Wārnings - ja gļotu, puņķu un asiņu apraksti jums uzdzen nelabumu tad šis nav jums.
Pagātnes notikumi mēdz atstāt sekas, kuras par tiem atgādina vēl pēc gana daudziem gadiem. Šajā gadījumā es nerunāju par sekām atmiņu un psiholoģisku traumu veidā, bet gan par visnotaļ nepatīkamām fiziski sajūtamām sekām.
Bija 2001.gads - manas alternatīvās dzīves uztveres uzplaukuma un attīstības laiks, mūžīgais pavasaris sirdī, biksēs, aknās un tā tālāk. Tolaik mana karsti mīlētā draudzene dzīvoja labi tālu no Ventspils un lai nonāktu pie viņas nācās iegriezties Rīgā. Dažkārt šī iegriešanās bija vēl interesantāka par draudzenes apciemojumu.
Tas notika aprīļa pašās beigās vai maija pašā sākumā. Bez jebkādām idejām kur un, kā tiks aizvadīta nakts, tika lielā daudzumā patērēts plastmasas pudelēs pildītais alus. Šī bija viena no tām reizēm, kad bija kārtējā akcija un zem pudeļu korķiem varēja atrast uzrakstu, kurš ļāva tikt pie vēl vienas pudeles bez maksas. Es nezinu vai kādam no bara bija sistēma vai arī vienkārši mums bija daudz laimīgās rokas, bet visu laiku pie mums nonāca korķi, kurus nesām atpakaļ uz veikalu un ņēmām vēl pudeles.
Tas viss notika pie Doma baznīcas, alternatīvās kultūras tā brīža centrā - tā saucamajā Doma bedrē un uz tās malām. Pudeļu bija daudz, mataino, panku un citu neformāļu vēl vairāk, notika kārtīgs kodiens Vecrīgā.
Arī es un Bekons turpat tirinājāmies, dzērām, pļāpājām u.t.t. kā jau parasti tādos vakaros.
Pēc divpadsmit gadiem atminēties notikumus precīzi vairs nevar, bet dažas epizodes prātā iespiedušās visai labi. Bekons nāk no veikala vai vienkārši kaut kur dodas ar alus pudeli pa bedres malu. Es pastiepju roku pēc pudeles bet Bekons man to nedod, paraujas malā, tad es uzlecu viņam virsū, mēs abi nokrītam un veļamies lejā pa bedres malu. Apakšā cīņa par pudeli turpinās, viens sagrābj, otrs panāk un atņem, no augšas atskan kāds uzmundrinošs sauciens.
Kā jau tamlīdzīgās reizēs gadās idejas uzvirmo ar lielu jaudu, gūdamas enerģiju mūsu ģeniāli sviestainajos prātos un alus tvaikos - pēc mirkļa jau ir dzimis Doma bedres regbija čempionāts. Visi spēlēt gribētāji dalījās komandās, operatīvi izstrādāja ļoti elementārus noteikumus, izgatavoja bumbu, ievēlēja tiesnesi (kuram nez kādā veidā kabatā izrādījās pat skaļa svilpe), iedzēra alu un ceturtdaļfināls vai varbūt pusfināls sākās.
Komandā pieci cilvēki, bumba - ar smiltīm piebērta divlitru alus pudele, uzdevums dabūt bumbu augšā vienā no bedres galiem, vienai komandai viens gals, otrai otrs, spēles ilgums laikam piecas minūtes. Garumā vilkt nevar jo municipālā policija var sākt interesēties vai mums ir domes izdota sporta spēļu atļauja vai arī savā nesportiskumā visu to padarīšanu vispār klasificēt kā masveida kautiņu. Vairāk noteikumu nav, kājas rokas pa gaisu, vēlāk arī asinis un samīcītas ribas.
Ap bedres malām arvien lielākā pūlī pulcējās skatītāji, garāmgājēji, tūristi, kuri cītīgi bildēja (gribētu pāris bildes dabūt), hokeja fani ar taurītēm (čempionāta laiks) un tā tālāk, par laimi, policija neparādījās, vai arī, par nelaimi, man.
Finālā tikās komandas „Matainie cūkas” un „Uzvara”, es, protams, spēlēju pie matainajiem cūkām. Alus un adrenalīns plūda asiņu vietā pa dzīslām, čempiona tituls bija svarīgāks par visu. Palika pēdējā bumbas izspēle, izšķirošais punkts – kura komanda to iegūs tā arī būs uzvarējusi, otrās vietas nav – ir tikai čempioni.
Pēc tiesneša svilpes desmit cilvēki sakrita milzīgā čupā un cīnījās pēc bumbas, varētu pat teikt kāvās jo šķiet te vairs nebija divas komandas, bet gan desmit jo katrs mēģināja bumbu dabūt sev. Te nu arī notika tas kas lika šos notikumus atcerēties pēc divpadsmit gadiem nevis dzerot alu un stāstot piedzīvojumus, bet gan guļot slimnīcā pēc operācijas un spļaudot asinis.
Manu degunu ar pamatīgu triecienu izsmērēja kāds ceļgals, kura īpašnieka vārdu es diemžēl vai par laimi nezinu vai neatceros. Vēl kādam cik atceros šajā burzmā tika lauztas ribas vai riba un arī citi ieguva pa kādai traumai, par to smagumu nezinu jo manas sejas problēma un lielais pālis neļāva īpaši interesēties par notiekošo. Es pat vairs neatceros kura komanda galu galā uzvarēja toties atceros kā mani veda mazgāt seju.
Par sejas mazgāšanas vietu tika izmantota LIDO alus sētas tualete, kur jau izsenis un vienmēr gāja nokārtoties tie, kuri bija pārāk skaidri vai kautrīgi, lai izmantotu gandrīz publisko mīžamstrīt.
Mani piestūma pie izlietnes, deguns jau bija aizbāzts laikus, lai pārtrauc tecēt, es pacēlu skatu uz spoguli, bet tas bija nomainīts pret kaut kādu nesmuku un kustīgu bildi. Nē tomēr spogulis – manu seju līdz degunam klāja netīrumi un dubļi, bet no deguna uz leju viss mirka asinīs, ūsas, bārda, kakls, krekls – viss asiņains. Apmazgājos cik nu lielā šmiga ļāva aizbāzu degunu ar tualetes papīra stērbelēm un te nu es vairs neatceros kas notika.
Rīts pienāca Buļļu ielas kojās kur biju izmitināts pie Ķiršjāņa, atceros, ka bija piedāvājums mani nolikt gulēt kādā Vecrīgas graustā. Man gan šķiet, ka varēja būt arī variants, ka paliku pie Gunčas (Morkāna) bračkas Vecrīgas dzīvoklī jo kaut kad tur tiešām paliku, bet laikam jau šī nebija tā reize jo pārāk skaudri atceros Ķiršjāņa pasniegtās brokastis un salstošo pakaļu izejot uz ielas.
Brokastīs bija kaut kāds pavārmākslas šedevrs, kurš man izraisīja sliktu dūšu, ķieģelī savārīti rīsi, kuri uzcepti tiem pa visu iejaucot olu, nezinu vai vaina bija ēdienā vai manā stāvoklī bet man tas iekšā negāja. Savukārt pakaļa sala jo ne jau tikai mana seja cieta regbijā, arī džinsi bija guvuši smagas traumas. Lieki piebilst ka man līdzi nekādu rezerves bikšu nebija un kā ierasts tādu nebija vispār. Es startēju no rīta ar džinsiem, kuri bija nevis melni, bet gan brūnpelēki no dubļiem un pamatīgi saplēsti uz dibena, nevis tā ka stilīgi, bet, tā ka salst, vējš svilpo, krāns gandrīz vai plīvo brīvās pasaules vējos un apenes rēgojas.
Ceļš mans veda labi tālu un nonākot galā biju pusbeigts, sākās kas līdzīgs gripai, galva sāpēja no lauztā deguna, viss ķermenis sāpēja no sasitumiem, zilumiem, nobrāzumiem un citiem regbijam piederošiem sīkumiem, uzkāpa temperatūra. Draudzene bija nikna, traka un ellīga, tomēr gana mīļa kā vienmēr un džinsus izmazgāja, sašuva un mani dakterēja tās pāris dienas, kuras bija, paredzēts pavadīt visai romantiski. Šķiet arī pie kādiem gultas priekiem tiku jo ne jau lūzumi, gripveidīgas slimības un cita herņa mani no tiem jelkad ir spējusi atturēt.
Gāja gadi, mainījās draudzenes, deguns palika nedaudz šķībs, to ļoti labi varēja manīt dokumentu bildēs. Šķiet, savu pastāvīgo līkloču formu tas ieguva pēc kautiņa uz Avotu/Lienes ielas, policijas iecirknī un pie policijas iecirkņa 2002.gada februārī. Tomēr tā reize kad vienā naktī piecas reizes dabūju pa muti no apsargiem, policijas un urlām nebija tā kura man sagādāja to īsto un dziļo deguna satriekumu – tas tomēr bija noticis 2001.gada pavasarī pirmā un pēdējā doma bedres regbija čempionāta finālspēles laikā.
Pagāja gandrīz divpadsmit gadi un mani sāka mocīt ilgstošas kakla sāpes, kuras atkārtojās ar nepatīkamu regularitāti. Izārstēju angīnu vienreiz, otrreiz, bet nu aizdomas bija, ka tur ir kāda cita problēma. Apmeklēju kārtīgu speciālistu, LOR ārstu Kalvi Straupmani, kurš paziņoja, ka man ir pavisam šķība deguna starpsiena un ja gribu normāli elpot caur degunu tiekot vaļā no regulārajām kakla sāpēm jātaisa ir operācija. Operācija negaidot rindā maksāja 350 Ls, bet gaidot pāris mēnešus varēja tikt pie valsts apmaksātās operācijas, kura izmaksātu ap kādiem 50 Ls. Nu pāris mēnešus jau varēju arī pagaidīt un pagaidīju, operācija notika tieši divpadsmit gadus pēc regbija spēles.
Kā mana kolēģe Inga teica – „Uzraksti par to” tad nu arī es mēģināšu atainot to kā man gāja ar deguna starpsienas operāciju un tās sekām.
Pāris nedēļas pirms operācijas notika visvisādu analīžu nodošana, elektrokardiogramma, plaušu rentgens un dažas dienas pirms operācijas anesteziologa apmeklējums. Anesteziologs uzdeva kaudzi ar visvisādiem jautājumiem un pēc atbildes no rentgena secināja, ka man ir plaušu karsonis un nekādu operāciju nevar taisīt. Es, protams, nepiekritu šādai diagnozei, man arī gadu iepriekš ar pāris mēnešu novēlošanos konstatēja plaušu karsoni, kuru biju pats sadaktarējis domājot, ka esmu tikai saaukstējies. Norunājām, ka operācijas rītā man uztaisīs vēl vienu plaušu rentgenu, saņēmu tabletes ko iedzert mājās iepriekšējā vakarā un no rīta, šādus tādus papīrus un gaidīju operācijas dienu.
Uzņemšanā mani uzņēma, ielika palātā, iedeva slimnīcas drēbes, laikam paņēma asins iekaisuma testam, aizsūtīja uztaisīt rentgenu plaušām, par laimi bez rindas. Tad iebaroja vēl kaut kādu tableti un iepūta degunā kaut ko mežonīgi riebīgu tā ka likās seja nokritīs, šajā brīdi tas man sāka likties nepatīkami un ļoti bīstami, lāidz tam man bija ļoti interesanti un tikai nedaudz bailīgi. Seja krita nost un mani lika uz riteņgultas. Brauciens pa slimnīcas gaiteņiem uz operāciju bloku blenžot griestos, ir visai interesanta padarīšana. Operāciju zālē nācās pašam pārrāpties no gultas uz galdu, es uzdevu jautājumu par to kā viņi mani dabūs atpakaļ un pabrīdināju, lai tikai nenomet zemē. Tad man uzmauca uz sejas elpojamo masku, varbūt arī ko iespricēja un viss - filma pazuda.
Pēc idejas man vajadzēja pamosties kaut kādā palātā blakus operāciju zālei, bet to es neatceros. Filma sāka parādīties palātā, galva dulla, saprast īsti neko nevar. Sāpēt laikam nekas nesāpēja jo no sistēmas, manī pilināja pretsāpju zāles un gan jau vēl arī kas no anestēzijas iekšā riņķoja. Tomēr sajūtas bija izcili pretīgas, deguns piebāzts tā ka seja šķiet uzpampusi divreiz lielāka, līdz ar to ka deguns pilnībā ciet arī ausis taisīja cirku un krita ciet, nāca vaļā un atkal krita ciet. Pa muti nāca asiņaina masa, takā puņķi takā cits glumeklis. Lēnām sāka sāpēt zobi.
Mēģināju gulēt, kad gulēšana vairs nevedās izķeksēju no somas datoru un paziņojis pasaulei, ka esmu izdzīvojis pievērsos filmu skatīšanai. Sieva atnesa ko ēdamu, dzīvot varēju bet patīkami nebija. Uz nakti iedūra kādu jaudīgāku pretsāpju zāli, lai varu pagulēt. Nākamajā dienā atnāca mani operējušais ārsts Kalvis Straupmanis, apjautājās par pašsajūtu un tā kā nākamā diena bija 1.maijs un neviens mani tad ārā nelaidīs sarunājām, ka tajā pašā vakarā viņš izņems man no deguna kas ņemams, saliks iekšā kas liekams un laidīs uz mājām. Īstenībā varēja arī nelaist jo slimnīcā vismaz ir internets bez limita, tik ar ēšanu tā švakāk, bet to jau atnestu sieva.
Vakarā pirms ieradās ārsts man atkal iedūra pretsāpju zāles, un tad sākās ļōōōōti riebīgs pasākums. Noņēmis ārējo tamponu un pārgriezis kaut kādu diegu ārsts teica „Tagad būs nedaudz nepatīkams moments” tad uzlika sev uz sejas ko līdzīgu maskai ar caurspīdīgu plastmasas sejsegu kādu izmanto pļaujot zāli un spēcīgi parāva to kas karājās man no deguna.
Elle, totālākā elle, Genocīds un holokausts sagriezās acu priekšā. Asinis šķīda visapkārt, asaras tecēja, raustījos agonizējošos krampjos un izdvesu dēmoniskas skaņas, spāņu zābaks degunā, episka inkvizīcija, nazālā apokalipse - laidiet mani uz gāzes kameru, nevajag vairs eksperimentu doktor Mengele.
Vēlāk pamanīju, ka bez tā ka ar asinīm esmu nošķiests es, nošķiests dakteris un grīda priekšpusē - arī aiz muguras pusotra metra attālumā ir asiņu pilieni, griestiem uzmanību nepievērsu, iespējams, ka tur ar kas bija. Ilgi asiņot man nelika, aizbāza degunu ar tamponiem, vati pa virsu un palaida mājās piesakot, lai ierodos otrajā maijā.
Nekad nebiju tik ļoti iedziļinājies savā degunā, lai uzzinātu, ka tā dzīlēs ir rodami tādi tukšumi. Tur ārsts bāza, bāza un bāza tamponus un kad man šķita, ka viss ir pārpildīts tad iebāza vēl dažus. Neskatoties uz to kam it kā bija saspricētas pretsāpju zāles jutos visai sāpināts - deguns sāpēja, zobi sāpēja, mute sāpēja arī galva un vēl kaut kas. Iepirku ārsta izrakstītās zāles un kad sieva mani aizvizināja uz laukiem likos gulēt.
Nākamajā rītā pamodos cits cilvēks, ne jau tāpēc ka justos daudz labāk, nē jutos es gandrīz tikpat slikti, bet vēl bija nācis klāt tas ka man nebija sejas. Seja kā tāda jau bija, bet ne parastajā izpratnē, viena acs bija pilnībā aizpampusi ar mazu lūrāmo šķirbu otra ļāva saskatīt ko nedaudz vairāk, bet arī tā bija sapampusi, vaigi, deguns, viss bija stipri uztūcis. Skaidra bilde - iekasums vai arī kas ar šķidruma apmaiņu, bet es vairāk liku uz iekaisumu un nekļūdījos.
Nākamajā dienā man izvilka ārā tamponus, izskaloja, pateica, ka ir iekaisums un izrakstīja antibiotikas, kā arī deguna skalojamo kurš litrā maksā 140Ls, par laimi, pudelītē ir 30ml un devos atkal pašdakterēties, paskaloju degunu, dzēru antibiotikas un mocījos. Bez tā ka sāpēja deguns, sāpēja arī priekšējie zobi augšžoklī, likās pat ka tie pat kustās, bet īsti saprast nevarēju. Aiz zobiem mutes dobumā bija kaut kāds jēls laukums, kurš riebīgi sūrstēja un nedzija ilgi. No rīta pamostoties, uz lūpām bija melna sakaltusi masa, un vispār viss bija diezgan riebīgi.
Nākamajā vizītē atkal tika skalots, kasīts un urbināts degunā esošais labums, kad pasūdzējos par to ka jūras ūdens par Ls 140 litrā ir dārga manta tad man izrakstīja fizioloģisko šķīdumu par Ls 1,40 litrā ko veiksmīgi pielietoju pūšot degunā no faringo spray pudelītes, jo ar šprici veikt šo darbību, bija pārāk riebīgi. Toties lai mans maciņš nesajustos pārāk priecīgs man izrakstīja eļļu, kura jāpūš degunā un kura maksāja 5 Ls par 20ml.
Ārsts nežēlojot sapūta man degunā anestēzijas līdzekli, kurš pamanījās aiztecēt uz rīkli un laikam būdams visai štengrs apdedzināja to, vai izdarīja ko tamlīdzīgu, dēļ tās padarīšanas tajā dienā nebiju lietojams vispār, un vēl pāris dienas mocījos ar sāpošu kaklu. Ik pa brīdim no deguna iznāca visādi brīnumi, un tad palēnām deguns sāka smirdēt. Smaka kļuva visai riebīga un traucējoša, pirmajā reizē kad pasūdzējos par to ārstam viņš sacīja, ka tās ir kreveles. Tiešām pēc kreveļu apkasīšanas smaka mazinājās tomēr tad, atjaunojās ar jaunu sparu. Visas kreveles nevarēja dabūt ārā jo tās bija tā pamatīgi piekaltušas, tik pamatīgi, ka mēģinot atlauzt, kreveles sāka atkal tecēt asinis.
Otrajā reizē kad teicu par smaku tika konstatēts, ka tas kam bija jāsadzīst ir nevis dzijis, bet atmiris un sācis pūt, tāpēc arī smird. Kā tad nesmirdēs ja man degunā pūst gļotādas gabals. Tas bija jādabū ārā un tas bija mokoši. Šis te gabaliņš tā nekustības nodrošināšanai bija piešūts pie kaut kā tur iekšā, diegs bija kaut kur labi dziļi un lai tiktu klāt man šķiet deguns tika izgriezts uz āru kā zeķe. Pēc tam labu laiku nevarēju pieķerties pie deguna jo tas šīs procedūras laikā bija apdrāzts un nobrāzts tā ka sāpēja vēl vairāk. Gabalu ārā dabūja un rezultātā palika caurums. Nevis tāds sīks štrunta pīrsings bet normāls, šķiet, vismaz zīmuļa resnuma caurums, kurš savieno nāsis. Ārsts gan teica, ka labāk ka caurums ir liels, nevis mazs, jo maza cauruma gadījumā tas svilpotu.
Caurums ir, un deguna apkope palika interesantāka. Kā jau minēju man nav ne jausmas, kur tur iekšā ir tik daudz vietas, bet arī ar relatīvi tīri elpojošu degunu varēju ārā izdabūt tādus brīnumus, ka vai plauktā zem stikla jāliek. Starp nāsīm krājās un kalta kopā, līdz ar pinceti varēja izvilkt, riktīgi svešo embriji. Tā nu cīnījos, skalojos, tīrījos līdz dakteris pateica, ka viss ir puslīdz ok, deguns būs jūtīgs vēl ilgi, bet nekā traka vairs nav, tagad tik jātīra un jādziedē. Visādi brīnumi ik pa brīdim no tā parādās, arī zobi reizēm jūtas nedaudz dīvaini, bet visā visumā ciest var.
Tad arī tika pieliks punkts slimības lapai un mēnesi ilgušajai slimošanai. Ar visu to ka lielu daļu no slimnīcas izdevumiem man sedza apdrošināšana un 50-70 Ls vietā samaksāju tikai 13 Ls visa šī padarīšana izmaksāja vairāk nekā gribēju un varēju atļauties. Slimojot zaudēju kādus 40 vai 50 Ls no algas, izdevumi par zālēm u.t.t. precīzi rēķināt netaisos jo kāda no tā jēga...
Gods un slava Kalvim Straupmanim, lai gan man sāpēja un bija riebīgi, tomēr bez tā nevarēja, bet savā jomā viņš ir lielisks speciālists. Paldies, arī LOR nodaļa personālam, anestezioloģei un pārējiem kas piedalījās šinī divpadsmit gadus senu notikumu seku likvidācijas procesā. Lai arī ko visvisādi ļaudis teiktu par Ventspils slimnīcu, man tajā nekad nav bijušas problēmas, tālab es saku paldies un paslavēju.
01.08.2013