums. Pateicu vecākiem, ka dzīvošos pie jauniegūtās draudzenes un šad tad iegriezīšos mājās.
Ar šo lēmumu sākās perfektākā dzīve, kādu vien biju dzīvojis. Mīlestība, pilnīgākā eiforija un ekstāzes lidojums. Lai ko arī mēs darītu, visu darījām kopā, vienīgie brīži, kad bijām šķirti, bija tikai tad, kad atrados skolā un viņa darbā. Bet pārējā laikā...
Pārējā laikā braukājām apkārt pa Latviju, apmeklējot daudz un dažādas interesantas vietas, izklaidējāmies Vecrīgā, gājām uz koncertiem, jo mūzikas gaumes mums sakrita, iedzērām, sēdējām mājās pie TV, mīlējāmies, cik vien bieži iespējams un visās iespējamās, kā arī neiespējamās vietās. Ar lielu nepacietību gaidījām vasaru un silto laiku, festivālus un visas tās siltā gadalaika sniegtās neaptverami plašās iespējas, kuras tiek sniegtas visiem, jo īpaši tādiem jauniem, trakiem un mīlošiem bezprāšiem kā mēs.
Ar vasaru mums saistījās lielas ieceres un plāni. Mēs daudz ko bijām saplānojuši savā jaunības maksimālismā un dzīvojot mīlestības apstulboto smadzeņu radītajās ideālajās halucinācijās, neredzot neko ap sevi. Principā jau nekā ap mums nebija, jo kas gan var būt ap divām vienotā veselumā sakusušām dvēselēm, lidojot augstu debesīs pašpietiekamā visumā.
Tā pagāja gandrīz divi mēneši. Mūsu mīlestība auga ar katru dienu un izvērtās par pilnīgi ideālu veidojumu, ja to tik barbariski var saukt. Mūsu divu mēnešu jubilejas priekšvakarā jūnija sākumā man vajadzēja aizbraukt uz savām mājām Iļģuciemā un savākt dažas grāmatas skolai, jo lēnām un neatlaidīgi kā ļauns bieds, kā pusnakts murgs tuvojās sesija, un bija jāsāk mācīties, pamatīgi jāpiepūlē savas mīlestībā apstulbotās smadzenes, lai atcerētos un apjēgtu ko šis vārds “mācīties” nozīmē, jo kopš iepazinos ar savu sapņu meiteni, biju atstājis studijas novārtā.
Norunāju ar mīļoto nākamajā vakarā Vecrīgā satikties, lai nosvinētu mūsu kopā pavadītos divus mēnešus. Devos vakarā uz Iļģuciemu. Pasēdējis pāris stundas ar vecākiem, pārspriežot manu tagadējo dzīvi, devos pie miera. No rīta, tāpat kā agrāk, kad vēl nepazinu savu mīļoto, devos ar mikroautobusu uz centru, pār mūžīgo rīta sastrēgumu pārņemto Vanšu tiltu. Mikroautobuss tik tikko kā bija pagriezies no Slokas ielas uz Kalnciema ielu, un sastrēgums jau sākās, pat neiebraucot Ķīpsalā.
Bija jau pierasts, ka pārbraukšana pār tiltu prasa aptuveni pusstundu. Mani tas īpaši negarlaikoja, jo, kā senāk, izklaidēju sevi ar grāmatas lasīšanu vai apkārtējo automašīnu vērošanu. Tāpat arī šajā, agrajā vasaras rītā sēdēju mikroautobusā un, tikko pabeidzis pārlasīt kārtējo nodaļu no kādas daudzreiz lasītas Vonnegūta grāmatas, paskatījos ārā pa logu uz saules apspīdēto, stāvošo automobiļu rindu blakus joslā.
Manu acu skatu piesaistīja blakus esošais ķiršsarkanais Peugeot 206, ne tieši mašīna bija ievērības cienīga, bet tās vadītāja. Pie stūres sēdēja skaista un jauna sieviete, apmēram manā vecumā, gaišiem, ne pārāk gariem matiem...
... Protams, tā bija viņa, mana mīļotā, mana mīlestība, viņa, kuru es mīlēju vairāk par visu un ar kuru biju kopā divus mēnešus. Es biju ekstāzē, saprotot, ka pašlaik viss ir tieši tāpat, kā tas bija pirms diviem mēnešiem. Tas pats laiks, tā pati meitene un es. Protams, nevarēju mierīgi nosēdēt un izvilku no somas mapi ar A4 lapām un marķieri. Biju gatavs sākt, pareizāk sakot, atkārtot rakstiski- žestikulāro dialogu, kas mūs saveda kopā pirms diviem mēnešiem.
-Hei!!!
Par atbildi bija tas pats burvīgais smaids, žests un galvas mājiens.
-Vai tu arī esi iekļuvusi šai sastrēgumā ???
Viņa sāka smieties, tāpat kā toreiz.
-Kā tev patīk šis korķis???
Viņa ar žestiem, grimasēm un visādi citādi izrādīja, ka patīk ļoti. No tā secināju, ka viņa tiešām nav aizmirsusi mūsu iepazīšanos.
-Hobijs un mīļākā nodarbošanās sēdēt sastrēgumos???
Atkal apstiprinājums no viņas puses. Tad, mīlestības neprāta apstulbināts, uzrakstīju uz lapas fragmentu no leģendārās “Dzelzs vilka ”dziesmas teksta:
„Es atrāvos no zemes
Un arī tu biji ar mani
Mēs aizmirsām piesprādzēties
Un atstājām visu aiz sevis
Bez vārdiem es sapratu tevi
Tu lūdzies tik neapstājies
Un pieskāries lūpām un krūtīm par tuvu
Mēs aizdegāmies
Lai arī tu būtu ar mani
Un viens lai paliek dievs.”
A4 lapa tik garam tekstam bija par mazu, tāpēc rakstīju smalkiem burtiem, un manai mīļotai meitenei bija jāpiepūlas lai to izlasītu. Viņa pilnībā iedziļinājās rakstītajā tekstā, viņa lasīja, un varēja redzēt, ka lasītais viņai iet pie sirds, ka viņa mani mīl. Pēkšņi mūsu braukšanas joslas atbrīvojās labu gabalu uz priekšu, un mikroautobusa šoferis uzspieda gāzi.
Mana mīļotā, nepārtraucot lasīšanu, darīja to pašu un brauca, iedziļinājusies manis uzrakstītajā tekstā. Mikroautobuss nobremzēja, bet mana meitene nē. Viņā pilnā ātrumā ietriecās priekšā stāvošajā automašīnā. No aizmugures viņas auto uztriecās smagā automašīna, tā krava nebija labi nostiprināta, no tās nolidoja kaut kādi celtniecības materiāli, pamatīgi traumējot manas meitenes lieliskā, ķiršsarkanā Peugeot 206 jumtu.
Īsu brīdi sēdēju, neko nesaprazdams un brīnīdamies par aiz loga redzamo avāriju, nodomāju, “pilnīgs bardaks, ko viņi no sevis iedomājas”. Tad attapos un kā velna plēsts izlidoju no mikroautobusa. Ar pūlēm atrāvis vaļā sadauzītās automašīnas durvis, izvilku ārā savu meiteni un pacēlu uz rokām ar cerību viņai palīdzēt. Nekas vairs nebija līdzams.
No mīļotās sašķaidīto, kādreiz tik skaisto kāju stumbeņiem šļācās asinis, viena roka bija pārvērtusies asiņainā putrā, otru, neskatoties uz vaļējo lūzumu, viņa vēl spēja aplikt man ap kaklu. Caur plāno blūzi jutu, ka daļa ribu ir pret stūri salauztas, un caur drēbēm izsūkušās asinis tek lejā pa manu ķermeni, viņas asinis pagaidām vēl siltas, bet cik ilgi? Lai arī galvaskauss šķita iedragāts, viņa nebija zaudējusi samaņu, vēl spēja sakarīgi domāt un runāt.
-Es tevi mīlu. - Viņa teica.
– Mūsu mīlestība ilga tikai divus mēnešus, bet tie bija skaisti un mūsu mīlestība ir mūžīga, vai ne? Tai jābūt mūžīgai!!! Noskūpsti, lūdzu, mani pēdējo reizi, noskūpsti mani tā, kā skūpstīji agrāk, tā, lai šis skūpsts būtu mūžīgs kā mūsu mīlestība. Lūdzu, noskūpsti mani.
- Mūsu mīlestība būs mūžīga.- Es atbildēju, tajā brīdī vēl nesaprazdams, kā lai to panāk. Ja vienkārši noskūpstīšu viņu, tas būs tikai mirklis. Tad viņa nomirs, es palikšu viens ar nepiepildāma tukšuma sajūtu un mīlestību sirdī, kas tā arī vienmēr paliks bez atbildes. Meitenes būs, bet es viņas nemīlēšu, jo mīlēšu tikai šo vienu vienīgo, kura patlaban mirst man uz rokām. Mana mīlestība mirst....
Šajās sekundes simtdaļās caur manām līdz nepazīšanai skaidrajām smadzenēm izšāvās tūkstošiem domu un nākotnes vīziju. Neko no tā es nevēlējos, nevienā no tām nebija manas mīlestības. Tad pēkšņi sapratu, kas man darāms.
Noskūpstīju viņu cieši, maigi, ar visu iespējamo mīlestību, tad, neatrāvies no viņas lūpām, pagriezos, nogājis dažus soļus. Atrāvos no viņas lūpām, lai paskatītos apkārt.
Viņa jautāja: – Ko tu dari?
-Mūsu mīlestība būs mūžīga.- Ieskatījies viņai acīs, atbildēju, un, vēlreiz pavēries apkārt, savienojos ar savu mīļoto mūsu pēdējā un mūžīgajā skūpstā, lai pēc pāris sekundēm lēktu uz pretējās joslas un...
...Lai mēs būtu kopā mūžīgi......
_________________________
.........Slapjš plakšķis, un smagā automašīna, pilnā ātrumā braucot, aiznesa viņus nebūtībā, mūžībā - tik ilgā, cik viņu pēdējais skūpsts.......
2003. gads Rīga/Ventspils ...
(Pirmais Ventspils prozas konkurss. Portāla ventasbalss.lv īpašā balva)
“Dzelzs vilkam un
visām skaistajām, jaukajām meitenēm,
pie skaisto, jauko automašīnu stūrēm”
Kā jau parasti, arī šodien braucu uz skolu pār mūžīgo rīta sastrēgumu pārņemto Vanšu tiltu. Mikroautobuss tikko kā bija pagriezies no Slokas ielas uz Kalnciema ielu, un sastrēgums jau sākās, pat neiebraucot Ķīpsalā.
Bija jau pierasts pie tā, ka pārbraukšana pār tiltu prasa aptuveni pusstundu. Mani tas īpaši negarlaikoja, jo parasti izklaidēju sevi ar grāmatas lasīšanu vai apkārtējo automašīnu vērošanu. Tāpat arī šajā agrā pavasara agrajā rītā sēdēju mikroautobusā un, pabeidzis lasīt kārtējo nodaļu no kādas Vonnegūta grāmatas, paskatījos ārā pa logu uz saules apspīdēto, stāvošo automobiļu rindu blakus joslā.
Manu acu skatu piesaistīja blakus esošā mašīna, ne tieši mašīna bija ievērības cienīga, bet tās vadītāja. Pie ķiršsarkana, seksīga Peugeot 206 stūres sēdēja skaista, jauna sieviete, apmēram manā vecumā, gaišiem, ne pārāk gariem matiem, acij ļoti baudāmu seju un kā, caur apģērbu varēja nojaust, paša labākā izmēra krūtīm (vairāk neko no viņas dabas dāvanām tobrīd neredzēju). Visinteresantākā bija viņas sejas izteiksme un uzvedība.
Viņa sēdēja ar tādu izteiksmi sejā, it kā mašīnā tanī brīdī skanētu kaut kas patiešām labs un ievērības cienīgs. Tā nospriedu pēc tā, kā viņa kratīja galvu un ar rokām sita ritmu pa stūri. Ja viņai autiņā neskan mūzika, tad viņa ir garīgi un galīgi slima, nodomāju, un turpināju ieinteresēti viņu vērot, jo man patīk skaistas sievietes (kuram normālam puisim tad nepatīk).
Pēc īsa brīža viņa mani piefiksēja, paskatījās un novērsās. Es turpināju viņu vērot, viņa paskatījās, tad noņēma saulesbrilles, pasmaidīja un pamāja ar roku. Man iekšas apgriezās otrādi, kādas pāris sekundes tā pastāvēja un tad lēni atgriezās atpakaļ savā vietā. Uz brīdi zaudēju saprašanu un redzi, kā arī loģisko spriestspēju, veselo saprātu un, iespējams, arī potenci (to skaidri nevar zināt, jo tajā brīdī nebija iespējas pārbaudīt).
Šādas neparedzētas fizioloģiskas kataklizmas mani piemeklēja tāpēc, ka jau sen man neviena skaista meiča nebija tik burvīgi uzsmaidījusi. Es pamāju pretī un atriezu savu viepli (tā es to varētu nosaukt, salīdzinot ar viņas smaidu). Dažas minūtes turpinājām komunicēties ar smaidu un žestu palīdzību, taipat laikā es drudžaini domāju.... Ko lai dara? Ko lai dara?
Protama lieta, ka risinājums nāca tieši laikā. Priekšā vēl bija krietns pusstundas brauciens pāri Vanšu tiltam blakus skaistajai meičai, un es izņēmu no savas studenta mapes kaudzīti ar A4 lapām un marķieri. Biju gatavs sākt rakstisku monologu jeb, pareizāk sakot, dialogu, rakstisku no manas puses un žestikulāru no viņas.
-Hei!!!
Par atbildi bija jau redzētais burvīgais smaids, žests un galvas mājiens.
-Vai tu arī esi iekļuvusi šai sastrēgumā ???
Tas bija vecs jociņš, bet tomēr guva atsaucību, un viņa sāka smieties, laikam jau saprata pareizi.
-Kā tev patīk šis korķis???
Viņa ar žestiem, grimasēm un visādi citādi izrādīja, ka patīk ļoti. No tā secināju, ka arī humora izjūta un veselīga dzīves uztvere viņai piemīt.
-Hobijs un mīļākā nodarbošanās sēdēt sastrēgumos???
Atkal apstiprinājums no viņas puses. Tad mani ieinteresēja, kāpēc viņa jūtas tik labi, respektīvi, kas viņai skan autiņā.
-Kas tev tur skan???
Viņa parādīja internacionālo žestu, kas apzīmē smago mūziku, papurināja matus un uzpūtusi dvašu uz loga stikla uzrakstīja tik labi pazīstamo skaitļu un burtu kombināciju, kas apzīmēja mūziku, kura patika arī man - 89,2 FM!
-OHO!!!
Tad viņa parādīja žestu, ar kuru Romā vergiem tika dāvāta dzīvība, viņa ar to domāja “labais”. Tad es sapratu, ka esmu gandrīz iepazinies ar cilvēku, ko meklēju jau ilgu laiku un kas nu ir tepat līdzās. Šo iespēju nedrīkstēja laist garām. Jo parasti bija tā - ja gaume gan mūzikā, gan citās jomās saskanēja, tad nesaskanēja manas domas par pieņemamo sievietes izskatu.
Gadījās arī otrādāk- ja izskats bija pieņemams, pat tīkams, tad gaumes un vēlmes radikāli atšķīrās. Protams, es vēl nezināju, vai šis būs tas gadījums, kad gaumes un intereses sakritīs, bet es to jutu. Kaut kādā neizprotamā veidā es to jutu! Arī šī sajūta nebija nekāds rādītājs, jo pēdējā laikā es vairs neņēmu vērā ne gaumi, ne arī izskatu, knābu visu, kas kustas.
Tāpēc bija gadījies piedzīvot nezin kādus zilus debesu brīnumus gan izskata, gan gaumes ziņā. Turpināju saraksti, jo līdz tilta beigām vēl laika gana, kādas minūtes divdesmit, un lapu arī man vēl krietna čupiņa.
Pēc minūtēm piecpadsmit biju daudz par viņu uzzinājis, t.i., uzminējis. Viņa apstiprināja lielāko daļu no maniem minējumiem. Viņa strādāja centrā un dzīvoja Pārdaugavā, intereses un gaumes, cik varēju noprast, mums bija ļoti līdzīgas, un vispār ... jutos kā iemīlējies. Lapas man bija gandrīz beigušās, arī sastrēgums drīz beigsies, tāpēc piedāvāju viņai centrā pie pieturas satikties. Kā jūs domājat, vai viņa piekrita?
Protams, piekrita!!! Pēc desmit minūtēm stāvēju centrā, pieturā pie katedrāles, gaidīju, kad viņa novietos savu mašīnu stāvvietā un parādīsies manā redzeslokā. Centrā no rīta atrast brīvu vietu mašīnai ir diezgan problemātiski, tāpēc man nācās labu brīdi pagaidīt. Jutu, ka nokavēšu lekcijas sākumu, bet arī jutu, ka tas ir to vērts! Nopirku tuvējā kioskā puķi, to pašu veco, labo, banālo sarkano rozi, kas tik ļoti patīk sievietēm un lielākajā daļā gadījumu trāpa tieši tur, kur domāts ar to trāpīt (protams, gadās arī, ka netrāpa).
Stāvēju un intensīvi domāju, ko lai viņai saku, bija tāda sajūta it kā mēs būtu jau labi pazīstami, bet tomēr bija nedaudz bail, jo nebijām pārmijuši ne vārda. Un vispār man ir bail no skaistām meitenēm, laikam kāda bērnības trauma.
Tur jau viņa nāca, saules apspīdēta un starodama savā vienkāršajā, patiesajā skaistumā. Es biju beigts, tāda sieviete, un man tūlīt ar viņu jārunā! Kājas trīc, rokas trīc, vēl tikai trūka, ka sākšu svīst un ģībt, elpa paātrinās, gribas pagriezties un laisties lapās, bet nekā, ja jau esmu izvilcis tik tālu, tad neatliks nekas cits kā saņemties un turpināt.
- Hei! – es teicu, pasniegdams viņai rozi. Viņa atbildēja ar to pašu un, paņēmusi ziedu, cieši apskāva mani. Tajā brīdī es sapratu, ka ar mani ir cauri, esmu beigts, tas ir, iemīlējies (tas jau principā ir viens un tas pats). Tā mēs stāvējām, apskāvušies veselu mūžību, kas likās kā mirklis, vai arī mirkli, kas likās kā vesela mūžība (kaut kā tā laikam parasti mēdz izsacīties šādos gadījumos).
Kas to lai zina, cik ilgi stāvējām, katrā ziņā diezgan ilgu brīdi, jo, kad skaistā meitene no manis atlaidās, es viņas sejā ieraudzīju pārsteiguma izteiksmi, ar kādu viņa lūkojās savā pulkstenī.
- Man jābrauc uz darbu! Ja vēlies varu paķert tevi līdz skolai, man šķiet tu jau kavē.
- Kā tu zini, ka mums ir pa ceļam? - Šoreiz pārsteiguma izteiksme iegūla manā sejā.
- Ā, pareizi, es visu uzrakstīju, kad braucām pār tiltu ! – Es sapratu un piekritu viņas piedāvājumam.
Tā nu mēs braucām, pa ceļam pārrunājām visu, ko biju sarakstījis uz lapām un vēl šo to. Sarunājām satikties vakarā, kad viņai būs beidzies darbs, un viņa būs novietojusi mājās mašīnu. Atvadījos no viņas ar vieglu skūpstu un devos iekšā skolā. Paskatījos sienas pulkstenī un parēķināju, ka līdz mūsu randiņam sešos pie Strēlnieku pieminekļa vēl ir ļoti daudz laika.
Bet tas nespēja sabojāt manu perfekto garastāvokli, par ko vēlāk visu dienu brīnījās mani kursa biedri, kuri bija jau paspējuši pierast pie tā, ka es vienmēr esmu pats drūmuma iemiesojums. Iebrāzos kabinetā ar skaļu rīta saukli, no kura marazmātiskā, pensionētā skolotāja gandrīz dabūja trieku, atkritu solā un sāku nemierīgi dīdīties, gaidīdams vakaru. Tā nodīdījies visu dienu līdz pieciem, devos uz Vecrīgu, domādams par gaidāmo tikšanos.
Satiku viņu, un viss izrādījās daudz vienkāršāk, nekā biju izprātojis, paņēmām katrs pa pāris tilpumiem alus un devāmies uz krastmalas soliņiem, uz klusāku vietu, kur netraucē apkārt klīstoši, pazīstami cilvēki, kuri noteikti gribētu ar mums iedzert, tas ir, iedzert manu alu, nosmēķēt manas cigaretes, pamēģināt iepazīties ar skaisto meiteni un varbūt viņu kaut kur aizvilkt, un piedevām vēl mēģināt aizņemties no manis uz nezināmu laiku divus latus vai vismaz divdesmit santīmus alum.
Tā nu sēdējām pie Daugavas un runājām, runājām, runājām. Pēc kādām trīs stundām palika vēss -kā jau aprīļa sākumā, vairs nevarēja jēdzīgi uz vietas nosēdēt, un es sāku domāt, vai nevajadzētu pārtraukt šo randiņu un doties uz mājām. Ļoti jau negribējās, bet tomēr rīt uz skolu un ko iedzert arī vairs nav, salst un sāk jau palikt vēls.
Un pēkšņi viņa, it kā būtu nolasījusi manas domas, ierosināja:
– Varbūt paņemam vēl pa tilpumam un braucam pie manis, rīt uz skolu es tevi aizvedīšu.
Es kārtējo reizi atkal biju šokā, šī sieviete bija vienkārši ekstra ģeniāla. Paņēmuši pa pāris traukiem dažādu, grādīgu, sirdij un prātam tīkamu dzērienu, braucām ar sabiedrisko transportu pie viņas.
Dzīvoja viņa tīri pieklājīgi iekārtotā divistabu dzīvoklī, daudzstāvu mājā kaut kur Zolitūdē. Rajons man ne pārāk patika, bet tādas sievietes dēļ es būtu gatavs uz daudz ko, pat braukt uz Bolderāju. Turpinājām runāties, iedzērām un pāris stundas pēc pusnakts gājām gulēt (ja tā to var nosaukt).
Šinī gadījumā “iet gulēt”, kā jau bija paredzams, nozīmēja aiziet uz guļamistabu, ieslēgt mūziku, aizdedzināt sveces, nolikt pie gultas glāzes ar dzērienu un pelnu trauku, izģērbties, palīst zem segas un .... Un, protams, ne jau nu gulēt vai spēlēt dambreti, bet mīlēties, mīlēties visu nakti, neilgajos pārtraukumos smēķējot un iedzerot.
Fantastika, es biju laimīgs, superīga meiča, alkohols, sekss, cigaretes, mūzika, un tas viss tādās kombinācijās, kādas vien var ienākt prātā. Baudīju šo, no perfektajām daļām jaukto kokteili, maisīju to dažnedažādās fantastiskās, dažbrīd pat, liekas, neiespējamās kombinācijās. Pret rīta pusi noguruši, bet laimīgi un apmierināti, iemigām.
Pēc tik pilnvērtīgas un piesātinātas nakts, protams, mūs nemodināja rīta gaisma un ielas trokšņi, ko radīja pirmie sētnieki un pēdējie dzērāji, arī tie ofisos strādājošie ļautiņi, kuru darbs sākas desmitos, ar savu pārvietošanos pa ielu mūs nespēja traucēt. Mēs pamodāmies ap vieniem dienā, bērnudārznieku pastaigu laikā. Protams, pāris lekcijas jau biju nokavējis, bet kā tādas sievietes dēļ viss pie kājas.
Arī mana jauniegūtā mīļākā iespējams, mīļotā, pēc neilgas telefona sarunas dabūja brīvdienu. Pavadījām visu dienu gultā, uz grīdas, vannas istabā un arī virtuvē. Ārprātā kvalitatīva diena. Nākamajā naktī gulējām daudz vairāk, jo pa dienu jau bija izdarīts viss, ko vien sirds kāroja.
Nākamajā rītā viņa mani aizveda uz skolu. Protams, vakarā atkal satikāmies, izklaidējāmies un mīlējāmies. Pēc kādas nedēļas es ieskrēju mājās, lai pateiktu, ka ne būšu vēl ilgi, ka esmu atradis “sievieti ar dzīvojamo platību”. Tā vienreiz izteicās mana māte, kad sēdēju bez meitenes: – Meklē sievieti ar dzīvojamo platību! Viņa teica, saprotot, ka to izdarīt nav tik vienkārši kā pateikt, bet tomēr vienmēr jau vajag kaut ko pilnīgi nevajadzīgu un bezjēdzīgu pateikt tāpēc vien, lai kaut kas pilnīgi nevajadzīgs un bezjēdzīgs būtu pateikts.
Tāda nu tām mātēm daba, paradums un pienākums. Pateicu vecākiem, ka dzīvošos pie jauniegūtās draudzenes un šad tad iegriezīšos mājās.
Ar šo lēmumu sākās perfektākā dzīve, kādu vien biju dzīvojis. Mīlestība, pilnīgākā eiforija un ekstāzes lidojums. Lai ko arī mēs darītu, visu darījām kopā, vienīgie brīži, kad bijām šķirti, bija tikai tad, kad atrados skolā un viņa darbā. Bet pārējā laikā...
Pārējā laikā braukājām apkārt pa Latviju, apmeklējot daudz un dažādas interesantas vietas, izklaidējāmies Vecrīgā, gājām uz koncertiem, jo mūzikas gaumes mums sakrita, iedzērām, sēdējām mājās pie TV, mīlējāmies, cik vien bieži iespējams un visās iespējamās, kā arī neiespējamās vietās. Ar lielu nepacietību gaidījām vasaru un silto laiku, festivālus un visas tās siltā gadalaika sniegtās neaptverami plašās iespējas, kuras tiek sniegtas visiem, jo īpaši tādiem jauniem, trakiem un mīlošiem bezprāšiem kā mēs.
Ar vasaru mums saistījās lielas ieceres un plāni. Mēs daudz ko bijām saplānojuši savā jaunības maksimālismā un dzīvojot mīlestības apstulboto smadzeņu radītajās ideālajās halucinācijās, neredzot neko ap sevi. Principā jau nekā ap mums nebija, jo kas gan var būt ap divām vienotā veselumā sakusušām dvēselēm, lidojot augstu debesīs pašpietiekamā visumā.
Tā pagāja gandrīz divi mēneši. Mūsu mīlestība auga ar katru dienu un izvērtās par pilnīgi ideālu veidojumu, ja to tik barbariski var saukt. Mūsu divu mēnešu jubilejas priekšvakarā jūnija sākumā man vajadzēja aizbraukt uz savām mājām Iļģuciemā un savākt dažas grāmatas skolai, jo lēnām un neatlaidīgi kā ļauns bieds, kā pusnakts murgs tuvojās sesija, un bija jāsāk mācīties, pamatīgi jāpiepūlē savas mīlestībā apstulbotās smadzenes, lai atcerētos un apjēgtu ko šis vārds “mācīties” nozīmē, jo kopš iepazinos ar savu sapņu meiteni, biju atstājis studijas novārtā.
Norunāju ar mīļoto nākamajā vakarā Vecrīgā satikties, lai nosvinētu mūsu kopā pavadītos divus mēnešus. Devos vakarā uz Iļģuciemu. Pasēdējis pāris stundas ar vecākiem, pārspriežot manu tagadējo dzīvi, devos pie miera. No rīta, tāpat kā agrāk, kad vēl nepazinu savu mīļoto, devos ar mikroautobusu uz centru, pār mūžīgo rīta sastrēgumu pārņemto Vanšu tiltu. Mikroautobuss tik tikko kā bija pagriezies no Slokas ielas uz Kalnciema ielu, un sastrēgums jau sākās, pat neiebraucot Ķīpsalā.
Bija jau pierasts, ka pārbraukšana pār tiltu prasa aptuveni pusstundu. Mani tas īpaši negarlaikoja, jo, kā senāk, izklaidēju sevi ar grāmatas lasīšanu vai apkārtējo automašīnu vērošanu. Tāpat arī šajā, agrajā vasaras rītā sēdēju mikroautobusā un, tikko pabeidzis pārlasīt kārtējo nodaļu no kādas daudzreiz lasītas Vonnegūta grāmatas, paskatījos ārā pa logu uz saules apspīdēto, stāvošo automobiļu rindu blakus joslā.
Manu acu skatu piesaistīja blakus esošais ķiršsarkanais Peugeot 206, ne tieši mašīna bija ievērības cienīga, bet tās vadītāja. Pie stūres sēdēja skaista un jauna sieviete, apmēram manā vecumā, gaišiem, ne pārāk gariem matiem...
... Protams, tā bija viņa, mana mīļotā, mana mīlestība, viņa, kuru es mīlēju vairāk par visu un ar kuru biju kopā divus mēnešus. Es biju ekstāzē, saprotot, ka pašlaik viss ir tieši tāpat, kā tas bija pirms diviem mēnešiem. Tas pats laiks, tā pati meitene un es. Protams, nevarēju mierīgi nosēdēt un izvilku no somas mapi ar A4 lapām un marķieri. Biju gatavs sākt, pareizāk sakot, atkārtot rakstiski- žestikulāro dialogu, kas mūs saveda kopā pirms diviem mēnešiem.
-Hei!!!
Par atbildi bija tas pats burvīgais smaids, žests un galvas mājiens.
-Vai tu arī esi iekļuvusi šai sastrēgumā ???
Viņa sāka smieties, tāpat kā toreiz.
-Kā tev patīk šis korķis???
Viņa ar žestiem, grimasēm un visādi citādi izrādīja, ka patīk ļoti. No tā secināju, ka viņa tiešām nav aizmirsusi mūsu iepazīšanos.
-Hobijs un mīļākā nodarbošanās sēdēt sastrēgumos???
Atkal apstiprinājums no viņas puses. Tad, mīlestības neprāta apstulbināts, uzrakstīju uz lapas fragmentu no leģendārās “Dzelzs vilka ”dziesmas teksta:
„Es atrāvos no zemes
Un arī tu biji ar mani
Mēs aizmirsām piesprādzēties
Un atstājām visu aiz sevis
Bez vārdiem es sapratu tevi
Tu lūdzies tik neapstājies
Un pieskāries lūpām un krūtīm par tuvu
Mēs aizdegāmies
Lai arī tu būtu ar mani
Un viens lai paliek dievs.”
A4 lapa tik garam tekstam bija par mazu, tāpēc rakstīju smalkiem burtiem, un manai mīļotai meitenei bija jāpiepūlas lai to izlasītu. Viņa pilnībā iedziļinājās rakstītajā tekstā, viņa lasīja, un varēja redzēt, ka lasītais viņai iet pie sirds, ka viņa mani mīl. Pēkšņi mūsu braukšanas joslas atbrīvojās labu gabalu uz priekšu, un mikroautobusa šoferis uzspieda gāzi.
Mana mīļotā, nepārtraucot lasīšanu, darīja to pašu un brauca, iedziļinājusies manis uzrakstītajā tekstā. Mikroautobuss nobremzēja, bet mana meitene nē. Viņā pilnā ātrumā ietriecās priekšā stāvošajā automašīnā. No aizmugures viņas auto uztriecās smagā automašīna, tā krava nebija labi nostiprināta, no tās nolidoja kaut kādi celtniecības materiāli, pamatīgi traumējot manas meitenes lieliskā, ķiršsarkanā Peugeot 206 jumtu.
Īsu brīdi sēdēju, neko nesaprazdams un brīnīdamies par aiz loga redzamo avāriju, nodomāju, “pilnīgs bardaks, ko viņi no sevis iedomājas”. Tad attapos un kā velna plēsts izlidoju no mikroautobusa. Ar pūlēm atrāvis vaļā sadauzītās automašīnas durvis, izvilku ārā savu meiteni un pacēlu uz rokām ar cerību viņai palīdzēt. Nekas vairs nebija līdzams.
No mīļotās sašķaidīto, kādreiz tik skaisto kāju stumbeņiem šļācās asinis, viena roka bija pārvērtusies asiņainā putrā, otru, neskatoties uz vaļējo lūzumu, viņa vēl spēja aplikt man ap kaklu. Caur plāno blūzi jutu, ka daļa ribu ir pret stūri salauztas, un caur drēbēm izsūkušās asinis tek lejā pa manu ķermeni, viņas asinis pagaidām vēl siltas, bet cik ilgi? Lai arī galvaskauss šķita iedragāts, viņa nebija zaudējusi samaņu, vēl spēja sakarīgi domāt un runāt.
-Es tevi mīlu. - Viņa teica.
– Mūsu mīlestība ilga tikai divus mēnešus, bet tie bija skaisti un mūsu mīlestība ir mūžīga, vai ne? Tai jābūt mūžīgai!!! Noskūpsti, lūdzu, mani pēdējo reizi, noskūpsti mani tā, kā skūpstīji agrāk, tā, lai šis skūpsts būtu mūžīgs kā mūsu mīlestība. Lūdzu, noskūpsti mani.
- Mūsu mīlestība būs mūžīga.- Es atbildēju, tajā brīdī vēl nesaprazdams, kā lai to panāk. Ja vienkārši noskūpstīšu viņu, tas būs tikai mirklis. Tad viņa nomirs, es palikšu viens ar nepiepildāma tukšuma sajūtu un mīlestību sirdī, kas tā arī vienmēr paliks bez atbildes. Meitenes būs, bet es viņas nemīlēšu, jo mīlēšu tikai šo vienu vienīgo, kura patlaban mirst man uz rokām. Mana mīlestība mirst....
Šajās sekundes simtdaļās caur manām līdz nepazīšanai skaidrajām smadzenēm izšāvās tūkstošiem domu un nākotnes vīziju. Neko no tā es nevēlējos, nevienā no tām nebija manas mīlestības. Tad pēkšņi sapratu, kas man darāms.
Noskūpstīju viņu cieši, maigi, ar visu iespējamo mīlestību, tad, neatrāvies no viņas lūpām, pagriezos, nogājis dažus soļus. Atrāvos no viņas lūpām, lai paskatītos apkārt.
Viņa jautāja: – Ko tu dari?
-Mūsu mīlestība būs mūžīga.- Ieskatījies viņai acīs, atbildēju, un, vēlreiz pavēries apkārt, savienojos ar savu mīļoto mūsu pēdējā un mūžīgajā skūpstā, lai pēc pāris sekundēm lēktu uz pretējās joslas un...
...Lai mēs būtu kopā mūžīgi......
_________________________
.........Slapjš plakšķis, un smagā automašīna, pilnā ātrumā braucot, aiznesa viņus nebūtībā, mūžībā - tik ilgā, cik viņu pēdējais skūpsts.......
2003. gads Rīga/Ventspils ...